Ritms, kas vieno
No baznīcas perkusijām līdz Briselei un atpakaļ: Mareka Logina ceļš uz Saulkrasti Jazz nometni
Ir cilvēki, kuru gaitā un balsī var sajust milzīgu enerģiju vēl pirms viņi ienāk telpā. Tāds ir Mareks Logins — bundzinieks, pedagogs un jau trešo gadu arī Saulkrasti Jazz nometnes balsts, kurš vienlīdz dabiski atrod kopīgu valodu gan ar pieredzējušiem profesionāļiem, gan ar kautrīgajiem jaunajiem talantiem, kas te ierodas ar sapņiem pilnām acīm. Viņa klātbūtne nometnē ir kā labi turēts pulss: drošs, mērķtiecīgs un dzīvespriecīgi improvizējošs.
Marekā savijas pieredze, kas krājusies no baznīcas perkusijām līdz starptautiskajai skatuvei Maiami, no pirmās iestāšanās neveiksmes “mazajos Mediņos” līdz studiju gadiem Briselē, kur ik dienu viņu izaicināja pasaule visdažādākajās valodās un ritmos. Tagad viņš ar šo bagāžu atgriezies mājās — lai mācītu, iedvesmotu un vadītu vienu no spilgtākajām džeza nometnēm Latvijā.
Sarunā Mareks stāsta par saviem pirmajiem soļiem mūzikā, par šķēršļiem, kas pārtapuši iespējās, un par to īpašo maģiju, kas Saulkrastu nometnē rodas brīdī, kad jaunieši sāk muzicēt kopā un pēkšņi kļūst par vienu veselumu.
Kā tu vispār sāki spēlēt bungas?
Baznīcā sāku spēlēt bungas. Biju aktīvs bērns, pusaudzis. Baznīcā bija muzikālā grupa, viņi redzēja, ka es tāds ļoti aktīvs. Teica: “Negribi spēlēt perkusijas?” Es prasu: “Kas ir perkusijas?” Viņi: “Nu, visādi sitamie, nāc pamēģināt.” Es teicu – davai. Un viņi: “Pēc stundas jau iesi augšā spēlēt, ir pasākums.” Tā arī es gāju spēlēt perkusijas. Tas cilvēks, kas mani ievilka perkusiju pasaulē, pēc tam pateica, ka es esot pārāk aktīvs, par daudz enerģijas – vajagot iet uz bungām. Loģiku tajā brīdī nesapratu, bet nu labi – sāku spēlēt bungas.
Un tad bērnu mūzikas skola?
Nē. Nebija bērnu mūzikas skolas. Sāku spēlēt bungas kādos 15 gados. Un tad pēc pāris gadiem jau bija Mediņu vidusskola. Stājos “mazajos Mediņos”, tur pateica – tu nelasi notis, nespēlē marimbu, jo tajā laikā bija tikai akadēmiskā nodaļa. Teica, ka tādā veidā tur netikšu. Tad atradu, ka ir džeza nodaļa, un tajā pašā gadā iestājos tur.
Tu stājies mazajos Mediņos, bet beigās iestājies lielajos? Cik liels laika starpība?
Apmēram mēnesis. Mazajos Mediņos nepietika ar bungu spēli un bez marimbas, lielajos Mediņos pietika ar bungu spēli un minimālām solfedžo zināšanām.
Kā bija iestāties bez mūzikas skolas, ja pārējiem bija muzikālā izglītība?
Nu, iestājos – un tad sākās spēlēšana un mācīšanās. Teorētiskie priekšmeti bija grūti. Grūti nozīmē – ātri “saraut” teoriju: skaņkārtas, akordi, tonalitātes… viss uzreiz.
Un kā tu sāki darboties ar Saulkrasti Jazz nometni?
Mans skolotājs vidusskolā bija Saulkrasti Jazz festivāla direktors Raimonds Kalniņš. Saulkrastos esmu bijis kā Raimonda palīgs – tehniskās lietās, kā konferansjē, esmu vadījis koncertus. Esmu bijis arī konkursa dalībnieks – Baltic Drummer League.
Kā dalībnieks tu biji vairākas reizes?
Divas. Vienu reizi nebija pirmā vieta, otro reizi bija pirmā vieta.
Un tad tu aizbrauci uz Maiami, vai ne?
Jā. Balvā kā uzvarētājam – brauciens uz Maiami. Piedalījos Maiami džeza festivālā – gan koncertā, gan tādā “maza mēroga” meistarklasē bērniem. Mans mērķis bija – aizbraukt uz Maiami un nospēlēt koncertu. Un tas piepildījās.
Nu jā. Tad tu pabeidzi Mediņus.
Pabeidzu Mediņus. Iestājos akadēmijā – to tu atceries. Gadu pamācījos akadēmijā, tad paņēmu gadu brīvu “pārdomām”. Pēc tam iestājos Briselē.
Pastāsti par Briseles pieredzi.
