Latviskais kamoliņš pasaules mūzikā

Kā latviešu tautasdziesmas satikās ar pasaules mūziķiem un pārtapa starpkultūru stāstā

Latvijā mēs dziedātāju Artu Jēkabsoni jau sen mīlam un ar lepnumu sekojam viņas gaitām. Viņa ir viena no tām māksliniecēm, kas Latvijas vārdu nes tālu pāri okeānam — Amerikā, kur dzīvo un rada, bet vienmēr paliek ciešā saiknē ar savām saknēm. Pēdējo reizi ar Artu runājām brīdī, kad viņa bija nominēta Lielajai mūzikas balvai, un toreiz jau šķita, ka viņas ceļš tikai sāk vērsties plašumā.

Tagad Arta atgriežas ar īpašu projektu — albumu «Dziesmu kamoliņš», kas savij latviešu tautasdziesmas ar pasaules mūziķu skanējumu, laikmetīgiem ritmiem un starpkultūru sarunu. Par šo neparasto ceļu, par albuma tapšanu un par to, kā latvietis var justies mājās arī pasaules otrā pusē, mēs šoreiz parunājām.

Nu ko, parunāsim par tavu albumu? «Dziesmu kamoliņš» – smalks tradīciju un jaunrades savijums, kur tautas melodijas un stāsti satiek mūsdienīgu māksliniecisku skatījumu!

Tā albuma pamatideja bija paņemt latviešu tautasdziesmas esenci un tad to apdarināt citādākā, man personīgākā skanējumā. Šoreiz es vairāk meklēju iedvesmu no dažādiem žanriem, kas man dzīvē vienmēr ir bijuši tuvu – kaut kas, kas man patīk un ar mani rezonē: gan filmu mūzika, gan džeziņš, gan arī kaut kas no popa, tāda singer-songwriter stila, arī no elektroniskās mūzikas un klasiskās mūzikas. Es mēģināju saprast, kā katrai tautasdziesmai piešķirt to, kas man šķita atbilstošs tajā radīšanas mirklī un kā es pati sadzirdu šo tautasdziesmu.

Reizēm tās aranžijas, kas man izveidojās, bija diezgan liels eksperiments, arī man pašai negaidīts. Es nebiju domājusi, ka gala rezultāts būs tik daudzveidīgs. Varbūt «inovācija» nav precīzākais raksturojums, bet tas skaistais un jaukais bija tas, ka bija iespēja šo mūziku ierakstīt kopā ar dažādākajiem mūziķiem no dažādām valstīm – gan no Japānas, gan no Amerikas, gan no Taizemes, no Itālijas…

Man liekas, ka principā tas arī ir tas inovatīvais elements, ja tā var teikt – šī sasaukšanās, starpkultūru sajaukšanās kopā un svaigāka, mazliet citādāka skanējuma krāsu radīšana visa albuma garumā.

Jā, tāds tusiņš tev ir diezgan… liels! Maroka, Japāna, Itālija, Latvija…

Amerika, Taizeme. Kaut ko vēl aizmirsu… Argentīna, jā! Nu, principā, mūziķi nāk gandrīz no visiem pasaules kontinentiem.

Tas laikam ir diezgan interesanti arī viņiem – interpretēt tik svešu mūziku, jo es pieļauju, ka latviešu mūzika nav tik izplatīta Amerikā.

Jā, tas process vispār bija ļoti interesants. Tā ideja sākumā vairāk bija man galvā. Projekts sākās šeit, Ņujorkā, pirms kādiem desmit gadiem. Tiklīdz biju pārvākusies, man tika piedāvātas iespējas dziedāt daudzās latviešu kopienās, rīkot koncertus. Es mēģināju veidot tās programmas kaut kā personīgāk, atskaņot mūziku, kas man pašai ļoti patika. Arī tā vēlme iepazīstināt klausītājus ar džeza mūziku, jo zināju, ka daudzas latviešu kopienas šeit ļoti labi pārzina gan klasisko mūziku, gan kora mūziku. Man likās – jā, varbūt es varētu savā veidā klausītājus iepazīstināt arī ar džeza mūziku latviskā manierē.

