Divi albumi un viena nejaušību ķēde

Kā astoņu jauniešu grupa «Aģentūra» izauga par vienu no radošākajām jaunajām komandām Latvijas mūzikā

Latvijas jaunajā džeza un neosoula ainavā ir parādījusies grupa, kas sevi dēvē par Aģentūru – astoņi radoši jaunieši, kuri satikās pavisam nejauši, bet ļoti ātri saprata, ka kopā viņiem sanāk kaut kas vairāk par «vienkārši džemošanu». Viņu mūzika dzimst brīvos improvizācijas brīžos, kur sākotnēji viens piedāvā grūvu, otrs pievieno akordus, trešais iepludina melodiju. Rezultātā rodas dziesmas, kas apvieno 70. gadu fanka enerģiju, neosoula maigumu, Frenka Zappas ironiju un kabarē teatrālo krāsu.

Divu gadu laikā Aģentūra ir ne vien izdevusi divus albumus («Pārslodze» un «Pārpratums»), bet arī nonākusi uz Nacionālā teātra skatuves ar oriģinālu mūziku izrādei «Klusums un troksnis». Grupas sastāvu veido Dominiks Levuškāns (trompete), Eva Beatrise Auzenberga (saksofons), Kurts Kārlis Mitenbergs (bass), Raivo Johansons un Tomijs Endzelis (klavieres), Gundega Māra Grūtupa un Agate Grīnhofa (vokāls) un Roberts Stalīdzans (bungas).

Šī intervija ar Dominiku Leviškānu, ir stāsts par radošu draudzību, nejaušību ķēdi, improvizācijas brīvību un apzinātu lēmumu virzīt uz priekšu savu mūziku — godīgi, nesamāksloti un ar lielu prieku par procesu.

Pastāsti, lūdzu, par grupu. Kas jūs esat? Kā izveidojās grupa, kāds ir jūsu stāsts?

Mēs esam astoņi apmēram viena vecuma draugi, kas pilnīgi nejauši satikās un sāka mēģināt kopā, nospēlējām mūsu pirmo koncertu ar džeza standartiem. Tā kā mums labi bija spēlēt vienam ar otru, izdomājām, ka vajag rakstīt arī savu mūziku. Tas notika apmēram pirms diviem gadiem, un tā tas pamazām aizgāja. Viss notika maksimāli dabīgi – sākumā – džema veidā, kāds piedāvā grūvu, cits sāk spēlēt akordus, cits – melodiju. Tādā veidā radījām savus pirmos skaņdarbus: «Crazy Sandstorm In My House», «Hipocrisy Is The Form of Art», «Have You Lost Something» un «Ķēniņu meklējiet – nevis mani!» (šis skaņdarbs gan ir jau otrā albuma daļa, bet tā īstenībā ir viena no mūsu pirmajām idejām, kas vienkārši netika realizēta agrāk). Mēģinājām apmēram reizi mēnesī, jo saksofoniste tobrīd sāka mācīties Tallinā, un varēja atbraukt retāk. Reizi mēnesī satikāmies, džemojām un rakstījām.

Kur jūs satikāties?

Sākumā bija divi draugi – Kurts, basists, un Raivo, pianists. Viņi kaut kādā nejaušā veidā atrada arī bundzinieku Robertu. Vēlāk viņi ielika sludinājumu Facebook, ka meklē pūtējus. Atsaucās mana draudzene, ar kuru mācījāmies vienā skolā – saksofoniste Eva. Pēc tam uzrakstīja arī man. Tā mēs satikāmies, ja nekļūdos, Mūzikas akadēmijas telpās – ierakstu klasē, skaņu inženieru klasē. Tur mēs pirmo reizi sākām džemot. Jau vēlāk, pēc pirmā albuma, kad Raivo ilgi netika uz koncertiem, mēs pasaucām uz klavierēm Tomiju – citu jelgavnieku no mūsu ar Evu skolas, sapratām, ka viņš ļoti labi iederās mūsu «tusiņā» un tā Tomijs kļuva par mūsu sesto dalībnieku. Un jau šovasar, rakstot mūsu otro albumu, mēs izdomājām, ka vajag vokālu, un aicinājām divas brīnišķīgas operas vokālistes – Gundegu un Agati.

