Kas grib mācīties, tiem nav šķēršļu

Lauris Amantovs par festivāla fenomenu: Kā “Škiuņa Džezs” audzina jaunos talantus un audzina savu latgales džeza ģimeni

Festivāls Škiuņa Džezs Lūznavas muižā jau septiņus gadus ir ne vien spilgts notikums Latgales kultūras kartē, bet arī vitāla platforma Baltijas jaunajiem džeza talantiem. Šis festivāls, kas savu nosaukumu ieguvis no unikālās koncertvietas – muižas šķūņa –, ir izaudzis no nejaušas idejas līdz notikumam ar starptautisku elpu.

Mēs tikāmies ar trombonistu un festivāla māksliniecisko vadītāju Lauri Amantovu, kurš atklāj festivāla aizkulises. Sarunā apspriedām, kā tiek veidota koncertprogramma un izvēlēti pedagogi (tostarp mākslinieki no Lietuvas, Brazīlijas un pat NATO bigbenda), kā sadarbība ar Amerikas un citu valstu vēstniecībām ļauj festivālam atvest tālākus viesus, kā arī par to, kādu lomu Škiuņa Džezs spēlē jauno mūziķu izaugsmē. Amantovs ar gandarījumu stāsta par Latgales džeza ģimenes veidošanos un apstiprina festivāla devīzi: “Kas grib mācīties, tiem nav šķēršļu.”

Tātad, tu mums esi festivāla “Škiuņa Džezs” mākslinieciskais vadītājs, pareizi?

Pareizi, jā. Tas noticis diezgan negaidīti man pašam, tā nejauši, var teikt. Inga Žirgule, Lūznavas muižas projektu vadītāja, mani uzrunāja. Tā kā es darbojos Gorā ar bigbendu un visu ko, es pa to novadu jau biju diezgan iedzīvojies. Viņa teica, ka mums ir tāda doma, ka Toms Lipskis to bija aizsācis, un negribētos to ideju vienkārši palaist vējā, varbūt būtu interesanti pamēģināt kaut ko darīt. Principā Inga ir tas lielais virzītājs, spēks tam visam. Bez viņas tur nekā nebūtu. Viņai arī stimuls bija tas, ka viņas dēls Marts arī gribēja mācīties džezu.

Tagad Marts jau izaudzis liels, viņš pa Dāniju dzīvojas, studē. Un, vispār, no tā laika, kad mēs pirms septiņiem gadiem iesākām to festivālu, kad pirmās meistarklases bija, viss sanāca veiksmīgi — bija ļoti daudz tādu labu studentu, un viņi jau tagad kaut ko dara — spēlē, mācās tālāk. Visi jau tādi diezgan zināmi, vismaz džeza aprindās.

Un kā notika viss plānošanas process? Es saprotu, ka tu atbildi arī par pedagogu izvēli, par koncertprogrammām, vai ne?

Jā, tieši tā. Mēs kaut kad jau novembrī, decembrī sākam domāt, ko mēs varētu uzaicināt, lai būtu interesanti, un lai arī, protams, finansiāli mēs to varētu pacelt. Mēs varam izdomāt visu ko, bet katru reizi ir kaut kāds ierobežojums. Tāpēc mums arī tas nosaukums ir Baltijas džeza festivāls, lai mūsu draugi igauņi un lietuvieši varētu piedalīties. Vairāk gan lietuvieši — viņi ir malači tādā ziņā, ka viņi vienmēr brauc ar saviem studentiem.

Mēs pamazām to visu rīkojam — ja man ir ideja, es Ingai saku: varbūt mēs varētu šo? Tad viņa man atsūta vēl kaut kādu piedāvājumu, tad mēs sākam skatīties, runājam ar tiem sastāviem par finansiālo pusi. Es viņiem saku, cik mēs varam atļauties par koncertu samaksāt. Ja viņiem tas ir par maz, tad es saku: nu, sorry, tad mēs domāsim kaut ko citu, varbūt nāks labāki laiki, varēsim ko izdomāt.

