Džezs ārpus robežām

---

Latvijas džeza aina šobrīd kļūst pārsteidzoši daudzveidīga, un ar katru dienu pilsētā parādās jaunas ar mūziku piepildītas vietas. Festivāli — gan mazi, gan lieli, gan pavisam jauni — ieņem neierastas vietas, kā, piemēram, kafijas grauzdētava; mūziķi eksperimentē ar formātiem. Viena no atslēgas figūrām šajā kustībā ir saksofonists Deniss Paškevičs — cilvēks, kurš gadiem neatlaidīgi veido alternatīvus džeza projektus, atrod jaunas telpas un reizēm liek mūzikai notikt tur, kur tā šķietami nav iespējama.

Nesen viņš ar savu komandu iesaistījies arī World Jazz Network, starptautiskā platformā, kas Latvijas mūziķiem paver ceļu uz ārvalstu skatuvēm un padara Rīgu par partneri, nevis tikai galamērķi. Par Jazz Room Fest, jauno sadarbības modeli, kāpēc mazām valstīm džeza pasaulē jāspēlē ar “win-win” stratēģiju, un kāpēc džeza nākotne meklējama ārpus ierastajām robežām — mūsu saruna ar Denisu.

Sāksim varbūt ar Jazz Room Fest – tas ir jauns festivāls vai tā ir projektu sērija? Tas ir kaut kas ilgstošs, vai ne?

Koncepts, ko, iespējams, atceraties kā “Room Fest” un ar citiem nosaukumiem, ir vienkārši zīmola maiņa. Es to apturēju COVID-19 laikā, jo mēs rīkojām tikai klātienes sesijas, nevis tiešsaistes. Tas sakrita ar Paškeviča džeza kluba slēgšanu, lai gan “Jazz Room” tur jau darbojās. Pēc tam es pārcēlu visas sesijas uz Rīgas Mākslas telpu un sāku vest dažādus mūziķus uz Rīgu. Mēs turpinājām šīs sesijas, ieskaitot avangarda sesijas. Pēc COVID es nolēmu veikt pilnīgu zīmola maiņu, kā rezultātā radās pašreizējais nosaukums – Jazz Room Fest, kas ir atspoguļots arī tīmekļa vietnē.

Sākotnēji ideja bija turpināt šīs sesijas kā festivālu. Tomēr pēdējo divu gadu laikā mēs esam sarīkojuši ap 70–80 koncertiem gadā, visus zem Jazz Room izkārtnes. Papildus tam mēs katru gadu esam rīkojuši 12–13 meistarklases — apmēram vienu katru mēnesi. Būtībā tas ir kļuvis par festivālu visa gada garumā. Tas aptver stāsta pirmo daļu.

Vai tas ir visā Latvijā?

Festivāls šobrīd ir lokāls un norisinās Rīgā. Tā galvenais princips ir atrast īpašas telpas – vietas, kas patīk man vai mūsu komandai – un piepildīt tās ar mūziku un kvalitatīvu aparatūru. Mums ir svarīga telpa, arhitektūra, vide, pilsētas ekosistēma un, protams, mūzika.

Festivāls aptver trīs galvenos segmentus: džeza mūzika, elektroakustiskā mūzika, improvizācija jeb “brīvā mūzika”. Mēs skaidri definējam sesijas, piemēram: šī ir avangarda sesija, šī būs elektroakustiskā sesija. Piemēram, 24. maijā WILLA teātrī notiks elektroakustiskā sesija ar projektu, kas vēl nekad nav dzirdēts. Tas ir īpašs, nepublicēts projekts, ko kādu laiku veidojam kopā ar DJ Raiti. Viņš strādā ar lentām (mēs tās izstiepjam auditorijā, telpā; viss notiek uz lentām), es spēlēju modulāros aparātus, pūšamos, un mēs sadarbojamies.

Mārketinga jomā pirms diviem gadiem mēs kļuvām par partneriem organizācijā World Jazz Network. Tā nav tikai interešu apvienība; tā sastāv no producentiem, promotētājiem, festivālu vadītājiem un influenceriem, kuriem ir reāli mehānismi, ko var piedāvāt kopējā sistēmā, nevis tikai “es arī gribu uzstāties” līmenī.

