Džeza laboratorija
deciBels un BIP kā satikšanās punkts mācībām, improvizācijai un jaunai mūzikai
Šī gada Latvijas Mūzikas akadēmijas festivāls deciBels atkal atgādināja, cik dzīva un starptautiska var būt studentu džeza vide Rīgā. Līdzās koncertiem un ansambļu uzstāšanās reizēm notika arī BIP (Blended Intensive Project) — Erasmus intensīvās sadarbības nedēļa, kurā kopā strādāja studenti un pedagogi no vairākām Eiropas mūzikas skolām, veidojot kopīgu repertuāru un uzstājoties koncertos.
Šajās sarunās džezu apskatām no trim skatpunktiem: Indriķis Veitners, Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļas vadītājs, stāsta par “deciBels” attīstību, bigbenda lomu un šī gada būtisko jauninājumu — Akadēmijas pasūtītajiem jaundarbiem un pirmatskaņojumiem. Kristiāns Justs, džeza nodaļas students, dalās nedēļas pieredzē: meistarklasēs, ansambļu darbā un atziņās, kas paliek prātā ilgāk par vienu koncertu. Savukārt divi itāļu pedagogi — Daniele Santimone un Federico Pierantoni — runā par darbu ar studentiem, repertuāra izvēli, brīvību un atbildību improvizācijā, kā arī par to, ko šāda starptautiska apmaiņa iedod jaunam mūziķim.
Indriķis Veitners
Nu ko – “Decibels”. Cik gadus jau Džeza nodaļa piedalās?
Šis ir kāds septītais… astotais gads? Ar Covid pauzi viss sanāk mazliet samudžināti, bet apmēram tik ilgi. Drīz jau varēs svinēt jubileju. Džeza katedra piedalās “Decibelā” jau kopš paša pirmā festivāla.
Etno džezs arī ir bijis klāt?
Jā. Sākumā bija etno-džeza projekts, bet tagad jau kādu laiku ar to ir liela pauze. Šobrīd festivālā regulāri piedalās mūsu bigbends ar apjomīgiem projektiem. Taču etno džezs ir ļoti labā atmiņā. Īpaši spilgti atceros pašu pirmo etno džeza koncertu. Tas notika Kaņepes Kultūras centra otrajā stāvā. Tur spēlēja Anete Levica, Edgars Cīrulis, visa tā kompānija — toreiz vēl pavisam jauni studenti. Pēc šī pirmā koncerta Dāvis Kaņepe pienāca un pateica, ka grib visu programmu ņemt uz festivālu “Komēta”. No tā brīža viss aizgāja kā pa diedziņu — projekts sāka dzīvot pastāvīgu dzīvi, ceļojot pa festivāliem un koncertiem. Es joprojām uzskatu, ka etno džeza projekts ir viens no lielākajiem veiksmes stāstiem Džeza katedras vēsturē — tas sākās gandrīz nejauši, kā vienreizējs pasākums, bet izauga par kaut ko daudz lielāku.
Kā tev šķiet — kā “Decibels” ir mainījies pa gadiem?
Viss plūst, viss mainās, un šobrīd “Decibelā” skan bigbenda projekti. Tie ir interesanti, apjomīgi un arī profesionāli izaicinoši. Bet es esmu ļoti priecīgs par šī gada formātu: ir starptautisks bigbends, ir ansambļu koncerti, un pats galvenais — akadēmija (JVLMA) pirmo reizi Latvijas džeza vēsturē pasūta konkrētus skaņdarbus konkrētiem autoriem. Tas nozīmē, ka šajā projektā notiek pieci pirmatskaņojumi. Tas ir nenormāli svarīgi.
Ir vēl BIP projekts — kas tas ir?
BIP nozīmē Blended Intensive Project — Erasmus programmas formāts. Ideja ir vienkārša: vairākas augstskolas sanāk kopā vienā intensīvā nedēļā ar konkrētu māksliniecisku un pedagoģisku mērķi.
Tas nozīmē partnerus no dažādām valstīm, kopīgu projektu (šajā gadījumā — džezs, bigbends, koncerti). Liels uzsvars tiek likts uz mobilitāti, jo atbrauc citu skolu pasniedzēji un studenti. BIP ir ļoti izdevīgs formāts, jo tam ir salīdzinoši liels finansējums, un var realizēt apjomīgus projektus, piemēram, šo starptautisko bigbendu. Izmaksas sedz Eiropas Erasmus finansējums. Šāda apjoma projektu mūsu akadēmija viena pati finansiāli noteikti nevarētu realizēt.
Turklāt šis BIP balstās ilgtermiņa partnerībā. Šogad Rīgā piedalās skolas, kurās iepriekš bija mūsu studenti — Barselonā, Ferrārā, Sjēnā. Mums ir sena sadarbība ar Hamburgu — iepriekš mēs braucām pie viņiem, tagad viņi pie mums. Tas veido tīklojumu — ilgtermiņa sadarbības karti.
Kā tas saslēdzas ar “Decibelu”?