Un tad kaut kā tās tautasdziesmu aranžijas tajā brīdī tapa – kā tāds impulss: varētu būt ļoti forši un interesanti to darīt. Man arī pašai ļoti patīk aranžēt. Un tad šajos desmit gados man sakrājās ap 40–45 tautasdziesmas, ko biju saaranžējusi. Klausītājiem ik pa laikam bija tas jautājums: «Nu, kad tad būs albums? Kad būs albums ar latviešu tautasdziesmu aranžijām?» Es pati īsti nebiju domājusi, ka ierakstīšu kaut ko tādu. Līdz beidzot, kaut kādā brīdī – tas bija Covid laikā – es sapratu: nu, varbūt tiešām ir vērts padomāt un ierakstīt arī albumu. Sākotnējā ideja gan bija, ka es viena pati visus instrumentus iespēlēšu…

Sākumā iznāca tā – man bija klavieres, vijole, balss, kaut kādas mazās perkusijas, mazā ukulele (ģitārlele)… To visu es pati iespēlēju. Bet tad, klausoties šos ierakstus, sapratu, ka man pietrūkst tas cilvēku komponents. Man vajag manus draugus blakus. Analizējot šīs jau ierakstītās dziesmas, es vizualizēju, dzirdēju, kurš kurā skaņdarbā varētu pievienoties un arī kuriem cilvēkiem jautāt. Tie bija gan tuvāki draugi mūzikā, gan vienkārši dzīvē, par kuriem zināju, ka ar viņiem tas varētu rezonēt. Tad katram izsūtīju projektu, skaņu celiņus. Projekts viss bija rakstīts atsevišķi – es ierakstīju savus celiņus, un tad visi pārējie lēnām pielika klāt savus instrumentus – basu, sintezatorus, bungas utt.

Tas principā bija tāds Covid projekts.

Pārsvarā, jā – tas viss notika attālināti. Arī tas bija interesanti! Covid laiks mums daudz ko iemācīja: gan Zoom lietošanu, gan video montāžu Final Cut, gan Logic Pro izmantošanu šādās situācijās. Šķita, ka tas varētu būt labs veids, kā noslēgt vienu posmu, atspoguļot, kā mums ir gājis pēdējos gados. Protams, tas bija liels eksperiments. Es tikai aptuveni zināju, kāds varētu būt rezultāts, bet daudz ko arī nemaz nezināju. Un tur laikam arī slēpās tas skaistums – priekš manis interesantais un neparedzamais: es nosūtu skaņdarbu, mūziķiem nedodot nekādu striktu virzienu, kā viņiem jāspēlē. Es teicu: «Pēc sajūtas. Kas ir tas, kā tu jūti šo mūziku?» Viņiem bija nosūtīts teksts, angliski pārtulkots, lai saprastu domu. Un tad, izejot no tā, viņi paši ierakstīja savas partijas, atsūtīja man, un tad man sākās producēšanas darbs – ko kurā brīdī kurā vietā likt, ko izcelt un ko arī izņemt… Tas bija ļoti interesanti un izzinoši priekš manis pašas. Man bija pāris dziesmas, kurās klausoties es vienkārši raudāju – no laimes. Tā pateicības sajūta, ka mūziķis ir to tik precīzi noķēris… un es sēžu pilnīgi pārlaimīga.

Ļoti spilgti atceros brīdi, kad Keita Ogawa – japāņu perkusionists un bundzinieks – atsūtīja savus perkusiju slāņus. Vienīgais, ko biju viņam pateikusi, – ka šī dziesma vēlāk varētu pārtapt par tādu kā deju gabalu. Tai ir 7/8 taktsmērs, visādi off-beat akcenti, un es iedomājos masīvu deju ansambli, kas to dejo. Viņš man saka: «Say no more» – neko vairāk vari neteikt, es sapratu. Tad viņš man atsūtīja fragmentu tuvāk pie skaņdarba beigām – to okeāna bungu partiju… Es klausos, un man skrien skudriņas, un gribas raudāt. Es viņam uzreiz rakstu, zinot, ka viņš vēl strādā pie šīs dziesmas: «Tu tik ļoti saprati! Tu tik dzīvi uztvēri šo mūziku. Paldies, ka esi daļa no šī projekta.»

