Džezs no tenisa tribīnēm

Daydream Jazz rada jaunu mūsdienīga džeza ainu Rīgā un pierāda, ka pat lietus gāziens nespēj atturēt īstos džeza fanus

Rīgas džeza aina pēdējos gados klusām, bet neatlaidīgi mainās – pie vainas ir neliels, sapņains un ļoti mērķtiecīgs projekts ar nosaukumu Daydream Jazz. Aiz tā stāv radošās studijas 3000 komanda – Sergejs Ananjevs, Jevgēnijs Maņkovs un vēlāk arī Dmitrijs Koļesņikovs –, kuri reiz aizbrauca uz koncertu Amsterdamā, iemīlējās mūsdienu džeza enerģijā un nolēma: “Kaut kas līdzīgs ir jāiemieso arī Rīgā.” Tā pamazām no draugu listening vakariem (listening events) kioskā Sporta pils dārzos un mazām ballītēm dažādos bāros izauga pasākums, kuru viņi paši ar vieglu ironiju sauc par “mikrofestivālu”, bet auditorija jau uztver kā stabilu punktu vasaras kultūras kalendārā.

Daydream Jazz apzināti ieņem nišu, kurā daudzus gadus īsti neviens nav darbojies – mūsdienīgs, sapņains, reizēm ļoti enerģisks džezs, pilns ar grūvu (groove), kas vienlīdz piesaista gan studentus un jaunus mūziķus, gan pieredzējušus melomānus. Bez VIP zonām, bez milzu LED ekrāniem, bet ar labu skaņu, dzīviem sastāviem un sajūtu, ka galvenais te ir mūzika un kopiena, nevis “hype” (hype). Trešajā pastāvēšanas gadā festivāls jau pulcē publiku, kuru nebiedē pat lietus gāziens, un tam ir izveidojies savs stabils “kodols”.

Par to, kā mazā valstī konkurēt ar Prāta Vētru un Meladzi, kāpēc viņi apzināti atsakās no VIP ložām, kā top viņu listening vakari (listening events) un kāds īsti ir mērķis – liels vairāku dienu festivāls vai uzticams kvalitātes zīmogs ar vienu vakaru gadā –, stāsta Sergejs un Dmitrijs no Daydream Jazz komandas.

Nu ko, apsveicu jūs ar trešo gadu!

Sergejs: Man šķiet, ka gads, iespējams, pat nemaz nav trešais, bet otrais. Lai gan, droši vien tomēr trešais, jo ir pagājuši kādi divi ar pusi. Pirmais pasākums bija ziemā, tad mēs uzreiz vasarā uztaisījām otro.

Ziemā neskaitās! Man liekas, tas bija novembrī vai decembrī.

Sergejs: Decembrī, jā. Decembris, tad nākamais gads. Pirmie divi pēc būtības notika ar pusgada starpību. Nu jā, kopā sanāk kādi divi ar pusi gadi. Bet mēs to skaitām kā trīs. Galvā tas saliekas kā trīs gadi.

Kā parasti saka: ja izdarīji vienu reizi – tas vēl neko nenozīmē, bet, ja izdevās atkārtot, tad jau var izdarīt kādus secinājumus.

Sergejs: Otrā reize, man liekas, bija pati biedējošākā, jo pirmajā reizē cilvēki nezināja, ko gaidīt, kas tas vispār būs. Mēs paši līdz galam nesapratām, kā viss izdosies. Bet otrā reize deva tādu kā stabilitātes sajūtu: okei, to var atkārtot, un cilvēki tāpat nāk. Un pat par spīti tam, ka paralēli bija Meladzes koncerts, mēs sapratām, ka Rīgā ir jācīnās par katru cilvēku – pat par tiem, kas klausās Meladzi. Es neko sliktu par viņu nesaku, bet publika tiešām dalās: citi iet uz Monetočku, citi – uz Meladzi, atvainojiet. Tāpēc šogad mēs nolēmām pārcelt visu uz svētdienu – un tāpat Meladze uztaisīja savu koncertu svētdienā! Mēs īpaši pārcēlām datumu, jo zinājām, ka būs Prāta Vētra, lielkoncerts, un sapratām, ka nav jēgas ar viņiem mēroties. Tā ir mazās valsts, mazās pilsētas specifika.

