Nejauši atrasta balss

Īstā muzikālā elastība rodas brīdī, kad iemācies klausīties

Šī intervija ir daļa no īpaša žurnāla numura, kas veltīts Latvijas džeza sievietēm — dažādām paaudzēm, dažādām balsīm un ceļiem, pa kuriem viņas nonāk mūzikā. Man gribējās ieraudzīt šo ainavu plašāk: gan tās, kuru vārdi jau kļuvuši par neatņemamu skatuves daļu, gan mūziķes, kuras vēl skaitās studentes, bet profesionālajā vidē jau ienākušas ar pārliecību un savu rokrakstu.

Karīna Aurora Paņina ir viena no viņām. Basa spēli viņa atklāja negaidīti, bet šodien tā ir viņas galvenā balss — gan džeza projektos, gan rokmūzikā, kurā viņa šobrīd piedalās arī ar grupu «Tikai Mēs» TV projektā X Faktors.

Sarunā runājam par to, kā instrumentu var atklāt nejauši un tomēr precīzi, par skolotājiem, kas maina domāšanu, par draudzību kā balstu, par džeza ietekmi uz roku un par to sajūtu, kad četras stīgas sāk būt vesela pasaule.

Kas tu esi, no kurienes nāc, kā sākās mūzika un basa stāsts?

Mani sauc Karīna Aurora Paņina. Šobrīd studēju Mūzikas akadēmijā. Mūzika man sākās bērnībā — vecāki mani aizsūtīja uz mūzikas skolu. Sākumā es biju saksofoniste. Pirmos gadus nejutu lielu azartu, bet 4. klasē sāka parādīties interese. Pēc izlaiduma gan sapratu, ka laikam ar mūziku nebūs. Nodomāju, ka mūzika nebūs mans virziens.

Bet tomēr aizgāji citur?

Jā. 8. klases sākumā man piedāvāja pievienoties sastāvam, un grupai vajadzēja basģitāristi. Argumentācija bija smieklīga: «Tu esi beigusi mūzikas skolu, gan jau tev būs viegli iemācīties jaunu instrumentu.» Es sākumā negribēju. Aizbraucu mājās un žēlojos vecākiem. Nākamajā dienā sākās interese — kas vispār ir basģitāra un kāpēc tai ir četras stīgas. Domāju — labi, pamēģināšu.

Un tad iepazinies ar Beāti Meirāni?

Jā. Viņa bija mana pirmā skolotāja un palīdzēja iestāties Mediņos. Mācību process man ļoti iepatikās. Patika iemācīties dziesmu un nospēlēt to ģimenes lokā. Tajā laikā mācījos tālmācībā, un Beāte ieteica stāties Mediņos. Tā arī izdarīju.

Kā sajuties tajā vidē?

Mediņu laikā ļoti iemīlēju instrumentu un mācību procesu. Ļoti piesaistīja cilvēki apkārt. Pēc Mediņiem sapratu, ka gribu turpināt. Nākamais solis bija akadēmija. Iestājos kopā ar draugiem. Beātei ir līdzīgs stāsts — viņa pati no saksofona pārgāja uz basu, tāpēc mums bieži ir smiekli par mūsu paralēlajiem likteņiem. Sākumā vispār viena otrai nepatikām! Pirmajā reizē, kad viena otru redzējām, mums abām bija sajūta: «Man šī meitene nepatīk.» Tagad esam ļoti labas draudzenes.

Redzi, cik interesanti viss savienojas. Starp citu, man ir novērojums — jaunā instrumentālistu paaudze ir daudz draudzīgāka nekā agrāk. Mazāk konkurences, vairāk koleģialitātes.

Es tam piekrītu. Man arī šķiet, ka mākslā jābūt sadarbībai, nevis konkurencei. Protams, autoritātes palīdz attīstīties, bet vide ir ļoti atbalstoša.

Pāreja no melodiska instrumenta uz basu — vai tā bija grūta?

Nē. Solfedžo un teorija, ko apguvu mūzikas skolā, man ļoti palīdzēja. Instrumenta spēlēšanu vajadzēja attīstīt, bet teorētiski viss salikās pa plauktiņiem.

Kas tevi visvairāk piesaista basā?

Skanējums. Tas ir minimālistisks, bieži nepamanāms, bet bez tā nevar. Un no praktiskās puses — basisti vienmēr vajadzīgi. Darbs ir.

Kad sākās kontrabass?

Kontrabasu es sāku spēlēt jau nedaudz Mediņos, laikam otrajā kursā — tādus pavisam pamatus. Man ir ļoti paveicies ar manu šī brīža specialitātes skolotāju, jo viņš ļoti labi pārzina abas pasaules — gan kontrabasu, gan elektrisko basu. Viņš cenšas man iedot visu informāciju, ko var, no abiem instrumentiem, un tas ļoti palīdz.

