Kā piedzimst jauns festivāls Rīgā

No pirmās sarunas līdz festivālam — Dāvja Jurkas redzējums par Pink Noise attīstību

Rīgas festivālu ainai šovasar pievienojies vēl viens krāšņs notikums, kas piedāvā alternatīvu vīziju par to, kā radoši piedāvāt plašākai auditorijai dažāda rakstura kvalitatīvu mūziku. Fokusā šoreiz ir jaunais festivāls “Pink Noise”, kura mākslinieciskais direktors ir Latvijas džeza kopienā ļoti aktīvs mūziķis ar iespaidīgu nopelnu sarakstu – Latvijas Radio bigbenda direktors un saksofonists Dāvis Jurka. Mūsu sarunā viņš stāsta, kā izveidojusies festivāla koncepcija, ar kādiem izaicinājumiem komanda sastopas, kā tiek meklēti risinājumi un pieņemti lēmumi, lai “Pink Noise” kļūtu par paliekošu notikumu Rīgas kultūras kartē.

Pastāsti man, lūdzu, kā un kam ienāca prātā ideja taisīt jaunu festivālu un kāds ir mērķis un koncepcija?

Tas, manuprāt, bija pagājušā gada pavasarī. Aigars Nords vienkārši piezvanīja. Mēs jau pirms tam bijām pazīstami, Aigars vispār ir liels džeza fans. Viņš pats arī spēlē saksofonu pietiekami labā līmenī. Ir tiešām kārtīgs džeza fans līdz kaulam. Tad mēs ar Aigaru satikāmies. Aigars teica: “Kā tev liekas – vai ir īstais brīdis kaut ko jaunu, jaudīgu pilsētā darīt?” Vārds pa vārdam, apmainījāmies ar visādām domām un idejām uzreiz. Es teicu – protams, ka vienmēr ir īstais brīdis. Kaut kādā ziņā arī tiešām ir īstais brīdis. Man arī bija tāda sajūta, ka kaut kādu vietu mēs varam atrast. Skaidrs, ka tas prasīs asinsizliešanu pietiekami daudz tuvāko dažu gadu laikā. Mēs zinām – iedibināt festivālu, kas spēj pats par sevi pastāvēt, sevi kaut kādā griezumā atpelnīt, nav viegli. Jo mūsu mazajā Latvijā ir nenormāli aktīva kultūras scēna no visiem galiem, runājot ne tikai par džezu, bet vispār par kultūras scēnu un par cilvēkiem, kuriem patīk un gribas organizēt kultūras pasākumus, koncertus. Tas nebūs viegli, bet katrā ziņā uzreiz jau bija sajūta, ka mēs esam uz viena viļņa, un Aigars mani uzrunāja tāpēc, ka man ir pieredze.

Aigars arī automātiski piedāvāja, vai es negribu būt festivāla mākslinieciskais direktors, uzņemties to visu sadaļu. Es, protams, divreiz nedomājot, piekritu. Šādi cilvēki kā Aigars – viņam tiešām ir superkomanda, kas arī ikdienā strādā pie pārējiem lielajiem projektiem, ar ko viņi nodarbojas. Tur apakšā slēpjas baigā jauda. Es domāju, ka tur var kopīgi izdarīt lielas lietas. Es esmu pārliecināts, ka tā arī notiks.

Spriežot pēc šī gada programmas, jūs sevi neierobežojāt tikai un vienīgi ar džezu, ko var secināt arī pēc grupas “Instrumenti” dalības.

Jā, pilnīgi pareizi. Mēs domājam šo virzienu kaut kādā ziņā saglabāt – ne obligāti popmūzikas virzienā. Tas tikpat labi var būt kaut kas no klasiskās mūzikas, no akadēmiskās, pilnīgi modernas mūzikas, bet tam ir jābūt kaut kam tādam, kas mums šķiet, ka tajā konkrētajā vietā vai kombinācijā iedaras. Pašiem liekas – tas ir kaut kas tāds, ko noteikti vajag uz Rīgu atvest. Un to jau rāda arī visi citi pasaules un Eiropas lielākie festivāli – kā North Sea Jazz vai Pori Jazz, vai arī visi lielie Umbria Jazz festivāli, kuros aizvien vairāk, būsim godīgi, tirgus konkurence prasa piesaistīt arī lielākus popmūzikas vārdus, lai festivāli spētu finansiāli pavilkt. Bet mūsu gadījumā mēs vairāk gribam fokusēties uz komūnu, fokusēties uz pilsētu, fokusēties uz Rīgu un mēģināt to visu kaut kādā gaumīgā formātā savilkt kopā, lai rodas tā festivāla sajūta, bet tajā pašā laikā neierobežojam sevi ar žanrisko piederību un nebiedējam cilvēkus ar vārdu “džezs”. Jo cilvēkiem tās asociācijas ir dažnedažādākās un ko kurš par to padomā vai nepadomā. Manuprāt, tas ir līdzīgi kā ar instrumentālo mūziku – šarms slēpjas tajā, ka neviens tev nepasaka priekšā, neviens tev neuzraksta vārdos, par ko es tagad “dziedu”, bet klausītājs var ļauties pilnīgi savai interpretācijai par to, ko viņš dzird un kādas asociācijas tas viņam raisa.