Jā, te ir grūti. Un vēl tādā intensīvā vasarā: festivālu, pat džeza, ir diezgan daudz, sākot jau no vasaras sākuma. Jūsējais, man liekas, bija gandrīz kā noslēdzošais. Pēc jums bija tikai Ventspils Groove.

Sergejs: Bija forši, ka šogad parādījās arī Pink Noise, mēs arī viņiem sekojām līdzi. Saulkrasti Jazz Festival – tur es esmu bijis vairākas reizes, ļoti foršs. Kas mums vēl ir?

Ja skatāmies no vasaras sākuma: vispirms Rīgas Ritmi, pēc tam Saulkrasti Jazz, tad Pink Noise, pēc tam gandrīz paralēli iet Ventspils Groove un Škiuņa Džezs Lūznavā. Tas, ja runājam tieši par džeziskajiem. Un paralēli vēl Positivus, Summer Sound… Nu, un tagad arī jūs mazliet esat “atslābinājuši atmosfēru”.

Sergejs: Patiesībā mums bija konkrēts mērķis. Okei, es neesmu bijis visos džeza festivālos Latvijā, bet bija sajūta, ka mūsdienīgākajā džezā ir vakuums. Katru gadu parādās dažādas grupas, un ir dīvaini, ka tās kaut kā nav īpaši dzirdamas un redzamas. Vietējie džezisti tomēr biežāk iet klasikas virzienā. Mums sākotnēji bija ideja piesaistīt gan vietējās grupas, gan kādu no ārzemēm – lai notiktu noskaņu apmaiņa. Bet mēs sapratām, ka tieši “mūsu tēmā” spēcīgu vietējo projektu nav daudz. No latviešu grupām atradām tikai LUPA, kas uzstājās pie mums pirmajā reizē. Teikt, ka tas ir tieši tas skanējums, ko gribam pārraidīt, laikam nevar, bet viņi ir diezgan tuvu.

Vēl ir grupa Eklectika, ar viņiem nesen iepazināmies – un viss. Varbūt mēs paši vienkārši nezinām, kur meklēt. No Lietuvas mēs klausījāmies Duck Saved Jones – tādi čaļi, kas mēģina iet nedaudz citā virzienā. Bet citādi – aiziesi kaut kur, viss ir kruti, bet sajūta, ka jaunu vēsmu nav daudz. Tas nav slikti, bet mēs sajutām neaizpildītu nišu un nolēmām virzīties tieši tajā virzienā.

Tad mazliet no sākuma: pastāstiet par sevi – no kurienes jūs esat, no kurienes interese par džezu, kam ienāca prātā festivāla ideja, kāpēc tāds nosaukums, kāda koncepcija un kāda ir jūsu loma visā šajā stāstā?

Sergejs: Okei, tad sākšu es, jo Dmitrijs mums pievienojās aptuveni pirms gada, ziemā. No paša sākuma bija tā: es un mans partneris Žeņa Maņkovs. Mums ir radošā studija “3000”. Mēs nodarbojamies ar filmēšanu, reklāmu, dizainu – visādiem vizuāliem projektiem. Pirms dažiem gadiem mēs rakstījām studijas stratēģiju. Bez tā, ka gribējām radīt skaistu un kvalitatīvu rezultātu sev un klientiem, mēs sev izvirzījām mērķi – kaut kā ietekmēt Latvijas kultūru. Idejas toreiz vēl nebija, bet bija sajūta, ka gribas darīt kaut ko kulturāli nozīmīgu.

Pēc tam es ar draugiem aizbraucu uz Amsterdamu uz Supersonic – tas bija kovida laikā. Tur uzstājās Jusefs Deizs (Yussef Dayes). Mums tas tik ļoti patika, mēs bijām milzīgā sajūsmā. Vispār viss sākās ar duetu Yussef Kamaal – tas ir tieši Jusefs Deizs un Kamals Viljamss (Kamal Williams). 2017. gadā viņi izdeva LP, pēc tam izjuka, un plate kļuva leģendāra. Es pat lasīju, ka tieši viņi “atgrieza džezu masās”. Man personīgi tas tieši tā arī nostrādāja. Es sāku viņus klausīties, un tālāk Spotify algoritmi sāka mest priekšā arvien jaunus māksliniekus.

