Baltijas džeza jaunie talanti

Jauno Baltijas džeza talantu atklāšana un Rīgas Mūzikas nedēļas sinerģija

Latvijas Mūzikas Informācijas centrs (LMIC) aktīvi īsteno Kultūras ministrijas deleģēto uzdevumu – veicināt Latvijas džeza mūziķu un profesionāļu starptautisko atpazīstamību un tīklošanos. Šī uzdevuma ietvaros šovasar norisinājās otrais LMIC jauno džeza talantu konkurss, kas šogad ieguva Baltijas mērogu un kļuva par daļu no vērienīgās Rīgas Mūzikas nedēļas (Riga Music Week – RMW).

Mēs tiekamies ar Aleksandru Lini no LMIC, lai uzzinātu, kādēļ konkurss tika paplašināts uz Baltijas valstīm, kā notika konkursa fināls Tallinas ielas kvartālā, “ConTaktā” un kāda bija pieredze, uzņemot pieredzējušu starptautisku žūriju no Norvēģijas, Polijas, Beļģijas un Nīderlandes. Aleksandra stāsta par daudzveidīgajiem pieteikumiem, uzvarētāju – Liepājas vidusskolas audzēkni Sniedzi Kārkliņu, un par to, kādu iespaidu Baltijas džeza jaunā paaudze atstāja uz ārvalstu ekspertiem. Sarunā atskatīsimies arī uz RMW profesionālās programmas aizkulisēm un to, kā visu žanru pārstāvji, saliekot spēkus kopā, var palīdzēt Latvijas mūzikai augt pasaules mērogā.

Aleksandra, atkal mēs tiekamies, lai parunātu par kaut ko jauku un labu, ko LMIC ir izdarījis! Norisinājās otrais jauno talantu konkurss, un šoreiz tas bija jaudīgāks nekā pirmajā reizē, vai ne? Skaista koncertlokācija, žūrija… Pastāsti, lūdzu, par šo.

Latvijas Mūzikas Informācijas centram ir džeza deleģējuma līgums ar Kultūras ministriju, kas nāk kopā ar uzdevumiem. Lielais uzdevums ir skaidrs: palīdzēt Latvijas džezam, mūziķiem un nozares profesionāļiem atrast savu vietu pasaulē, palīdzēt pasaulei uzzināt par Latviju, veicināt kontaktu apmaiņu – to, ko mēs saucam par networking jeb tīklošanos – un vēl daudz mazāku, bet tikpat svarīgu uzdevumu.

Pagājušajā gadā kopā ar Latvijas Mūzikas Informācijas centra direktoru Egilu Šēferu mēs sākām veidot konkursu jaunajiem džeza mūziķiem. Šogad nolēmām to turpināt. Tā kā Latvijas Mūzikas Eksports pacīnījās par to, lai Rīgā būtu Rīgas Mūzikas nedēļa, viņi izveidoja diezgan vērienīgu pirmo pieteikumu. Mūzikas Eksports vairāk fokusējas uz citiem žanriem, un viņi aktīvi aicināja klāt skatuvju vai aktivitāšu kuratorus, lai Rīgas Mūzikas nedēļā parādītos arī citi žanri. Piemēram, Mūzikas nedēļā bija liela āra skatuve, ko kurēja “Lauska”, – skanēja etno un tautas mūzika. Bija arī citu žanru pasākumi, ne pārāk daudz, bet tomēr. Mēs nolēmām, ka varam visu “salikt kopā” un sarīkot jauno talantu konkursu ar finālu klātienē.

Sākumā domājām par konkursu tikai Latvijas jaunajiem džeza mūziķiem. Mūzikas Eksports piedāvāja – vai negribam konkursu atvērt “lielajai pasaulei”. Mēs šo iespēju apsvērām, tikmēr uzrunāju ārvalstu ekspertus. Viens no maniem pienākumiem ir atvest uz Latviju četrus ekspertus gadā – žurnālistus vai citus profesionāļus, kas var nest kaut ko labu Latvijas džeza nozarei. Izdomājām to darīt vienlaikus ar konkursu un Rīgas Mūzikas nedēļu.