Kāds vēl no latviešiem tur ir?

Kā viens no astoņiem partneriem (nevis asociētajiem dalībniekiem) mēs esam “pie galda”, lai divus gadus sadarbotos Eiropas fondu piesaistē un lemtu par kopējā projekta finanšu sadali.

Tēma mani uzrunāja, jo mūzikas menedžmentā Ahilleja papēdis ir mūziķu vēlme pārdot sevi. Showcase pasākumos valda sajūta: “Paklausieties mani, esmu šeit,” dzenoties pakaļ producentam, kurš arī grib tikai sevi pārdot. Es vēlējos to mainīt. Sākotnēji ar skepsi devāmies uz konferenci. Arī leģendāri džeza cilvēki, ar kuriem iepazināmies (piemēram, Ronnie Scott’s Jazz Club vadītājs Paul Pace u.c.), atzina, ka nav apmaiņas, ir tikai imports.

Par to runāju arī Latvijā: mēs ievedam ārzemniekus, mūsu nauda iet prom, bet mūsu māksliniekus neaicina ārvalstu tūrēs (ar dažiem izņēmumiem). Mans mērķis desmit gadu perspektīvā ir izveidot sistēmu, kas būtu godīga (equal) – dot par dot, win–win sadarbības modelis, gluži kā tas strādāja “vecos laikos”, un lai Latvija būtu pirmais “āķis”.

Tā laikam ir tā problēma, ar kuru es saskaros, piemēram, braucot uz jazz showcase kā mūziķe, nevis kā Latvijas stenda pārstāve – nevienam īsti neinteresē, kas tu esi, jo neviens ar tevi negrib runāt. Visi grib tikai saprast, ko viņi var dabūt no tevis. Un te sanāk otrādi, ka beidzot kaut kāds labums tiem mūziķiem tomēr ir.

Tas ir mūsu sapnis. Es negribu būt naivs, sakot, ka viss notiks uzreiz. Mēs ieguldām naudu un strādājam, lai piesaistītu Rīgai līdzekļus un attīstītu festivālu. Mūsu panākumu atslēga ir lojāla komanda, kas tic idejai. Pēc desmit gadiem, es domāju, sistēma strādās labi, jo šķēršļu nav, vienkārši daudzi nav saskatījuši mūsu redzējumu.

Es pareizi saprotu, ka šī asociācija darbojas pamatā uz Eiropas Savienības līdzekļiem?

Jā un nē. Šis ir pirmais lielais projekts, kur ilgu laiku esam strādājuši kā komanda. Tas būs pirmais brīdis, kad varam teikt – jā, šis ir lokāli līdzfinansēts no mūsu puses, jo burtiski paši liekam līdzekļus iekšā: mūsu festivāla naudu un arī kā administratori vai mūziķi. Tomēr WJN katrs festivāls–dalībnieks ir autonoms un iegulda atbilstoši savām finanšu bāzēm. Pārējos segmentus segs Eiropas projekts.

Un kurš ir dibinātājs tai asociācijai?

Asociācija aizsākās ar vēsturiski nozīmīgo Nīderlandes džeza festivālu Amersfoort Jazz Festival, kuru vadīja tenorsaksofonists Aleksandrs Beits. Šogad tas mainījis nosaukumu uz Musicians Paradise un ir masīvs, apmēram 40 gadus sens festivāls, ko virza šis radošais un uzņēmējdarbībā domājošais cilvēks.

Esmu gājis kā mūsu festivāla dibinātājs, praktiski menedžeris/producents, lai attīstītu ilgtermiņa sistēmu, nevis kā mākslinieks. Tikai pirms diviem mēnešiem kolēģi pirmo reizi dzirdēja manu spēli. Tas bija labs pagrieziens, jo iepriekš es tur biju un reprezentēju mūsu Jazz Room Fest vairāk kā “kompāniju” – profesionālu menedžeru uzņēmumu asociācijas dalībnieku, kur visi ir funkcionāli cilvēki, kas saprot džeza vaibu.