Amsterdamā koncerts notika vecā baznīcā, un dzīvais enerģijas lādiņš vienkārši “nonesa jumtu”. Tajā laikā man jau bija apnicis lielo popfestivālu formāts: atbrauc uz Positivus, uzstājas mākslinieks, viņam fonā skan “mīnuss”, dzīvais sastāvs nav. Dzīvo setapu bija ļoti maz. Es atceros, uz Positivus bija Thundercat – tas bija super. Cilvēki jau izklīda, bet viņi turpināja džemot – lūk, tas ir īsts performatīvs notikums: nevis desmit milzīgi LED ekrāni, bet pieci cilvēki, kas spēlē un kaifo. Amsterdamā sajūta bija tieši tāda pati. Es atgriezos, nākamajā gadā paņēmu līdzi vēl vairāk draugu, aizbraucu atkal, parādīju Žeņam un teicu: “Mums ir jāuztaisa kaut kas līdzīgs. Tas ir nenormāli kruti.” Tā mēs arī saņēmāmies.

Tālāk par koncepciju. Mēs gribējām dot citu mūziku – ne tikai “tuc-tuc”. Tāpēc nosaucām visu par Daydream Jazz. Mums šķita, ka tur ir iekšā sapņainums, miers, tāda “citāda” atmosfēra. Tajā pašā laikā mēs sevi neierobežojam tikai ar mierīgu mūziku. Man šķiet, tu pati to sajuti pēdējā koncertā – īpaši otrā grupa bija pietiekami enerģiska. Bet mums ir svarīgi parādīt, ka mūziku var klausīties arī mierīgā stāvoklī. Nav obligāti visu laiku dzīvot ātrā ritmā – pati dzīve tāpat jau ir pārāk ātra un dinamiska. Reizēm vajag atrast brīdi, aizvērt acis un paklausīties.

Sākām ar nelieliem pasākumiem, uz kuriem aicinājām draugus, vinilmīļus, cilvēkus, kas kolekcionē un spēlē mūziku. Formātā: “Spēlējiet to, ko parasti nespēlējat. Nevis lai izklaidētu pūli, bet lai cilvēki klausās.” Neiekrītot depresijā, bet radot patīkamu, interesantu fonu. Un tas dīdžejiem aizgāja! Daudzi teica: “Beidzot! Man ir tik daudz plašu, ko es nekur nevarēju atskaņot.” Tā mēs sākām veidot komūnu – dažādās vietās taisījām listening events un paralēli domājām par koncertiem. Pēc pusgada atradām divas grupas – LUPA un Move78 – un uztaisījām pirmo lielo koncertu. Tālāk viss pamazām sāka kustēties.

Par listening–pasākumiem: vari pastāstīt sīkāk? Kad sākāt, cik daudz to bija?

Sergejs: Kopā mēs uztaisījām, laikam, kādus 20–25. Koncepcija vienkārša. Sākumā to darījām kioskā. Bija Sporta pils – to nojauca, palika bedre, un daudzu gadu garumā tur nekas nenotika. Tad mūsu draudzene Daša Meļņikova nopirka padomju laiku kiosku, restaurēja to un nolika šī izraktā laukuma centrā. Bet teritoriju apkārt paņēma meitenes, kas tur izveidoja kopienas dārzus – Sporta Pils dārzi. Sanāca tāda maza pasaulīte pilsētas vidū. Tu noliecies lejā – pa 15 gadiem tur izauguši koki, krūmi, viss zaļš, sajūta kā parkā. Mēs no mājām vilkām turp tumbas, plašu atskaņotājus, likām tos uz kioska palodzes un ar draugiem klausījāmies mūziku. Tur mēs uztaisījām kādas piecas–sešas reizes.

Pēc tam vasara beidzās, sākām meklēt citas vietas. Pārcēlāmies pie Daniela (Marjaša) uz Space Falafel, tur pāris reizes, tad vēl kaut kur. Nākamajā sezonā sapratām, ka ir forši “pastaigāties” pa vietām, un uztaisījām mini tūri: no mīļākās kebabnīcas Foodbox līdz vīna bāram, Kaņepes Kultūras centram, Zuzeum. Pilnīgi atšķirīgas vietas.

Tātad šo pasākumu mērķis – atklāt jaunu mūziku: mūzikas fanāts, kurš vāc interesantas plates, “izglīto” tevi un draugus?

