Uz iekšējā pulsa

No viena telefona zvana līdz starptautiskam kvartetam

Jauns ansamblis Latvijas džezā parasti rodas vai nu no gadiem ilgas saspēles, vai arī no nejaušas tikšanās. Šoreiz — no telefona zvana. Producents Mareks Ameriks vēlējās klarneti bez bungu skaļuma, vibrafonu, starptautisku sastāvu un pavisam jaunu skanējumu: caurspīdīgu, kamermūzikai pietuvinātu, bet ar džeza brīvību. Tā pie viena galda satikās četras ļoti atšķirīgas muzikālās pieredzes — Indriķa Veitnera tradicionālā džeza izjūta, Ērika Mieža laikmetīgā vibrafona domāšana, Prana Kentras ritmiski eklektiskais ģitārisms un Andra Gruntes stabilais, ansambli noturošais kontrabasa pamats.

Šī saruna ir par to, kā top ansamblis bez bungām, kāpēc dažkārt skaņdarbi «atnāk sapnī», un ko patiesībā nozīmē saspēle starp četrām dažādām mūzikas pasaulēm, kas soli pa solim izaug par vienu kopīgu balsi.

Apsveicu ar albumu – un arī apsveicu ar jaunu mūzikas kolektīvu! Kā sākās šī sadarbība?

Indriķis: Pirms diviem gadiem Mareks Ameriks man piezvanīja un uzaicināja uz sarunu savā ofisā Bišumuižā. Viņš teica, ka grib ierakstīt albumu ar mani un klarneti, un būtībā piedāvāja uztaisīt jaunu sastāvu. Mēs sākām runāt par sastāva koncepciju, un Mareks piedāvāja vibrafonu. Patiesībā viņam jau sākotnēji bija konkrēta vīzija – klarnete, vibrafons, nekādu bungu. Un tad otrs moments – viņš teica, ka grib, lai sastāvs būtu starptautisks. Un tad mēs būtībā sākām plānot. Par Ēriku man jau bija doma, ka varētu kaut ko kopā darīt. Tad es piedāvāju Andri Grunti uz kontrabasa, jo mēs ar Andri ļoti ilgi esam spēlējuši kopā. Un Andris ir arī kārtīgs, profesionāls kontrabasists. Ar Pranu [Kentru] mums bija labs kontakts, pateicoties sadarbībai ar Lietuvas skolu – Viļņas kolēģiju. Es teicu, ka būtu interesanti spēlēt ar viņu kopā un ka viņš ir, protams, citādāks.

Jūs vispār visi esat katrs no savas pasaulītes, izņemot tevi un Andri – jūs esat diezgan tradicionāli džeza mūziķi, bet Prans ir tāds roķīgi–fjūženīgs un Ēriks ar savu laikmetīgo vīziju. Kā bija apvienot to visu?

Indriķis: Vispār ir ļoti grūti izveidot no nulles kaut kādu jaunu konceptu. Sākums bija tāds, ka mēs satikāmies studijā un sākām kaut ko spēlēt. Man bija idejas par dažiem tradicionāliem skaņdarbiem, jo pirmais paraugs, kas uzreiz nāk prātā klarnetei kopā ar vibrafonu, ir Benija Gudmena mūzika. Tas ir tāds ļoti klasisks paraugs. Tad vasarā mums kaut kas pajuka – Andris saslima, un bija tāda pauze. Tad rudenī atsākām satikties ar Ēriku un diezgan regulāri piektdienas rītos tikāmies un nesām idejas. Ēriks teica, ka viņam ir konkrētas idejas par kompozīcijām – viņš grib rakstīt izvērstākas kompozīcijas. Es teicu – super, darām.

Es tajā gadā sāku dzirdēt mūziku sapņos – vienos naktī pamostos, un galvā skan kaut kāds motīvs, melodija, noskaņa. Sāku tos pierakstīt un tad nācu pie Ērika ar tiem gabaliem. Man bija pilnīgi skaidrs «feeling», noskaņa, un tad tos skaņdarbus veidojām.

Tā īstenībā ir pirmā reize, kad es vispār dzirdu, ka tu komponē!

Indriķis: Jā, tāpēc ka man laikam nekad nav bijusi baigā ambīcija to darīt. Es neuzskatu, ka man ir kaut kāds milzīgs talants uz komponēšanu. Tie gabali, ko mēs savulaik sarakstījām ar Juri Mutuli deviņdesmitajos – tas pats «Deja Vu» un vēl daži – tās patiesībā ir vienīgās manas tēmas, ko esmu uzrakstījis. Mums savulaik bija sastāvs «Step by Step» – kopā ar Gintu Garūtu pie kontrabasa un Kasparu Grigali pie bungām. Nekādu klavieru – kontrabass, bungas un divi sakši. Bija ļoti labs sastāvs, mēs tolaik ierakstījām divus albumus.