Visi saprot, kur ir nauda un kultūra, kā strādā mehānismi. Nevar tikai ņemt; jābūt abpusējai draudzībai – viens dod, viens pieņem. Mēs jau tagad sadarbojamies kā festivāli, nodrošinot platformu bez Eiropas fondu finansējuma: holandieši, igauņi, lietuvieši ir bijuši pie mums. Atkārtošos – mēs ieguldām savus līdzekļus, lai nodrošinātu viesnīcas, backline kvalitatīvam darbam.

Kā izglītības iestādes ir iesaistītas?

Mums vajadzīgi partneri. Diemžēl mana pieredze ar Rīgu ir nelabvēlīga. Kamēr Liepājā sākām sadarbību (bija, piemēram, Villu Veski, Akselu Fischbacheru, Sebastian Studnitzky), Rīgā atbildes no iestādēm bija inertas, piemēram, vedot zviedru trompetistu Andersu Bergrancu vai Akselu Fischbacheru no Vācijas. Argumenti bija – “studenti ir aizņemti, nav intereses”. Pat piedāvājot bezmaksas ieeju, neredzējām studentu interesi.

Tāpēc pagaidām apturējām aktīvu “uzbāšanos” Mūzikas akadēmijai un Mediņa mūzikas vidusskolai. Informāciju izsūtām citādi un ceram, ka viņi mūs atradīs. Aicinām ciemos – studentiem dodam atlaides koncertiem.

Un kā ir ar džema sesijām? Tev bija liela džema tradīcija, ko tu gadiem vadīji.

Mēs to noteikti atjaunosim. Pagājušajā gadā fokusējāmies uz starptautisko tīklu izveidi, kas prasīja daudz administratīva darba un lidojumu. Es uzskatu, ka tas ir tā vērts, lai gan visu paveikt nav iespējams.

Stratēģiski svarīgi bija aktivizēt starpvalstu mehānismu un nodibināt tiešas attiecības ar konkrētiem cilvēkiem/festivāliem (nevis mistisku sarakstu). Uzdevums numur viens – izdarīts. Numur divi – fokusēšanās uz divām, trim norises vietām: The Botanist (džema sesijas, koncerti), WILLA teātris (kamerzāles tipa dzīvie ieraksti kā “record label”), un Rocket Bean Roastery Miera ielā (koncerti). Mēs esam pateicīgi Rocket Bean, ka viņi apturēja ražošanu un atbrīvoja telpu, kur mēs radījām 70 vietu koncertzāli. Šīs sērijas notika reizi mēnesī.

Tu ieminējies par ierakstiem, pastāsti – kas tas ir.

Man ir divi galvenie darbības virzieni: festivāls, kas ietver izglītību un mūzikas izdošanu. Riga Room Records, kas pastāv gandrīz 20 gadus, ir drīzāk administratīvs leibls, nevis klasisks record company.

Pēdējā gada laikā esam sākuši divus jaunus leiblus zem Riga Room Records zīmola. Viens – sadarbībā ar itāļiem (detaļas pagaidām netiek atklātas), kas fokusēsies uz elektroakustisko, alternatīvo, akadēmisko un improvizēto mūziku, nedaudz elektroniku. Tas netiks bāzēts Latvijā.

Otrs – One Mic Recordings, bāzēts Latvijā, ir sadarbība ar Jāni Ozoliņu – vecās skolas akustisko ierakstu piekritēju. Sākām ar eksperimentiem, lai iegūtu reālu rezultātu, skaņu, kādu redzam. Un viņa ieguldījums šajā darba koncepcijā un komandas attīstībā ir nenovērtējams.

Visus festivāla koncertus mēs ierakstām – gan One Mic, gan kā multitrack studijas darbu. Tikko atsākām spēlēt ar Riga Groove Electro pēc desmit gadu pārtraukuma ar jaunām kompozīcijām no manis, Madara Kalniņa un Andersa Bergranca, un mēs to, protams, ierakstījām.

