Džezs, mūzikli un Rīgas Ritmi

Eduards Rediko par debiju “Rīgas Ritmos” un improvizācijas atklāšanu

Jaunais dziedātājs Eduards Rediko ir viena no spilgtākajām personībām, kas ar enerģisku sniegumu atzīmējās šī gada džeza festivālā “Rīgas Ritmi”. Eduards, kurš vēl nesen džezu uzskatīja par sev svešu teritoriju, tagad paralēli aktiermeistarības studijām Dailes teātra kursā, apgūst džeza vokālu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA) un atklāj aizraušanos ar improvizāciju un harmonijām.

Sarunā ar Eduardu mēs atskatāmies uz viņa dalību festivālā “Rīgas Ritmi” – no intīmiem R&B un soul koncertiem “Radisson” viesnīcā un sirsnīgas uzstāšanās Ogrē, līdz pat godpilnam sniegumam ar Rīgas Doma kora skolas gospeļkori Doma dārzā. Eduards dalās iespaidos par dažādām koncertvietām, atklāj, kā mūziklu skolas pieredze palīdzējusi viņam iejusties džeza improvizācijā, un stāsta par savu negaidīto ceļu no Bolderājas vokālā ansambļa caur akadēmisko dziedāšanu Jelgavā līdz džeza vokālam JVLMA.

Eduard, tu šogad ļoti aktīvi piedalījies Rīgas Ritmi festivālā. Pastāsti, lūdzu, par saviem koncertiem un iespaidiem!

Es piedalījos trijos koncertos. Divi no tiem bija kopā ar Patriku Tabaku. Mēs dziedājām vairākas dziesmas – daļu no džeza repertuāra, bet daļa bija arī no mūzikliem, jo mēs abi esam absolvējuši Rīgas Doma kora skolu, tieši mūziklu nodaļu. Viens koncerts bija arī Doma dārzā – tur es uzstājos ar Rīgas Doma kora skolas gospeļkori un dziedāju solo divās dziesmās.

Kopumā sajūtas bija foršas – ļoti jauka atmosfēra. Prieks, ka Latvijā tiek attīstīts džezs, ka ir iespēja popularizēt šo žanru. Un īpaši prieks bija redzēt, ka publikā ir daudz jauniešu – gribas cerēt, ka viņi tiešām interesējas par šo stilu.

Viena no koncertvietām, kur šogad uzstājies, bija arī Radisson viesnīca.

Jā, tas bija pirmais koncerts. Tas bija vairāk tāds tipisks džeza, R&B un soul programmas koncerts – man liekas, ka programma bija ļoti veiksmīga. Nodziedājām dažus džeza standartus – piemēram, Joy Spring un citas klasikas. Taču programmā bija arī mūziklu dziesmas – tuvāk R&B un soul stilam. Šī programma bija gan Radissonā, gan Ogrē – Ogrē mēs to pašu programmu izpildījām, tikai pielikām klāt pāris dziesmas latviešu valodā.

Tās bija Tavas apdares?

Jā, divām dziesmām bija jaunas apdares, speciāli šim koncertam – Imanta Kalniņa un Raimonda Paula dziesmas. Mēs tās spēlējām vairāk swingā, mēģinājām neiet tajā tipiskajā “umca-umca” ritmā. Ogrē bija forši – uz nelielas brīvdabas skatuves. Varēja just, ka publikai džezs nav pierasts, viņiem bija mazliet grūti uztvert stilistiku, bet viņi bija ieinteresēti, un tas mani ļoti patīkami pārsteidza. Daudzi koncertu beigās palika, stāvēja maliņā, pat mazliet dejoja – tas bija ļoti jauki.