Es uzaicināju žurnālistu no Polijas Rohu Sičinski, un trīs ārvalstu ekspertus Frenku van Berkelu no Nīderlanes, Kostju Peisu no Belģijas un Janu Ole Otnēsu no Norvēģijas, lai viņi ir konkursa fināla žūrijā, bet, runājot ar viņiem par konkursa ideju (vēl pirms publicējām nolikumu), es piedāvāju dažādus variantus. Trīs no četriem ekspertiem, ieskaitot arī Antru Dreģi, ir arī savu lielu džeza pasākumu, koncertsēriju vai džeza klubu vadītāji. Viņi teica: uz “visu pasauli” – jaunajiem un profesionālajiem mūziķiem – viņi tāpat skatās ikdienā. Baltijas valstis viņiem ir interesantākas, jo mazāk zināmas.

Tas ir loģiski.

Tāpēc mēs nolēmām paplašināt konkursu no Latvijas uz Baltijas valstīm, bet sašaurināt to no “visas pasaules” uz konkrēto reģionu. Rezultātā mums bija konkurss ar pieteikumiem, neklātienes pusfinālu un klātienes finālu, kura žūrijā bija četri pieredzējuši eksperti. Fināls norisinājās Tallinas ielas kvartāla ConTaktā, jo Rīgas Mūzikas nedēļas pasākumus Mūzikas Eksports gribēja rīkot tikai šajā kvartālā, neizejot ārpus tā. Ideja bija – lai visi uzaicinātie eksperti un profesionāļi atrodas vienā teritorijā un netērē laiku un resursus pārvietošanai pa visu pilsētu. Tāpēc ConTaktu mums piešķīra kā vietu, kur konkursa finālu rīkot.

Tu privātajā sarunā teici, ka pavadīji ar ekspertiem visas tās dienas. Ko jūs darījāt? Kāda bija programma? Ko tu viņiem rādīji – arī kaut ko ārpus konkursa?

Oficiāli mēs izpildījām divas aktivitātes. Pirmkārt, viņi bija klāt kā žūrija konkursā – tas pats par sevi aizņēma pusi dienas. Otrkārt, Rīgas Mūzikas nedēļas ietvaros Mūzikas Eksports īstenoja profesionālo programmu: paneļdiskusijas, seminārus, mazās lekcijas – daži eksperti bija sagatavojuši prezentācijas. Tā kā eksperti man jau bija Rīgā ieradušies, es vadīju vienu diskusiju par džezu.

Diskusijas tēma bija – vai un kāpēc ir vērts vienoties, lai tiktu tālāk, ne tikai Baltijas, bet arī globālā kontekstā. Kā Latvijai – gan jaunajiem, gan pieredzējušajiem profesionāļiem – atrast un parādīt savu vietu pasaules kartē. Pieskārāmies tēla un reputācijas jautājumiem, dažādiem aspektiem. Eksperti piedalījās arī šajā profesionālajā programmā kā paneļdiskusijas dalībnieki. Tās ir divas oficiālās aktivitātes. Bet laika mums bija vairāk – viņi atbrauca dienu pirms un trīs no četriem aizlidoja dienu pēc.

Latvijā džezs regulāri skan daudzās vietās, koncertus rīko dažādi organizatori, ārpus Tallinas ielas kvartāla ir gan vietas, gan mūziķi. Es nolēmu ekspertus aizvest vēl uz divām vietām, kur džezs skan teju ikdienā. Vienu vakaru viņi apmeklēja Kultūrbāru MASA, kur dzirdēja latviešu džezu, citu vakaru – M/Darbnīcu, kur klausījās ārvalstu mūziķu koncertu. Trešajā vakarā viņi paši izvēlējās palikt Tallinas ielas kvartālā, baudīt dažādu žanru mūziku un arī Ērika Radžeļa kūrēto džeza, fanka un soula showcase Rīgas Mūzikas nedēļas ietvaros – tas arī notika ConTaktā.

Pastāsti par konkursa dalībniekiem. Kādi tev ir iespaidi? Es sapratu, ka bija gan vidusskolu audzēkņi, gan akadēmijas studenti – dažādi vecumi, stili… Kāds ir tavs kopējais iespaids?