Un kā jūs sapratāt, ka turpināsiet profesionālo darbību?

Jau no pirmās dienas, pirmā mēģinājuma, bija ļoti patīkami sadarboties. Sapratām, ka ir iespējams vienam ar otru normāli izrunāties – izteikt un paskaidrot savas domas, ko gribi no mūzikas, kā gribi, lai citi spēlē, un otrādi. Kad sākām rakstīt pirmās dziesmas, tās diezgan ātri gāja uz priekšu. Nebija nekādu lielu spriedžu pa vidu, kaut gan dažreiz notika konflikti, kurus spējām savlaicīgi risināt. Var teikt, ka tur nostrādāja kaut kāda maģija.

Cik ātri nolēmāt, ka iesiet rakstīt albumu?

Mēs vēl mēģinājām pie Kurta mājās. Viņam mājās bija aparatūra ierakstam. Sākumā nemaz nedomājām – «rakstām albumu». Vienkārši džemojām kopā un rakstījām dziesmas. Vienā brīdī Kurts pateica, ka viņam ir kā mājas studija un mēs varētu visu ierakstīt – kāpēc gan ne, lai vismaz paliek. Apmēram pēc gada, nākamajā vasarā, kad jau bija sakrājies noteikts materiāls, aizbraucām visi kopā uz Miķeļtorni, uz krastmalas lauku māju. Tur jau aizbraucām ar mērķi ierakstīt albumu – ierakstīt visu materiālu, kas vēl nebija ierakstīts, un varbūt radīt vēl kaut ko jaunu. Tā izveidojām tādu kā radošo nometni. Tas notika dabiski.

Un jums šobrīd ir jau divi albumi!

Jā! Kad izlaidām pirmo albumu, drusku paspēlējām koncertus un sapratām, ka ir vēl jaunas idejas, kuras arī gribas ierakstīt. Otrajam albumam jau viss bija daudz konkrētāk saplānots – mēģinājumi bija sadalīti: šajā mēģinājumā rakstām konkrētas daļas konkrētām dziesmām. Viss bija skaidrāk strukturēts.

Vai abiem albumiem bija kāda īpaša koncepcija? Pirmais – drīzāk dabiskā, kā sanāk; bet otrajam – piedomājāt vairāk pie vīzijas, ko gribat reprezentēt?

Mēs īpaši nepretendējam uz kaut kādām konceptuālām «lielajām idejām». Tā vienkārši ir mūzika, kas patīk mums un cilvēkiem, kas klausās. Mūzika, ko gribam rakstīt tajā brīdī, kad esam studijā. Nav tā, ka būtu vienota dziļa stāsta koncepcija, kas visu apvieno.

Ko tu vari nosaukt par jūsu kopējām ietekmēm? Kas jūs iedvesmo?

Noteikti klasiskais 70. gadu funk. D’Angelo un neosouls. Frank Zappa. Arī nedaudz teatrālas tradīcijas – kaut kas kabarē virzienā. Tas, visticamāk, parādījies no tā, ka basists Kurts pats māca aktieros. Viņam tas teatrālums nāk dabīgi, un mēs pārējie tā kā «aizpeldam līdzi».

Mūs motivē tas, ka šis projekts dod iespēju virzīt kaut ko no sevis – kaut ko, kas nāk dzīvi no mums. Kaut ko realizēt, ne tikai izpildīt citu mūziku. Motivē arī tas, ka tas patīk cilvēkiem, kuri nāk uz koncertiem. Tas ļoti iedod spēku.

Kādi ir nākotnes plāni?

