Kad sacensība kļūst par skaņu

Kā JAZZeps kļūst par vidi, kur jaunie džeza mūziķi mācās sacensties, sadarboties un atrast savu balsi

Pirms statistikas, nolikumiem un punktiem ir viena vienkārša lieta — skaņa. Kāds pirmais akords, kas atskan klasē, kāds solo, kas pēkšņi saliek domas pa vietām, un sajūta, ka šeit notiek kaut kas dzīvs. Džezā, neskatoties uz to, ka tā ir “sadarbības” mūzika, dažreiz mēdz būt arī sacensības, bet sacensība nekad nav tikai par to, kurš ir “labāks” — tā ir par drosmi iziet priekšā, par spēju klausīties citam citu un par vēlmi atrast savu balsi kopīgā valodā.

Šajā noskaņā pievēršamies konkursam JAZZeps — salīdzinoši jaunam, bet jau par tradīciju dēvējamam notikumam Latvijas džeza izglītības ainavā. Kopā ar Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas direktoru Ainaru Šablovski un skolas džeza nodaļas ģitāras pasniedzēju Elviju Grafcovu runājam par to, kāpēc konkursi jaunajiem mūziķiem vispār ir vajadzīgi, ko nozīmē sacensība mākslā un kā līdzsvarot objektīvus kritērijus ar radošo brīvību. Saruna aizved arī pie plašākiem jautājumiem — džeza izglītības attīstības Latvijā, kopienas veidošanās, profesionālās prakses nozīmes, vērtēšanas sarežģītības un skolas lomas radošu personību izaugsmē.

Nu, ko – konkurss. Divi gadi jau, šis ir otrais vai jau trešais?

Ainars Šablovskis: Otrais, pareizi. Pirms gada bija pirmais, tagad ir otrais. Bet jau nekautrējamies to saukt par tradīciju!

Nu, pareizi – tiklīdz kaut kas atkārtojas vismaz vienu reizi, jau var saukt! Bet šogad ir izmaiņas: pagājušajā gadā bija ansambļu konkurss, šogad ir specializācijas.

Elvijs Grafcovs: Jā, tāds mums pagājušajā gadā konkursā bija apsolījums – vēl negribējām jaukties iekšā ansambļu konkursos, jo tie jau notiek. Un vienkārši pagājušajā gadā, tā kā viens no konkursiem īsti nenotika, mēs domājām, ka šeit uztaisīsim. Un visas skolas savācās, un bija superdraudzīgi. Bija, man liekas, superforša saikne gan studentiem, gan skolotājiem. Un mēs te visi mācījāmies spēlēt kopā, satikāmies.

Man jau vispār plāns kādus desmit gadus bija par to ģitāristu un basistu konkursu, jo nav valsts konkursa džezā – ģitārā un basā. Un tad direktors deva savu svētību, viņš saka: “Nu vajag, laižam.” Tā ka mēs visi draudzīgi savāksimies – šoreiz gan tikai ģitāristi un basisti.

Pagājušajā gadā mēs vēlāk taisījām ap mācību gadu beigām, un šogad tieši džeza dienā, džezs, džeza ģitāra, džeza bass, viss kopā.

Kāpēc vidusskolām ir tik svarīgi, lai būtu kaut kāds tāds sacensību moments?

Ainars: Nu, par sacensību momentu katram droši vien savs viedoklis, bet, gan jau, kaut kur līdzīgi. Mūzikā, manā pārliecībā vispār ir, mazliet spokains formāts – mūzika tomēr ir māksla. Nu, ir jau arī citi sporta veidi, kas balansē uz robežas ar mākslu, bet, no otras puses, kas ir ārkārtīgi svarīgi – jauniešiem ir vajadzīga motivācija. Un kad tad vēl nesacensties, ja ne tieši mācību, studiju laikā? Tas ir īstais laiks, vienīgais laiks, kad kārtīgi “izskrieties”, sacensties, mērīties, motivēties un sasniegt augstākus, labākus profesionālos rezultātus. Konkurss ir burtiski tāds dzinējspēks, lai motivētu jauniešus un lai viņi gribētu parādīt labāko un sasniegt labākus rezultātus.