Nu, lūk – tas bija ļoti senā jaunībā, un man nekad nav bijusi tāda vēlme baigi rakstīt. Es nezinu, kā citiem, kā Ērikam, kuram visu laiku nāk idejas. Man tas ir citādāk. Bet man reāli sāka «atnākt» skaņdarbi, ļoti konkrētās noskaņās. Un tad jau bija jautājums – tehniski tos ielikt formā, harmonijas saveidot, padarīt interesantākus. Mēs šo visu pasākumu diezgan rūpīgi mēģinājām un tad vienā mirklī Andris atkal pievienojās, kad mums jau bija diezgan konkrēts materiāls. Faktiski tikai tad, kad mums jau gandrīz viss bija gatavs, es aizsūtīju materiālu Pranam, un viņš atbrauca uz Rīgu uz vienu dienu speciāli, lai to izmēģinātu. Pēc nedēļas atbrauca vēlreiz – jau lai ierakstītu. Ierakstījām trīs dienu laikā.

Pranas Kentra: Kas bija diezgan izaicinoši, teiksim tā.

Indriķis: Jā, tas bija diezgan izaicinoši – lielākoties mēs ierakstījām katru skaņdarbu ar kādiem trīs līdz pieciem teikiem, izņemot vienu – «Nostalģiju», ko mēs iebliezām ar pirmo teiku.

Pranas, pastāsti, kā tev gāja ar šo piedzīvojumu?

Pranas: Pirmkārt, jāsaka, ka biju ļoti ieintriģēts, kad Indriķis sazinājās ar mani, jo mums jau bija izveidojušās labas attiecības, pateicoties skolu sadarbībai. Man bija sajūta, ka tas varētu būt kaut kas ļoti interesants. Mums ar Indriķi ir ļoti labs kontakts, un šķita, ka šāda sadarbība to varētu padziļināt – ne tikai mūsu pašu radošajam darbam, bet arī studentiem. Jo labāk mēs saprotamies, jo labāk varam sadarboties arī skolu lietās.

Atceros arī to sajūtu, kad Indriķis teica, kāds tieši būs sastāvs. Es uzreiz teicu, ka, ja tas būs Benija Gudmana stilā, tad man tur nav jābūt, jo nebiju pārliecināts, ka šādu materiālu «pavilkšu». Ja nevarēšu nospēlēt pietiekami labi, kāda jēga tur vispār būt. Bet Indriķis teica, ka nē – būs kaut kas laikmetīgāks, varbūt «cool jazz», kaut kas klasisks un salds. Tad es teicu – labi, jā. Šī bija pirmā reize, kad nonācu šādā sastāvā. Nekad nebiju spēlējis ar vibrafonu. Man ir pieredze spēlēt ar Hammond ērģelēm un tamlīdzīgi, bet nekad ar džeza vibrafonu. Tagad ar katru reizi skan arvien labāk.

Izaicinošākie skaņdarbi manā skatījumā ir standarti – tādi kā «Deja Vu». Tie man šķiet pat grūtāki par tiem, kur ir saliktie taktsmēri. Es uz šo projektu skatos kā uz iespēju mācīties. Es mēģinu pielāgoties, daudz domāju par tādiem māksliniekiem kā Jim Hall un Bill Frisell, iedvesmojos no viņu tehnikām. Cenšos ne tikai izpildīt sev atvēlēto lomu, bet arī piedāvāt savas idejas. Kad tu teici, ka esmu roķīgi–fjūžonīgs – tas nav gluži precīzi. Man ir klasiskā skola, es arī daudz spēlēju brazīļu mūziku, daudz ritmisku lietu, arī kaut ko no bulgāru mūzikas un saliktajiem taktsmēriem. Bet, jā – kad esmu bigbendā un spēlēju solo, tad bieži vien ir tie «smagie» efekti.