Savukārt Doma dārzā pasākums bija tiešām ļoti iespaidīgs – liela skatuve, profesionāla komanda, izcila skaņa. Mēs dziedājām ar RDKS gospeļkori tipiskus gospeļžanra skaņdarbus jeb, “standartiņus”. Bija arī Kirka Franklina dziesmas, piemēram, Feels Like Church, un Love Theory, ko dziedājām. Es solo dziedāju Feels Like Church un Ultralight Beam. Atmosfēra gan bija mazliet oficiālāka – varēja just, ka ir salasījies vairāk mūziķu, viņi nopietni klausījās. Bet kopumā noskaņa bija ļoti pozitīva! Pēc mūsu koncerta palikām un klausījāmies Kennedy Administration. Biju ārkārtīgi sajūsmināts gan par solisti, gan par brīnišķīgo mūziķu sastāvu.

Tu esi relatīvi jauns mākslinieks – tev kabatā vēl nav tūkstoš koncertu visdažādākajās vietās. Vai var teikt, ka šie bija tavi pirmie nopietnie soļi kā solo džeza izpildītājam?

Gribētu cerēt un teikt, ka jā! Tikai šogad parādījās daži koncerti ar Četa Beikera programmu dažos klubos. Protams, skolas ietvaros arī biju uzstājies, bet tieši Rīgas Ritmu koncerti bija pirmie, kuros es sevi tiešām sajutu kā cilvēku, kurš pārstāv džeza stilistiku un džeza mūziku.

Kā tu pats tajā visā jūties?

Es priecājos, ka tieši šajā gadā es jūtos brīvāk šajā stilistikā. Ja salīdzina ar pagājušā gada septembri – man džezs toreiz bija pilnīgi svešs. Es nesapratu, kā to izpildīt, kā improvizēt, kā vispār izbaudīt šādu mūziku. Tas man bija kā jauna pasaule. Tagad es pats šo mūziku izbaudu, vairāk pieķeros klāt džeza harmonijām, klausos džeza dziesmas, interesējos. Arī izpildot jūtos brīvāk – jau varu apzināties, ko daru pareizi, ko nepareizi, varu izsekot savam domu gājienam improvizācijā.

Pa Rīgas Ritmu nedēļu tu piedzīvoji vairākas atšķirīgas koncertvietas. Kā tu vari salīdzināt sajūtas – Radisson bārs, kur cilvēki gan klausās, gan sarunājas, Ogre brīvdabā, lielā skatuve Doma dārzā? Kur tev bija foršāk? Kas iedvesmo, kas – varbūt mazāk?

Visvairāk, protams, man patika Doma dārzā. Tur mūzika, šķiet, ieņem citādu lomu – kļūst nevis “svarīgāka”, bet tā kā nozīmīgāka. Lielā skatuve, atvērtā telpa – šķiet, ka mūzika izskan plašāk, jaudīgāk. Bārā atmosfēra ir cita – cilvēki vairāk atpūšas, klausās mūziku, bet ne vienmēr tik “nopietni”. Toties tur ir savs šarms – iekštelpa, intīma vide, mūzika ļoti piestāv šim noskaņojumam.

Ogrē bija ļoti sirsnīgi – cilvēki īpaši nestaigāja apkārt, sēdēja un klausījās visus koncertus. Godīgi sakot, domāju, ka viņi vairāk dzers un pļāpās, bet viņi klausījās ļoti pieklājīgi, ar interesi. Koncerta beigās pat sauca: “Atkārtot! Atkārtot!” – acīmredzot, džezs viņiem bija kaut kas jauns, un tieši tāpēc radās interese.

Kā tu nonāci līdz Rīgas Ritmiem – pats pieteicies vai uzaicināja?

Uzaicināja. Māris Briežkalns! [smejas] Viņš piezvanīja: “Labdien, labdien, mums vajag…” – un tā viss aizgāja. Gospeļus Doma dārzā man piedāvāja caur Doma kora skolu – viņi mani uzaicināja dziedāt arī gospeļprogrammā, un tā tur padziedāju mazliet.

Parunāsim nedaudz par tevi. Kā tu nonāci līdz šim brīdim? No kurienes tu esi, kā viss sākās?