Sergejs: Gan jā, gan nē. Mēs neuzstādam mērķi “izglītot” stingrā nozīmē. Drīzāk – dalīties mūzikā, satikties, papļāpāt. Mums ir izveidojies kodols no kādiem 15–20 cilvēkiem, kas nāk gandrīz vienmēr. Tad otrā “līnija” – kādi 50–100, kas nāk retāk, bet arī ir klātesoši. Tas ir dzīvs organisms. Mēs dodam brīvību: neprasām spēlēt tikai džezu. Mums ir divas koordinātas: daydream – sapņains, mierīgs, un jazz – džeziskā puse. Un katrs pats izvēlas, kur viņš šajā sistēmā atrodas. Mēs neesam pret ambientu vai triphopa lietām, galvenais, lai nav “uzbāzīgi” un ir patīkami. Reizēm – kaut kas dejojams. Ziemā Dmitrijs spēlēja – tur vispār uzkarsa deju grīda, cilvēki pārstāja sēdēt.

Dmitrijs: Man nācās. [smejas]

Sergejs: Ar Dimu mēs tā arī “pārkonnektējāmies”. Kādreiz senāk spēlējām pie Bogdana [Tarana] tusiņos, ik pa laikam satikāmies. Tad uzaicinājām viņu uz mūsu listening, viņš pāris reizes nospēlēja un teica: “Nu, davai, es esmu ar jums.”

Dmitrijs: Vēl jāpiebilst, ka lielākā daļa komandas ir dīdžeji. Visi mīl mūziku – dažādu, katrs savā stilā. Tas arī saliedēja. Liela daļa tajā labi orientējas.

Sergejs: Jā. Turklāt visiem ir pilnīgi dažādi virzieni.

Okei. Tātad jūs sataisījāt listening–pasākumus un nolēmāt mēģināt taisīt festivālu. Kā tas bija? Kur? Bija bail?

Sergejs: Protams, ka bija bail un neskaidri. Bet godīgi – otrajā reizē bija bailīgāk. Pirmajā – pat vieglāk. Mums paveicās: sākumā gribējām darīt visu par saviem līdzekļiem, bet saņēmām atbalstu no viena drauga. Viņš kļuva par privātu investoru: “Te jums mazliet naudas, dariet labu lietu.” Summa nebija milzīga, bet tas bija labs grūdiens – sajūta, ka ir drošības spilvens. Mēs no paša sākuma sapratām, ka ar to nopelnīt nesanāks, un tāds mērķis nebija un joprojām nav. Mēs to darām “for the culture”. Un, dīvainā kārtā, tieši tas arī pievelk cilvēkus – arī tos, kas ir gatavi noziedot.

Bet organizatoriski joprojām viss notiek “uz ceļgala”, starp pamatdarbiem. Par laimi, mums ir studija: varam pieslēgt dizainerus, producēšanu, mums ir Jurijs [Grasevičs] – supermeistarīgs cilvēks. Gandrīz visu joprojām darām paši: būvējam, dekorējam skatuvi – tas arī ir forši. Pirmo reizi mēs uztaisījām diezgan dīvainā vietā, bet tajā brīdī tā likās laba. Tā ir Vagonu Halle – jaunie čaļi atvēra zāli Vagonu ielā. Tā nebija dārga, tur jau bija laba skaņas sistēma – lielas L-Acoustics tumbas. Mums tas bija kritiski svarīgi: vajadzēja labu telpu un labu skaņu, tās bija divas galvenās sastāvdaļas. Plus viņi nāca pretim ar nomas nosacījumiem.

Pirms tam mēs bijām aizgājuši uz Dailes mūzikas namu – tur nosauca tādu cenu, ka uzreiz kļuva skaidrs: nav reāli. Apskatījām vēl vienu vietu, kur vispār nebija ne gaismas, ne skaņas – viss atdūrās budžetā. Mēs centāmies to maksimāli samazināt, un tāpat sanāca cienījama summa. Tajā pašā laikā mēs neiegājām mīnusos, pat nedaudz “izgājām plusos” – tas bija baigais kaifs. Nākamajā gadā nolēmām pamēģināt ko citu un uztaisījām pasākumu Fon Stricka Villa. Vienkārši padomājām: kāpēc gan ne vasarā? Trešajā reizē jau bijām tādi: davai atkārtosim villu, šķita forši, mazliet papildināsim.