Indriķis: Es varu tikai piebilst, ka man vienmēr ir ļoti interesanti spēlēt ar citiem cilvēkiem. Nevis tā, ka es esmu solists un pārējie pavada, bet tā, ka mēs tiešām esam ansamblis. Man patīk polifoniskas līnijas. Un es esmu ārkārtīgi laimīgs, ka Prans ir mūsu kompānijā, jo viņš ir citādāks spēlētājs. Viņš tomēr nāk no citas valsts ar citu pieeju. Viņš spēlē citādi, bet es jūtu, ka mums arvien vairāk veidojas īsts ansamblis – mēs klausāmies, dzirdam, ko viens otram sakām. Plus vēl tas izaicinājums, ka nav bungu, un saliktajos taktsmēros tiešām ir grūti noturēt ritmu. Īpaši Ērika skaņdarbos.

Pasvīst bišķiņ!

Indriķis: Man personīgi ļoti patīk, ka ir jūtama arī klasiskā lieta. No vienas puses, man patīk tas vecais samtainais džeza klarnetes skanējums, bet man patīk arī klasiskā klarnete. Klarnete patiesībā ir ļoti universāls instruments. Līdzīgi kā flauta – ļoti daudzpusīgs. Saksofons īstenībā ir daudz šaurāks.

Pranas: Un vēl – dažreiz skaņdarbi ir vienkāršāki, bet tieši tas ir jauki. Es cenšos vienmēr spēlēt uz robežas – vēl sekundi, un es kļūdīšos. Likt sevi situācijā: vai es spēšu atrisināt šo problēmu? Cenšos būt maksimāli radošs ar, it kā, vienkāršu materiālu – un tad ir ļoti jautri. Protams, skanējums ir citāds, jo mums var gadīties arī kļūdas, bet tieši tā ir idejas sastāvdaļa.

Nu, un kā no tavas puses, Ērik?

Ēriks Miezis: Es varu padalīties ar vienu interesantu atmiņu. Indriķis šo visu manifestēja jau sen – vairāk nekā pirms desmit gadiem. Tad mēs vēl nepazinām viens otru – nu, tā epizodiski. Es mācījos Mediņos otrajā kursā, un Mūzikas akadēmijā notika sitaminstrumentālistu meistarklase — bija atbraucis slavenais Emmanuels Sežurnē no Francijas. Tie bija laiki, kad džeza klase atradās 007. telpā, kaimiņos akadēmiskajiem «sitējiem» un akadēmijas pīpētavai, kas tobrīd vēl atradās iekštelpās. Agri no rīta, gaidot meistarklases sākumu, sapratu, ka blakus esošajā džeza klasē sāksies lekcija, jo tur pulcējās cilvēki — Indriķis un vēl citi man vairāk vai mazāk pazīstami «džezisti».

Pa ausu galam dzirdu, ka Indriķis sarunas gaitā manam pedagogam Atim Vintukam saka, ka «vibrafons vispār ir baigi foršais stroķis un džekiem beidzot jāsāk spēlēt normālu mūziku!». Es, būdams, otrajā kursā vēl taustījos — lielākoties man aktuāla bija bungu spēle un man nebija skaidra redzējuma, uz ko nākotnē gribētu specializēties. Vēlāk, tajā dienā, Emmanuels Sežurnē savās meistarklases demonstrēja vibrafona spēles tehniku, kas uz mani atstāja lielu iespaidu un pavisam citā līmenī pavēra priekšstatus par melodiskajiem sitaminstrumentiem. Viss sakrita vienā dienā – Indriķa teiktais par vibrafonu un šī meistarklase. To epizodi es ļoti labi atceros, un nesen atausa atmiņā.

Un tu uzreiz to atcerējies, kad Indriķis tev piedāvāja piebiedroties?

Ēriks: Tajā brīdī nē, bet vēlāk tas «uzpeldēja».

Nu, un kad Indriķis ar tevi sazinājās – kāda bija pirmā reakcija?

Ēriks: Mēs ar Indriķi savulaik piedalījāmies Latvijas Radio 3 raidījumā «Post factum». Pēc raidījuma ieraksta viņš man piedāvāja kopīgi nospēlēt koncertu «M/Darbnīcā». Tā mēs vienu koncertu nospēlējām – bez lieliem plāniem.

Indriķis: Un tad no tā radās šis lielākais plāns – varbūt paturpinām.

Ēriks: Jā. Mēs satikāmies akadēmijas kafejnīcā, un no turienes viss aizgāja tālāk – līdzīgi, kā Indriķis jau stāstīja. Man ļoti patīk rakstīt mūziku. Sapratu, ka no Mareka vai Indriķa puses nav ļoti stingrs uzstādījums par to, kas jāspēlē – varam darīt, ko gribam. Tā es sataustīju tās vibrācijas un mēģināju rakstīt mūziku, kas derētu mūsu komandas spēlei.

