Džezs, darbnīca un vasaras rekordi

Džeza vasaras rekordi M/Darbnīcā: Kamasi Vašingtona, Pink Noise sadarbība un Kopenhāgenas festivāla iedvesmots sapnis par lielu festivālu Rīgā

Šovasar Rīga piedzīvojusi nebijušu džeza mūzikas uzplaukumu, ko iezīmē gan rekordliels koncertu skaits, gan jaunu, spilgtu festivālu un iniciatīvu parādīšanās. Šo dinamiku lielā mērā veicinājusi arī aktīva džeza kultūrvietu, kas kļuvušas par džeza dzīves epicentriem, darbība. Šoreiz mūsu uzmanība tiek pievērsta Vadimam Dmitrijevam – personībai, kas šajā vasaras sezonā džeza aprindās ieņēmusi ne tikai labi zināmo, virtuozo trombonista un mūziķa lomu, bet arī sevi apliecinājusi jaunā un svarīgā amatā. Vadims ir stājies koncertu direktora amatā vienā no galvenajām Rīgas džeza kultūrvietām – M/Darbnīcā, kas nu jau pazīstama arī kā M/House of Jazz.

Mēs tikāmies ar Vadimu, lai izrunātu un atskatītos uz M/Darbnīcas spilgtākajiem vasaras piedzīvojumiem, kas ir būtiski paaugstinājuši kluba latiņu un nostiprinājuši tā reputāciju Baltijas džeza scēnā. Sarunas centrā ir gan jau iedibinātās un publikas iemīļotās tradīcijas, piemēram, sērija “Jazz After Jazz”, kas piedāvā netradicionālas un brīvas improvizācijas sesijas pēc lielākiem koncertiem, gan arī jauni, ambiciozi notikumi, projekti un starptautiskās sadarbības. Šī vasara M/Darbnīcā ir bijusi pilna ar augstas klases vietējiem un ārvalstu māksliniekiem.

Mēs ar tevi runājām dažādās lomās (vai “dažādos statusos”). Šajā lomā, laikam, pirmo reizi, kad tu esi džeza kluba bukinga aģents.

Es tā gribētu sevi saukt, bet šeit mani sauc par koncertu direktoru.

Koncertu direktoru. Arī labi. M/Darbnīcā, jeb M/House of Jazz, ir kāds jauns notikums – jūs kļuvāt par oficiālu Pink Noise Rīga afterparty vietu.

Mēs kļuvām par oficiālu Pink Noise sadarbības partneri. Būtībā, Pink Noise ir festivāls, kurā skan arī džeza mūzika. Mēs gribam, lai džeza mūzika skan vairāk, un mēs gribam, lai tie mūziķi, kas spēlē Palladium koncertzālē, lai viņi arī iebrauc pie mums un redz, ka mums ir tāda vieta, kura, mūsu uzskatā, ir diezgan īpaša. No cilvēkiem, kas ir bijuši šeit, un no viņu atsauksmēm, mēs zinam, ka viņi arī mums piekrīt tādā ziņā, ka šī vieta ir retums.

Es īsti nezinu, kā… kādā vakarā es runāju ar Mailzu Mosliju (Miles Mosley), Kamasi Vašingtona (Kamasi Washington) kontrabasistu, un viņš teica, viņš tādas vietas tikai piecas pasaulē zin. Viena ir M/Darbnīca, viena bija Losandželosā, kas bija viņa vadītais bārs, bet nu tas tagad ir aizgājis “zem ūdens”, viena vieta kaut kur Brazīlijas ziemeļos un vēl divas vietas, neatceros, kur viņš teica, bet tādas vietas ir īpašas, ļoti retas, un tā ir kombinācija – labu cilvēku un mīlestības pret to, ko tie cilvēki dara, un tas viss kombinējās arī šeit. Un mēs esam ļoti priecīgi par to, ka mums ir izdevies sadarboties ar Pink Noise. Mēs ceram, ka mēs to darīsim arī turpmāk, un es personīgi ceru, ka tas arī izaugs – vairāk vietās, vēl vairākās dienās, jo mēs bijām Kopenhāgenas džeza festivālā, kur tas notiek desmit dienas visā pilsētā. Katrā mazajā bāriņā tev ir koncerti katru dienu, un man liekas, Rīgā tas būtu ļoti forši.

Būtu forši, ja tā būtu; pagaidām tā, diemžēl, nav.

Bet, cilvēkiem, ko es varu tev noteikti pateikt, interese par Rīgu ir. Mēs esam braukājuši visur – dāņiem Rīga ļoti patīk, skandināvi vispār visi grib uz šejieni braukt, un ja mums būtu tāds lielāks džeza festivāls, tad viņi brauktu! Mums ir Rīgas Ritmi, kas ir ļoti forši, bet Rīgas Ritmiem, cik mums ir, divas skatuves – viena lielā, viena mazā; Fēniks Lounge šogad nebija. Šogad bija Radisson.