Es domāju, ka tam ir ļoti liela nozīme un tas ir ļoti svarīgi – organizēt kvalitatīvus konkursus, arī jauniešiem, lai viņiem ir iespēja sacensties, parādīt sevi no labākās puses un gatavoties nākamajiem izaicinājumiem.

Elvijs: Un vēl – pilnībā piekrītu direktoram, tas ir viennozīmīgi, bet vēl tāda lieta: man liekas, Latvija jau ir maza, un mēs esam vairākas tās skolas, un tie jaunieši pēc studiju beigām tāpat satiekas. Forši, ka viņi jau satiekas studiju laikos un viņiem ir apmaiņa – tas ir gan ansambļu konkursos, gan viskaut kur. Bet es domāju tieši tādu ģitāristu un basistu… nu, kā tos sauc – “jefiņu”, kuriem šausmīgi patīk. Tāds ģitāristu-jefiņu “community” Latvijā jau ir. Un tad viņi veido to kopienu jau pamatos: “Jā, mums visiem interesē ģitāra, mums visiem interesē bass.”

Un savstarpēji, man liekas, tā mijiedarbība – paskatīties, ko tad dara Liepājā. Mēs kā pedagogi tur varbūt braukājam pa Latviju un zinām, kur kas notiek, bet viņiem – “ko tur dara tas?”, “ko tur dara tas?”. Un tas, man liekas, ir superforši, kad visi sanāk kopā.

Vai šāds džeza pasākums ietekmē džeza mūzikas attīstību? Varbūt kaut kā motivē studēt tālāk vai braukt uz ārzemēm? Kā džeza konkurss vispār ietekmē studentus un džeza mūzikas izglītību?

Elvijs: Manuprāt, vistiešākajā veidā – tas ir arī kā reklāmas pasākums. Konkurss ir atvērts – visi var nākt, visi var paskatīties, kādi ir tie džeza un populārās mūzikas jaunie mākslinieki. Un arī, ko es mēģinu, cik varu – direktors ir super atvērts – mēs mēģinām nozares cilvēkus dabūt šeit iekšā. Mums notiek dažādi nozares pasākumi šeit, kas ir vai nu ar eksportu saistīti, vai ar Latvijas Mūzikas informācijas centru, un tie notiek šeit un ir saistīti arī ar festivāliem. Un, kad tie nozares pārstāvji… mēs viņiem sūtījām e–pastus, ka viņi var nākt, apskatīties savus jaunos studijas mūziķus un “izčekot” viņus, kamēr viņi vēl ir tajā iedīglī, lai pēc tam viņi būtu viņu grupā. Jo bieži vien man zvana kāds un prasa: “Ko es varētu paņemt kā bundzinieku, kas ir tāds stilīgs? Ir kāds baigi atraktīvs, kas derētu?” – iedomājos tad par Rudolfu Danīļeviču, ieteicu un Ozols paņēma viņu grupā. Tad tur zvana arī citi – “man vajadzētu grupu, var kaut kur noformēt?” Es uzreiz varu piedāvāt tos jaunos māksliniekus. Tas ir tas, kas super motivē – ka tu jau esi iekšā.

Ainars: Papildus jau minētajai jauniešu motivēšanai, ir vēl kāda būtiska ietekme – dalība šādos konkursos dod jauniešiem milzīgu pieredzi. Šo pieredzi nav iespējams gūt vienkārši darbojoties klasē. Katra uzstāšanās uz skatuves, bet jo īpaši sacensību gars, kurā dalībnieki sacenšas un cenšas parādīt savu vislabāko sniegumu, ir vērtīgs moments un noderēs arī dažādos nākotnes dzīves mirkļos.

Daudzi jau esošie starptautiskie un citi konkursi sniedz iespējas tālāk parādīt sevi un mūsu valsti – to mēs esam redzējuši gan diriģēšanas konkursos ar mūsu diriģentiem, gan citās jomās. Šajā gadījumā, JAZZeps, kas veltīts džezam un populārajai mūzikai, piedāvā neskaitāmas starptautiskas iespējas, lai vēlāk apliecinātu un pierādītu savu talantu. Šo tendenci mēs jau redzam praksē – mūsu absolventi bieži vien jau profesionāli uzstājas uz skatuves.