Ui… [smejas] No kuras vietas stāstīt? Es sāku dziedāt piecu gadu vecumā – Bolderājā, Balss attīstības studijā Kantilēna pie vokālās pedagoģes Irinas Paraņevičas. Sākumā dziedāju vokālajā ansamblī – vairāk pop stilā. Katru gadu piedalījāmies konkursos, kur bija jādzied arī tautasdziesmu daudzbalsības. Tas vēlāk ļoti palīdzēja – pieradu dzirdēt balss sadalījumu, harmonijas.

Ap 13 gadu vecumu pats iestājos Bolderājas Mūzikas un mākslas skolā – nevis uz dziedāšanu, bet uz sitaminstrumentu spēli. Mācījos kādus trīs gadus. Patika, bet beigās aizgāju, jo solfedžo līmenis bija ļoti zems – trešajā klasē mēs vēl joprojām bijām pie “do–re–mi” pamatiem, un vairāk nekas īsti nenotika. Tad izdomāju, ka gribu iestāties Rīgas Doma kora skolā. Izlasīju prasības, sapratu, ka daudz ko vēl nesaprotu, bet cerība palika. Speciālitātes priekšmetos – aktiermeistarība, dziedāšana, deja – dabūju 9, solfedžo – 2.

Tajā pašā laikā mēģināju stāties arī uz džeza vokālu, bet toreiz vēl īsti negribēju – vairāk tā kā “nu labi, pamēģināšu”. Arī tur speciālajā priekšmetā bija laba atzīme – 8 vai 9, bet solfedžo atkal 2–3. Tad iestājos Jelgavas Mūzikas vidusskolā uz džeza vokālu. Noklausīšanās – es viņiem dziedāju kaut ko no popa, viņi prasīja džeza standartu, es atzinos, ka nezinu nevienu. Nodziedāju tikai R. Charles dziesmu Georgia on My Mind (taču diezgan popsīgi). Neskatoties uz to, mani paņēma.

Pēc kāda mēneša vokālās nodaļas pedagoģe mani pierunāja atnākt pie viņas padziedāt. Viņa mani “pārvilka” uz akadēmisko dziedāšanu – pilnīgi aizgāju no džeza, kombo praktiski nepieskāros (vienreiz gan aizgāju). Tā es aizslīdēju uz akadēmisko virzienu. Paralēli gatavojos Doma kora skolai – Jelgavā palikt īpaši negribēju, kaut gan tur daudz kas patika – pedagogu profesionalitāte, attieksme, kolektīvs un pilsētas miers! Tad iestājos Doma kora skolas mūzikla nodaļā. Četrus gadus tur nomācījos.

Pēc tam nezināju, ko darīt tālāk. Sākotnēji domāju par aktieriem, bet tajā gadā Kultūras akadēmijā nebija uzņemšana aktieru kursam. Pagājušajā vasarā man piezvanīja Santa Šillere. Viņa teica: “Es par tevi ilgi domāju – davaj, ej uz džezu!” Es sākumā biju skeptisks – domāju, ko es tur darīšu, neko nesaprotu, atnākšu “kā stulbenis, kurš neko nesaprot”. Pirmajā semestrī tiešām tā arī jutos – visi runā par standartiem, par džeza mūziķiem, bet es neko nezinu, esmu “popindustrijas cilvēks”.

Tomēr iestājos džeza nodaļā, un ar laiku man baigi iepatikās. Tagad paralēli mācos gan džezā JVLMA, gan arī Dailes teātra kursā – mūzikla virzienā, kur akcentētāka ir aktiermeistarība. Man tas ļoti patīk – džezā svarīga ir reakcija, spēja reaģēt uz mūziķiem, savukārt aktiermeistarībā – kontakts ar partneri. Šīs lietas forši sasaucas.

Nav grūti apvienot abas nodaļas?

Pagaidām izdodas. Protams, bija savs “čakars” – dažreiz jāizvēlas, uz ko iet, jāplāno grafiks tā, lai var nokārtot visus ieskaites darbus. Bet kopumā – pavelkami.

