Skaņa, kas meklē mieru

Maģistra eksāmens, kas pārtapa koncertā ar balsi un ideju — un nonāca pie «Kilograms Kultūras» balvas nominācijai

Ir eksāmeni, kurus studenti «nospēlē, lai tiktu cauri», un ir eksāmeni, kas kļūst par notikumu pašiem mūziķiem. Kristīnes Cīrules maģistra koncerts JVLMA nebija tikai noslēguma pārbaudījums — tas bija viņas pēdējo gadu domāšanas, sajūtu un pieredzes kartējums. Programma «Domu kontinenti» tapa laikā, kad pasaule svārstījās starp nemieru un klusumu, kad vajadzēja atrast vietu elpai un jēgai. Tieši tāpēc Kristīnes koncerts pārtapa par vairāk nekā akadēmisku formalitāti — un tieši tāpēc tas nonāca balvas «Kilograms Kultūras» nominācijās.

Sarunā Kristīne stāsta par Amsterdamas studiju pārrautību, par atgriešanos mājās, par dabas klātbūtni, komponēšanu klusumā, par sadarbību ar dzejnieci Vaidu Voveri un deviņu mūziķu ansambli, un par to, kāda ir izglītības iestāžu jēga mūsdienu mūziķim.

Parasti šādas koncertprogrammas cilvēki taisa vairāk koncentrējoties uz to, ka tas ir eksāmens – ka tas ir darbs, ko tu gatavo, lai parādītu, ka esi kaut ko iemācījusies, un ka tas ir tavs fināla darbs. Tas primārais mērķis ir nolikt eksāmenu. Man liekas, ka tavā gadījumā tev nebija mērķis «pabeigt akadēmiju ar šo koncertu», bet drīzāk «uztaisīt koncertu, ar ko varētu pabeigt akadēmiju». Man šķiet, ka tev tā bija, vai ne?

Jā, kaut kādā ziņā. Man būtu pretdabiski domāt par šo koncertu kā par eksāmenu. Protams, ka tas bija eksāmens, un varbūt tieši tāpēc arī bija kaut kāds papildus stresa līmenis – uzkāpjot uz skatuves tas tomēr ir citādi, nekā tad, ja tas ir «tikai koncerts». Es nezinu, droši vien tas atkarīgs no cilvēka, bet es neesmu lielākais eksāmenu fans vispār. Tāpēc es cenšos mentāli apiet to eksāmena sajūtu un «statusu», lai tā mūzika un pasākums kā tāds nepārvēršas tikai par testu.

Man arī ļoti paveicās – jau laicīgi bija skaidrs, ka tas būs VEFā. Antra Dreģe bija ļoti pretimnākoša un daudz palīdzēja pasākuma organizēšanā. Sākumā man pat bija pilnīgi cita programma, bet kaut kā īsti neizdevās to īstenot, un beigās nonācu pie šīs orģinālmūzikas idejas.

Man tev tāds, varbūt nedaudz dīvains jautājums: kāpēc tu vispār iestājies maģistrantūrā?

Man likās, ka tas ir labs brīdis. Es biju sākusi maģistru Amsterdamā, bet sākās Covid un nācās pabeigt pirmo gadu online. Sāku mācīties vēl pirms pandēmijas, bet kad aprīlī atbraucu atpakaļ uz Rīgu, tos pāris mēnešus, kas bija palikuši, pabeidzu attālināti. Tad augustā bija jāizlemj – braukt atpakaļ un pabeigt otro gadu vai nē. Biju zaudējusi darbu, līdz ar to nebija par ko izdzīvot Amsterdamā. Nebija ne iekrājumu, ne naudas – jāmaksā gan par studijām, gan par dzīvokli. Dzīvokli arī biju zaudējusi, jo dzīvoju lētā vietā, kurā sākās renovācija, līdz ar to nebija arī, kur dzīvot. Beigās izlēmu palikt Latvijā.

Un kaut kā nejutu vilkmi doties atpakaļ. Pilsēta man ļoti patika, bet skola kā tāda – man vienkārši bija par daudz. Kā introvertai latvietei: pārāk daudz cilvēku, pārāk daudz ballīšu un nepārtraukta socializēšanās. Kā arī, daļa programmas joprojām bija attālināti onlainā, un tad rodas jautājums – kāda vispār jēga braukt atpakaļ, ja viss tāpat notiek Zoomā?

Viņi neatgriezās uzreiz pie klātienes mācībām?