Šis gads ir īpašs — “Decibelā” notiek pārmaiņas. Līdz šim festivāla “tētis” bija Rolands Kronlaks. Tagad stafeti ir pārņēmusi Anna Fišere — komponiste, kura ļoti profesionāli organizē visu festivāla loģistiku.
Mēs ar Džeza katedru esam tāds “win–win” gadījums: mums ir BIP, mums ir “Decibels”, un šajā krustpunktā rodas liels notikums Džeza katedrai — jauni latviešu džeza skaņdarbi, starptautisks bigbends, koncerti. Formāli festivālā “Decibels” oficiālais koncerta nosaukums ir “Etno–blues–džezs Angārā”.
Pastāsti par kompozīciju konkursu / pasūtījumiem bigbendam.
Ideja par skaņdarbu pasūtīšanu radās man. Domājām — mums ir bigbends, ir BIP, ir “Decibels”… kāpēc gan nepasūtīt jaunu mūziku? Tika uzrunāti gan pieredzējuši autori — Madars Kalniņš, Kārlis Vanags — gan jaunie censoņi: Edgars Cīrulis, Svens Vilsons, Anna Vibe-Gorkuša, kā arī Monta Tupčijenko. Viņa dzīvo un strādā Vācijā un projektam pieslēdzās vēlāk, ļoti interesanti papildinot to ar savu skaņdarbu.
Rezultātā bigbendam tika radīts pilnīgi jauns repertuārs, un šie skaņdarbi turpinās dzīvot arī pēc festivāla. Par nākamo gadu vēl grūti spriest — šis ir liels pārmaiņu gads, jāskatās, kā attīstīsies “Decibels” kopumā. Taču es ļoti labprāt šo skaņdarbu pasūtīšanas ideju turpinātu.
Kristiāns Justs
Pastāsti, lūdzu, par šo nedēļu – ko darīji, kādi iespaidi?
Šī tiešām bija brīnišķīga nedēļa. Daudz ko iemācījos, daudz ko uzzināju un arī reāli paspēju izdarīt. Katru dienu bija meistarklases pie itāļu pasniedzējiem. Es spēlēju pirmajā ansamblī pie Daniele Santimone (ceru, ka izrunāju pareizi). Kolektīvs bija ļoti labs, saspēle ātri izveidojās.
Kas tev bija visinteresantākais šonedēļ?
Visinteresantākais bija jaunais repertuārs, ko pasniedzējs mums atnesa. Pārsvarā tā bija Latīņamerikas mūzika – žanrs, ar kuru ikdienā sastopos daudz mazāk. Tas paplašināja redzesloku, lika paskatīties citā ritmiskā un stilistiskā virzienā.
Un kas visizaicinošākais?
Visizaicinošākais – sadarbība ar pianistu mūsu kombo. Ģitāristiem un pianistiem vienmēr ir nelielas sacensības – kurš spēlēs harmoniju, kurš līnijas, cik daudz vietas katram. Pozitīvā ziņā, protams, bet tas prasa lielu klausīšanos un elastību.
Un visvērtīgākais ieguvums?
Jauns repertuārs, protams, bet vēl vairāk – viena atziņa, ko pasniedzējs pateica ģitāristu meistarklasē: “Ģitāra ir visvieglākais instruments, ko spēlēt slikti.” Tas aizķērās galvā. Ļoti motivējoši.
Daniele Santimone
Kā tu jūties pēc koncerta?
Brīnišķīgi — prieks būt šeit. Pēc koncerta galvenā sajūta ir laime: man ir prieks, ka varējām būt mūzikā ar studentiem. Ļoti spēcīgi varēja sajust enerģijas apmaiņu starp pasniedzējiem un studentiem. Šonedēļ strādājām ar lielu prieku, un, manuprāt, rezultāts sanāca izcils. Visi izskatījās apmierināti — tāpēc arī mēs esam laimīgi.
Vai šī bija tava pirmā reize Latvijā?
Jā, pirmā reize, un mani patiešām iespaido jūsu mūzikas vide — īpaši tas, cik daudz jauniešu interesējas par džezu. To mūsdienās nevar uzskatīt par pašsaprotamu. Šī vieta, kur atrodamies, ir vienkārši brīnišķīga. Tā šķiet kā satikšanās punkts ne tikai jauniešiem, bet ikvienam, kurš vēlas klausīties mūziku un piedzīvot mākslu. Man šeit ļoti patīk.
Vai tu pazini Indriķi pirms ierašanās Latvijā?
Nē, mēs iepazināmies caur Martu Ravigliu, kura māca konservatorijā Ferrārā, kur arī es pasniedzu. Viņa palīdzēja izveidot šo programmu, kurā piedalās vairākas valstis — Spānija, Vācija, Latvija. To sauc par BIP, un tas ir kultūras apmaiņas projekts starp mūzikas institūcijām. Mēs satikāmies šeit, un mani ļoti iespaido viņa enerģija un spēja lietas īstenot. Viņš patiešām rūpējas par studentiem un par to, lai viņiem būtu daudz iespēju spēlēt — un tas džezā ir ārkārtīgi svarīgi. Viņš dara lielisku darbu.