Cik daudz prakses vispār Mediņu skolas studentiem ir mācību procesā? Ir kaut kādas, varbūt, konkrētas prasības, ka mācību laikā ir jāuzspēlē tik un tik koncertu?

Elvijs: Jā, protams, mums ir prakse. Šī prakse ir gan mācību koncerti, kas jau ir standartā mūzikas vidusskolās, gan mums ir sadarbība ar klubu “Atmoda”, kur notiek “Mediņu džezs”, un tas notiek divreiz mēnesī. Katrā reizē uzstājas divi ansambļi, vasarā nenotiek. Gada laikā sanāk kādi 18 koncerti ārpus skolas, plus vēl skolas koncerti, kur viņi spēlē, un tas arī tiek reklamēts un klausītāji nāk uz koncertiem. Plus vēl skolas ansambļus aicina spēlēt dažādās citās vietās – ir bijusi sadarbība ar Brīvo arodbiedrību namu, kur viņi brauc spēlēt. Ir “Skola 2025”, kur atkal spēlēja ansambļi. Līdz ar to to uzstāšanos ir daudz, un, tiklīdz viņi iestājas skolā, jau no pirmā kursa viņiem gada laikā ir kādi 18 koncerti.

Ainars: Blakus šai koncertu praksei, ko Elvijs aprakstīja, protams, ir arī fokusēta, organizēta prakse. Katru gadu – jau otro gadu – mums ir burtiski vesela nedēļa radošajai praksei. Mums ir sadarbība ar Latvijas Radio bigbendu un daudziem citiem profesionālajiem kolektīviem, bet šajā gadījumā, runājot par džezu un populāro mūziku, fokusā ir Latvijas Radio bigbends un arī Latvijas Mūzikas akadēmijas, Mediņu vidusskolas un Rīgas Doma kora skolas apvienotais bigbends. Tas ir aktuāli un notiek kā prakse.

Elvijs: Jā, un par to praksi runājot – ir arī prakses nedēļas, kur viņiem parasti ir iespēja doties uz vairākām studijām, kā “Mute”, “Auss” studiju, kur viņi var redzēt arī to skaņas ieraksta pusi. Viņiem stāsta, kā mājās ierakstīt skaņu. Tā kā, jā – prakse, man liekas, šeit ir… Ja man bērnībā skolā būtu bijusi tāda prakse, es vispār būtu citādāk audzis.

Bet vispār sanāk, ka šobrīd valstī ir tikai trīs tāda tipa konkursi, veltīti džezam, vai ne? Ir Ventspils, ir Rēzekne, un ir tad JAZZeps.

Elvijs: Un vēl ir Cēsīs vokālistiem konkurss.

Bet tur nav tāds uzsvars uz džezu kā citos konkursos.

Elvijs: Nu, pārējais – tikai mūsu audzēkņi tur piedalās, un viņi spēlē džezu, tāpēc man liekas, ka tas ir džeza konkurss, jo mūsējie tur brauc ar džezu.

Džeza specializācija nav skaidri nodalīta konkursa nolikumā, lai gan tas tiek minēts. Salīdzinājumam, Rēzeknes skolā pastāv tradicionālās mūzikas un džeza sinerģija. Ventspilī džeza mūzika ir nozīmīga populārās mūzikas sastāvdaļa. Līdzīgi arī JAZZeps ir džeza un populārās mūzikas konkurss, kur džezs ieņem līdzvērtīgu vietu.

Ainars: Nu, ir tāda niša – brīžiem, šķiet, konkursu pārbagātība, bet ir niša, kas tomēr nav aizpildīta tā, kā mēs to gribētu redzēt. Tāpat arī par džeza mūziku runājot – tāpēc Elvijs pirms gada nāca ar šo ideju. Mēs mēģinām strādāt roku rokā kopā, lai to darītu kvalitatīvi. Ļoti svarīgi, lai latiņa ir pietiekami augsta, uz ko mēs tēmējam. Mēs gribam palīdzēt jauniešiem kļūt par izcilām personībām, izciliem profesionāļiem. Tā izcilība ir visa pamatā. Tāpēc visi šie konkursi, kurus mēs organizējam, – mēs rūpējamies par to, lai tie būtu augstā kvalitātē, lai prasības būtu pietiekami augstas un sacensība pietiekami sīva.