Briselē – cita mentalitāte, citi cilvēki. Ļoti daudz dažādu kultūru – no Brazīlijas līdz Taivānai. Visi tur ir. Starp studentiem – Brazīlija, Āzija, Taivāna, Vidusāzija, Krievija, Latvija, Lietuva, Igaunija, Zviedrija, Somija, visa Centrāleiropa, Amerika, atkal Brazīlija… Noteikti arī kāds no Islandes akadēmiskajiem mūziķiem, vienkārši ne visus varēja iepazīt. Ļoti kolorīta, daudzpusīga, starptautiska vide. Četri gadi – bakalaurs, trešā izglītība, un tad atbraucu atpakaļ mājās.
Kāpēc tieši Brisele?
Tāpēc, ka tajā laikā spēlēju grupā DaGamba, un grupas biedrs Valters [Pūce] tur mācījās Briselē. Mēs ar DaGambu braucām uz Briseli spēlēt koncertu Eiropas Komisijā, un es izdomāju – ja jau es tur būšu, iesniedzu dokumentus skolā. Aizbraucu pēc pāris nedēļām uz iestājeksāmeniem, iestājos – un viss.
Kā bija ar nabaga studenta dzīvi, par ko tu stāstīji?
Kā pienākas studentam. Bija labāki laiki, bija trūcīgāki. Gulēju pie viena drauga, pie otra drauga, bet pavisam “pa stacijām” dzīvot nevajadzēja. Iepazinos ar dažādiem cilvēkiem – poļiem, latviešiem. Tajā laikā iepazinos arī ar mūsu tautas mākslinieku, klarnetistu Andri Amantovu, kurš tur strādāja kā tulks – pie viņa arī nereti nakšņoju un ciemojos.
Un tad tu atbrauci atpakaļ un pats tagad esi pedagogs Mediņos.
Jā, tagad esmu pedagogs Mediņos un Ādažu novada mākslu skolā.
Kā tu sāki nodarboties ar pedagoģiju?
Pedagoģija ir “maizīte” mūziķim – pastāvīgais darbs, pastāvīgie ienākumi. Mūsu mazajā valstī bez tā parasti neiztikt. Bet tas arī iederas – nav tā, ka tas būtu pilnīgi ne pa ceļam.
Nu jā, kad tu māci, tu jau arī pats mācies. Tas liek pārskatīt lietas, sagatavot, pameklēt, atrast…
Jā, tieši tā.
Bet tev patīk?
Ir dienas, kad ļoti patīk, un ir dienas, kad ir izaicinoši. Bērni ne vienmēr mācās, ir nogurums – darba slodze liela, lai kaut ko nopelnītu. Tu jau pati to zini. Bet kopumā man patīk, un es neiebilstu – esmu apmierināts ar šāda veida darbu.
No malas izskatās, ka tev ļoti labi sanāk ar bērniem komunicēt.
Pieņemu, ka jā [smejas]
Un tad mums iestājās pandēmija un pēc tās tu pārņēmi vadību nometnē.
Jā, es tagad organizēju Saulkrasti Jazz nometni.
Kaut kas īpašs bija jāizdara – kursi, papīri?
Bija jāiziet nometnes vadītāja kursi – 72 stundu lekcijas. Un tie jāatjauno reizi trīs vai piecos gados, neatceros precīzi. Man pēc pāris gadiem atkal būs jāatjauno.
Un kā ir?
Man patīk. Ļoti intensīva, ļoti koncentrēta nedēļa šeit. Bet pirms tam ir laikietilpīga gatavošanās – sākot jau no oktobra. Ļoti daudz darba: papīri, juridiskās un oficiālās lietas, komunikācija ar vecākiem, kas sāk pieteikt bērnus, programmas izveide, aparatūras un backline meklēšana, organizēšana, šad tad arī finanšu piesaiste.
Un pedagogus tu pats izvēlējies?
Jā, sastāvu principā pilnībā atjaunoju. Tagad trešo gadu esam ar kārtīgu latviešu sastāvu – ar pedagogiem, kuri ar bērniem var runāt latviešu valodā.
Tev šķiet, ka ārzemnieki nevarētu izkomunicēt?
Ne jau tas, ka nevarētu, bet šis aspekts ir ļoti svētīgs – informācija bērnam aiziet “pa taisno”, bez tulkojuma. Tas ir svarīgi.
Kas tev, pēc sajūtām, ir visvērtīgākais šajā nometnē?
Paskaties: veselu nedēļu mēs te dzīvojam kopā. Redzam, kā bērni savā starpā čupojas, draudzējas “kā cilvēki” – ne tikai mūzikas kontekstā. Un plus tam – mūzikas aspekts. Mūzika ir atsevišķa valoda, ar kuru viņi var būt kopā, rast kopīgas lietas un radīt. Man liekas, tas ir visvērtīgākais un interesantākais.
Tu pats piedāvāji Raimondam, vai viņš tev – pārņemt nometnes vadību?
Tas notika organiski. Mēs ar Raimondu visu laiku komunicējām – viņš ir mans bijušais skolotājs. Tās sarunas kaut kā pašas aizgāja līdz tam, ka es iesaistījos palīdzēšanā.