Kā tu izvēlējies skaņdarbus programmai?
Es atvedu melodijas, kas man pašam patīk — tās bieži balstītas ritmos, kuri mēdz būt mazliet piemirsti, bet nāk no afro-kubiešu tradīcijas, kas ir ļoti nozīmīga džeza vēsturē. Ideja bija izmantot spēcīgus skaņdarbus no lieliskiem komponistiem un dot studentiem iespēju izpētīt mazāk pierastu ritmisko pasauli.
Kāpēc, tavuprāt, šādas programmas studentiem ir svarīgas?
Tāpēc, ka tās ļauj mācīties no lielo komponistu meistarības, paplašināt repertuāru ar darbiem, kas nav tik bieži sastopami, pierast pie dažādiem ritma laukiem, dažādām sajūtām un grooviem. Tas viss ir būtiski — gan džeza vēsturē, gan pašā mūzikas tapšanas procesā.
Ja tu studentiem nākotnei varētu novēlēt vienu lietu, kas tā būtu?
Lai viņi turpina mīlēt mūziku. Lai tiešām dodas uz mūzikas avotu, atrod sevī šo saikni un laika gaitā atklāj savu identitāti. Un tad — izsaka savas emocijas un stāsta savu stāstu caur mūziku. Manuprāt, mūziķi ir kā starpnieki starp lielāku enerģiju, kas mūs visus vieno, un klausītājiem. Tāpēc novēlu viņiem palikt saistītiem ar šo enerģiju un kļūt par labiem “tulkotājiem” tās priekšā.
Federico Pierantoni
Tātad — no kuras skolas tu tieši esi?
Es esmu no Boloņas, bet dzīvoju Ferrārā. Pasniedzu Sjēnā — tāpēc šeit esmu kā Sjēnas Džeza skolas pārstāvis.
Vai šī ir tava pirmā reize Latvijā?
Nē, ne pirmā. Pirms apmēram 12 gadiem biju Rīgā uz Riga Jazz Stage konkursu kā trombonists. Tas bija fantastiski — un ļoti atšķirīgi no tā, kā ir tagad. Šoreiz apskatīju akadēmiju, mūzikas skolu — tas viss ir lieliski.
Kā tu pavadīji šo nedēļu kopā ar studentiem?
Studentu līmenis ir ļoti augsts — daudz muzikalitātes. Mēs faktiski strādājām tikai 2–4 stundas dienā, taču viņi patstāvīgi praktizējās ļoti daudz. Koncerts, manuprāt, izdevās ļoti labi. Viņi bija koncentrējušies, nopietni attiecās pret to, ko spēlē, un tiešām bija izstudējuši materiālu.
Kā tu izvēlējies skaņdarbus, kurus spēlēt?
Pirmkārt, izvēlējos skaņdarbus, kas man pašam patīk. Bet arī tādus, kuros studenti var būt brīvi un vienlaikus mācīties apzināti riskēt mūzikā. Es gribēju saglabāt struktūru un pamatu, bet vienlaikus dot viņiem vietu brīviem risinājumiem, improvizācijai un pašiem savām izvēlēm.
Kas, tavuprāt, bija visizaicinošākais studentiem, gatavojot šo programmu?
Es viņiem devu brīvību — dažreiz teicu: “Dari šo, dari to”, bet citreiz: “Vari darīt ko vēlies, bet apzināti!” Tas ir īstais izaicinājums: brīvība nav haoss, brīvība ir atbildīga izvēle.
Un vēl — programmā ir skaņdarbi, kuri džeza tradīcijā ir ļoti nozīmīgi. Studentiem jāapzinās, ka viņi spēlē mūziku, ko vajag nospēlēt labi, ar cieņu pret tradīciju.
Kas, tavuprāt, ir pats svarīgākais studentiem mācību procesā?
Klausīšanās. Spēja atpazīt to, kas notiek šobrīd. Ja ansamblis spēlē par skaļu — pamanīt to un izlemt spēlēt klusāk. Tas nozīmē: nepārtraukti pieņemt lēmumus, balstoties tajā, ko dzirdi. Šī reāllaika apzinātība ir ļoti svarīga.
Ja tu varētu jaunam mūziķim novēlēt vienu lietu nākotnei — kas tā būtu?
Spēlēt pēc iespējas vairāk ar cilvēkiem, kuri ir labāki par tevi. Nav svarīgi, vai paliec šeit, pārvācies uz Berlīni, aizbrauc uz Itāliju vai citur — atrodi mūziķi, kuru tu apbrīno, aizbrauc pie viņa, uzprasies uz nodarbībām, spēlē kopā, mācies tieši no avota. Es pats tā darīju Bostonā — ne Berklee, bet privāti. Aizbraucu uz vienu mēnesi pie Hal Crook, mācījos viņa mājās. Un šis viens mēnesis man bija ārkārtīgi nozīmīgs.