Jums mājaslapā rakstīts, ka viss sākās 2024. gadā ar Branfordu Marsalisu un Latvijas Radio bigbenda kompāniju. Kas tas bija? Tas taču nebija oficiāli kā festivāls, jo oficiāli šis jums bija pirmais gads, vai ne?

Festivāla ieskaņas koncerts un tā zīmola prezentācija notika pagājušā gada novembrī, kad Palladium koncertzālē bija one-off notikums – koncerts ar Branfordu Marsalisu un Latvijas Radio bigbendu.

Lai gan šī gada vasaras festivāls it kā bija pirmais, pēc būtības tas sanāca kā 1.5. vai 2.0. reize. Šogad divās koncertdienās pulcējās diezgan interesanta kompānija; piemēram, vienā dienā līdzās Kamasī Vašingtonam uzstājās Kārļa Auziņa double trio.

Kā tu pats redzi šo salikumu? Vai nebija bailīgi apvienot tik atšķirīgus kolektīvus vienā pasākumā? Manā uztverē būtu vieglāk savienot “Lupu” ar “Instrumentiem”, nevis Auziņa dubulttrio ar Kamasī. Lai gan abiem ir spēcīgas iekšējās pasaules, tomēr – kādas bija tavas domas par šāda sastāva veidošanu?

Mēs jau par to daudz runājām un stāstījām, un versijas ir visdažādākās. Daudzi Kārli salīdzina ar Koltreinu, dēvējot viņu par “Coltrane ceļa gājēju”. Es vairāk pievēršu uzmanību spirituālajai pieejai mūzikas radīšanā – skaņas un saskaņas veidošanai.

Kārlis ar double trio ir sastāvs, ko ikdienā klubos nedzirdēsi. Tas tiešām ir pietiekami specifisks sastāvs; pat es vairs neatceros, kad pēdējo reizi biju dzirdējis double trio dzīvajā. Tāpēc man jau sen iekšā sēdēja doma, ka tas būtu ļoti forši. Man pašam, tieši otrādi, likās, ka viņus kaut kā organiski gribas salikt kopā, nezinu, kāpēc, bet tāda bija sajūta.

Šajā spirituālajā pieejā, kas, manuprāt, ir arī Kamasī burvība, viss ir ļoti izvērsts un emocionāli piesātināts. Nekas netiek “nocirpts” tikai tādēļ, lai nospēlētu par vienu skaņdarbu vairāk. Tas nav par kvantitāti, tas ir par stāstu, par darbību un enerģiju. Man šķiet, ka arī Kārlis darbojas zināmā mērā līdzīgi.

Un Kamasī gadījumā tev šķita, ka viņš Positivusā neiespēlējās pietiekami labi, tāpēc nolēmi viņu vēl vienu reizi atvest uz Rīgu?

Šis koncerts viennozīmīgi bija labāks nekā Positivusā. To teica daudzi – pat tie, kas bija apmeklējuši abus, atzina, ka šis bija jaudīgāks.

Mums Latvijā ir specifika: vasarā visam jānotiek ārā, pat ja laiks ir drausmīgs. Cilvēki labprātāk cietīs, sēdēs zem lietussarga un ēdīs aukstu šašliku, bet ies uz āra koncertu. Pat ja skaņa būs slikta, slapjš būsi un šašliks auksts – labāk tāpat ārā.

Bet mēs, mūziķi un tie, kas apzināti brauc uz koncertiem Eiropā, meklējam kvalitāti gan uzstāšanās vietās, gan skaņā. Tāpēc viennozīmīgi – koncertzālē jebkuros laikapstākļos tas vienmēr būs baudāmāk.

Protams, jāņem vērā latviešu nacionālās īpatnības par iešanu ārā un limitēto brīvdienu skaitu vasarā. Tieši tāpēc esam nolēmuši, ka festivāls kaut kādā mērā notiks arī vasarā, bet nākamgad būs divas sesijas – aprīlī un novembrī (pavasarī un rudenī). Pagaidām turamies pie Palladiuma.

Mūsu galvenais fokuss ir uz pavasara un rudens pasākumiem Palladiumā, piesaistot lielos māksliniekus. Vasarā, visticamāk, arī kaut kas notiks, taču par vasaras plāniem vēl skatīsimies, kā tie veidojas. Pastāv iespēja, ka vasarā mums vajadzēs meklēt piemērotu āra pasākumu vietu Rīgā vai citus saskares punktus, kur rīkot koncertus ārpus telpām. Šādas pārdomas ir tādēļ, ka vasaras mēnešos tiešām ir grūti piesaistīt cilvēkus uz koncertiem iekštelpās Rīgā.
Vienkārši ir jāņem vērā, ka cilvēkiem ir jāpaspēj izdarīt visas citas lietas: vīkendi ir pilni ar pasākumiem visos reģionos, jādodas ciemos, jāatpūšas, jānokļūst pie jūras, jāapmeklē, piemēram, Mežaparka estrāde. Ja tas ir viens no retajiem brīvajiem vīkendiem, ir ļoti grūti pārliecināt cilvēku palikt Rīgā uz koncertu, pat ja viņš ir kaislīgs mūzikas fans. To var saprast.

