No Rīgas uz Babel Camp

Krišjānis Petraitis par vasaras eiforiju Nīderlandē un Ungārijas mūziķu rezidenci

Šovasar Rīgas džeza scēnas jaunās paaudzes pārstāvis Krišjānis Petraitis (saksofonists un Jazz Room Fest jaunais talants), guvis neatsveramu starptautisku pieredzi, kas viņa karjerā iezīmēja jaunu posmu. Krišjānis, kurš ir arī džeza meistara Denisa Paškeviča students un Jazz Room Fest organizatoriskās grupas dalībnieks, atgriezies no diviem intensīviem braucieniem, kas saistīti ar World Jazz Network platformu.

Šajā sarunā mēs ar Krišjāni, kuram ik pa laikam pievienojas arī Deniss Paškevičs, atskatāmies uz pieredzēto. Uzzināsim, kāda bija dalība festivālā “Musicians Paradise” Nīderlandē (Amersfoort), kur notika gan koncerti, gan organizatoriskās sapulces, un kāda bija dzīve un mūziķu saspēle divas nedēļas ilgajā, radošajā “Babel Camp” rezidencē Ungārijā.

Krišjānis dalās iespaidos par starptautisko sadarbības kultūru, atklāj, kas atšķir Eiropas festivālu organizēšanu no vietējās prakses, un stāsta, kā šī pieredze mainījusi viņa skatījumu uz mūziku un tālākiem plāniem Latvijā.

Tā, nu ko – šī mums ir otrā daļa. Mums ir “pirms” un tagad ir “pēc”. Krišjāni, tu esi bijis interesantā braucienā. Pastāsti, lūdzu, kur tas bija, precīzs nosaukums, ko tu tur darīji, kādi iespaidi.

Patiesībā bija divi braucieni. Abi šovasar. Pirmais brauciens bija uz Nīderlandi, uz Amersfortu, kur notika Musicians Paradise festivāls World Jazz Network ietvaros. Tur piedalījās arī Jazz Room Fest komanda – Deniss Paškevičs, Jolanta Gulbe-Paškeviča un arī es. Jau pirmajā dienā, kad ierados, man bija iespēja piedalīties organizācijas slēgtā sapulcē, kurā bija daudz World Jazz Network pārstāvju. Viņi runāja par organizācijas turpmāko attīstību, plāniem.

Par attīstību kā organizācijai, jā?

Jā. Un jau tajā pašā vakarā bija džema sesija, ar kuru faktiski sākās festivāls. Džemā iepazinu jaunus talantus no citām valstīm, spēlējām kopā ar Denisu – džems bija lielisks.

Nākamajās dienās klausījos festivāla programmu – tur uzstājās Candy Dulfer un vēl daudzi citi mūziķi. Kopumā bija četras skatuves, koncertu netrūka. Bija iespēja iepazīties ar dažādiem sadarbības partneriem, mūziķiem, organizatoriem. Man bija iespēja arī kāpt uz skatuves – gan kopā ar Denisu, gan ar citiem mūziķiem.

Tie bija divi atsevišķi koncerti vai viens?

Divi atsevišķi. Bija lielā skatuve un mazā skatuve. Jolantai arī bija savs koncerts. Sastāvs nebija “tīri latviešu” – bija miksēts: Latvijas mūziķi, amerikāņu mūziķi, vietējie holandieši utt. Mazajā iekšējā koncertā man bija iespēja piedalīties Denisa un Jolantas “Jazz Room Fest: Exceptional Artists” koncertā uz mazās skatuves, džeza klubā, kopā ar viņu un Holandes mūziķiem, reprezentējot mūsu festivāla jauno paaudzi un Latviju. Festivāla noslēgumā savas vizītes beigās es saņēmu uzaicinājumu no Pētera Vaza – viņš piedāvāja piedalīties Babel Camp mūziķu rezidencē un arī Babel Sound festivālā.

Kas tas ir – Babel Camp un Babel Sound?

Tā ir mūziķu rezidence Ungārijā, Balatonboglāras pilsētā pie Balatona ezera, kur notiek arī Babel Sound festivāls un vairāki citi notikumi – piemēram, radošā “CREMM” programma, dažādas radošas darbnīcas un meistarklases. Es tur pavadīju divas nedēļas. Pirmā nedēļa – Babel Camp rezidence, otrā – Babel Sound festivāls.

Babel Camp notika tādā nelielā ciematā/teritorijā Balatonboglāras pilsētā. Vēsturiski tā bijusi viena no lielākajām vīna darītavām Ungārijā – milzīga teritorija, kas vairs netika izmantota sākotnējiem nolūkiem. To pārveidoja par radošo notikumu vietu – mūziķu rezidenci un festivāla teritoriju. Tur ir vairākas naktsmītnes, skatuves, mēģinājumu telpas, krogs – ļoti jauka vieta, kur mūziķi var dzīvot, nakšņot un pa dienu iet uz mēģinājumu telpām vai skatuvēm muzicēt kopā.