Sadalīšu tavu jautājumu daļās. Pirmkārt, man patika daudzveidība un aktivitāte – pieteikumi nāca no visām trim valstīm. Tipiski Baltijai – gandrīz visi pieteikumi atnāca pēdējās divās, trijās dienās, kas mums mazliet pacēla pulsu. [smejas] Bet skaits bija labs, varējām kārtīgi izvēlēties. Par vecumu: konkurss joprojām ir vienā vecuma kategorijā – līdz 30 gadiem. Skaidrs, ka nav viegli salīdzināt 17 gadus vecu vidusskolnieku ar 29 gadus vecu mūziķi, kurš jau var but profesionālis ar pieredzi. Bet pašlaik mūsu resursi ir tādi, kādi ir – tas joprojām ir tikai otrais gads, un es to redzu kā sākumu. Nākotnē noteikti ir vērts domāt par kapacitātes audzēšanu – pieteikties papildu finansējumam, dalīt konkursu sīkākās vecuma kategorijās. Ideālajā pasaulē tas būtu ļoti svarīgi.

Par valstīm: iespējams, nedaudz vairāk pieteikumu nāca no Latvijas, bet kopumā skaits no visām trim valstīm bija gandrīz līdzīgs. Bija arī mūziķi, kas nāk no kādas Baltijas valsts, bet dzīvo citur Eiropā. Un bija arī pāris sastāvi, kuri diemžēl izkrita, jo neatbilda nolikuma nosacījumiem. Jāatceras, ka konkurss vienlaikus bija arī showcase – profesionāļi skatījās: vai šo sastāvu gribētos paņemt uz savu festivālu, klubu, koncertsēriju? Tāpēc nolikumā bija noteikts, ka lielākajai daļai sastāva jābūt rezidentiem vienā no Baltijas valstīm, un lielākajai daļai jābūt līdz 30 gadiem. Viens cilvēks virs 30 drīkstēja būt, bet neder variants “viens students un četri pedagogi”. Tāpat neder, ja ir viens lietuvietis un visi pārējie – holandieši, jo tas vairs nav interesants showcase Baltijas kontekstā. Noteikumi visiem bija vienādi.

Par stiliem – ļoti dažādi. Man žēl, ka dažādu iemeslu dēļ četras grupas no deviņiem finālistiem beigās atsauca dalību. Ja tas nebūtu noticis, fināla konkursantu programma būtu vēl daudzveidīgāka. Spektrs bija no etnodžeza līdz solo klavierēm, no elektroniski ambientas mūzikas līdz ļoti tradicionālam džezam. Ļoti, ļoti plašs klāsts.

Un uzvarētāja – vidusskolas audzēkne?

Jā. Uzvarētāja, flautiste Sniedze Kārkliņa, mācās Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā. Viņa sākotnēji pieteicās kā solo māksliniece, ar savu oriģinālkompozīciju, ļoti interesantu skaņdarbu. Mēs piekritām viņai konkursā dot iespēju uzstāties ar pilnu sastāvu, un finālā viņa spēlēja kopā ar pavadošo grupu. Žūriju apbūra ne tikai oriģinālais skaņdarbs, spēles stils, tehniskā kapacitāte, bet arī stāsts, kas ir aiz šīs mūzikas. Cik zinu, lēmums par uzvarētāju žūrijai nāca salīdzinoši viegli, bet viņi bija patiesi pārsteigti par visu piecu finālistu kopējo kvalitāti. Pēc konkursa, kad viņi atgriezās mājās, es visiem ekspertiem nosūtīju visu deviņu finālistu biogrāfijas un pieteikumu ierakstus – lai viss ir godīgi un lai viņi pievērš uzmanību arī tiem, kuri dažādu apstākļu dēļ finālā tomēr neuzstājās.

Vai tev bija sarunas ar ekspertiem par viņu iespaidiem – ko viņi secināja par Latvijas (un Baltijas) džeza scēnu?