Uzreiz nē. Vēl kādu laiku tajā gadā viss notika onlainā – tas bija tas «aktīvais Covid gads», kad režīmi visu laiku mainījās šurpu–turpu. Arī Latvijā, cik atceros, ļoti ilgi pasniedzu onlainā. Tas bija tāds laiks… Tā nu Amsterdamu es nepabeidzu. Pagāja trīs gadi, nedaudz atbrīvojās laiks, un parādījās vēlme iet atpakaļ uz skolu. Kā arī bija interese – kas vispār ir Mūzikas akadēmija?

Es nekad nebiju mācījusies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Man bija vienkārši ziņkārība, kā tas varētu būt. Mamma tur strādā 20+ gadus, es tur esmu staigājusi iekšā–ārā kopš bērnības, skolotāji zināmi, bet cilvēki tajā vidē – īsti nē. Vide ir cita, es pati biju citā burbulī.

Akadēmijā es iepazinos ar bakalaura studentiem, ar cilvēkiem, kas ir tajā vidē. Maģistra grāds ir noderīgs – laiks iet uz priekšu, kad tad, ja ne tagad? Šobrīd nedomāju pārcelties uz ārzemēm, tad labāk mācīties Latvijā. Tā kā iemeslu bija daudz.

Pastāsti par pašu koncertprogrammu. Par ko tā ir? Kā tā tika veidota? Kā jūs nonācāt pie lēmuma taisīt autorprogrammu?

Pirmā doma vispār bija cita. Man bija ideja taisīt programmu ar mana tēva kompozīcijām – aranžēt viņa dziesmas un klavieru skaņdarbus balsīm un orķestrim. Pieļauju, ka, ja nebūtu šīs pirmās idejas, varbūt es arī nenonāktu pie tā, kas beigās tapa. Bet ar orķestri izrādījās ļoti grūti – gan saskaņot, gan īstenot. Beigās sapratu, ka to noorganizēt nav reāli. Citam komponistam mesties virsū arī negribējās. Tad palika divas iespējas – ņemt kāda cita mūziku vai rakstīt pašai. Un man bija sajūta, ka vienkārši jāraksta pašai.

Laikam arī bija sakrājušās visādas idejas un domas pa šiem pieciem gadiem. Daudz aktuālu tēmu, kas liek uz dzīvi paskatīties no malas – karš, vide, dabas aizsardzība, vēlme visu pamest un noslēpties laukos, izdzīvot šo laiku citādāk, vispār mainīt ikdienas rutīnu. Liekas, ka visi dzīvo tādā «nemitīgā skrējienā», taču man tagad viss sācis mazliet apstāties – labā nozīmē. Es ļoti izbaudu, ka ir mierīgāk. Citiem patīk pilsētas drūzma, bet man liekas, ka lielai daļai šī vide rada problēmas. Mana programma ir sava veida pretreakcija tam, kas notiek apkārt. Daudz no šīm tēmām ir arī dziesmās – katra dziesma reprezentē kādu vienu tematiku dziļāk. Šis ir labs brīdis arī pieminēt dziesmu sarakstu, tematikas un aranžiju/teksta autorus. Mans lielākais palīgs dziesmu veidošanā bija Edgars Cīrulis, kas palīdzēja manas idejas ietērpt deviņu cilvēku ansamblim.

Domu kontinenti/Thought continents

1.Set your thoughts/Iestādi savas domas (mūzika Kristīne Cīrule, vārdi Vaida Vovere, aranžija Edgars Cīrulis)

2.On alarm/Modinātāja trauksmē (mūzika Kristīne Cīrule, vārdi Vaida Vovere, aranžija Edgars Cīrulis)

3.If Sprouts/Ja cerības asni (mūzika Edgars Cīrulis, vārdi Vaida Vovere)

4.Want to live/Grib dzīvot (mūzika, vārdi Kristīne Cīrule)

5.Let them/Ļauj viņiem (vārdi Vaida Vovere,Kristīne Cīrule, aranžija Edgars Cīrulis)

6.In the future greenhouse/Nākotnes siltumnīcā (Kristīne Cīrule, aranžija Edgars Cīrulis)

Un kā notika sadarbība ar dzejnieci Vaidu Voveri?

Sākumā man nebija sajūta, ka varu pati uzrakstīt visus tekstus. Es neesmu dzejniece, un tomēr – tā ir maģistra programma. Es varu uzrakstīt vārdus, bet ne vienmēr izdodas izteikties tik krāšņi, kā gribētos, tāpēc uzrunāju Vaidu. Aprakstīju trīs vai četras idejas, un viņa uzrakstīja tekstus trim ar pusi skaņdarbiem – t.i., trim dziesmām un vienam «intro». Pēc tam vēl kopā rediģējām.