Pirmās nedēļas rezidencē sanāca apmēram 30 cilvēki no dažādām valstīm un pilsētām: Ņujorka, Kolumbija, Čīle, Serbija, Slovākija, Londona, Šveice u.c. Lielākā daļa bija mūziķi, bet daļa arī organizatori. Visi satikās, lai apmainītos ar pieredzi un zināšanām.

Nedēļa sastāvēja no meistarklasēm, kur mūziķi prezentēja sevi, stāstīja savus stāstus, dalījās zināšanās, katru vakaru bija džema sesijas, brīvais laiks lai saspēlētos un tiktos neformāli, un, protams, koncerti. Džemos spēlējām dažādus stilus – Balkānu mūziku, džezus, hiphopu, latīņu mūziku. Bija arī beatboxers – ļoti aizraujoši. Kopumā var teikt: advancēts tusiņš ar augstu profesionālo līmeni, bet vienlaikus brīvu, radošu atmosfēru.

Kas tev pašam likās vērtīgākais – ko tu tur iemācījies? Kaut kas, ko domā izmantot tālāk (bez beatboxa)? [smejas]

Beatboxot es gan neiemācījos! [smejas] Protams, katru mūzikas stilu – Balkānu, latīņu, hiphopu – var mācīties ļoti dziļi, bet man visvērtīgākā mācība bija saspēles pieredze. Ieguvu ieskatu dažādās stilistikās un mūziķu dzīvēs. Mācības vairāk nāca no prakses – katrā meistarklasē arī praktiski saspēlējāmies un veidojām priekšstatu, kā labāk muzicēt dažādos stilos un sadarboties.

Šī nometne ir pieejama tikai World Jazz Network biedriem vai jebkurš var pieteikties?

Cik zinu, jebkurš var pieteikties, bet es tur nonācu tieši Jazz Room Fest un World Jazz Network sadarbības dēļ, par ko es esmu ļoti pateicīgs – tas man tiešām ir kā sapņa piepildījums.

Atgriežoties pie World Jazz Network – tu tur piedalījies arī sapulcēs, lekcijās, konferencēs, vai ne?

Jā, Amersfortā apmeklēju World Jazz Network partneru sanāksmi – tur, kur pulcējās festivālu organizatori, producenti, menedžeri, tas “aizmugures spēks”.

Deniss Paškevičs (pievienojas sarunai): Krišjānis tur mazliet “spēlējās” ar divām cepurēm. No vienas puses – Krišjānis kā Jazz Room Fest 2025 titula “Jaunais talants” nesējs. No otras puses – viņam mēs uzticējām organizēt jauniešu skatuvi, pārvaldīt “jauno vilni” mūsu festivāla ietvaros un sadarbībās.

World Jazz Network apvieno festivālus un cilvēkus, kas tiešām dara menedžmenta lietas, ne tikai muzicē. Līdz ar to jaunajiem mūziķiem ir iespēja ne tikai uzspēlēt, bet arī mācīties veidot projektus, saprast sistēmu. Mēs ceram uz Eiropas finansējumu – šobrīd gaidām lielo atbildi.

Kas tev tur likās īpaši interesants – gan muzikāli, gan nemuzikāli, bet ar mūziku saistīts?

Ļoti interesantas bija indiešu mūzikas nodarbības. Mums bija delegācija no Indijas – World Jazz Network partneri, tāpat arī pārstāvji no Ziemeļāfrikas, Austrālijas, Indijas. Viņi bija atveduši savas meistarklases – gan Rietumindijas, gan Austrumindijas mūziku. Viņi stāstīja, rādīja, spēlēja – zāle bija pilna, un tas viss notika diezgan ilgi, ļoti koncentrēti.

Vēl – es daudz mācījos, skatoties uz pašu festivāla uzbūvi. Kā tiek organizēts festivāls Eiropā – ne tikai Latvijā. Kā strādā citi mani kolēģi, kā darbojas “backstage”. Tas bija svarīgi no menedžmenta skatu punkta.

Kas tev visvairāk iespiedās atmiņā – gan muzikāli, gan organizatoriski?

Pirmkārt – mūziķu līmenis. Ļoti augsts profesionālais līmenis un vienlaikus ļoti jauki cilvēki. Bija interesanti iepazīties starptautiskā vidē – pavisam cita mēroga “spēle”.

Kā tev šķiet – kā viņu skatījums uz mūziku un mūzikas biznesu atšķiras no tā, kā mēs Latvijā redzam koncertu/festivālu organizēšanu, spēlēšanu, praktizēšanos?

Šajā festivālā es nemanīju nevienu augstprātīgu cilvēku. Dažreiz gadās sastapt augstprātību – arī tepat Latvijā – bet tur… nē. Un tas ir interesanti, jo līmenis bija ļoti augsts. Man šķiet, ka tas ļoti ietekmē to, kā veidojas kontakti, saspēle, vide. Jaunam mūziķim ir ļoti svarīga savstarpējā cieņa un draudzīga, vismaz pieklājīga vide – ar rūpēm vienam par otru. Tas pēc tam atspoguļojas rezultātos. Ja ārpus skatuves ir rūpes, pieklājība un apdomība, tas veicina produktīvākas, veiksmīgākas sadarbības.

