Stilīgs džezs un nekādas Tutas lietas

Laura Polence atgādina par savu piederību džeza saimei

Kad cilvēkiem par kaut ko rodas pirmais priekšstats, tad to pēc tam grūti mainīt pat ar visargumentētākajiem paņēmieniem. Lūk, Laura Polence – plašākai auditorijai viņa droši vien būs pazīstama kā bērnu televīzijas raidījuma «Tutas lietas» dziesmu autore un dziedātāja, lai gan patiesībā viņa ir spēcīga un profesionāla džeza izpildītāja ar lielu stāžu.

Jau pirms padsmit gadiem, kad bērnu iemīļotā Tuta ar Lapsiņu vēl nebija pat LTV scenāristu un producentu sapņos, Laura Polence iekaroja savu vietu džeza aprindās. Tiesa, vairāk Eiropas apritē, jo talantīgā mūziķe devās uz Nīderlandi. Starp citu, reizē ar ne mazāk talantīgo ģitāristu Matīsu Čudaru, «lai tur mācītos Amsterdamas Konservatorijā, paplašinātu savu muzikālo spēju un pārdomu loku, piedzīvotu jaunas iepazīšanās ar interesantiem mūziķiem, māksliniekiem, laipniem tirgus pārdevējiem, īgniem autobusu šoferiem, rūdītiem riteņbraucējiem un apjukušiem tūristiem» (citāts no daudzu sen piemirstās pašmāju sociālā tīkla vietnes Draugiem.lv).

Studējot Amsterdamā, kopā ar Čudaru un mūziķiem no Brazīlijas un Kirasao 2011. gada sākumā tika izveidots «Laura Polence Project»,, kura interneta tīmekļos pieejamos veikumus paklausoties, var sadzirdēt diezgan tiešas atsauces uz Lauras tālākajām mūziķes gaitām, tostarp viņas 2025. gadā izdoto otro soloalbumu (debijas oriģinālmūzikas albums nāca klajā 2019. gadā). «Ancient Plastic Butterfly» jeb «Sens plastmasas taurenis» ir tikpat daudzšķautņains un daudzkrāsains, cik pati Laura Polence savās radošajās gaitās. Vai tas vispār ir džezs? Iespējams, ka pat nē, taču ar ļoti ciešu piesaisti šim žanram.

Laura jau daudzus gadus dzīvo Amsterdamā, un šīs dzīvīgās pilsētas multikulturālisms acīmredzami (vai ausīmdzirdami) iespiedies arī viņas mūzikā – arī Rietumu mūzikas apskatnieki piesauc latviešu folkmūzikas bāzi, kas stiprināta ar daudziem gadiem Eiropas akadēmisko studiju vidē un bagātināta ar lielu interesi par džezu un Brazīlijas populāro mūziku. Par pēdējās ietekmi gan grūti spriest, vismaz tiešā veidā atsauces uz to «taurenī» nav manāmas. Bet varbūt Rietumu mūzikas speciālisti to jauc ar mazliet bērnišķīgo pieeju, ko savukārt varētu būt radījušas «Tutas lietas» – viņi taču tur neko par Lapsiņu nezina?

Tas, protams, joks, taču, ja nopietni, tad arī pati Laura Polence intervijā Latvijas Radio 3 raidījumam «Klasika» atzinusi, ka pirms trīs gadiem rakstītajā albumā spēcīgi iedvesmojusies no bērnības atmiņām par 90. gadu multiplikācijas filmiņām, piemēram, tādām kā «Fantadroms»,, «Suns Funs un vējš» u.c., uz kuru pamata viņas galvā radušās dažādas muzikālās asociācijas. Savukārt ar asociācijām, kā zināms, ir interesanti – klausoties vienu un to pašu skaņdarbu, katram tās var rasties pilnīgi atšķirīgas un pat pretējas. Piemēram, šo rindu autoram grūti iedomāties, kuras muzikālās vīzijas diktējis robots Indriķis vai Suns Funs, savukārt filmiņa par Mēriju Popinsu gan uzaust atmiņā teju katrā otrajā skaņdarbā. Tāpat par kompozīciju, kas esot radusies no Lauras sešiem ceļojumiem uz Meksiku – nez, kura tā ir? Uzminiet nu!

Kopumā «Ancient Plastic Butterfly» iekļauti astoņi skaņdarbi, kuri visi ieturēti dzīvespriecīgā un šķietami pat nenopietnā manierē, tomēr parāda visaptverošas zināšanas par mūzikas teoriju un globālo žanru smalkumu pārzināšanu. Tiesa, šis profesionālisms dīvainā kārtā ir arī viens (varbūt pat vienīgais) no lielākajiem albuma mīnusiem, jo kaut kādā ziņā uzpūš instrumentālā sterilitāte, prasītos pēc lielākas improvizācijas. Ir aizdomas, ka Laurai Polencei, uzstājoties tepat «M/Darbnīcā» ar pašmāju mūziķu sastāvu, šī koncertprogramma skanēja daudz aizrautīgāk un līdz ar to arī interesantāk.

Albuma nosaukums ir aizgūts no dziesmas «Will It Rain Again» rindām, kurās Laura spēlējas ar «small talk» sarunu frāzēm, kuras cilvēki izmanto katru dienu un kuras dzirdam pārāk bieži, šajā konkrētajā skaņdarbā tās aizstājot ar brīvi izvēlētu citu vārdu. Šķiet, ka šādi pat, spēlējoties ar skaņu un vārdu salikumiem, tapis arī viss «taurenis»,, lai gan tā, protams, nebūt nav. Taču šādas izjūtas tikai apliecina to, ka Laurai ar kaut kādiem sev zināmiem paņēmieniem izdodas klausītāju padarīt par savu draugu jau ar pirmo albuma noklausīšanās reizi. Piemēram, «Morning Hours» vai «My Oh My» – hei, es šīs dziesmas taču kaut kur dzirdēju jau iepriekš, vai tad ne?!

Apskatnieka albuma favorītdziesma ir draiskā «Ginger Tea» (lieliska vijole!), savukārt «Fly Or Die» un «Tears In The Ears» – ja runājam par asociācijām, tad acu priekšā uzburas ainiņas no mūzikliem, varbūt tiešām šo programmu derētu iestudēt kā teatrālu uzvedumu? Taču, ja varētu un/vai vajadzētu, tad to droši vien ar nerimtīgi pozitīvo attieksmi apveltītā Laura Polence jau būtu izdomājusi pati. Tāpēc priecāsimies par viņas lielisko balsi un humora izjūtu, un gremdēsimies asociācijās, kuras mums radīs citas asociācijas!