Arī viņš pats bija ļoti aizkustināts. Viņš teica, ka tas liek domāt par viņa paša saknēm un par to, cik svarīgi ir nepazaudēt, no kurienes mēs nākam un kā mēs to varam mēģināt ielikt savā mūzikā.

Tas vispār izklausās pēc tādas avantūras bišķiņ.

O, jā, tiešām tā arī bija. Sākotnēji vienkārši bija doma, ka tas būs tā mierīgi, bet tas pārvērtās par riktīgi izaicinošu un azartisku piedzīvojumu kopā. Un savā ziņā arī ļoti emocionālu piedzīvojumu. Es tiešām ne mirkli nenožēloju. Man liekas, tas bija labs veids, kā arī atzīmēt mūsu latviešu tautasdziesmas un to, no kurienes es nāku. Ir svarīgi saglabāt to saikni un, varbūt, nākotnē arī jaunajiem cilvēkiem dot kādu iedvesmas avotu – turpināt attīstīt, darīt un klausīties arī šādā veidā radītu mūziku, lai mūsu tradīcijas turpina dzīvot.

Jā, es skatos, tev palīdzēja Latviešu fonds un Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonds un padome. Kas tās par organizācijām ir?

Jā, abas tās organizācijas ir saistītas ar latviešiem ārzemēs. Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras padome – tā bāzējas Kanādā, Amerikā un arī Latvijā. Tas būtībā ir fonds, kas palīdz latviešiem gan kultūras projektiem, gan citām iniciatīvām. Man liekas, ka šobrīd viņi atbild gan par kultūras pasākumiem, gan iesaistās dažādos forumos, izglītības procesos, sargā Latvijas neatkarību. Principā viņi palīdz uzturēt šo saikni ar latviešiem pasaulē. Latviešu fonds atbalsta kultūras pasākumus, mākslas projektus, filmas, mūziku, latviskās izglītības veicināšanu un dažādus citus projektus. Viņi ļoti bieži dod līdzekļus, piemēram, latviešu jauniešu nometnēm, kas notiek šeit Amerikā, kā arī Latvijā. Vēl ir ALA – American Latvian Association –, tā ir vēl viena liela organizācija. Un ir arī kultūras organizācija «Tilts», kas atbild par mūzikas koncertiem ASV. Tātad ir dažādas struktūras. Viņi ir ieinteresēti, lai latviešu māksla turpinās. Manā gadījumā tas bija finansiāls atbalsts, lai šis albums vispār varētu tapt. Tās ir ļoti jaukas organizācijas.

Vai tie ir tie paši, kas organizē Dziesmu svētkus Kanādā?

Viņi palīdz, jā – sponsorē, atbalsta ar naudiņām, reklāmu. Tā ir tiešām fantastiska iniciatīva.

Man liekas, nav pārāk daudz citām valstīm tādas iniciatīvas, kas palīdz diasporā uzturēt nacionālo identitāti.

Jā, man arī liekas. Daudzās vietās, cik es esmu dzirdējusi un ar cilvēkiem runājusi, biežāk ir tā, ka vairāk iesaistās vēstniecības, vai ir kādas mazākas organizācijas ar specifiskiem atbalsta mērķiem. Bet latvieši, man šķiet, aktīvi meklē iespējas, kā palīdzēt savējiem. Tas ir skaisti. Un kas man ļoti patīk, sadarbojoties ar šīm organizācijām – sajūta ir ļoti personiska. Tu vari satikt tos cilvēkus, sarakstīties ar viņiem – e-pasti ir ļoti sirsnīgi, tā atmosfēra ir ģimeniska. Tas arī nav tipiski daudzām organizācijām – tā personīgi komunicēt. Protams, jāņem arī vērā, ka šajās latviešu organizācijās nav simti vai tūkstoši cilvēku, kas tur strādā, bet ir cilvēki, kuriem tas patiesi interesē, kuri vēlas uzturēt to nacionālo identitāti dzīvu.