Par visām trim valstīm viņi secināja, ka mūziķi jau ļoti agrā vecumā ir ārkārtīgi gatavi. Viens no konkursa noteikumiem bija: finālā katram sastāvam jāizpilda divas kompozīcijas, kopā līdz 20 minūtēm, un vismaz vienai jābūt oriģināldarbam. Skaidrs – ārzemju eksperti, ārzemju žūrija: viņi nebrauc klausīties tikai to, kā kārtējie cilvēki spēlē visiem zināmus džeza standartus, pat ja izpildījums un aranžijas ir lieliskas. Viņi bija ļoti priecīgi par to, cik muzikāli interesanti un labi izpildīti ir oriģināldarbi. Ļoti daudz potenciāla. Ne visi uzreiz gatavi “lielajai pasaules skatuvei”, bet virziens ir skaidrs.

Žūrijā bija cilvēki ar 10, 30, 50 gadu pieredzi nozarē, un viņi teica – ārkārtīgi interesanti, daudzpusīgi, daudzveidīgi, talantīgi.

Un tas patiesībā ir loģiski: atšķirībā no daudzām Centrāleiropas valstīm mums ir ļoti attīstīta bērnu un jauniešu profesionālā mūzikas izglītība. Ne tikai “agrīnā”, bet tieši pusaudžu vecumā. Cik zinu, daudzās Holandes vietās vienkārši nav tādu profesionālo skolu, kā mums – domene, Mediņi, Liepājā, Cēsīs, Ventspilī, Rēzeknē… Tur cilvēki pēc parastās skolas beigšanas ļoti aktīvi “velk” līmeni, lai vispār varētu stāties augstskolā. Tā ir milzīga atšķirība.

Tas, protams, negarantē panākumus – nekas tos negarantē. Bet tas ir mūsu bonuss. Latviešiem – un arī lietuviešiem, igauņiem – ir ļoti labas starta pozīcijas. Ja jaunieši grib, viņi var nākt un ņemt to, kas tiek piedāvāts. Žūrijai mēs stāstījām arī plašāk – par Latvijas muzikālo ainavu dažādos žanros, lai viņiem būtu koptēls. Piemēram, viens eksperts jau bija bijis Dziesmu un deju svētkos, tāpēc “Singing Nation” stāsts viņam nebija svešs.

Starp citu, bija arī negaidītas epizodes: vienu nakti, ejot mājup, mēs iegājām Kaņepes Kultūras centrā – tur spēlēja Artis Orubs ar savu solo bungu performanci, un pēc tam – Oranžās Brīvdienas. Citu vakaru klausījāmies performances folk skatuvē. Vēl vienā vakarā kopā ar ekspertu nonācām Rīgas Mūzikas nedēļas showcase, kur uzstājās liepājniece TIPA – formāli popmūzika, bet runājot, viņa sevi prezentēja kā džeza dziedātāju. Ar žūriju daudz runājām par to, cik ļoti jūtama ir klasiskās vai džeza izglītības ietekme arī uz popmūziķiem – cik ļoti tas uzreiz paceļ kopējo iespaidu.

Un ko tu pati secināji no šīm dienām – gan par konkursu, gan par Rīgas Mūzikas nedēļu kopumā?

Ļoti īsi – tas bija labs starts. Es ļoti ceru, ka tas tiks attīstīts kvalitatīvi un daudzos virzienos. Man gribētos, lai Mūzikas Eksports kā galvenie rīkotāji paprasa viedokli visai nozarei un arī to ņem vērā, plānojot nākamos gadus. Visu žanru pārstāvjiem ir daudz, ko teikt – ne tikai kritizēt, bet arī piedāvāt risinājumus. Ja mēs vienojamies un visi mazliet pacenšamies, mēs varam cits citam palīdzēt augt. Šis bija lielisks pieteikums. Man, protams, ir idejas, ko varētu darīt citādi vai labāk, bet pirmajam gadam – brīnišķīgi. Es tiešām novēlu, lai šis pasākums turpina augt, un ceru, ka arī turpmāk mēs varēsim saslēgt spēkus un darīt lietas kopā – nevis “paralēli”, bet tieši kopīgi.