«Women in Jazz» cauri laikmetam

No vēsturiskām balsīm līdz mūsdienu līderēm – koncertprogramma par sieviešu lomu džeza mūzikā

Latvijas džeza aina pēdējos gados lēnām, bet pamanāmi mainās. Ja agrāk skatuvi pārsvarā aizņēma vīrieši – īpaši pie tādiem instrumentiem kā kontrabass, bungas vai pūšaminstrumenti, tad šodien arvien biežāk redzam sievietes ne tikai pie mikrofona, bet arī ritma grupā un pūšaminstrumentu sekcijā. Festivālos, klubu koncertos un akadēmiskajā vidē parādās jauna paaudze – mūziķes, kuras nebaidās gan rakstīt mūziku, gan vadīt sastāvus, gan skaidri formulēt savu skatījumu uz to, kāda var būt džeza skatuve.

Šīs pārmaiņas nenotiek vienā dienā, un tās nereti ienāk tieši caur konkrētiem projektiem – programmām, kas izgaismo sieviešu stāstus un dod telpu jaunam enerģijas un klātbūtnes veidam. Viena no spilgtākajām iniciatīvām šajā virzienā ir koncertprogramma «Women in Jazz», kurā uz skatuves satiekas piecas mūziķes: vokāliste Santa Šillere, pianiste Anna Vibe-Gorkuša, kontrabasiste Beāte Meirāne, bundziniece Milana Maksimova un ģitāriste Māra Bula.

Šī programma nav tikai konceptprojekts, bet dzīvs dialogs ar džeza vēsturi un šodienu – veltījums sievietēm, kuras veidojušas šo mūziku, un reizē apliecinājums, ka arī Latvijas skatuvē sievietes arvien biežāk ieņem līderpozīcijas. Par to, kā tapa «Women in Jazz», kādas ir sajūtas spēlēt pilnīgi sieviešu sastāvā un kāpēc vēl aizvien ir svarīgi runāt par vienlīdzību džezā — šajā sarunā ar Santu Šilleri.

Kā radās projekts «Women in Jazz»? Vai tā bija apzināta ideja?

Godīgi sakot, projekts radās ļoti dabiski. Mums visām ir skaidrs, ka sieviešu sastāvi ir aktuāla tēma mūsdienās, taču es pati pie šī koncepta nenonācu ar kādu īpašu ieceri – viss vienkārši saslēdzās. Sākums bija «M/Darbnīcas» rīkotā koncertsērija Brooklyn Jazz. Izvēlējos mūziķes, ar kurām tobrīd gribēju spēlēt. Biju nesen iepazinusies ar pianisti Annu Vibi-Gorkušu, ar kuru uzreiz radās saspēle. Jau kādu laiku muzicēju kopā ar kontrabasisti Beāti Meirāni, un viņu noteikti gribēju sastāvā. Tad sapratu – mēs esam trīs dāmas. Un nodomāju: vai varētu būt arī sieviete pie bungām? Aizgāju pie Tāļa Gžibovska un vaicāju, vai ir kāda bundziniece. Tālis pilnā pārliecībā ieteica Milanu Maksimovu no džeza nodaļas 4. kursa. Turpat blakus jau bija arī ģitāriste Māra Bula, ar kuru arī nesen biju iepazinusies. Tā pavisam organiski radās kvintets. Tagad, pēc četriem koncertiem, redzu, ka nekas no šī nebija nejaušs.

Kāds ir šīs programmas mērķis un saturs? Par ko tev ir «Women in Jazz»?

Programma saucas «Women in Jazz», un tā ir veltījums sievietēm džezā. Mēs spēlējam dažādu laiku un paaudžu mūziku – protams, ir Sāra Vona, Ella Ficdžeralda, bet ir arī mūsdienu autoru darbi. Tas nav tikai «tribute», bet drīzāk mēģinājums izstāstīt sievietes stāstu džezā no dažādiem skatupunktiem – kā vokālistes, līderes, komponistes, personības. Man ļoti svarīgi ir runāt arī par viņu lēmumiem, drosmi, vadītprasmi un vietu vēsturē. Daudzi, piemēram, nezina, ka Astruda Gilberto sākumā vispār nebija profesionāla dziedātāja – viņa drosmīgi «iegāja» tajā situācijā nejauši, un tieši tas radīja bossa novas runātīgo, maigāk izteikto vokālo stilistiku.