Un par pašām dziesmām pastāsti, lūdzu. Kā tu taisīji atlasi? Jo es redzu sarakstā gan ļoti pazīstamas dziesmas – nu, tur «Aijā žūžū» ir tāda šūpuļdziesmu himna, man liekas. Protams, «Tumša nakte, zaļa zāle» – tas arī ir ļoti pazīstams skaņdarbs. Bet ir arī tādas, ko es pirmo reizi vispār redzu. Kā tu izvēlējies, kāda bija izpēte?

Principā – pēc sajūtas. Šīs dziesmas dažādos veidos ir spēlējušas lielu lomu manā dzīvē – gan uzaugot, gan vēlāk, pētot. Piemēram, «Aijā žūžū» bija pirmā dziesma, ko es iemācījos. Mamma, krustmāte un omītes dziedāja man bērnībā vakaros, kad bija jāiet gulēt. Es principā uzaugu ar šo dziesmu, dzirdot to gandrīz katru vakaru. Un viņām nācās dziedāt bieži, jo es neaizmigu ar pirmo reizi – vajadzēja atkārtot. Tā bija arī pirmā dziesma, ko iemācījos spēlēt uz klavierēm un vēlāk uz vijoles.

«Caur sidraba birzi gāju» – arī viena no dziedātākajām dziesmām bērnībā. Man liekas, mēs viņu dziedājām gan bērnudārzā, gan mājās. Tas teksts mani ļoti personīgi uzrunāja.

Tad vēl ir «Sēju, rūtu, sēju mētru» – šī dziesma man ir ļoti īpaša, ko patiesībā atklāju šeit, Amerikā, pirms Covid laika, kad Rūta Muktupāvela ar Valdi Muktupāvelu bija šeit, Ņujorkā, Jonkeros, un sniedza koncertu un lekciju par tautasdziesmām. Viņiem bija ļoti skaista aranžija ar kokli. Pāris mēnešus vēlāk pati izvēlējos šo dziesmu un sāku aranžēt. Man ļoti patīk puķu tēma – es bieži cilvēkus salīdzinu ar ziediem: katrs savā brīdī uzplaukst, elpo, kustas un dzīvo.

«Dieviņu, tavu gaišumiņu» – tā ir oriģinālkompozīcija, balstīta uz dainu tekstiem. Tur ļoti smuki Sintija Grigorjeva ir iespēlējusi baslīnijas, Edo Gurs – flīgelhornu tādā Roy Hargrove manierē, un, protams, Keita Ogawa – perkusijas ar izdomu. Tāds grūvīgs gabals. Šī dziesma stāsta par visiem gaišajiem debesu spīdekļiem – tā tēma man vispār ļoti patīk.

To mēs atceramies vēl no albuma «Light»!

Man liekas, tā tēma vienmēr iet man līdzi – reizēm varbūt pat vairāk dziļāk sevī, bet kaut kur tur tā vienmēr parādās arī ārēji.

«Man dziesmiņu nepietrūka» ir, iespējams, mazāk pazīstama tautasdziesma, bet tās vēstījums tiešām runā par to, cik katram latvietim ir daudz dziesmu, un pienāk laiks, kad tās jāsatin savā dzīves un pieredzes kamolā. Šo skaņdarbu arī tā svinīgi un jauki ar mani kopā izpilda Sintija Grigorjeva un itāļu perkusionists Frederico Nelson Fiervanti.

«Dziesmu kamoliņš» arī ir oriģināldarbs. «Skaisti dziedi, lakstīgala» ir balstīta uz tautasdziesmu, bet tomēr vairāk to dēvēju kā oriģināldarbu. Šī arī vienmēr bijusi mīļa dziesma no bērnības. Un, kā es arī rakstu albuma aprakstā, Latvijā lakstīgala ir dziedošais putns, un varbūt tur arī ir kāda saikne ar to, kāpēc man gribas dziedāt…

Tātad tur ir arī autordarbi! Es jau sabijos – domāju, nu bāc, Arta, tu taču komponē, kāpēc ne šeit?