Elvijs: Jā, ja runā no džeza nozares puses – džeza nodaļai vispār Latvijā, laikam, ir kādi 20 gadi, tieši Mediņos – 19 gadi džeza nodaļai vidējā izglītībā. Ir bijis viens valsts konkurss džeza ansambļiem. Ja ir vakuums, tad tas ir jāaizpilda. Tas bija vienreiz pirms, man liekas, 12 gadiem. Tad Ventspils superuzņēmās iniciatīvu ar ansambļiem. Un, kad viņiem vienu gadu nesanāca, mēs paņēmām bišķiņ iniciatīvu. Un tieši par solistiem runājot, man liekas, ir supersvarīgi – tāpēc mēs sākam ar ģitārām un basistiem. Es ceru, ka būs arī džeza pianistiem. Džeza pianistiem vispār nav bijis profesionālās vidējās izglītības līmeņa konkurss.

Džezam?

Elvijs: Džeza konkursu nav bijis, un tieši tāpat nav konkursu pūtējiem – vispār nekā, pat atsevišķām grupām, piemēram, metālpūtējiem un koka pūtējiem. Kopumā pūtējiem nav neviena konkursa. Pašlaik vairāk konkursu ir bijis vokālistiem. Mums ir arī izcili bundzinieki – Raimonds Kalniņš un Tālis Gžibovskis, kuri ir izveidojuši bungu līgu un pārņēmuši bungu konkursu savā ziņā. Kļūstot vecāks, es domāju, ka viss, ko es no savas puses varu izdarīt ģitārai, ir radīt tikpat foršu kopienu un sabiedrību kā bundziniekiem. Es ceru, ka mums ir fantastiski pūšaminstrumentu un klavieru pedagogi, un es ceru, ka viņi uzņemsies iniciatīvu veidot šo community.

Bet kā vispār vērtēt konkursos? Man vienmēr tas liekas kaut kas tik ārkārtīgi sarežģīts – īpaši džeza mūzikā, kur visi mēģina atrast arvien kreatīvākus risinājumus, lai atšķirtos. Jo atšķirīgāks ir konkursants no citiem, jo grūtāk viņu novērtēt, vai ne?

Elvijs: Mēs nolikumā, sadarbojoties ar pārējiem džeza pedagogiem gan no akadēmijas, gan citiem ģitāristiem un basistiem, kā arī no skolas – ar Pēteri Liepiņu – pulcējām ap sevi pedagogus, mēģinājām saprast, kā tas viss notiks. Un sapratām ļoti vienkārši – mūzikas vidusskolu, džeza un populārās mūzikas nodaļu pabeidzot, ir jāmāk blūza forma. Ir jāmāk kaut ko improvizēt. Tas bija tas obligātais, kur mēs ieliekam viņus rāmjos. Un otrs skaņdarbs ir tas superkreatīvais. Līdz ar to mēs džeza mūzikas, soul mūzikas vai blūza valodu sapratīsim blūza formā, un viņu kreativitāti un visu pārējo – otrajā skaņdarbā.

Kā izskatās no skolas skatu punkta? Matemātikā situācija ir vienkārša: ja proti rēķināt un zini algoritmus, viss ir kārtībā; ja neproti, rezultāti ir vāji. Savukārt mūzikā nereti ir pretēji – skolnieks varbūt neapmeklē stundas, bet viņš ir izcils bundzinieks. Bez konkrētiem piemēriem, vienkārši tā – teorētiski. Skaidra lieta, ka, no vienas puses, skolai ir jābūt kaut kādiem objektīviem parametriem – apmeklēšana, līdzdalība stundās –, bet tik un tā mēs skolās mēģinām izaudzēt radošas personības ar spējām, ne tikai ar kvantitatīviem mērītājiem, bet ar radošumu. Kā dabūt to balansu? Tas vairs nav par konkursu, tas ir drīzāk par skolu, par radošo vidi – kā izbalansēt un novērtēt studentu, kurš varbūt nemāk iekļauties sistēmā, bet tu jau no malas redzi, ka šis cilvēks būs nenovērtējama mākslas dzīves sastāvdaļa, vienkārši viņš neiekļaujas sistēmā. Ko darīt ar to?

