Rīga džezā: no nulles līdz diviem klubiem

Kā Rīga piecos gados kļuvusi par vietu, kur džezs dzīvo, elpo un attīstās

Novembrī vienā dienā Rīga piedzīvoja vienlaikus divas dzimšanas dienas. Šķiet — nekas īpašs, bet, zinot, ka svētkus atzīmēja vietas, kur regulāri skan džezs, rodas sajūta, ka dzīvojam nevis mūsu relatīvi mazajā pilsētā, bet gandrīz metropolē… Varbūt šķiet, ka savos salīdzinājumos pārspīlēju, tomēr tieši šāds iespaids brīžiem rodas, jo vēl pirms pieciem gadiem bijām situācijā, kad Rīgā nebija neviena džeza kluba, bet tagad — veseli divi!

Kaut gan ne viena, ne otra vieta oficiāli sevi par džeza klubu nesauc, visi džezmeņi un džezmeitenes skaidri apzinās: ja gribas paklausīties šo mūziku un pulcēties līdz agram rītam, jādodas uz M/House of Jazz (M/Darbnīcu), bet, ja gribas kaut ko intīmāku — uz Kultūrbāru MASA.

Ko izdarīju es? Protams, apmeklēju abas vietas: sāku ar MASA, kur uzstājās Mūzikas akadēmijas džeza nodaļas studenti, un tad devos uz M/Darbnīcu, kur spēlēja pieredzējuši mūziķi. Jāpiebilst, ka abās vietās bija pārpildīts, taču, neskatoties uz to, abu vietu īpašniecēm atradās laiks nelielai sarunai par sasniegumiem un nākotnes plāniem.

Ksenija Afanasjeva

Mēs ar tevi pēdējo reizi runājām pirms gada. Šī gada laikā ir noticis ļoti daudz. Toreiz vēl nebija autorkokteiļu, nebija arī Kultūrkapitāla fonda atbalsta. Pastāsti, kādas ir jaunākās ziņas? Kā noslēdzas ceturtais gads un kā sākas piektais?

Pēdējā gada laikā MASA ir vēl vairāk nostiprinājusies kā džeza telpa. Man ir ļoti liels prieks redzēt, ka dzīvā mūzika organiski iekļaujas salona koncepcijā — dialogā ar mākslu, brīvību un pašizpausmi. Šodien mūzika ir kļuvusi par īstu šīs vietas dzinējspēku, un ar lepnumu varu to saukt par džeza klubu. Galu galā, katru nedēļu šeit pārsvarā notiek tieši džeza pasākumi, un uzstājas lieliski mūziķi, neskatoties uz to, ka sākotnēji telpa tika atvērta kā mākslas galerija.

Man šķiet, ka šobrīd tā vispirms ir mūzikas klubs.

Pirmkārt, tā ir mākslas vieta. Beidzot mums ir izdevies radīt konceptu, kas apvieno laikmetīgo mākslu, mūziku un autordzērienus. Mani ļoti priecē, ka cilvēki šo telpu ir atraduši sev — viņi atgriežas, nāk ar prieku. To turpina atklāt arī jauni apmeklētāji, un ir ļoti patīkami dzirdēt viņu siltās atsauksmes. Man ir svarīgi, ka mūziķi, kuri šeit uzstājas, iesaka šo vietu citiem un ar prieku šeit atgriežas.

Ir noiets liels ceļš.

Tieši tā — un ir izdevies saņemt arī valsts finansiālo atbalstu. Šobrīd esmu uzrakstījusi vēl vienu projektu un ceru, ka arī tas tiks apstiprināts, jo tā ir ļoti būtiska palīdzība. Piemēram, telpas ietilpība ir ļoti maza, un tāpēc bez atbalsta es nevaru atļauties lielākus sastāvus vai dārgākus mūziķus — pat ņemot vērā to, ka pēdējos sešus mēnešus lielākā daļa koncertu ir bijuši izpārdoti.

Pastāsti par projektiem, kurus jau esi īstenojusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

MASA saņēma atbalstu, lai pēdējos četrus vai piecus mēnešus koncerti varētu notikt katru piektdienu un sestdienu, un lai tajos varētu piedalīties četru un pat piecu cilvēku sastāvi.

Vai ir kādi īpaši nākotnes plāni? Ko tu vēlētos novēlēt, piemēram, džeza mūziķiem, kuri pie tevis uzstājas?

Patiesībā es vienkārši priecājos ar viņiem draudzēties un veidot savstarpēji izdevīgas, patīkamas un draudzīgas attiecības. Man ļoti patīk, ka tieši džeza mūziķi ir atvērtāki un brīvāki — ar viņiem ir vieglāk, un viņiem šeit patīk spēlēt. Mans novēlējums būtu: meklējiet jaunas vietas, esiet aktīvi, piedāvājiet sevi, izplatiet un popularizējiet džezu — tas ir ļoti svarīgi. Es uzskatu, ka cilvēkiem, kuri šeit dzīvo, tas ir interesanti un patīk, taču auditorija ir maza, un attīstīties ir sarežģīti.

Un vēl — janvārī mēs nestrādājam, mums ir pārtraukums; darbojamies tikai privātos pasākumos. Februārī atgriežamies ar vienkārši spridzekļa cienīgu programmu!

Maija Moira Mazanova

Apsveicu tevi ar M/Darbnīcas jubileju! Pieci gadi — wow! Pastāsti, kā jums šajos gados gājis. Vai bijuši kādi īpaši brīži vai sasniegumi, ar kuriem gribas palepoties?