Kas, tavuprāt, Pranas, šajā projektā bija visizaicinošākais?

Pranas: Daži skaņdarbi. Daži konkrēti gabali, kuros es nejutos ērti. Kopumā gan es nejutos «pārlieku izaicināts» – drīzāk ērti, jo bija laba sajūta. Varbūt vienīgais – ritms. Tā kā nav bungu, visiem pašiem ir jābūt ar ļoti spēcīgu iekšējo pulsu. Varbūt tas ir pats izaicinošākais – spēlēt kopā bez bundzinieka.

Un tavuprāt, Ērik – kas bija grūtākais?

Ēriks: Vairāk džeza tradīcijās orientēta mūzika, kas nāk no Indriķa puses. Mums ar Pranu tur ir līdzīgas sajūtas – šī albuma ieraksts mums bija iespēja augt. Es atceros darbu ar «Nostalģiju» – mēs diezgan ilgi meklējām pareizo pieeju šai melodijai. Pirms ieraksta man bija skaidrs, kas un kā būtu jādara, bet bija iekšējs nemiers par to, kā viss izvērtīsies. Beigu beigās sanāca ierakstīt ar pirmo teiku! Balādes pēc savas dabas lielākoties ir lēni un gari skaņdarbi — ir grūti tās ar pilnu atdevi nospēlēt trīs vai četras reizes pēc kārtas. Tur vajag to mirkļa sajūtu, tur jābūt klātesamībai.

Līdzīgi arī ar skaņdarbu «Deja Vu» – tur vairāk jūtama šī Benija Gudmana pasaule. Par to mēs džeza vēsturē mācāmies, bet ikdienas koncertdzīve to tā īsti nepieprasa, un mēs šim mūzikas slānim pieskaramies retāk. Manā gadījumā tikai tik, cik skolā pie Indriķa. Mācoties ārzemēs, vairs nesaskāros ar tik dziļu fokusu uz mūziku, kas tapusi pirms bībopa ēras. Tādā ziņā man tas bija ļoti interesanti un iedvesmojoši.

Pranas: Un vēl – man reizēm bija grūti sev atbildēt, kāpēc vispār spēlējam tieši tādu materiālu. Tie džeki toreiz spēlēja tik meistarīgi… Ja mēs tagad spēlējam krietni sliktāk, kāda jēga to atkārtot? Tas man bija lielākais psiholoģiskais izaicinājums, bet arī lielākā skola.

Indriķis: Tas ir interesants jautājums. No manas perspektīvas gan nav tā, ka es būtu baigais «muzeja fans». Klarnetistiem Benijs Gudmens ir ļoti pašsaprotama lieta – tāpat kā saksofonistiem Čārlijs Pārkers un Džons Koltreins. Viņi dzīvoja vienā laikā, tie nav «vecais un jaunais» – vienkārši ļoti atšķirīgi. Gudmens ir izcils klarnetists, izcils meistars, un viņa spēle mani iespaido joprojām. Viņš ir ietekmējis absolūti visus klarnetistus. Viņa sastāvs ar Lionel Hampton un vibrafonu tiešām ir klasisks piemērs, un tas mums drīzāk bija kā izejas punkts. Man nebija mērķis tagad spēlēt «gluži tāpat». Tas bija drīzāk sākuma mēģinājums.

Un, ja runā par izaicinājumu, man ir tieši otrādi — tie bija saliktie taktsmēri. Man ir bijusi pieredze ar tiem jau agrāk – savulaik ar Birutu Ozoliņu [etno-džeza grupā «Patina»] mums bija pietiekami daudz salikto taktsmēru. Es zinu, ka vienīgais veids, kā tos iemācīties, ir daudz spēlēt. Ērika kompozīcijas man ļoti patīk – tās tiešām prasa pamatīgu klasisku pieeju un atdevi. Būtībā mūsu ansamblis ir tuvāks kamermūzikai – četri līdzvērtīgi spēlētāji, kur viss ir niansēs, attiecībās, papildināšanā. Tā ir ļoti smalka māksla, un tas dod milzīgu prieku un gandarījumu. Tas ir ļoti radoši.

Es godīgi saku – esmu sajūsmā par šo projektu. Jūtu, ka mums ir nolasījusies fantastiska kompānija, mums ļoti labi sanāk sadarboties, viss ir dzīvs un radošs. Manā dzīves posmā, ar visiem apkārt notiekošajiem notikumiem, šis ir kā glābšanas riņķis un svaigs gaisa malks. Tas ir labākais, kas ar mani pēdējā laikā ir noticis.