O, tad gaidām albumu?

Par mūziku un albumu: albumu noteikti gaidiet. Mēs strādājam, un finansējums nav šķērslis radošai darbībai. Uzskatu, ka naudas trūkums ir tikai attaisnojums. Idejas rada naudu, nevis otrādi. Tas ir mūsu moto – turpināt darīt un rakstīt, lai mūzika dzīvo. Mēs apzināmies, ka ne visiem patīk mūsu stils, dizains vai viedoklis, taču mēs turpinām radīt.

Par World Jazz Network un Jazz Room Fest.

World Jazz Network un Jazz Room Fest tagad ir viens brends, ar astoņiem citiem festivāliem un zīmoliem pasaulē kā partneriem. Mūsu mērķis ir trīs gadu laikā vest jaunos mūziķus no Rīgas tūrēs un atpakaļ. Visticamāk, arī Rīgā notiks World Jazz Network astoņu valstu jauno talantu tikšanās.

Mūsu festivālā deleģētie mūziķi, piemēram, saksofonists, jaunais džeza mūziķis Krišjānis Petraitis vai Emīls Knubis, reprezentē Jazz Room Fest World Jazz Network ietvaros. Nākamgad vēlos starptautiskā vidē izvest Latvijā zināmus džeza mūziķus vai ansambļus, kuri vēl nav bijuši ārzemēs. Tas ir mans sapnis. Mūziķis vai bends mūs tur atkal pārstāvēs.

Pastāsti, lūdzu, par Krišjāni Petraiti un viņa dalību. Viņš bija Polijā?

Nē, viņš vēl nebija kopā ar mums. Bet Polijā mēs bijām kopā ar JRF menedžmenta komandu (tā nebija mūsu pirmā konference vai tikšanās ar WJN). Polijā bija pirmā World Jazz Network konference, kur mēs beidzot satikāmies ne tikai darba plānošanas, bet arī mūzikas attīstības konferences un koncertu formātā, kas notika Ščecinā. Pilsēta atvēra Ščecinas Jazz festivālu, kas ir jau vairāk nekā 20 gadus vecs (oficiāli šajā nosaukumā – ap desmit), kuru drosmīgi vada poļu saksofonists Sylwester Ostrowski ar savu biroju. Viņi apvienoja visu World Jazz Network pie sevis, izveidojot konferenci.

Mēs to pašu darīsim arī Rīgā nākotnē, bet pagaidām negribu precizēt, kamēr nav konkrētu datumu, līdzekļu vai biļešu. Plāni ir. Manuprāt, tā ir izcila reklāma pilsētas un valsts kultūras darbam un apmaiņai.

Mēs ar Jolantu tikām uzaicināti. Jolanta Gulbe-Paškeviča, kā politiski aktīva Saeimas pārstāve, runāja par ģeopolitiku un kultūru – par svarīgām sazobēm un aktuālām bāzes tēmām mūsu sabiedrībā, par kultūras integrāciju. Viņas diskusiju paneļos bija dažādi starptautiski eksperti, kolēģi no Itālijas (piemēram, Milānas Blue Note vadītājs), Sicīlijas, Nīderlandes. Svarīgi pieminēt arī oficiālās personas, piemēram, Polijas kultūras ministres pārstāvi, un cilvēkus no Vašingtonas – visi dalījās savās domās un redzējumā par un ap ģeopolitiku un kultūru.

Es savukārt citā panelī runāju par praktisko mūzikas menedžmentu un dažādu veidu integrāciju – kā tas viss strādā reālajā dzīvē. Mēs reprezentējām Jazz Room Fest un World Jazz Network no Latvijas.