Jūs arī pa ceļam nedaudz samainījāt koncerta vietu, vai ne? Jo sākotnēji nebija paredzēts Palladiumā.

Sākotnēji mums bija cita vieta. Dažu apstākļu dēļ mēs sapratām, ka nebūs labi, un tad izvēlējāmies Palladiumu kā koncertam atbilstošu vietu.

Bet kā tev pašam liekas vispār? Man brīžiem šķiet, ka garīgāka mūzika, kas ir ar ideju, ar kaut kādu “spiritu”, ir grūtāk gan spēlējama, gan uztverama, ja tu esi ārā – skaņa izplūst, apkārt ir ļoti daudz vietas un gaisa. Bet iekštelpās koncentrācija ir labāka, tu labāk sajūti to visu.

Es tev pilnībā pievienojos par telpas izmēru – tas ir tikpat svarīgi. Tāpēc, piemēram, Amsterdamā un visur Eiropā ir tik foršas zāles, kas nav gluži kamerzāles, bet apmēram ar 400–1000 vietām, piemēram, Bimhuis vai Paradiso, kur ir patīkama koncertzāles sajūta. Tādās zālēs apmeklētājs var izbaudīt visas nianses, patiesi fokusēties, uztvert ideju un vēstījumu, jo nav tik daudz ārējo kairinātāju, kas novērstu uzmanību.

Un pastāsti, lūdzu, par nosaukumu – kāpēc “Pink Noise”? Tas ir saistīts ar akustiskajām parādībām, vai ne?

Jā. Tas, protams, ir termins – līdzīgi kā “white noise”, tā arī “pink noise”. Bet nosaukuma autors ir Aigars, un Aigaram nosaukumi un visas labās idejas rodas no rīta dušā, tāpēc es pieņemu, ka šis arī radies kaut kur tur. [smejas]

Jums šogad bija sadarbība ar M/Darbnīcu / House of Jazz!

Nu jā, mums tas vispār ir viens no pamatprincipiem – mums vajag iesaistīt komūnu, vajag iesaistīt tās vietas, kurās cilvēki iet klausīties džeza mūziku, kur ir tā vilkme. Mums ir jāatbalsta vienam otru un jāvairo pilsētas džeza un mūzikas kultūras skatuve arī ar savu pienesumu, organizējot festivālu, koncertus.

Un, protams, M/Darbnīcu izlaist būtu grēks, vai ne? Jo tā tomēr ir mūsu vienīgā aktīvā vieta, kur džeza mūziķi ikdienā spēlē, uzstājas, pulcējas, un M/Darbnīca par to rūpējas. Tā ka šāda sadarbība bija ļoti loģiska.

Un viņi paši veidoja programmu?

Nu, daļēji tas bija kopīgi saskaņots lēmums. Tu domā to Amy Winehouse programmu, ja? Man liekas, vasaras vakaram pilsētas pagalmā tas bija ļoti forši. Tur mūziķi bija pastrādājuši, un skanēja tiešām labi. Tāds vasaras vakaram atbilstošs, openingam atbilstošs – ne pārāk sarežģīti, viegli uztverami, klausāmi, un viss bija super. M/Darbnīca arī bija ieguldījusies, tas viņiem bija svarīgs projekts. Kāpēc gan ne?

Un kā ar nākotnes plāniem? Ieminējies, ka būs vēl divas sesijas – novembrī un nākamgad aprīlī. Atkal divas dienas vai viena? Ir jau kādi mākslinieki sarunāti, idejas?

Tagad septembrī ir džeza konference – European Jazz Network –, kur tiekas producenti un festivālu rīkotāji, runā par nākamā gada rosteriem un tūrēm. Tas viss ir diezgan saistīts, jo finansiāli izdevīgāk ir, ja cilvēki mēģina strādāt kopā un tos ceļus zīmēt labvēlīgi vienam pret otru. Tas ir izdevīgi gan māksliniekiem, gan festivālu organizatoriem, visiem pārējiem, ja tās tūres ir pēc iespējas pilnākas, kā jau mēs zinām. Tā ka par to visu mēs noteikti stāstīsim aktīvi un nāksim klajā ar ziņām visos iespējamajos veidos drīz.

Bet būs atkal divas dienas vai viena?

Šobrīd mēs ejam uz to, ka būs divas dienas. Noteikti turpināsim sadarbību gan ar M/Darbnīcu, gan ar pārējiem Latvijas džeza mūziķiem, gan ar Latvijas Radio bigbendu. Mēģināsim turēt formātu, ka tās ir divas dienas Palladiumā un pietiekami intensīvi piepildītas. Protams, nākotnē mums ir plāni arī par jauniešu iesaisti, meistarklasēm un visādām citām lietām. Mēs mēģinām iet secīgi, nostabilizēties un neskriet notikumiem pa priekšu. Gribas jau visu uzreiz, bet, kā mēs zinām, viss uzreiz nav ne labi, ne iespējams.