Es daudz pētīju video ar Nensiju Vilsoni, Pegiju Lī un citām – sievietēm, kuras faktiski vadīja grupas, lai gan tajā laikā tas nebija pašsaprotami. Viņas jau toreiz bija patstāvīgas un drosmīgas, un es gribu to izcelt. Man šķiet svarīgi parādīt, ka tas, ko mēs šodien uzskatām par «jaunu normu», patiesībā sakņojas tajā, ko viņas iesāka pirms daudziem gadiem.

Programmai ir divi slāņi: no vienas puses – veltījums tām, kas nākušas pirms mums, ieskicējot klausītājiem vēstures kontekstu, no otras – skaidrs, mūsdienīgs vēstījums par sievietes balsi džezā šodien.

Tu minēji stāstus – kas ir tie sieviešu stāsti, kas tev šajā programmā šķiet īpaši svarīgi?

Man patīk stāsti vispār. Sākot no stilistiskām niansēm līdz konkrētiem lēmumiem un situācijām. Piemēram, tas pats Astrudas Gilberto piemērs – viņa, būdama «nejaušā» dziedātāja, būtībā palīdzēja definēt vesela stila skanējumu. Ir arī intervijas un video, kur redzams, kā Nensija Vilsone vai Pegija Lī vada grupu, pastāv par aranžējumiem, nosaka to, kā dziesma beigās skanēs. Tas ir ļoti iedvesmojoši – redzēt, kā sieviete ne tikai dzied, bet reāli ir bendlīdere, noskaņojuma veidotāja, situācijas kontrolētāja. Man patīk šos piemērus celt ārā koncertā un stāstīt par tiem. Jo mums bieži šīs mākslinieces asociējas tikai ar «balss», «zvaigzne» vai «skaista kleita», bet man gribas, lai skatītāji ierauga arī viņu mugurkaulu, lēmumus, drosmi.

Cik, tavuprāt, ir svarīgi par šādām lietām runāt tieši mūsdienās?

Man šķiet – mūsdienās ir svarīgi runāt par visu. Īpaši par tām tēmām, kuras cilvēki mēdz nolikt pagātnē ar frāzēm «toreiz zāle bija zaļāka, dzīve vieglāka» utt. Vēsture ļoti skaidri parāda, ka sievietēm ceļš līdz vienlīdzīgai klātbūtnei, arī džezā, nav bijis pašsaprotams. Man pašai savā ziņā tas vienmēr bijis pašsaprotami, ka mēs dzīvojam vienlīdzīgā pasaulē. Es neesmu piedzīvojusi citu modeli vai laikus kā kaut ko «normālu», bet, skatoties atpakaļ vēsturē, redzot liecības, intervijas, stāstus, man kļūst skaidrs, cik svarīgi ir par šīm lietām neklusēt. Mākslā, mūzikā un ikdienā cieņpilna attieksme ir fundamentāla, un dzimumam, manuprāt, tur nevajadzētu būt šķērslim.

Tagad tev ir pieredze spēlēt tikai sieviešu sastāvā. Kādas bija tavas sajūtas – gan mēģinājumos, gan koncertos?