Mana vēsts bija šāda: ASV džeza mūziķi 95 % savas naudas nopelna Eiropā. Es teicu, ka mūs, kā mazas valsts un Rīgas pārstāvjus no Jazz Room Fest, neinteresē jūsu imports. Mums interesē eksports virzienā uz jums. Latvija mums ir pirmajā vietā. Viņi to dzirdēja. Man liekas, jo vairāk mēs par to runāsim normālā valodā, nevis “pa kluso”, jo vairāk mūs sāks sadzirdēt un redzēt. Tā ir, manuprāt, nedaudz verga mentalitāte, kas mums kādreiz bijusi – padomju laika mantojums. Bet ir laiks šo pieredzi mainīt uz labo pusi, pārvaldot un ietekmējot visas nepieciešamās produktīvās darbības zonas.

Bet bija tā, ka tu saskāries ar to amerikāņu “mēs zinām labāk” attieksmi?

Emocionāli runājot, viņiem vienmēr ir tā “pirmās valsts” sajūta. Tomēr kā festivāla organizatoram, ja tu zini, ko dari un tev ir strādājoši mehānismi, filozofēšana paliek malā – jāmaksā rēķini un jāuztur komandas darbs. Es atgādināju, ka Rīga ir maza, bet mēs zinām, ko nozīmē būt “rebel”. Es nāku no Teikas, Purvciema – man ir savs “rebel” stāsts, esmu audzis citā realitātē. Tas ir mūsu džezs.

Daudzi amerikāņi uzskata, ka tikai viņi zina, kā pareizi, jo džezs nācis no Amerikas. Viņi neredz, ka žanrs sen jau ir transformējies. Manuprāt, Ščecinas World Jazz Network tikšanās bija ļoti svarīga arī amerikāņiem. Tā bija visām pusēm vērtīga informācijas apmaiņa, kas lika domāt.

Kāpēc?

Tur bija leģendārais, viens no vecākajiem Eiropas džeza izdevumiem – poļu Jazz Forum. Viņi popularizē poļu džezu visā pasaulē. Bija gods un ļoti vērtīgi satikt galveno redaktoru Paweł Brodowski un citus, kas atceras mūzikas un sabiedrības evolūciju, attīstības pagātni. Šie cilvēki parādīja, kā Polija, lai arī nav maza valsts, spēj to darīt. Mums, mazākiem, jāsagrupējas un jābūt faniem un patriotiem. Viņi ir labs piemērs tam, kā uzturēt mediju pie dzīvības desmitiem gadu, neskatoties uz finanšu grūtībām.

Otra pozitīvā lieta ir Ščecina. Pilsēta un tās vadība, Sylwester Ostrowski un viņa uzticamā komanda, ir spējuši piesaistīt pasaules uzmanību ar festivālu. Filharmonija ir Eiropas arhitektūras pērle, par ko pavisam nesen rakstīju Facebook. Tā saņēmusi augstākos apbalvojumus, un poļi to pabeidza laikā, atšķirībā no Hamburgas koncertzāles. Viņi prata piesaistīt pasaules klases arhitektus un pareizi investēt. Tagad džeza festivālam nav problēmu – Ščecina nodrošina kolosālu, mūsdienīgu koncertzāli.

Paklau, pastāsti man, lūdzu, bišķiņ vairāk par to diskusiju. Varbūt tur bija paceltas vēl kādas tēmas, kas mums varētu būt aktuālas. Kā šie ārzemju cilvēki redz Baltijas reģionu, sadarbību?

Viens no maniem un Jolantas skaidri paustajiem tematiem ir par lielvalstīm. Tām ir pilnīgi atšķirīga uztvere par kultūras atbalstu. Piemēram, Latvijas, Nīderlandes, Polijas un ASV kultūras atbalsta modeļi radikāli atšķiras. Lai mēs varētu droši nostāties pasaules tirgū, mums ir jāsaprot spēles noteikumi.

Tu domā valstiskus?

Amerikā valstisks džeza finansējums vispār nav. World Jazz Network konferencē, ko gribam rīkot arī Latvijā, sanāk profesionāļi: mediji, Lidija Lībmane (Grammy PR), festivālu organizatori, radošās puses pārstāvji, uzņēmēji un Eiropas Komisijas pārstāvji. Viņi dalās ar dažādiem atbalsta modeļiem.