Ļoti labi, ka mūs atbalsta vēstniecības. Piemēram, kāda Skandināvijas valsts ar stipendijām palīdz, vai arī — mums jau paveicies divus vai pat trīs gadus pēc kārtas, ka amerikāņi pie mums ir, gan NATO mūziķi bijuši, arī pateicoties sadarbībai ar Amerikas vēstniecību, gan arī vienkārši amerikāņu grupas. Tikai tāpēc, ka Amerikas vēstniecība atbalstīja, viņi varēja pie mums būt, jo mēs paši viņus no Amerikas atvest nevarētu. Ar Francijas Kultūras institūtu arī bijusi sadarbība. Inga šajā visā ir mūsu dārgums — viņa pati muižā strādā, un viņai jau tās iestrādes ir ne tikai saistībā ar džeza festivālu, bet pie viņiem notiek pasākumi visu gadu. Un gan ar Francijas Kultūras institūtu, gan ar Ziemeļvalstu biroju, gan ar Amerikas vēstniecību, gan ar citām vēstniecībām viņai ir nepārtraukts kontakts. Pateicoties tam, mēs varam uzaicināt tālākus viesus.

Kā jūs izdomājāt piesaistīt amerikāņus, un kā tas viss noticis?

Tas ir tikai tāpēc, ka sākumā Amerikas vēstniecība bija ļoti pretimnākoša. Un tagad man ir, tā teikt, blats NATO Bigbendā, jo tur spēlē mans bijušais kursabiedrs, ar ko mēs kopā mācījāmies Klaipēdā. Un tie paši mūziķi ļoti grib braukt uz Eiropu, ceļot arī uz tālākām vietām, kur viņi nav bijuši. Viņi paši visu organizē — mums tikai jānodrošina viņiem naktsmājas un pusdienas.

Par pedagogiem. Šogad bija Rūta [Dūduma-Ķirse]. Laikam vienu gadu viņa izlaida, vai ne?

Jā, Rūta bija otro reizi pie mums. Mēs arī pedagogus izvēlamies no tiem sastāviem, kurus uzaicinām. Tā tas viss funkcionē. Tad arī viņiem ir lielāka ieinteresētība tās dienas pavadīt muižā.

Šogad bija veseli trīs vokālie pedagogi: Rūta no Latvijas un divas vokālistes no Lietuvas — Marija Monika Dičiūnė un Eglė Petrošūtė.

Jā, tieši tā. Eglė jau var teikt, ka ir holandiete — būdama lietuviete, viņa jau padsmit gadus dzīvo Amsterdamā. Katru gadu mēs nezinām, kuru instrumentu vai vokālistu būs visvairāk. Iepriekšējos gados domājām: pietiks ar divām vokālajām pedagoģēm. Bet beigās piesakās tik daudz, ka gandrīz puse studentu ir vokālistes. Es domāju: labi, ņemsim trīs. Šogad gan nebija vajadzība pēc trijām. Grūti prognozēt, kas pieteiksies — tas ir tāds neparedzamības faktors. Bet vokālisti mums dominē — tās ir meitenes.

Puiši vokālisti bija?

Nav bijuši.

Vienmēr problēmas ar dziedošiem puišiem… Es skatos, Indriķis [Veitners] arī nebija pirmo reizi, vai ne?

Jā, Indriķis jau laikam trešo reizi. Mēs Indriķim gribējām kompensēt, tāpēc ka iepriekšējā reizē, kad viņš bija pie mums, sanāca tāds mazliet kuriozs — mums bija pieteikušies trīs vai četri pūtēji. Dienu vai divas pirms atkrita visi tie pūtēji. Indriķis palika viens pats. Tad mēs izgājām no situācijas — viņš pasniedza ansambli, improvizāciju un visu pārējo. Viņš lasīja visiem studentiem džeza vēstures lekcijas. Tas arī bija ļoti interesanti, kaut gan sākumā nebija ieplānots.

Tad skatos, ir Dima Golovanovs. Arī nav pirmā reize, vai ne?