Nu ko, Dmitrij, pastāstīsi, kā pievienojies un kāda ir tava loma?

Dmitrijs: Mani uzaicināja, un es ar prieku piekritu. Lomas mums nav ļoti stingri sadalītas – arī tas ir forši. Var būt dažādās lomās: piedalīties diskusijās, ko aicināt, pieķerties kādam konkrētam uzdevumam vai vienkārši palīdzēt tur, kur vajag. Man tas patīk: tu dari kaut ko, ko iepriekš neesi darījis, un beigās redzi foršu rezultātu, gūsti baudu.

Sergejs: Jā, formālu lomu nav, bet pamazām viss kristalizējas. Piemēram, Andrejs Tarnovskis un Daniels Isajevs – viņi pievienojās un jau otro gadu palīdz taisīt festivālu. Viņi paši paņem to, kur jūtas kompetenti. Daniels nodarbojas ar skaņu un backline: viņš uzreiz metas šajā daļā, un tas ir super – nav no nulles jāskaidro, kas kur jāliek. Ir uzdevumu saraksts, cilvēki paņem un izdara. Ja kāds netiek galā – rakstām: “Kurš var uzrakstīt tekstu postam?” – un tas, kuram brīvāks laiks, pieķeras. Kopumā tas viss ir ļoti darbietilpīgi. Sociālo tīklu uzturēšana apēd milzīgi daudz laika, bet tas ir supersvarīgi. Ja to nedarīsi, par tevi vienkārši neuzzinās. Man šķiet, šogad mēs varējām sociālos tīklus “nostrādāt” labāk – viss uzgulst virsū: darbs, organizēšana, dzīve.

Man fīdā diezgan bieži parādījās jūsu sponsorētie posti.

Sergejs: Mēs centāmies gandrīz katru postu, īpaši paziņojumus, mazliet “pastumt” ar reklāmu. Bez tā līdz cilvēkiem gandrīz netikt: algoritmi ir tādi, ka, ja postu nepastiprini, to redz ļoti maz. Vai arī jārada traks virālais kontents, kas ir grūti. Bet man tas tieši ir interesanti: mēs visu laiku izmēģinām jaunus paņēmienus. Te mazs animēts video, te vienkārši kaut ko nofilmē uz iPhone, samontē traku rullīti. Eksperimentē: kas strādā, kas nē.

Šogad uztaisījām arī merču – vesels darba bloks. Pirms tam kreklus drukājām pēdējā brīdī, un ar rezultātu nebijām īpaši apmierināti, bet tagad mums ir jauni, smuki krekli, ūdens pudeles, piecu veidu breloki, visu apvienojām vienā līnijā. Mēs izdomājām tēlus, fotografējām visu, domājām, kā paplašināt Daydream Jazz “visumu”, kā tas varētu izskatīties. Ja tu esi saistīts ar radošo jomu, tu pakāpeniski “uzkārto” tādas lietas, un visam pamazām parādās kopīgs tēls – lai gan līdz galam tas vēl nav izveidots.

Jums nav atsevišķa SMM cilvēka?

Sergejs: Nē. Viss organiskā veidā. Man vienkārši pašam ir interesanti skatīties, kas “ielido”, kas ne. Piemēram, mazās multenītes mēs taisījām par pēdējiem pasākumiem vietā DARIO – tas ir jaunais Dašas krodziņš tieši pretim M/Darbnīcai. Tur mēs arī vilkām lielās tumbas. Mārtiņš Mielavs ierosināja uzlikt dīdžejus uz tiesnešu tenisa torņiem – atnesām tādus no dārza, un sanāca smieklīgi.

Man šķiet, ka pēc apmeklējuma jūs jau esat paaugušies: no draugiem/paziņām līdz plašākai publikai. Es speciāli pastaigāju pa festivāla teritoriju – tur bija ļoti dažādi cilvēki: mūzikas skolu un augstskolu studenti, ārzemnieki, lielas draugu kompānijas, kas runā dažādās valodās. Nebija sajūtas, ka tas būtu kaut kas mazs un superspecifisks.