Ainars: Jautājums pārvēršas diezgan sarežģīts. Ja mēs atgriežamies un sākam no konkursa. Ideālā jau gribētos, lai vērtējums būtu absolūti objektīvs… Bet mēs visi saprotam, ka tas vispār nav iespējams. Cilvēks ir subjektīvs, un katrs vērtējums ir absolūti subjektīvs. Ja ir divi žūrijas locekļi, tas jau ir divreiz objektīvāks subjektīvs vērtējums. Ja trīs – trīsreiz objektīvāks subjektīvs vērtējums. Tas, ko konkursos darām – mēs pieaicinām ļoti profesionālus žūrijas locekļus. Protams, mēs viņiem uzticamies. Ja ir trīs vai četri, vai pieci, tad tas ir piecreiz objektīvāks vērtējums – tie visi ir profesionāļi un katrs no savas nišas. Kopā salasās pietiekami ticams cilvēcīgi objektīvs vērtējums.

Par skolu – izglītība kā tāda tomēr ir sistēma. Lai kā tur arī nebūtu, bet kaut kādas “kastītes” un “groziņi” ir jāveido – kā tiek vērtēts, kā tiek organizēts izglītības process. Mēs zinām, ka atsevišķi ģēniji bieži vien ar izglītību vispār nav saskārušies savā jomā un sasnieguši augstus rezultātus. Tas nav obligāts parametrs. Protams, izglītība var palīdzēt ātrāk nonākt pie profesionāliem sasniegumiem.

Ja par vērtēšanu runā – tieši tas pats, kas konkursā. Sistēmā ir jāorganizē vērtēšanas process tā, lai viņš ir saprotams visām pusēm – gan pedagogiem, gan audzēkņiem. Kas mūsdienās nemaz nav tik vienkārši, ja ielūkojamies pēdējos Ministru kabineta noteikumos par to, kā notiek vērtēšana ar punktu sistēmu un visām rotaļām ar summatīviem un formatīviem vērtējumiem. Negribas šos vārdus pat lietot, bet tas, ko esmu redzējis no kolēģiem dažādās izglītības iestādēs – ļoti, ļoti slikti padarīts darbs. Ļoti daudzās izglītības iestādēs ir iekšēji konflikti starp pedagogiem un administrācijām. Tas manās acīs ir vienkārši slikti padarīta darba rezultāts.

Par vērtēšanu?

Ainars: Par vērtēšanas sistēmu, jā. Tas ir neizskaidrots darbs un – teikšu skaļi – man, lasot šos noteikumus, rodas iespaids, ka kāds neuzticas pedagogu profesionalitātei un spējai novērtēt izglītojamo veikumu.

Elvijs: Par to žūriju – tieši tā. Mēs, sākot ar ansambļiem, mēģinājām atrast pēc iespējas objektīvāku žūriju – subjektīvus, bet profesionālus cilvēkus. Tāpēc mēs mēģinājām profesionāļus, kas nestrādā nevienā mūzikas vidusskolā: mums būs Matīss Čudars, brīnišķīgs ģitārists, Pranas Kentra no Lietuvas, un Toms Timofejevs no akadēmijas. Mēs cenšamies pēc iespējas…

…atdalīties no skolām?

Elvijs: Jā, no visām skolām.

Jā. Man šķiet, ka jaunā vērtēšanas sistēma, ar ko mēs saskaramies, iespējams, ir Izglītības ministrijas mēģinājums novērst jebkādas vecāku pretenzijas. Kā to labāk formulēt… Šķiet, ka mērķis ir dot pedagogam iespēju novērtēt, bet tā, lai pēc tam nebūtu “skandāla”. Respektīvi – it kā citādi parādīt, ka students varbūt kaut ko nesaprot vai nevar, vai tieši otrādi – ka viņš kaut ko var, bet tas tiek darīts visai neskaidrā veidā. Tomēr konkursu kontekstā tas nav pieņemami.