Jā. Dima ir ļoti pretimnākošs. Viņš pozitīvs cilvēks. Viņam vienmēr viss ir labi. Viņš arī atved no Lietuvas studentus, ieinteresē viņus. Ilgstoša laba sadarbība mums ir sanākusi. Un svarīgi, lai ar studentiem pedagogiem būtu labs kontakts. Man liekas, ka Dima ir ļoti piemērots pasniedzēja lomai.

Vai ir gadījumi, ka studenti brauc tikai konkrētā pedagoga dēļ?

Nē, tā nē. Viņi gaida vairāk vispār to nometni, to festivālu, tās meistarklases, lai kaut ko jaunu atklātu sev. Tur ir daudz tādu, kas tikko iesāk vispār džezā darboties.

Bet bija tie, kas brauc vairākus gadus pēc kārtas?

Jā. Par tiem ir lielākais prieks. Bija divreiz, trīsreiz, četrreiz un atbrauca piekto reizi.

Bija kāds, kurš bija visas septiņas reizes?

Jā, no pirmās reizes mums ir dažas vokālistes, kas jau tagad mācās akadēmijā, bet vienalga brauc uz meistarklasēm. Tas ir ļoti forši.

Tātad ir kaut kāds jauns vārds — Tomas Dičiūnas. Laikam pirmo reizi, vai ne?

Jā, viņš bija pirmo reizi. Viņš ir ģitārists, bet vispār multiinstrumentālists. Viņš bija baigais talants.

Vēl no tālākām valstīm — Matheus Nicolaiewsky.

Tas skan bišķiņ pēc poļu vārda, uzvārda, bet viņš ir no Brazīlijas. Mēs viņam arī prasījām, kā tā sanāca. Viņš teica, ka uzvārdam ir poļu saknes, bet viņš pats ir no Brazīlijas, dzīvo Holandē, un viņš ir Eglės vīrs.

Par Arkadiju Gotesmanu — Arkadijs arī nav pirmo reizi.

Viņš pats ļoti gribēja — viņš man visu laiku prasīja: “Kad varēs atbraukt?” Viņam ļoti patīk darboties kā pedagogam. Ne tikai tajā festivāla nedēļā — viņš visu laiku piedāvā dažādas idejas. Es ceru, ka mēs kādreiz īstenosim, viņš grib rīkot Baltijas sitaminstrumentālistu konkursu Lūznavā, kur piedalītos no visurienes. Mēs pamazām uz to ejam — cerams, ka ideja realizēsies.

Būs konkurence Saulkrastu Bundzinieku līgai?

Jā un nē — es nedomāju, ka īsti konkurence. Viņš to grib taisīt pavasarī vai ziemas noslēgumā. Tur arī ne tikai džezs — viņš grib aicināt arī klasiķus. Tas nav saistīts ar festivālu.

Kā viņš strādā ar iesācējiem, ja pats spēlē avangardu?

Jā, man arī sākumā šķita apšaubāmi, ka mēs viņu uzaicinām. Bet īstenībā viņš ļoti labi ieliek pamatlietas. Ar studentiem viņš strādā ļoti vienkāršā pieejā. Un pamatus izstāsta ļoti skaidri. Es pats sekoju līdzi. Tas, ko viņš dara koncertos, skan kā citā pasaulē, bet kā pedagogs viņš ir ļoti saprotams.

Un tad jums šogad bija diezgan krāsaina koncertprogramma — pamanīju ko neierastu: bijušo festivālu studentu ansamblis United Jazz Ensemble.

Jā, tie ir tie, ko es sākumā pieminēju. Tie jau tagad tādi zināmi — Jurģis Lipskis visur spēlē bungas, Marts Drelis studē Dānijā, Ralfs Arbidāns mācās akadēmijā un ir ļoti aktīvs, un Kristiāns Justs arī. Viņi visi kopā mācījās reizē. Var teikt, ka viņu sastāvs ir mūsu lepnums — tieši šajās meistarklasēs viņi sāka visu nopietnāk darīt. Tas ir ļoti forši un iedvesmojoši.