Piemēram, Amerikā dominē privātais sponsorējums un fundraising. Nīderlandē atbalsts ir plašs – no “ātrās naudas” tūrēm (kas Latvijas mūziķiem ļoti noderētu), kur var pieteikties, parādot koncertvietas, līdz pat lieliem, sarežģītiem projektiem.

Šī konference apvieno cilvēkus ar praktisku pieredzi. Mēs uzsvērām Latvijas mazo izmēru un populāciju, salīdzinot, piemēram, ar Poliju. Svarīgs ir balanss: mēs braucam pie viņiem un viņi pie mums, lai celtu abu valstu mākslinieku atpazīstamību. Tam vajadzīgs budžets.

Runājām par budžetēšanas principiem dažādās valstīs. Latvijā modeļi vēl ir “švaki”, bet virzāmies uz priekšu, runājot par atbalstu no VKKF, KM un pašvaldībām. Jautājums ir par privātā sektora iesaisti un profesionālu līdzekļu piesaisti. Tāpēc gribu Rīgā atvest šos profesionāļus, lai viņi mums izstāsta, kā to darīt. Mēs arī varam dalīties ar savu informāciju.

Tev bija idejas par sadarbību ar vietējām organizācijām – Mūzikas Eksports, LMIC, jaunā Džeza asociācija?

Esmu ļoti atvērts sadarbībai, taču tai nepieciešama normāla komunikācija un ideju apmaiņa. Ticu teicienam “viens nav karotājs”, tāpēc vajag apvienoties. Mēs paturam partnerības iniciatīvu, jo esam par to maksājuši ar savu laiku. Vai tas būs labi Latvijai? Noteikti.

Stratēģiski aicinu cilvēkus, kas grib iesaistīties, darīt kopā kaut ko pozitīvu sabiedrībai. Jebkuru organizāciju vērtēšu pēc principa: vai man pretī ir runātājs vai darītājs. Runājot par eksportu, mani neinteresē apmeklētās izstādes, bet gan atvesti konkrēti darījumi. Ja esi cilvēks, kurš spēj atvest darījumus, es būšu ar tevi saslēgumā kā operatīvs spēks – gatavs rīkoties. Ja esi tikai runātājs, tas ir cits stāsts, mani šāds koncepts maz iedvesmo.

Jā, okei. Nu tad tagad par jauniešiem.

Jaunieši – kolosāli! Paldies Liepājas mūzikas vidusskolai un pilsētai par četriem gadiem. Esam tur daudz paveikuši. Sākām ar World Jazz Network aizmetņiem, tad izveidojām kopā ar lielisko komandu Valhalla Vine & Coffee jazz klubu, kas attīstās pats par sevi. Nepretendējam uz “mūsu” lomu, bet prieks, ka kultūra iet uz priekšu.

Manuprāt, stratēģiski liels notikums Liepājā bija vidusskolas kļūšana par IACJ (Starptautiskā džeza skolu asociācija) dalībnieci. Tagad mūsu, mans kurss ir beidzies, un jaunieši transformējušies uz Rīgu.

Jā, to es pamanīju – gandrīz viss ansamblis pārvācās. Harijs Ločmelis un Emīls Knubis mācās Mūzikas akadēmijā, Kristaps Vītols-Vītoliņš – turpat, tikai uz skaņotājiem mācās.

Rūdolfs Kolerts (bungas) ir prom. Krišjānis Petraitis nemācās akadēmijā, bet aktīvi pa Rīgu darbojas. Laba lieta ir tā, ka Krišjānis kļuva par mūsu komandas dalībnieku – viņš redzēja perspektīvu, turpināja. Tas skolotājam ir visdārgākais.

Krišjānis atnāca pats pie manis, ar draugiem nodibināja telpu, turpina GMI – Generative Music Incubator, to, ko es mācīju Liepājā. Šo ideju viņš pats ieviesa, savāca jaunos mūziķus un trenē pēc manas programmas pats.

Tiešām?