Ainars: Jā, par šiem noteikumiem – varbūt tas nav mūsu sarunas fokuss, bet atkārtošos: viens – šie noteikumi rāda neuzticēšanos pedagoga spējai novērtēt. Otrs – man šķiet, ka, izlasot šos noteikumus, lielākā daļa nesaprot, kas notiek. Viss ir izdarīts tā, ka… es pat teiktu – lai nesaprastu. Pie tā var pierast, ja ir runa par jaunākajām klasēm vispārējā izglītībā, lai gan arī tur ir jautājumi. Sašķeltība ir šausminoša – dažādas pieejas vērtēšanā. Kā tas var būt, ka viens un tas pats bērns vienā skolā tiek vērtēts vienādi, bet, piemēram, profesionālajā izglītībā dažos mācību priekšmetos vērtē pēc vienas sistēmas, bet profesionālajos – citādi?

Tā ir galvas jaukšana – tā nedrīkst darīt. Un pēc būtības tas neko nemaina. Es labprāt aprunātos ar tiem, kas domā, ka tas ir citādāk, ka tam ir kaut kāda profesionāla nozīme, ka tas dod pievienoto vērtību. Manuprāt, pilnīgi izslēgts – tas neko nedod. Varēja pāriet no piecu ballu sistēmas uz desmit ballēm – būtība jau nemainījās. Visas sistēmas var pieņemt, pats galvenais – cilvēkiem nejaukt galvas tā, ka viņi nesaprot, kas notiek. Ne vecāki, ne jaunieši, ne pedagogi beigās nav apmierināti un nesaprot, kas notiek. Tas neko nedod.

Par konkursu – es absolūti uzticos žūrijai, kas ir uzaicināta. Man šķiet, esmu diezgan daudz žūrijās bijis, man tas ir ļoti interesants darbs – vērot un salīdzināt sniegumus. Jo tur ir daudz dažādu šķautņu un leņķu, no kurienes paskatīties. Es bieži izbaudu to, ka neskatos, kā citi novērtē, neielūkojos kolēģu protokolos, kādas ir viņu domas, bet gluži otrādi – absolūti subjektīvi palieku pie savām domām, un tikai beigās paskatos, kāds ir kopsaucējs. Tas ir ļoti interesanti – redzēt, kā citi redz to pašu, ko es redzēju ar savām acīm, tikai varbūt citādāk. Un tas jau veido iespējami objektīvāko gala vērtējumu.

Elvijs: Es esmu bijis žūrijās dažādos mūzikas konkursos. Un es redzu – lai cik tu dažādi skatītos, ja ir trīs vai četri profesionāļi, domas diezgan sakrīt. Varbūt kādi kritēriji mainās, bet tiešām to labo priekšnesumu visi novērtē, un to slikto arī – tieši tikpat “labi” novērtē. Man nav bijis, ka es ielieku viszemāko vērtējumu, bet blakus sēdošais kolēģis – visaugstāko. Man liekas, ja tā ir, tad viens no tiem diviem nav kompetents.

Ainars: Jā, bet bieži vien tādas situācijas risina – lielākos konkursos, kur ir plašāka žūrija. Protams, tas ir smagāk finansiāli. Tad dara tā, ka augstāko un zemāko vērtējumu noliek malā – tos neņem kopējā summā. Bet tas arī ir sava veida neuzticēšanās. Es nejūtu, ka pie mums tas būtu raksturīgi vai nepieciešami. Es redzu, cik žūrijās esmu bijis – pie mums žūrijas darbs ir ļoti profesionāls, un tam absolūti var uzticēties. Manā ieskatā.

Pēdējais – direktora padoms skolniekiem: kā attaisnoties, kavējot citas nodarbības, gatavojoties un braucot uz konkursu?

Ainars: Padoms… Uzreiz domāju, kāpēc vispār tāds jautājums. Es to īsti neredzu kā problēmu. Kāpēc vispār būtu jāattaisnojas? Cits jautājums – kā to sakārtot. Mums gan pedagogi ir ļoti profesionāli un izcilību ļoti augstu demonstrē, gan audzēkņi uzrāda kolosālus rezultātus. Šogad tas konkursu karuselis griežas tik strauji, ka brīžiem ir grūti izsekot līdzi – gan pie mums notiekošajiem, gan audzēkņu aktīvai dalībai starptautiskās norisēs ārpus mūsu organizētajiem konkursiem. Tāpat mūsu pedagogi regulāri piedalās koncertdarbībā un semināros. Ļoti intensīvs, aktīvs darbs notiek.