Sergejs: Ja skatās dinamikā, tad jā. Pirmajā gadā – lielākoties draugi un draugu draugi, sanāca tāds kā sabats. Rezultātā viss pārvērtās par ballīti: cilvēki negribēja iet prom, teica: “Tik forši, es tik daudz sen neredzētu cilvēku satiku vienā vietā.” Starp citu, tas bija lielākais baiļu faktors: vienmēr saka, ka nevar paļauties tikai uz draugiem, īpaši, ja dari kaut ko nopietnu. Otrajā gadā jau bija mazliet citādi: vēl joprojām daudz paziņu, bet pievienojās jauni cilvēki. Trešais gads bija pats daudzveidīgākais – labā nozīmē. Tā vairs nebija viena kompānija.

Svarīgākais, ko atzīmējām – jauniešu klātbūtne. Mums jau no pirmā pasākuma ir biļete Under 21 – nosacīti no 13 līdz 21. Pirmajā gadā tā maksāja 10 eiro, tagad 15 – pieņemama cena, lai jaunietis varētu atnākt un paklausīties. Šogad mēs pārdevām apmēram 60 šādas biļetes – divas-trīs reizes vairāk nekā pērn. Jauniešu bija ļoti daudz. Un tie bija visenerģiskākie. Viens puisis – mēs pat izdrukājām viņa foto uz atklātnes sponsoriem. Bildēs viņš ir ar bungu vālīti. Viņš pats ir bundzinieks; pēc Moses Yoofee Trio uzstāšanās viņš ar degošām acīm piegāja pie bundzinieka un samainījās ar viņu vālītēm.

Nākamajā dienā mēs ar Danielu viņu satikām. Es pajautāju: “Kā tu vispār uzzināji un atnāci?” Viņš teica: “Ieraudzīju reklāmu, kāds ieteica.” Tas bija viņa pirmais festivāls dzīvē. Viņš teica: “Man tik ļoti patika, es tā izbaudīju.” Un tas laikam bija patīkamākais apbalvojums: saprast, ka jaunie nāk. Liekas, ka viņos vēl var kaut ko “ielikt”, iespaidot, kaut ko pamainīt. Ja cilvēkam jau ir 35–40+, viņu, iespējams, grūtāk pārliecināt: viņš drīzāk pateiks “man ne pārāk, bet kā fons – okei”. Ir cilvēku slānis, kas nāk “for the hype”, nevis mūzikas dēļ. Šogad, man šķiet, vairāk bija to, kas atnāca tieši mūzikas dēļ. Cilvēki klausījās, un tas ir super. Protams, kāds vienkārši tusēja – tādi vienmēr būs. Bet kopumā viss aug, un jaunieši – tā ir mana lielākā prieka lieta.

Dmitrijs: Man tieši patīk, ka vecuma amplitūda ir ļoti plaša. Nav nekādu ierobežojumu – nāk visi. Varbūt laika apstākļu dēļ vecākajai publikai nebija pārlieku ērti, bet diez vai tas kļuva par šķērsli neatnākt. Jaunie perfekti aizpildīja deju zonu pie lietusgāzes.

Sergejs: Starp citu, bija daudz komentāru no vecākās publikas: “Kāpēc nav VIP zonas?” Un mēs ideoloģiski nolēmām, ka tās nekad nebūs. Tas ir svarīgs punkts. Mēs gribam, lai visi ir kopā. Man šķiet, tas strādā: nav tāda dalījuma, ka kāds “aiz aizkariņa” sēž un dzer šampanieti.

Es ļoti saprotu. Nekad neesmu sapratusi VIP zonas, kad tu sēdi kilometru no skatuves, neko neredzi, nedzirdi, nejūti koncertu, toties esi labi paēdis. Kāda jēga?

Sergejs: Piekrītu. Ja mērķis ir vienkārši pasocializēties – tad jā. Bet tas ir cits formāts. Man vispār šķiet, ka festivāla noskaņa ir svarīgāka. Mums, protams, ir mikro–festivāls: uzstājas tikai divas grupas. Tas ir tāds “fake it till you make it”: mēs sevi saucam par festivālu, lai gan to varētu saukt par garu koncertu. Bet mums gribas lepni teikt “festivāls”, tāpēc mēs vienmēr liekam divas grupas un cenšamies, lai tās būtu atšķirīgas, lai nerastos sajūta “paklausījos vienu un to pašu vēlreiz”. Pagājušajā gadā bija lieliski laikapstākļi, un festivāla “vaibs” bija jūtamāks: cilvēki atnāca ar mazajiem bērniem, spēlēja badmintonu, visa telpa dzīvoja. Bija pauzes starp koncertiem, ēdiens, aizņemtie galdiņi, cilvēki runājas, čilo, pēc tam klausās koncertu – tāds mierīgs Daydream Jazz.