Jā, noteikti — un ar tiem pat vajag lepoties! Šī dzimšanas diena ir īpaša tieši tāpēc, ka tie ir pieci gadi. Tas ir tāds lūzuma punkts, ko ne visiem izdodas pārvarēt. Tāpēc man tas šķiet ļoti simboliski un nozīmīgi. Piecu gadu laikā ir notikušas milzīgas transformācijas — katru gadu skatoties fotogrāfijas, redzu, ka M/Darbnīca katru reizi ir bijusi citāda vieta.

Pirmajā gadā, Covid laikā, tā bija gandrīz slepena satikšanās vieta mūziķiem, kuri bija atbraukuši no ārzemēm, palikuši bez koncertiem un meklēja iespēju vienkārši būt kopā, džemot, ierakstīt mūziku. Toreiz arī filmējām Jazzahead programmu. Tā bija ļoti maza, bet ārkārtīgi komunitīva telpa.

Otrajā gadā sākām pamazām atvērties — notika pirmie publiskie džemi, atceros vasaras terasi… Tas bija cits laiks, ar milzīgu entuziasmu un sajūtu, ka “jā, viss notiek”. Trešais gads bija izaugsmes gads. Mēs nostabilizējāmies, gandrīz visi Latvijas džeza mūziķi jau bija spēlējuši pie mums, un kļuva skaidrs — šī ir vieta lokālajai džeza kopienai. Tāds īsts jazz space, un tā tam arī jābūt.

Savukārt ceturtajā un piektajā gadā mēs sākām vairāk skatīties ārpus Latvijas — atvērāmies starptautiskām sadarbībām. Gribas Vadimu Dmitrijevu īpaši izcelt. Milzīgs shoutout Vadimam! Tik daudz koncertu, tik daudz enerģijas — tas ir turbo cilvēks. Vadima Dmitrijeva vadībā šis virziens ir bijis īpaši spēcīgs, un tas man sagādā milzīgu prieku. Viņš ir pamatīgi iedevis dzirksteli 2025. gadam. Lepojos!

Mūsu honorāri ir konkurētspējīgi Eiropas tirgū — dažkārt ar atbalstu, dažkārt bez, bet mēs spējam noturēt pasaules līmeņa džeza kluba kvalitāti. Soli pa solim, nepārtraukti mainoties, turot roku uz pulsa — gan ar Rīgas domes projektiem, gan Valsts Kultūrkapitāla fondu, festivāliem un sadarbībām. Un tas, ka vasarā uz mūsu skatuves uzstājās Kamasi Washington ar visu savu grupu… par to es pat nebiju uzdrošinājusies sapņot.

Šobrīd mums ir arvien nopietnākas sadarbības ar akadēmiju, mūzikas skolām un starptautiskajiem partneriem. No nākamā gada esam arī Eiropas džeza tīklā. Tas viss kopā rada sajūtu, ka mēs ejam tikai uz priekšu. Galvenais prieks par šiem pieciem gadiem ir sajūta, ka M/Darbnīca ir kļuvusi par stabilu, spēcīgu un nozīmīgu vietu džeza mūzikai — ne tikai Baltijā, bet arī Ziemeļeiropā. Ārvalstu kolēģi man bieži saka: “Beidzot Latvijā ir vieta, uz kuru var braukt turnejā.” Es to uztveru kā visas Latvijas džeza mūzikas sasniegumu.

Kā ir ar koncertu cikliem Darbnīcā — vai tie turpināsies?

Jā, noteikti. Turpinās Brooklyn Jazz, būs jauns Ziemassvētku cikls, protams, arī citi regulārie koncerti. Un nākamajā gadā startē pavisam jauns cikls — bērnu džeza programma sestdienās dienas laikā. Mēs ļoti vēlamies ieguldīt džeza mūzikas izpratnē jau pašā agrīnākajā vecumā — pirmskolas bērniem. Tas ir nākamais solis, kas mums šķiet svarīgs un jēgpilns. Džezs, līdzās kormūzikai un akadēmiskajai mūzikai, ir viena no tām jomām, ar ko Latvija var būt ļoti konkurētspējīga un ar ko var lepoties. Un man šķiet — mums tiešām sanāk: ir līmenis, profesionalitāte, radošums un iedvesma.

Pastāsti vēl par bērnu džeza programmu.

Par to vēl gandrīz neviens nezina, bet pirmais koncerts notiks 17. janvārī. Tas būs trīs koncertu cikls vienas sērijas ietvaros. Katru sēriju veidos Latvijas džeza mūziķi, radot īpašu programmu bērniem — divās daļās, katra ap 40 minūtēm. Pirmā daļa būs izglītojoša: iepazīšanās ar instrumentiem, skaņām, mūziku kopumā — rotaļīgā, draudzīgā atmosfērā. Otrā daļa būs oriģinālmūzika bērniem. Un man ir viens stingrs nosacījums: pēdējos divos skaņdarbos visiem bērniem ir jāceļas kājās un jākustas.

Mēs gribam parādīt, ka džezs nav stīvs un formāls — bet ka tā ir brīvība. Būs ritma instrumenti, būs kustība, būs prieks, pat nelieli pārsteigumi bērniem. Lai viņiem džezs asociējas ar sajūtu: “Ooo, džezs — forši!” Šis projekts ir vērtīgs ne tikai bērniem, bet arī mūziķiem — tā ir iespēja rakstīt oriģinālmūziku jaunākajai auditorijai. Tāpat kā Brooklyn Jazz, arī šo programmu plānojam ierakstīt un izdot digitāli (un, iespējams, arī platē). Pirmo koncertu šobrīd veido Miķelis Dzenuška ar kolēģiem. Es pati vēl nezinu, kas tur būs — bet esmu pateikusi skaidri: beigās ir jādejo.