Kā viņiem gāja koncertā?

Ļoti labi, man patika.

Pamanīju sastāvu “Born in 1959”?

Jā, tas bija Arkadija Gotesmana projekts. Viņam Lietuvā ir tāds cool džeza sastāvs, kur viņi visi raksta savas kompozīcijas un veltī tās džeza korifejiem. Kāpēc Born in 1959? Tāpēc, ka tas ir Arkadija dzimšanas gads.

Festivāla jauninājums — noslēguma koncerts ar Rēzeknes bigbendu un oriģinālmūziku

Jā, tas mums bija pārsteigums. Es mazliet skeptiski sākumā skatījos. Bet tad, kad Ralfs, Marts un Kristiāns atsūtīja savus darbus, un mēs sākām tos mēģināt, mums patika. Bija trīs interesantas kompozīcijas, ko mēs arī nospēlējām. Rēzeknes bigbendam nācās pasvīst — Ralfs bija uzcepis diezgan. Viņa skaņdarbam bija nosaukums “Lūznavas krauklis” — viņš tur bija redzējis to putnu un iedvesmojies. Man personīgi ļoti Marta Dreļa skaņdarbs patika — var redzēt, ka viņš gadu padzīvojies Dānijā, bija uzrakstījis skandināvu stilā, ļoti interesants. Kristiānam savukārt bija tradicionālais džezs Count Basie svinga stilā. Visi trīs patika un pārsteidza. Es ceru, ka šo tradīciju turpināsim.

Vai veidojas sava “Latgales džeza ģimene”?

Jā, tā sanāk. Latgales puse visu laiku bija atstāta novārtā. Rīgā ir Rīgas Ritmi, Saulkrastos — Saulkrasti Jazz, Kurzemē — Ventspils Groove festivāls. Daugavpilī notiek “Joy Spring”, bet tie ir koncerti. Meistarklašu tieši tajā reģionā nebija, un tas bija ļoti vajadzīgs.

Vai latgaliešiem būtu grūti braukt uz Kurzemi?

Jā — gan attāluma, gan finanšu dēļ. Bet ir arī tādi, kas brauc — pirms trīs gadiem bija pieci vai seši studenti, kas tikko bija bijuši Kurzemē un pēc tam atbrauca uz Lūznavu. Vietējie latgalieši. Tiem, kas grib mācīties, tiem nav šķēršļu.

Vai var redzēt festivāla attīstību septiņu gadu laikā?

Jā, ir mainījies pa mazai daļai uz visām pusēm. Ja pirmajos gados likām visus uz lielās skatuves, tad sapratām — lielā skatuve vajadzīga tikai noslēguma dienā. Pārējās dienas — šķūnī, jo tur ir atmosfēra, mājas sajūta.

No trešā gada sākām arī ritmikas nodarbības — tas džezā ir ļoti svarīgi. Vēl joprojām eksperimentējam ar tādām lietām kā pusdienas un brokastis — kā labāk, vai telpās, vai ārā, vai katrs ņem savu, vai visi kopā pie katla. Tās ir sadzīviskas lietas, kas visu laiku ir procesā.

Organizatoriskās lietas tagad jau ir daudz vieglākas, jo ir iestrādes. Ļoti daudz palīdz Rēzeknes mūzikas vidusskola — ar telpām, aparatūru, instrumentiem, šķūņa aprīkojumu. Arī Maltas pagasta pārvalde un Rēzeknes novada pašvaldība mūs ļoti atbalsta. Cepures nost.

Mēs tikai gribētu, lai Lūznavas armijas daļa arī kādreiz atnāktu paklausīties koncertu — tas būtu interesanti gan viņiem, gan patīkami mums.

Noslēgumā — novēlējums studentiem

Nekad nepārstāt interesēties un pilnveidoties. Tas nekur nepazudīs — viss, ko jūs uzzināt, noderēs. Neapstāties, dzīvot līdzi laikam un mūzikai — ne tikai džezam. Klausīties daudz ierakstu. Un vienmēr būt formā.