Tā man bija jauna pieredze. Pirmajos mēģinājumos jutu ļoti vieglu, dabisku enerģiju. Es neteiktu, ka profesionāli tur ir kāda «dzimumatšķirība» – dienas beigās mēs visi esam mūziķi, profesionāļi, kas dara savu darbu. Bet jāatzīst, pirmajā koncertā bija sajūta, ka enerģija ir citāda. Es to nevaru līdz galam aprakstīt – tāda plūstoša, organiski augoša. Ar maniem ierastajiem «džekiem» mēdz būt cits raksturs – reizēm vairāk negaidītu impulsu, dinamiku eksplozijas, pagriezieni. Arī tas man ļoti patīk. Ar meitenēm tas koncertplūdums gāja ļoti intuitīvi, ar dabisku kulmināciju, bez liekas papildus raušanās. Empātiska ļaušanās tieši tam brīdim mūzikā, savstarpēja ieklausīšanās. Bija arī ļoti daudz humora – saskatīšanās, sasmaidīšanās uz skatuves. Lai arī man pašai nav māsas, sajūta ir, ka uz skatuves valda māsība (angļu val. sisterhood). Un tas nav tikai mūsu iekšējais iespaids – arī pēc koncertiem cilvēki teica, ka tur bija «cita enerģija». Cik lielā mērā tas ir par dzimumu, cik par konkrēto programmu un repertuāru – grūti pateikt, droši vien visam kopā saslēdzoties, bet tas ir jūtams.

Nebija tādas sajūtas, ka jūs darāt kaut ko ļoti īpašu un svarīgu, un tieši tāpēc tas viss «plūst»?

Pirmajā koncertā laikam nē – tad man tas bija vairāk par mūziku, jaunu programmu, jaunu sastāvu, saspēlēšanos. Bet ar otro, trešo koncertu es sāku redzēt, kā tas ietekmē publiku. Īpaši spēcīgi to jutu brīžos, kad uz koncertu atnāk bērni, jaunieši. Viņi redz, ka pie bungām sēž meitene, ka kontrabasu spēlē meitene, un viņiem tas ir «wow». Tas, kas kādam varbūt vēl šķiet «neierasti», viņiem jau kļūst par normu. Taču ne tikai bērni ir izbrīnīti – arī vecākas paaudzes auditorija pēc koncertiem nāk un dalās savos iespaidos. Tas lauž stereotipus gan vecākajai paaudzei, gan jaunajai. Ar katru koncertu es arvien vairāk sajutu, ka mēs nesam kaut kādu lielāku vēstījumu nekā tikai «muzikāli forša programma». Un tas ir gan iedvesmojoši, gan atbildīgi.

Man pašai bija «Women in Jazz» koncerts 8. martā, un sajūtas bija divējādas – no vienas puses, super iniciatīva, no otras – tāds «lūk, jūsu oficiālā diena, spēlējiet tagad», bet 9. martā jau atkal viss pa vecam. Jums pirmais koncerts nebija piesiets šim datumam, vai ne?

Nē, un par to es pati ļoti priecājos. Man arī ir bijusi pieredze ar «speciāli 8. martam» domātu koncertu, un sajūta tieši tāda, kā tu saki – mazliet feiks. It kā mēs uz brīdi tiekam pie paceltām skatuvēm un ziediem, bet jau nākamajā dienā viss atgriežas tur, kur bijis.

Ar «Women in Jazz» viss notika ārpus šīs oficiāli atzīmētās dienas, un, manuprāt, tas ir svarīgi. Tas nav par vienu datumu kalendārā, bet par ilgtermiņa klātbūtni un procesu. Man arī nepatīk, ka dažreiz tiek teikts: «Tagad ir populāri savākt meitenes,» vai spekulēts par privilēģijām festivālos. Es pati vienmēr esmu bijusi tajā pusē, kas saka – nav svarīgi, vai esi sieviete vai vīrietis, svarīgi, vai esi labs mūziķis. Šajā gadījumā viss tiešām radās organiski. Satikāmies, saspēlējāmies, un tikai ar laiku es pati sāku apjaust, ko šis projekts nozīmē plašākā kontekstā.

Vai «Women in Jazz» turpināsies arī nākotnē?

Jā, noteikti. Mums jau ir ieplānoti koncerti Rīgā un tās apkārtnē, vēl viens plānojas Ogrē, un, es domāju, pa ceļam būs vēl. Tas vairs nav tikai viens projekts vienam konkrētam pasākumam – tas kļuvis par regulāru satikšanos uz skatuves. Mēs esam ļoti labi saspēlējušās, katrs koncerts nes kaut ko jaunu – gan muzikāli, gan tajā, kā auditorija nolasa un uztver konceptu. Es ar interesi skatos, kā šis viss attīstīsies tālāk.