Tiešām. Tas nav nekādā formālā saistībā. Tas ir tas underground. Tas man bija tā – wow. Tas ir tik forši. Iedomājies, kāds gandarījums – redzēt, ka kaut kas, ko tu esi aizsācis, aiziet pats savā dzīvē, patstāvīgi, tāpat kā Valhalla.

Krišjānim ir sava pasaule. Es šogad svinu 50, tas vairs nav mans “laukums”. Es nodarbojos ar globālākām lietām. Bet es redzu viņos – Krišjānī, Emīlā un Kristapā – jaunajā spēkā turpinājumu un uguni. Manuprāt, viņi ir jāatbalsta.

Viņiem ir sadraudzības loks ar Mediņa, Dārziņa skolām, akadēmijas mūziķiem. Viņi spēlē un veido savus džema vakarus, nāk arī pie mums. Kad mums ir džemi, visi ir klāt.

Man interesē jauni mūziķi, kuriem ir ne tikai tehniskie skilli, bet arī raksturs un doma. Tehniski var iemācīt – vajag cilvēku ar “kaut ko vairāk”. Krišjānis ir viens no tādiem raksturiem, man tas patīk.

Arī Ločmelis – viņš ir iespaidojies mūsu klasē, strādājis ar mums, bet iet savu ceļu, un es viņu atbalstu kā mākslinieku. Krišjānis vairāk turas Koltreina tradīcijā, Emīls savā virzienā, katram savs. Neviens no viņiem nav izlaidis nevienu workshopu pie mums ar viesiem.

Krišjānis uzņēmās jauniešu koncertu organizāciju Jazz Room Fest laikā. Es ticu cilvēkam, kurš ir izgājis pilnu darba ciklu – no pirmā pasūtījuma PDF, band nomas, dizaina, biļešu pārdošanas līdz nodokļu nomaksai.

Tad viņš satiek ansambli, izsūta rēķinus ar apmaksātu naudu, un šis jaunietis reāli redz, kas ir džeza mūzika Latvijā. Līdz tam viss ir “kombučas saruna” foršā, hipsterīgā atmosfērā, skatoties, kā citi dara. Tad ir īstā sajūta – kāpēc par koncertu jāsaņem tieši šāda summa.

Un varbūt tu izlem, ka 20 gadus savas dzīves nemaz nevēlies šajā biznesā, jo ieraugi, kāda ir pamatlīnija, bāze. Tu ieej klubā un saproti – tur ir 50 vietas, vai viņi var mani samaksāt? Cik cilvēku atnāks? Pēkšņi tu saproti, ka tie cilvēki, kas to darījuši priekš tevis, ir ar lielu vērtību, jo viņi iegulda savu biznesu, naudu, dzīves laiku, sirdi.

Es redzu šo transformāciju. Tas dod viņiem vīrišķību, cilvēcību, īstumu.

Tad sanāk, ka tev Jazz Room Fest ir vesels bloks, ko pārvalda Krišjānis – taisot jauniešiem džeza vakarus.

Jā, jauniešu bloks. Tas ir Jazz Room Fest, nevis Riga Room. Drīzumā atklāsim jaunu, funkcionālu mājaslapu ar komandas darba pārskatu. Es uzskatu, ka katram jādara tas, kas viņu interesē – tas parāda viņa patiesumu un aicinājumu.

Mēs redzam, ka jaunā Latvijas džeza komūnas daļa atgriežas, lai dalītos pieredzē un spēlētu kopā. Nāciet, sazinieties ar mani vai Krišjāni, meklēsim kopīgus projektus!

Mums vajadzīgi arī brīvprātīgie, kas domā par ideju, kam ir brīvais laiks un kas grib apgūt menedžmentu sesijām (viena, divas sesijas mēnesī uz ~100 cilvēkiem). Rakstiet uz info@rigaroom.com, un mēs virzīsimies tālāk.

Pastāsti, lūdzu, par Radisson džemu, jo agrāk tas bija Riga Jazz Lounge sadarbībā ar Rīgas Ritmiem. Un pēkšņi es redzu, ka tu nodarbojies ar to. Kas noticis?