Kā jūs izvēlaties grupas?

Dmitrijs: Šoreiz mēs vienojāmies, ka katrs taisa savu sarakstu. Tad satiekamies, parādam, pastāstām, sastādām kopīgu listi tiem, kam rakstām. Tālāk Daniels galvenokārt veda saraksti. Kad kāds piekrīt braukt, mēs pārvērtējam, izvērtējam. Mums bija savs favorīts – Moses Yoofee Trio, forši, ka izdevās viņus atvest. Don Glori jau gāja kā otrā grupa – bet ne “pielikums”, drīzāk pēc kontrasta principa, lai setapi papildina viens otru.

Sergejs: Jā, sākumā – saraksts “ko gribam aicināt”, tad – kas var, tad uzzinām cenu, un daļa atkrīt. Pēc tam skatāmies pa datumiem, kas iekļaujas. Kopumā viss gana vienkārši: mēs uz sapulci atnesam tos, ko paši klausāmies, kas mums patīk, un meklējam kopīgu tēlu. Pagājušajā gadā mums teica, ka sanācis “ne pārāk džezīgi”. Šogad nolēmām džezisko pusi mazliet “piedzīt”.

Nu, džezs ir ļoti plašs jēdziens.

Sergejs: Mēs tāpat domājam. Nesen ar čaļiem satikāmies – bija vakariņas–feedbacks pēc koncerta. Es teicu, ka Moses Yoofee Trio ir tieši tas, ko gribējās dot cilvēkiem. Un mums tas izdevās tikai trešajā reizē – iedot tieši to, ko gribējām jau pirmo reizi. Gribējās enerģisku mūsdienu džezu – lai nav super sarežģīti un pārgudri, bet ar raksturu. Man liekas, viņiem tas izdevās.

Jau ir idejas nākamajam gadam, vai vēl par agru?

Sergejs: Tas ir liels jautājums. Ir sajūta, ka kaut kas jāmaina, jāattīstās. Lielais mērķis – galu galā uztaisīt lielu festivālu. Varbūt uz vairākām dienām vai vismaz uz nedēļas nogali. Gribas mazliet pārveidot formātu. Viss ir forši, bet trešo reizi pēc kārtas villā – būs jau sajūta, ka ejam atpakaļ, nevis uz priekšu. Iekšēji ir sajūta, ka jākustas tālāk. Bija ideja taisīt arī atsevišķus koncertus: ir tāds kā “galvenais” vasaras pasākums, bet gada laikā vēl solo koncerti māksliniekiem, kas mums patīk.

Dmitrijs: Par māksliniekiem mums ir savi favorīti, sekojam viņu tūrēm. Reizēm var kādu ātri atvest uz Rīgu un uztaisīt pasākumu. Bet par nākamo gadu – pagaidām tā ir diskusiju tēma. Laika pārdomām vēl diezgan daudz. Kaut kas noteikti būs.

Sergejs: Jā, bet arī “lēkt augstāk par galvu” negribas. Vajag iet pakāpeniski. Man šķiet, Pink Noise parādīja, ka pārāk straujš “level up” var būt riskants. Man ir sajūta, ka viņi vēl nepaspēja līdz galam izveidot savu vārdu, bet jau uzaicināja Kamasi Vašingtonu – gigantisku mākslinieku. Mēs bijām, bet jutās, ka zāle nav līdz galam pilna – varbūt pietrūka reklāmas. Ir interesanti vērot vēl vienu jaunu festivālu, kā viņi aug. Viņi iet no lieliem vārdiem. Mēs drīzāk mēģinām izveidot zīmolu tā, lai cilvēks, ieraugot Daydream Jazz, jau zinātu, ka neapdedzināsies. Gribam, lai mums uzticas muzikāli. Tad var aicināt mazāk zināmus, bet krutus mūziķus, kuri ir pieejamāki honorāra ziņā – tāda ir realitāte. Un tādu mākslinieku ir ļoti daudz, un prieks, ko viņi dod, var nebūt nemaz mazāks kā no Kamasi Vašingtona.