Pašlaik Nacionālajā teātrī regulāri piedalāmies izrādēs, kur spēlējam muzikālo pavadījumu, ko paši arī radījām. Laiks rādīs, kas būs nākamajā gadā.

Jūs ar grupu spēlējat pavadījumu izrādei?

Jā. Kā grupa «Aģentūra». Tas sanāca tā, ka Kurta kursabiedrs ir režisors – Gusts Ābele. Sākumā viņam palīdzējām ar vienu eksāmenu/ieskaiti Kultūras akadēmijā – piespēlējām muzikālo pavadījumu. Pēc tam viņam deva iespēju iestudēt savu lugu Nacionālā teātra Jaunajā zālē, un mēs pusgada laikā uztaisījām izrādei muzikālo pavadījumu. Izrāde saucas «Klusums un troksnis», un mēs spēlējam visas izrādes laikā – tā ir mūzika, ko esam uzrakstījuši paši.

Nav slikti vispār – diezgan ātri: pirmais albums, nākamajā gadā otrais, un uzreiz teātra skatuve. Kā tu pats domā – kāpēc tik ātra attīstība?

Es neteiktu, ka tas ir pārāk ātri – tas drīzāk notika tā, kā tam vajadzēja notikt. Daudzas lietas – sakritību dēļ. Grupā sanāca kopā cilvēki, katram ir savi kontakti un pazīšanās dažādās sfērās. Ne visi esam ar formālu muzikālo izglītību, tāpēc katram ir savs tīkls, kas var palīdzēt virzīt projektu uz priekšu.

Tu domā – ne visi ir mūziķi ar formālu muzikālo izglītību?

Jā.

Kā tas nostrādā grupas dinamikā? Nav jūtamas atšķirības starp tiem, kam ir izglītība, un tiem, kam nav?

Mēs ļoti labi saprotamies. Reizēm kāds pasaka: «Nospēlē mažora septakordu,» un cits pajautā: «Kas ir mažora septakords?» – bet mums to ir viegli pārkāpt, parādīt, parādīt ar piemēru. Man šķiet, ka tas, ka cilvēkiem ir tik dažāds «backgrounds», ir pluss.

Tu domā, ka cilvēki bez formālās izglītības nes citādu skatu punktu?

Ja visu mūžu dzīvo vienā vidē, vienā sfērā, acis var «aizaugt» – tu skaties tikai no viena skatu punkta. Dažādi skatu punkti ir veselīgi – tas palīdz arī mūzikā, ienes citādu domāšanu un risinājumus.

Nav tā, ka rodas konflikti – ka tu mēģini paskaidrot, kāds nesaprot, un viss paliek lēnāks?

Es tā neteiktu. Ja esi uz viena viļņa ar cilvēkiem, vienmēr var atrast ceļu, kā paskaidrot. Tas ir vairāk par komunikāciju nekā par izglītību.

Tad sanāk, ka viss notiek kā kopdarbs – nav tā, ka viens ir «galvenais» un pārējie tikai klausa?

Muzikāli mēs visi esam vienādi – katram ir savs līdzvērtīgs vārds. Bet organizatoriskajā pusē daudz dara Kurts – plānošana, finanses, praktiskās lietas. Viņš uzņemas atbildību par to visu.

Kas jums nākotnē plānots?

Godīgi sakot, vēl neesam neko konkretizējuši. Ir dažādi plāni, bet negribas grupas vārdā atklāt to, kas vēl nav konkrēts. Ideju ir daudz.

Kāds ir tavs sapnis saistībā ar grupu un tās virzību – tuvākā vai tālākā nākotnē?

Lielākais sapnis, kas, man šķiet, ir gandrīz visiem mūziķiem – spēlēt uz lielākām skatuvēm, lai vairāk cilvēku klausās mūsu mūziku, atbalsta to un viņiem tā patīk. Un turpināt virzīt savu radīto uz priekšu – plašākai auditorijai.