Es cienu Māri Briežkalnu un atbalstu “Rīgas Ritmus” – viņas teritorijā nejaucos. Mūsu ilgā sadarbība ar Radisson izveidojās no ceturtdienas džeza vakariem, kur spēlēja Andra Gruntes trio un Denisa Paškeviča kvartets. Šie ceturtdienas džemi nav saistīti ar “Rīgas Ritmiem” (kas notiks jūlijā).

Katru ceturtdienu Radissonā notiek džezs, ko vada Gruntes trio, un tas ir asociēts notikums ar Riga Jazz Lounge zīmolu, Rīgas Ritmu darba grupu, festivālu. Taču divreiz mēnesī mans kvartets rīko Jazz Room Fest live sesijas. Ik pa diviem mēnešiem uzņemam viesus, rīkojam džemus un koncertus.

Piemēram, maijā plānojam elektroakustisku koncertu ar Tomasu Rullu (bungas) un Staņislavu Judinu (kontrabass), kam sekos džems. Šie pasākumi ir konkrēti Jazz Room Fest notikumi.

Kā tur ir ar tehnisko aprīkojumu – parādījies mikrofons vokālistiem, vai joprojām nav?

Ja ir Jazz Room Fest džems, tad būs mikrofons. Regulārā ceturtdienas spēlēšana ir cits formāts. Radisson džems ir iniciatīva, kas rada “džeza klubu” viesnīcas formātā. Tas piedāvā citu, tehniski komplicētāku, augstāku līmeni un atmosfēru – cilvēki nāk klausīties mūziku. Tā ir sava subkultūra.

Jauniešiem šobrīd aktuālāka ir M/Darbnīca un citas vietas, bet, manuprāt, Radisson ir labs savā nišā – iespējams, atbilstošs vidējās paaudzes prasībām.

Tātad sanāk, ka tevi šobrīd var dzirdēt vai satikt Radissonā, Rocket Bean, WILLA teātrī, Massa…

Jā, kad taisām koncertus – jā. Un WILLA teātrī. Biļešu Paradīzē ir sava ailīte “Jazz Room Fest”, tur var atrast aktuālo. Arī Jazz Room Fest mājaslapā, kad tā būs vaļā. Instagramā, Facebookā.

Pats teici – šogad jubileja. Kaut kas īpašs taps?

Pārlieku daudz laika pavadu sabiedriskajā dzīvē un sarunās. Man vajag vairāk laika ģimenei, sportam, veselībai, garīgajai izaugsmei, kultūras attīstībai un postpolitiskajai terapijai.

Pēc 40 gadu jubilejas koncerta biju pārguris no organizēšanas, un sieva teica, ka vairs tā nevēlas mani redzēt. Tā vairs nebūs.

Tu ieminējies, ka jaunieši nākamgad brauks uz Ščecinu?

Krišjānis Petraitis dosies pārstāvēt Latviju World Jazz Network ietvaros Nīderlandē, Amersfoort Jazz festivālā.

Spēlēt?

Jā. Es lidošu ar mūsu komandu (Jolanta Gulbe-Paškeviča Group un JRF darba grupa) spēlēt kā Jazz Room Fest dibinātājs, vizionārs – ne tikai spēlēt, bet turpināt sadarbību.

Krišjānis lidos spēlēt, rādīt sevi, stāstīt par festivālu, džemot, veidot kontaktus, rādīt sevi World Jazz Network producentiem. Ne tikai mazās džemu vietās, bet arī uz lielās skatuves – ar bigbendu, un arī kā solists mazākās skatuves situācijās, kombinācijās.

Ar ko viņš spēlēs?

Ar festivāla bigbendu, kas veidos jauno mūziķu ansambli. Astoņi kolēģi no World Jazz Network valstīm, ar kuriem vēlāk veidos projektus un ceļos pa festivāliem. Pēc tam viņi tiks “trekoti” cauri visiem WJN dalībnieku festivāliem. Ļoti labs un praktisks sākums jauna mūziķa karjerai.

Tad nākamreiz mēs tiekamies divatā ar Krišjāni!