Tas bija ļoti interesants process. Arī diezgan netipisks – viņa apraksta manas sajūtas ar saviem vārdiem un emocijām, ar savu personisko skatījumu. Tad sanāk tāda bumbas spēlēšana: mēģinājām atrast vidusceļu starp manu pieredzi un viņas pieredzi. Beigās viņa uzrakstīja vārdus trim skaņdarbiem un intro, un es uzrakstīju diviem ar pusi – diviem skaņdarbiem un vienam «pus-skaņdarbam», teiksim tā.

Man bija arī ideja salikt dziesmu nosaukumus tā, lai kopā sanāk viens teikums. Beigās šis teikums iznāca diezgan sarežģīts, bet ideja ir saprotama. Sanāk, ka, ja secīgi uzraksta visus dziesmu nosaukumus, iznāk viens garš teikums. Kaut kādā ziņā konceptuāli tas visu sasaista kopā.

Šis teikuma ir: «Set your thoughts on alarm, if sprouts want to live, let them, in the future greenhouse». Šī teikuma galvenā doma ir nepalaist visu pašplūsmā, taču raudzīties nākotnē un meklēt iespēju dzīvot harmonijā ar sevi un dabu. Kopumā programma priekš manis bija ļoti nopietna. Varbūt tas nav tas, ko es ikdienā parasti daru, bet šoreiz sanāca diezgan smaga – arī vēstījuma ziņā.

Bet tev taču ir gandarījums, ka tu to izpildīji, vai ne?

Absolūti. Man žēl, ka tas notika tikai vienu reizi.

Tu neplāno atkārtot?

Es gribētu, bet ansamblis ir ļoti liels, kā arī piedalījās trīs mūziķi, kas atbrauca no ārzemēm. Tas visu padara sarežģītāku. Protams, varētu mēģināt kādu aizvietot, bet tos cilvēkus aicināju tieši tāpēc, ka viņus īsti nevar aizvietot.

Pastāsti vairāk par sastāvu.

Kontrabasists no Vācijas Michael Bohn, mans Golden Green duo partneris. Viņš atlidoja arī tāpēc, ka mums tajos datumos jau bija plānoti vēl divi koncerti. Sapratu, ka varu viņu ielikt arī šajā programmā, un biju par to ļoti priecīga. Tas ir mans stabilākais projekts – jau kādus septiņus, astoņus gadus spēlējam kopā, vairākas mazas tūres gadā. Karlīna Priedēna un Līva Dumpe – ar viņām esmu sadziedājusies grupā Dream Teller, tāpēc zināju, ka vēlos dziedāt tieši ar viņām. Pārējie arī ir man ļoti mīļi mūziķi.

Edgars Cīrulis, pianists, aranžiju autors un mans lielākais atbalsts programmas tapšanā, Kaspars Kurdeko, brīnišķīgs bundzinieks, mūziķis un cilvēks, Kārlis Auziņš, šoreiz ne tikai pie saksofoniem, bet arī basklarnetes – tā bija jauna sadarbība tieši šajā formā. Man liekas, mēs pirmo reizi sākām spēlēt kopā pagājušajā gadā. Edgaram bija projekts «Maģiskais reālisms», un no tā laika sākām saspēlēties. Man bija ideja, ka vajag ne tikai saksofonu, bet arī basklarneti – tas Latvijā ir diezgan rets instruments šajā kontekstā. Kā arī man mīļais Svens Vilsons pie ģitāras un virtuozā flautiste Alise Golovacka, kura radoši palīdzēja vizuāli noformēt šīs programmas tekstus.

Kā praktiski izskatījās jauno skaņdarbu radīšana?

Bija ziema, sniegs. Aizbraucu uz laukiem pie Alūksnes, jo zināju – Rīgā viss ir par ātru, es neko nevaru uzrakstīt. Edgars mājās komponē, skolā arī troksnis, sienas plānas, man vienkārši nesanāca, tāpēc aizbraucu uz laukiem pie tantes, kas mani laipni uzņēma. Man bija piecu dienu nometne. Paņēmu līdzi klavieres, instrumentus, pedāļus – visu. Sēdēju tur katru dienu, mēģināju rakstīt.

Galvenā doma arī bija dabas klātbūtne – kā daba palīdz iziet cauri tām lietām, kas pasaulē notiek. Atgriešanās pie dabas. Pati mēģināju pie tās atgriezties. Jautrākais bija tas, ka man likās – tas nāks daudz vieglāk. Bet realitātē vajadzēja kādas divas dienas, lai vispār «pārslēgtos» no pilsētas uz pilnīgu klusumu. Tur apkārt tiešām nekā nav – kas savā ziņā ir brīnišķīgi. Pēc pirmajām divām dienām sāka parādīties domas un kaut kas, ko tālāk attīstīt. Galvenās idejas aizsākās tieši tur. Tas bija ļoti forši – es gribētu to atkārtot.