Citviet, kur populācija ir lielāka un mūziķu ir vairāk, viņi nevar atļauties viens pret otru izturēties “toksiski” – vienkārši būs, kas nāk tavā vietā. Ja vieta ir maza un profesionāļu maz, tad atsevišķi mūziķi kļūst ļoti pieprasīti un var atļauties uzstādīt savus noteikumus, neieklausīties citos. Tas bieži nav produktīvi un neveicina labvēlīgu vidi.

Tev ir sajūta, ka Latvijā, kur mūziķu ir mazāk, viņi mazāk dalās un mazāk draudzējas, jo “cīnās par vienu un to pašu skatītāju”?

Es domāju, ka tas bieži ir saistīts ar izsalkumu – izsalkumu pēc darba, pēc iespējas spēlēt. Ja profesionāļu ir maz, viņi kļūst pieprasītāki, un tad vieglāk ir “celt savu cenu” ne tikai naudas ziņā, bet arī attieksmes ziņā.

Starptautiskā vidē, īpaši Babel Camp, mūziķi ar ļoti augstām prasmēm bija ļoti ieinteresēti sadarbībā – dalījās pieredzē, zināšanās, iedrošināja. Es saņēmu daudz labu vārdu par savu spēli, centību, attieksmi pret darbu, ieguvu un izveidoju kontaktus. Tā ir sajūta, ko es Latvijā gribētu piedzīvot biežāk.

Deniss: Es varbūt pateikšu no malas. Kad Krišjānis bija Nīderlandē, Amerfordā un pēc tam Babel Sound rezidencē, viņš man zvanīja, sūtīja video – viņš bija eiforisks, laimīgs. Man kā skolotājam tas bija ļoti svarīgi – redzēt, kā viņu uztver citi.

Par viņu teica tik daudz labu vārdu, cik sen nebiju dzirdējis par kādu jauno mūziķi: “Nāc pie mums, spēlē ar mums, tu esi interesants, savādāks, mums tieši tāds vajadzīgs.” Neviens nesita pa galvu ar to, ka “tu neesi Koltreins” – drīzāk uzsvēra: tu, iespējams, vēl esi tālu no sava ideāla, bet tev ir sava skaņa un sapnis, un šajā pasaulē tev ir vieta.

Tas ir milzīgs iedrošinājums. Un man šķiet, Latvijā mums – pedagogiem, organizatoriem, sabiedrībai – ļoti noderētu šāda pieeja: nevis dzēst, bet iedrošināt.

Krišjānis: Jā, starptautiskā vidē un īpaši Babel Camp rezidencē es sastapos ar to, ko labprāt redzētu biežāk Latvijā – bez augstprātības, ar centību, rūpēm, apdomību, vēlmi darīt lietas kopā un ar domu par ilgtermiņu. Tur es jutos vajadzīgs, tas deva milzīgu iedvesmu.

Kas tev, Krišjāni, šobrīd notiek ikdienā – kādi plāni, kas uz galda?

Pašlaik turpinu mācības mūzikā pie Denisa Paškeviča un studēju arī Ekonomikas un kultūras augstskolā – kultūras vadību. Esmu džeza ansambļa Trane’s Resolution vadītājs un viens no Jazz Room Fest organizācijas darba grupas organizātoriem un arī saksofonists. Mēģinu saprast, kā veiksmīgāk īstenot koncertus, kā veidot labvēlīgāku vidi džeza mūziķiem – gan radoši, gan organizatoriski. Gribētos organizēt kvalitatīvus koncertus un pasākumus, kur mūziķi tiešām jūtas atbalstīti.

Deniss (noslēdzot): Apkopojot – esam piedzīvojuši labu startu projektam, kas ir mūsu dalība kā Members of the Board World Jazz Network – pasaules organizācijā, kas apvieno džeza mūzikas menedžmentu, producentus un māksliniekus.

Redzam, ka sistēmas modelis strādā. Man ir prieks, ka Rīgai ir kas jauns – varam turpināt Jazz Room Fest, integrēt mūsu mūziķus pasaules apritē, ne tikai vest ārzemniekus šurp, bet arī paši tikt “trekoti” pa festivāliem.

Krišjāņa nākotne ir atkarīga no tā, kā viņš pats aktivizēsies, bet viņš jau ir mūsu “rising artist” – jaunais izcilais mākslinieks, kuru esam prezentējuši World Jazz Network kontekstā. Tālāk sistēma viņu vedīs cauri astoņu festivālu ķēdei, kur būs jauniešu sadarbības projekti.

Mūs interesē arī jauni mūziķi, pedagogi, mediji – lai mēs to visu varam darīt kopā. Rīgā būs vairāku dienu festivāls, mēs taisīsim savu “campu” līdzīgi kā Babel Camp, ar presi, speciālistiem, mentoriem. Ceru, ka spēsim sadarboties arī ar mācību iestādēm, lai šis resurss nonāktu līdz studentiem.