Tāpēc man ir sajūta, ka, ja nu jāspēlē viens vai otrs, es nejūtos apjukusi vai pazaudējusies. Protams, elektriskais bass man ir tuvāks, tas ir tas instruments, ar kuru es jūtos visērtāk. Bet tas, ka man ir abas bāzes — gan kontrabass, gan elektriskais — ir milzīgs pluss.

Kad iestājies Mediņos, tu vēl īpaši neklausījies džezu, vai ne?

Jā, tā ir. Kad iestājos programmā «džezs un populārā mūzika», mani vairāk interesēja populārā puse. Klasiskā mūzika mani nevilināja vispār. Mediņos, protams, vairāk sāka ievirzīt džezā — gan teorijā, gan repertuārā.

Pirmajā gadā es tikai noskaidroju, kas ir kas — kas ir džezā zināmie mākslinieki, kāda ir viņu mūzika. Tad man bija periods, kad ļoti daudz klausījos Avishai Cohen. Viņš man bija milzīga ietekme. Ne tikai kā mūziķis, bet kā komponists, kā personība. Viņš bija tas, kurš man parādīja, ka džezs nav tikai tas vecais Dixieland vai «vecā skola». Tas var būt moderns, krāsains, emocionāls.

Tas man atvēra acis — ka džezā ir vesela pasaule, un ka tā var būt tikpat aizraujoša kā roks vai popmūzika. Avishai Cohen mani tiešām ievelka džezā. Un tad es sapratu, ka gribu šo mācīties tālāk, nopietnāk.

Pastāsti par pieredzi akadēmijā.

Akadēmija man ir fenomenāla pieredze. Esmu augusi gan tehniski, gan muzikāli. Draugi, kas mani pazina Mediņos, saka, ka esmu kļuvusi pārliecinošāka. Projekti palīdz attīstīties. Spēlēju divās brīnišķīgās grupās — katrai ir sava odziņa. Akadēmija dod arī kontaktus. Ja es tur šobrīd nemācītos, nepazītu daudzus cilvēkus un nebūtu tik dziļi džezā. Kontakti džezā ir ļoti svarīgi. Es to ļoti novērtēju.

Tu tagad esi trešajā kursā, vai esi atradusi savu unikālo skaņu?

Es teiktu, ka vēl meklēju. Esmu sapratusi savu virzienu — džezs man ir ļoti tuvs, bet paralēli tam mana otrā lielā mīlestība ir roks. Tieši tajā es jūtu kaut ko ļoti savu. Esmu sākusi saprast, kā man patīk skanēt, kas ir mans raksturs, bet man liekas, ka vēl kaut kas pietrūkst, vēl ir nianses, ko jāatklāj.

Es nejūtos steidzīga — man ir laiks. Es gribu to skaņu atrast organiski. Esmu sākusi miksēt arī roķīgo pusi ar džezisko domāšanu, un man tas šķiet ļoti interesanti. Vienkārši jūtu, ka mans ceļš vēl nav līdz galam noformējies, un tas ir pilnīgi normāli. Es tam ļauju notikt pamazām.

Un roks ir tas, ar ko piedalies X faktorā?

Jā. Šogad piedalos ar savu grupu «Tikai Mēs». Ir nofilmētas divas no piecām tiešraidēm, un mēs vēl esam spēlē. Grupā sāku spēlēt caur kontaktiem — iepazinos ar pianistu, kurš ieteica grupai manu kanditatūru. Saskanējām, un tagad kopā esam gandrīz gadu. Es esmu atradusi savu roķīgo pusi, kas man ļoti patīk. Fanu bāze aug, viss izdodas. Mēs ceram tikt līdz finālam.

Vai džezizglītība palīdz spēlēt roku?

Jā, noteikti. Mans instruments ir bass, un tas jau pēc būtības ir pavadījuma instruments — tādēļ līniju domāšana ir ļoti svarīga gan džezā, gan rokā. Džezā mācoties, tu saproti, kā būvēt līnijas, kā radīt pavadījumu, kas ir muzikāls, nevis mehānisks. Kad es spēlēju ar grupu rokā, es uzreiz varu iedomāties, kādai tai līnijai jābūt. Ja es šo nebūtu mācījusies, man nebūtu tādas bāzes.

Džezs māca pielāgoties — tas ir žanrs, kurā tu ļoti daudz reāllaikā domā līdzi, klausies citos mūziķos, reaģē. Tas iedod elastību. Un tas man rokā ļoti palīdz. Es varu ātri saprast, kas nepieciešams dziesmai, kā to aiznest līdz klausītājam.