Nu, Radissons, jā, bet tur ir tāda – bāra atmosfēra, nevis koncertvietas.

Jā, bāra džem-sesija. Man personīgi patīk tā vieta, bet man liekas, tur arī par skaļu mazlietiņ bārs, un ja tu tālāk no skatuves, tad nevari baigi baudīt koncertu, tu tur vairāk patusēt ar fona mūziku vari. Tas ir forši, bet uz lielās skatuves tu vari klausīties lielos mūziķus. Bet no festivāla rīkošanas skatu punkta tu nevarētu uz lielās skatuves likt, piemēram, kaut kādus tādus vairāk nišas Eiropas mūziķus kā “Clapper” no Dānijas, kas ir jauna grupa, bet viņi skan svaigi, nu, nav daudz grupas Eiropā, kas tā skan. Viņi skan tā, ka viņi varētu Amerikas festivālos maukt un stadionos un vēl viss kaut kur. Rīgas Ritmi to nedara, viņi vairāk mēģina fokusēties uz kaut kādiem lielākiem māksliniekiem, kas, protams, ir forši, bet, zini kā, džezs jau ir par vienlīdzību. Mēs visi kaut kādos sastāvos spēlējam, mūsu mūzika var skanēt gan baznīcā, gan lielajā koncertzālē, gan mazajā klubā, gan arī vispār mākslas galerijā. Un es domāju, ka cilvēki bauda, cilvēki grib braukt pie mums, spēlēt. Mums ir tūristi, kas grib braukt pie mums, klausīties džeza koncertus. Arī daudzi mūziķi bija – nevis vietējie, bet daudzi atbrauca tieši uz festivālu no ārzemēm uz Pink Noise, un gāja arī šeit. Man liekas, ka sadarbība ir ļoti forša, festivālus vajag vairāk, vairāk mūzikas, un mēs kļūstam tikai priecīgāki.

Jā, es tā sapratu, ka jums šajās dienās bija pārpildīts!

Jā, mums šī nedēļa bija neaizmirstama, teiksim tā. Mēs esam pārsituši savus personīgos rekordus. Uz Eimijas Vainhausas (Amy Winehouse) koncertu trešdien, kur mūsu pagalmā pulcējās ap 500 viesiem, un tad mums bija ceturtdien un piektdien dāņi, kas bija mazliet mierīgāki, bet arī forši koncerti. Cilvēkiem tiešām patika ceturtdienas – tāds mierīgs vakars, bet piektdien jau tas bija tā kā pirmais Pink Noise afterparty koncerts. “Clapper” grupa, viņi sāka desmitos, un tad es pats atbraucu pusdivpadsmitos un tad mēs džemojām un tusējām līdz kaut kādiem četriem-pieciem no rīta. Tad arī Kamasi Washington mūziķi bija atbraukuši piektdien. Mailzs Moslijs (Miles Mosley) šeit divas dienas pavadīja no sākuma līdz beigām. Un kas bija ļoti forši, tas ka, piemēram, man daudz teica, ka tikko Kamasi ienāca, viņš teica: “O, šeit skan laba mūzika!” Un tad viņš reāli sēdēja un klausījās. Atnāca uz afterīti un sēž, klausās kaut kādus latviešus, studentus un vēl kaut ko un čeko, kas kā spēlē. Un tad beigās iznāca viņa bundzinieks, viņa basists, un mēs nospēlējam divas dziesmas ar viņiem. Un tad viņi aiziet prom, un es redzu – džeks nāk ar saksofonu uz skatuves, un tad man sirds iekrita pēdās mazliet… Es pieteicu, protams, superzvaigzni. Un tad mēs ar Kamasi nospēlējām divus skaņdarbus, es biju vienkārši septītajās debesīs.

Nu jā, izklausās pēc ļoti pacilājoša piedzīvojuma… Jūs šo programmu, kas M/Darbnīcā skanēja, paši likāt kopā, vai tas bija kaut kā saskaņots ar Pink Noise?

Mēs visas mūsu programmas likām paši. Būtībā, Pink Noise ar mums sadarbojās papildus reklāmas formātā. Un mēs ļoti gribējām “Clapper” grupu atvest, jo mums ar to Bellarose bukinga aģentūru ir izveidojusies tāda sadarbība, kas jau ir gadu veca. Maija, mūsu dvēsele, jau trīs gadus apmeklē Kopenhāgenas džeza festivālu, un viņai tieši ir tas mērķis – vest dāņu grupas uz šejieni, sadarboties tieši ar Dāniju. Un tā Bellarose aģentūra ir tieši tāda aģentūra, kas pārstāv labākos jaunās paaudzes dāņu mūziķus. Tagad katru mēnesī brauks viena grupa.