Nē, nē, ir. Autordarbi ir. Man vispār bija interesanti likt šo tautasdziesmu projektu kopā. Tas bija ap 2020. gadu, kad lēnām sāku nobriest tam, ka, varbūt, tiešām vajadzētu to albumu izveidot. Skatoties cauri tautasdziesmām, ko biju saaranžējusi līdz tam brīdim, man likās – nē, vēl nav. Nav tās sajūtas, ka šis ir tas, kas būtu jāieraksta. Man liekas, ka ap 2021. gadu biju sarakstījusi jau pāris demo versijas, lai saprastu, kā tas varētu izklausīties. Tagad ir interesanti paklausīties demo – cik ļoti viss ir mainījies. Daudzas no dziesmām ir iznākušas citādākas, nekā bija sākumā izdomāts.

Dziesma «Dziesmu kamoliņš» patiesībā bija pēdējā dziesma, kas noslēdza šo piedzīvojumu. Es 2023. gadā piedalījos Becca Stevens dziesminieku kursos – viņa vadīja meistarklases tieši par dziesmu rakstīšanu. Tajā laikā man bija jāplāno tūre ar kultūras organizāciju «Tilts» – «Latviju Dziesmu kamoliņš». Braucot tūrēs, man vienmēr ir uzdevums – uzrakstīt jaunu skaņdarbu vai jaunu tautasdziesmas aranžiju. Un «Dziesmu kamoliņš» tapa, pateicoties Beccas Stevens kursam un viņas uzdevumam – komponēt dziesmu tonalitātē, kurā es nekad pirms tam nebiju komponējusi. Man tas bija si mažors. Viņa prasīja vai nu komponēt uz instrumenta, ko nekad neesam izmantojuši, vienkārši rotaļāties, vai arī izvēlēties tonalitāti, kurā vēl neesam rakstījuši. Man bija paredzēts rakstīt uz savas ukuleles, bet burtiski divas stīgas pārplīsa, un nebija laika pirkt jaunas. Katru nedēļu bija jānodod jauns skaņdarbs, tas bija ļoti intensīvi. Tad es sapratu, ka rakstīšu si mažorā. Un tā «Dziesmu kamoliņš» tapa. Brīdī, kad sāku rakstīt, jau zināju, ka gribu to parādīt mūsu klasei – visi to kursā dzirdēja un teica: «Šis ir hīts.» Un galvenais, ka tie lielākā daļa bija amerikāņi, kas latviešu valodu nesaprot, bet emocionāli tā nostrādāja. Tad sapratu – šī dziesma ir tā, kas savilks kopā visu albumu. Tā runā par tautasdziesmu nozīmi manā dzīvē, par dziesmu vispār un par pašu «dziesmu kamoliņa» ideju – man ļoti patīk frāze «visas dziesmas izdziedātas, nu satinu kamolā».

Simboliski man vienmēr licies, ka dziesmas ir tik daudz, un ar katru dziesmu mēs kaut kādā ziņā pieaugam vai iegūstam pieredzi. Viss, ko mēs dziedam, kaut kādā veidā iziet caur mums. Mēs runājam caur savu pieredzi – tāpēc tekstu arī saprotam dziļāk, izlaižot caur savām sajūtām.

Tas kamola vijums – katra dziesma ir kā atmiņa, kā pieredze, kā brīdis manā dzīvē, kas ir bijis svarīgs, un šajā brīdī šī dziesma bija blakus. Tagad tas viss ir satīts tajā «kamoliņā».

Es skatos, tev šeit ir trīs latvieši – Jānis Rubiks, Sintija Grigorjeva un Krišs Veismanis, kurš taisījis miksu. Kā tev bija atkal pastrādāt ar saviem tautiešiem?

Ar Jāni mēs diezgan regulāri sadarbojamies, kad braucu atpakaļ uz Latviju. Šeit man tieši likās, ka «Aijā žūžū» varētu būt skaņdarbs, kur viņš basa spēli varēs iznest ļoti personīgi un emocionāli – kā jau Jānis.

Kā jau jauns tētis arī!