Kas tieši džeza mūzikā tevi “noķēra”, ka tu nolēmi palikt pie šī stilistikas?

Sākumā man vispār nepatika kombo. Bet tieši kombo man vēlāk visvairāk iepatikās. Man ļoti patīk kopīgā muzicēšana – ka visi piedāvā savas idejas, caur procesu kopā sasniedz rezultātu. Un improvizācija, protams. Improvizācija var aizvest pilnīgi citā dimensijā. Es sevi saucu par “harmonijas cilvēku”. Man ļoti patīk klausīties harmonijas – to noteikti ielika bērnības ansamblis, kur daudz dziedājām daudzbalsīgi, arī tautasdziesmas. Kad džezā izdzirdu interesantas harmonijas, tas mani iedvesmo. Tiklīdz varu improvizēt pa akordiem, pielietot alterācijas, ritmiski paspēlēties, uzbūvēt citu melodiju, ielikt dziesmā daļu no sevis, tas ir ļoti saistoši. Man šķiet, tās ir lietas, kas visvairāk atšķir džezu no citiem stiliem.

Vai tev jau izveidojusies kāda favorītu playlist no džeza māksliniekiem?

Nosacīti vēl esmu meklējumos, bet pagaidām topā ir divi – Esperanza Spalding un Kurt Elling – ļoti atšķirīgi, bet abi forši. Pēc Kennedy Administration meistarklases sāku viņus arī vairāk klausīties – man viņi ļoti iepatikās. Tas nav “tīrs džezs” – tur ir funk, blues u.c., bet tas viss ir džeza atzars. Citkārt kaut ko dzirdu internetā – patīk aranžijas, dziedātāji –, bet ne vienmēr piefiksēju vārdus. Vajadzētu disciplinētāk pierakstīt. [smejas]

Kā tu – no iesācēja skatpunkta – vari izvērtēt Latvijas džeza scēnu? Kas notiek, kas interesants, kas pietrūkst, uz ko būtu jāiet?

Priecē tas, ka ir džeza festivāli – Saulkrasti, Škiuņa džezs, Rīgas Ritmi. Šādi pasākumi ļoti palīdz popularizēt džezu. Ja paskatāmies vēsturiski – džezu kādreiz aizliedza, un tagad mums ir iespēja par to brīvi runāt un spēlēt dzīvajā. Tas ir traki forši. Man šķiet, ka pēdējos gados džezs Latvijā ļoti strauji attīstās un ieņem arvien svarīgāku lomu.

Ko, manuprāt, vajadzētu vēl vairāk – konkursu un platformu jauniešiem, kas fokusējas tieši uz džezu (ne tikai pop-/estrādes konkursos atsevišķa kategorija), meistarklases profesionālās skolās, “Skolas somas” tipa projektus, kur bērni caur koncertlekcijām var iepazīt džezu arī praktiski. Vairāk informācijas un dzīvas mūzikas – lai cilvēki ne tikai teorētiski dzird, ka “ir džezs”, bet arī reāli to piedzīvo.

Kādi tev ir nākotnes plāni?

Pirmkārt – pabeigt mācības. [smejas] Tālāk – redzēs, kur dzīve aizvedīs. Man būtu liels sapnis kādreiz nonākt, piemēram, Londonas West End mūziklu vidē. Nezinu, cik tas ir reāli – viņiem tur savējo netrūkst, bet sapņot jau drīkst. Ja nesanāks ar teātri, gribētos pievērsties solo karjerai, kur noteikti būtu iekļauta džeza stilistika. Ir doma rakstīt dziesmas, veidot albumu. Kādu gadu varbūt vajadzētu saņemties un piedalīties Supernovā – lai cik smieklīgi tas skan. [smejas] Gribas projektus, izaicinājumus, adrenalīnu – Latvijā viss dažreiz ir pārāk mierīgs.