Man ir riktīgs prieks par mūsu programmu, kas te ir izveidojusies. Jā, Pink Noise vairāk vienkārši paņēma mūs un to programmu savā pasākumā un arī reklamēja to kā daļu no festivāla, šādā veidā kļuvām par oficiālajiem sadarbības partneriem. Un šodienas koncerts sanāca bišķiņ tāds ārpus rāmjiem, jo ir dāņi, ir latvieši, bet te pēkšņi ir vācietis.

Vācietis, kurš ir gandrīz latvietis!

Nu, man jau personīgi vienmēr ir bijusi mīlestība pret Vāciju un vācu mūziķiem, tev jau arī, cik es zinu. Bet, nu, Santa ir uzrakstījusi par Kilianu (Sladeku), ka viņš būs Latvijā. Un es jau viņu ļoti labi zinu, mēs esam pazīstami jau kādu laiku, kad vēl “Trompete” bija. Mēs vispār svētdienās koncertus nerīkojam, bet tieši sakarā ar Pink Noise man likās, ka tas varētu labi nostrādāt. Un, jā, tā tas arī sanāca. Man liekas, ka forši ir, kad ir tāds noslēdzošais mierīgais koncerts svētdienā. Un prieks par Kilianu, viņam ļoti forša mūzika.

Jā, un šogad bija vēl viens gads, kad jūs turpinājāt “Jazz After Jazz” tradīciju.

Mūsu doma ir tāda, ka Rīgas Ritmos spēlē lielās zvaigznes, un mēs labprāt arī iedotu jauniešiem festivālā uzspēlēt. Mana pieredze Hamburgā, mācoties, liecina, ka vienmēr džeza festivāli dod arī jauniem mūziķiem kaut kādu skatuvi, ko Rīgas Ritmi baigi daudz nedara. Manā vīzijā šis bija tieši tas moments, kur mēs varējām Rīgas Ritmu apmeklētājiem parādīt arī jauniešus. Gadījumā, ja viņiem gribas uz kaut kādu koncertu aiziet, un viņi, piemēram, uz pulksten 22.00 atnāk uz šejieni, kur notiek džem-sesija, džezs, un spēlē talantīgi jaunieši no Latvijas. Tā arī bija beigās.

Nu jā, šogad Rīgas Ritmos džem-sesijas bija tikai Radisson viesnīcā.

Nu jā, bet man vispār nekad nelikās, ka Radissonā džem-sesijas ir jēgpilnas, tur ir glauns bārs. Viņas arī baigi ilgāk par vieniem naktī nevar būt.

Tāpēc, ka viesnīca.

Jā, kas varbūt… Nu labi, mēs Latvijā citā realitātē dzīvojam, bet Kopenhāgenā džem-sesijas beidzās 5.00 no rīta. Un tā sajūta, ka tu izej ārā no džeza kluba, tikko uzspēlējis, un sāk spīdēt saule – tā ir pilnīgi cita sajūta.

Tas gan. Kādus, nezinu, gadus 10 atpakaļ Rīgas Ritmos arī bija tādas džem-sesijas, kad vēl bija “Trompete”, un tie džemi bija tur un arī Hamletā. Es skaidri atceros – tā bija riktīga balle, jo visi klausītāji gāja klausīties, mākslinieki nāca spēlēt.

Jā, es ceru, ka vismaz ar M/Darbnīcu tas atkal atsāksies, jo tas ir visjautrākais, man liekas, festivālā, kad tev ir tā oficiālā daļa, un pēc tam tu vari, pat nepiedaloties džem-sesijās, ja tu esi parastais klausītājs, ka tu vari nākt un vērot tās džezīgās interakcijas dabā. Man liekas, ka tas ir kaut kas, ko mēs esam piedzīvojuši šajā nedēļas nogalē. Kas ir, godīgi sakot, kaut kas, kas nav bijis vairākus gadus. Jo mums jau arī viss kaut kas mainās un katrs gads ir citādāks, jo bija laiks, ka M/Darbnīcā bija ballītes līdz septiņiem, astoņiem no rīta katru dienu. Protams, mēs arī no tā nogurām, un nebūtu vienkārši tādā režīmā strādāt, tas ir mazliet citādāk. Zini kā, kad ir festivāls, kad ir daudz mūzikas mīļotāji, kad ir tādi mākslinieki no Kalifornijas. Viņi vienkārši atnāk, un jebkurš var pie viņiem pienākt, parunāties. Un tā ir vienkārši īpaša sajūta, nekur to nevarētu dabūt kā džeza klubā. Es esmu ļoti priecīgs, ka mums tāda vieta Rīgā ir.