Jā, tieši tā. Tas bija skaisti. Sintija savukārt ir viena no maniem tuvākajiem draugiem gan muzikāli, gan cilvēcīgi. Mums ir daudz kopīga jau kopš Rīgas Doma kora skolas laikiem. Beidzot tā sagadījās, ka tapa skaņdarbs, kas vienkārši bija jāiedod Sintijai iespēlēt – un viņa to izdarīja uz visiem desmit, ar savu stiliņu, ar savu odziņu. Nesen arī saspēlējāmies trio koncertā ar Rihardu Kolmani un Sintiju – «Pusnakts dziesminieku trio», un īpašais viesis bija Ilona Kudiņa.

Un, protams, Krišs Veismanis. Viņš miksēja un māsterēja arī manu pirmo albumu «Light», un man gribējās, lai šī sadarbība turpinās. Man ļoti patīk ar viņu strādāt – Krišs ļoti labi un skaidri saprot manu mūziku un manu skanējumu. Es viņam varu uzticēties un paļauties, ka viņš atradīs veidu, kā izcelt to, ko es dzirdu savā galvā. Šoreiz mums sanāca tā, ka lielāko daļu dziesmu mēs miksējām kopā – «Light» albumam es daļu ar viņu paspēju, bet pārējo viņš darīja, kamēr es jau biju atpakaļ šeit, Ņujorkā. Viņš tik labi izjūt, kas man patiks un kas nē. Viņš pats brīžiem saka: «Jā, jā, es domāju, ka šis varētu nebūt tavs,» un trāpa. Mums ir ļoti laba saikne mūzikā, tāda uzticēšanās sajūta, un mēs tiešām strādājam kā komanda. Tas man vienmēr ir svarīgi – ka varu cilvēkiem uzticēties un ļaut viņiem darīt savu lietu, nevis «slāpēt» idejas. Man ir arī svarīgi, lai tas parādās albumā – tas ir kopdarbs, nevis tikai mana viena galva.

Vai tu plāno drukāt diskus arī?

Diski šoreiz nebūs klasiskā diska formātā. Mēs pašlaik ar Dārtu Galiņu strādājam pie bukletiņa, kas būs kā neliels mākslas darbs ar QR kodu, linku un kodu, kuru varēs nopirkt un pēc tam albumu lejupielādēt internetā. Es redzu, ka ļoti daudziem cilvēkiem mājās vairs nav atskaņotāju. Disku laiki diemžēl mazliet ir pagājuši. Tāpēc vairāk domāju par to, kā fizisku, taustāmu lietu – kā nelielu mākslas darbiņu. Jā, mūziku tāpat klausās Bandcamp, Spotify un citās digitālajās platformās…

Tātad, lielākoties, būs bukletiņš ar piekļuvi albumam. Un nākotnē noteikti ir plāns izdot arī savu pirmo vinila plati – par to es nopietni domāju. Vienkārši šobrīd bija jāskatās finansiāli, kurā virzienā ieguldīt. Es ceru, ka vinils iznāks kopā ar koncertuzvedumu, pie kura ļoti, ļoti lēnām strādāju.

Jā, tas arī bija mans nākamais jautājums – vai tu taisies dzīvajā šo arī izpildīt?

Nu, tas ir liels izaicinājums, jo tur ir ļoti daudz vokālo celiņu un, vispār, mūzikas instrumentu slāņi. Iespējams, pat vajadzētu tādu brangu ansambli skaita ziņā.

Nu ko, kori savākt nav taču tas grūtākais!

Jā, kori var savākt. Ideja noteikti ir taisīt koncertuzvedumu – šoreiz tiešām kā uzvedumu, ar gaismām, ar dejotājiem. Tādu lielāku projektu. Es bērnībā uzaugu arī ar uzvedumiem – deju kolektīvi, gaismas, stāsts – un man gribas pie tā atgriezties. Man liekas, šis projekts varētu būt tas, kas to palīdz «iedarbināt» – ļaut man atkal strādāt starpdisciplināri.

Plānojam, plānojam. Protams, ļoti daudz kas atkarīgs no finansiālās puses – kā salikt šo multimediālo pieredzi kopā, jo tas nav lēts prieks. Bet es ceru, ka pēc gada, pusotra… nu, labi, varbūt pēc diviem… tas varētu notikt kā svētku sajūtas koncerts – gan dziesmām, gan albumam, gan visiem, kas nāk klausīties.