Tas ir viens no stūrakmeņiem – izcilība. Mēs nevaram gribēt, lai pedagogs sēž tikai klasītē un ir izcils. Mums vajag, lai pedagogs ir uz lielās skatuves, lai viņš ir redzams, aktīvs savā nozarē. Tas nozīmē, ka mēs esam ieinteresēti tajā. Tā ir profesionālās pilnveides obligāta sadaļa – citādi tas nav iespējams. Tātad mēs esam ieinteresēti, ka mūsu audzēkņi un pedagogi piedalās starptautiskās norisēs, un mēs to atbalstām. Protams, mācību procesam arī ir jāvirzās uz priekšu, un viss ir sakārtojams – ja laicīgi par to domā.

Ko students var pateikt, piemēram, matemātikas skolotājai, ja gadās tā, ka viņam jābrauc uz konkursu un tajā brīdī viņš kavē matemātikas stundu?

Ainars: Ir skaidrs, ka tādas vienas receptes, ko pateikt, nebūs – jo, ja es tagad pateikšu “pareizo tekstu”, mēs varam iedomāties, kas notiks: visi ies uz klasi un pateiks tieši to, ko es teicu. Tas tā īsti nestrādā. Mums kā mūziķiem – un jebkuras jomas profesionāļiem – viena no svarīgākajām komponentēm ir komunikācijas kvalitāte, un tā ir jāmācās. Var gadīties, ka pateiks nepareizi, bet ir jāpierod runāt. Ja pateiks tā, kā es tagad teiktu, un pēc tam nekur netiks – ne uz vienu konkursu – tikai tāpēc, ka nemācēja paprasīt, nemācēja izdarīt, nemācēja saskaņot… Protams, ir jāprot sarunāt. Arī profesionālajā dzīvē – kolēģi neļaus samelot – ir jāprot komunicēt, sarunāties, vienoties, lai nonāktu pie mērķa.

Es domāju, no centralizētā eksāmena nevarēs “aizskriet” – tas nebūs tik vienkārši sarunājams. Bet ikdienišķākas lietas visi var laicīgi sarunāt un organizēt.

Elvijs: Jā, es pievienojos. Un arī par to iepriekšējo jautājumu par “mūziķu ģenialitāti”, kuri nesaprot parastos priekšmetus… Tie gadījumi – visbiežāk tie, kas labi spēlē, parasti arī ar parastajiem priekšmetiem tiek galā. Man liekas, tas nav tā, ka, īpaši par matemātiku runājot, mūziķim matemātika būtu jāsaprot tik daudz — vismaz, lai saprastu visas autoratlīdzības, procentus, kas notiek, kādi procenti aiziet, kā rēķināt honorārus, kā tevi ietekmē līgumi. Visi tie priekšmeti veiksmīgai mūziķa karjerai ir nepieciešami. Es nedomāju, ka vajag bēgt no matemātikas, lai brauktu uz konkursu – var to matemātiku nolikt pēc konkursa, bet nevajag “nolikt malā” citus priekšmetus. Izglītots cilvēks ir patīkams saskarsmē – arī no skatuves, kad runā ar auditoriju. Lielākoties auditorija džezkoncertos ir tāda, kas mīl mākslu un kultūru, un, ja tu runā tā kā… nu, es nezinu, kā urļiks, tad kaut kas nav līdz galam.

Ainars: Nu jā, mūzika jau sen pierādījusi – mūzikas izglītība ļoti attīsta cilvēka domāšanu. Tas ir diezgan sarežģīts daudzuzdevumu režīms smadzenēm – vienlaicīgi kontrolēt balsi vai instrumentu, sadarboties ar skatuves kolēģiem, ansamblī vai lasot lielu partitūru akadēmiskajā mūzikā. Jebkurš mūzikas žanrs prasa, lai smadzenes strādā daudzuzdevumu režīmā. Tas ir pierādīts, ka tas palīdz un attīsta daudzas citas kompetences, un matemātika te nav lielākā bēda.

Elvijs: Jā, manuprāt, runājot par džezu un mūziku, kur ir improvizācijas komponente – ja tu spēj sekundes daļās norēķināt un “uztaisīt” savu otro kompozīciju deviņdaļīgā taktī, kāda tev var būt problēma ar matemātiku?