Klusums arī mēdz būt ļoti skaļš – mūsu ķermenis ir skaļš. Asinsrite, elpa… Tu netaisies arī izdot šo programmu?

Ļoti gribēju ierakstīt to šī gada oktobrī. Mēs jau bijām pieteikušies vienai stipendijai Vācijā – bija plāns programmu ierakstīt studijā Brēmenē, kur strādā Mihaels. Pieteicāmies līdzfinansējumam, bet to šoreiz neiedeva. Tā būtu brīnišķīga vieta ierakstam, bet iespējams izdosies to īstenot nākotnē.

Mērķis nākotnē noteikti ir – šī programma ir jāieraksta. Ir vēl šis tas, kas jānoslīpē un jāpamaina kompozicionāli. Skaņdarbi arī sanākuši diezgan gari.

Kā tev liekas – ja tu nebūtu mācījusies maģistrantūrā, kaut kas tāds vispār taptu?

Ļoti labs jautājums. Es tev godīgi nevaru atbildēt. Kaut kas noteikti taptu, bet vai tieši šāds darbs – to nezinu. Ļoti grūti pateikt. Tas droši vien noteikti netaptu uz VEF skatuves. Šī platforma bija ļoti svarīga – sadarbība ar Indriķi Veitneru un Antru Dreģi, ar VEF Kultūras pili.

Kā tev vispār šķiet – pēc savas pieredzes – kāda ir nozīme izglītības institūcijām? Ne tikai konkrēti Mūzikas akadēmijai, bet vispār – izglītības iestādei kā struktūrai, ko tu kā mūziķis vari saņemt. Jo realitātē – tu saņem diplomu. Ja netaisies strādāt skolā, tad formāli tas maģistrs nav «vajadzīgs». Diploms pats par sevi karjeru neizbīda – tev maksā pēc tā, ko tu māki, nevis pēc papīra.

Tā ir mūžīgi svarīga tēma – cik tas ir vajadzīgs un kam tas ir vajadzīgs. Bieži vien cilvēkiem tas tiešām nav vajadzīgs, bet sabiedrības spiediens liek domāt, ka «vajag», un tad tu ej un izdari, iespējams pat «izšķērdējot» vietu skolā, bet noteikti ir arī plusi. Vide – tas ir milzīgs pluss. Kopienas sajūta, telpas, cilvēki, pedagogi. Arī tas, kā paveicas ar cilvēkiem sev apkārt. Manā gadījumā bija diezgan maz kopīgo stundu tieši ar džezistiem, vairāk bija individuāls darbs savās specialitātes stundās ar Ingu Bērziņu.

Viena no nodarbībām, kas mums ar Jurģi bija kopā, bija mūzikas terapijas nodarbība – tas bija ļoti interesanti, pavēra jaunas idejas par to, kas var būt mūzika ikdienā un kā tā ietekmē cilvēka psiholoģiju un emocijas. Bet galvenais pluss jebkurā gadījumā ir cilvēki un vide. Manā gadījumā – vismaz bija iespēja satikt bakalaura studentus, aiziet uz bigbendu pirmajā gadā, paskatīties, kas notiek.

Kopumā mans maģistra laiks bija neparedzēti dažāds. Galvenie ieguvumi, pašai negaidīti, bija: stundas ar Ingu un tieši maģistra darba rakstīšana. Nevis tieši «mācoties dziedāt», bet rakstot, analizējot, sakārtojot domas. Inga ir ļoti liels profesionālis – viņa ļoti palīdzēja mana pirmā akadēmiskā darba tapšanā, kā arī muzikāli, vienmēr varu paļauties uz viņas viedokli un padomiem.

Labi, pēdējais jautājums. Kāda bija tava reakcija, kad uzzināji, ka esi nominēta ar savu koncerteksāmenu balvai «100g Kultūras»?

Man bija sajūta: «Šis ir koncerts, kuru varēja nominēt?» Lai arī pati to uztvēru kā koncertu, manā galvā tas tik un tā bija eksāmens – jo pārējiem tajā vakarā tas bija eksāmens, trīsdaļīgs eksāmens. Tāpēc bija tāda hibrīda sajūta – it kā eksāmens, bet trešā daļa, kas it kā ir, bet negrib būt eksāmens, tiek nominēta balvai.

Man bija neliels šoks, bet es biju ļoti priecīga – īpaši tāpēc, ka tas ir atzinums visiem iesaistītajiem cilvēkiem. Gatavošanās procesā tika ieguldīts milzīgs darbs – ideju meklēšana, jēgas meklēšana, mēģinājumi, dzeja, aranžijas, loģistika. Šajā gadījumā gribējās pateikt kaut ko konkrētu un personisku. Forši, ka sanāca kaut ko pateikt.