Latvijas ģitārspēles dārgakmenis Nīderlandē

Ella Zīriņa: No JMRMV džeza pianistiem līdz Eiropas lielajām skatuvēm ar ģitāru rokās

2024. gada «Lielās mūzikas balvā» bija iekļauta kategorija «Par izcilu sniegumu džezā». Šai kategorijai bija nominēti trīs džeza smagsvari – Ivars Arutjunjans, Kārlis Auziņš, Toms Rudzinskis. Taču augšā «Gada jauno mākslinieku» kategorijā paspīdēja Ellas Zīriņas vārds. Manuprāt, Ella Zīriņa ir dārgakmenis, kas visai agri devās pašizaugsmes meklējumos no Latvijas uz Nīderlandi. Viņa visai strauji īsā laika posmā kļuva no studenta par mentoru. Viņa ir piedalījusies «BIMHUS», «North Sea Jazz», «Südtirol Jazzfestival», «Rīgas Ritmi» un Oslo džeza festivālā. Viņa ir dalījusi skatuvi ar Jesse van Ruller, Reinier Baas, Ben van Gelder u.c. Ellai ir ļoti spilgts rokraksts, kuru var dzirdēt arī pēdējā albumā «Bondless Blue, Sunset Hue», turpretī viņā jūtams miers un nosvērtība, kā arī jau izveidojusies apziņa par to, ko viņa vēlas no mūzikas. Sarunā par pēdējā laikā notikušo, viņas visai savdabīgo ceļu, kurā ģitāra bija vien izvēles instruments, nomināciju, Amsterdamu, skanējumu, kā arī par sievietēm instrumentālistēm mūsdienu džeza pasaulē.

2024. gadā tiki nominēta «Lielajai mūzikas balvai». Tas tevī raisīja izbrīnu vai pārsteigumu? Kāda bija tava reakcija?

Es biju priecīga, bet tas arī nebija tas, ko būtu gaidījusi. Es parasti cenšos nepieķerties lietām un idejām. Protams, esmu ļoti pateicīga būt šajā nominantu sarakstā, jo tur ir arī tādi mūziķi, kurus es ļoti cienu. Piemēram, Kārlis Auziņš, Ivars Aratjunjans, Toms Rudzinskis, Pēteris Vasks.

Tev ir bijuši kādi apbalvojumi vai nominācijas ārvalstīs?

Nīderlandē biju nominēta «Edison Awards», kas ir kaut kas līdzīgs mūsu Latvijas mūzikas balvai. Tiku nominēta arī jaunā mākslinieka kategorijā. Vienīgi pirms pāris gadiem ar savu trio kaut ko dabūjām «Virtual jazz competition», bet tas bija vairāk attālinātais konkurss, kur vienkārši jāiesūta pieteikums.

Es teiktu, ka varbūt retajam mūziķim balva ir pašmērķis. Lielākoties visi saka: «Tas ir patīkami, bet man īsti vienalga.» Vienīgi man jau liekas, ja tevi izvirza, tad tam ir bijis kaut kāds pamatojums. Vismaz to, ka šis iepriekšējais gads tev ir bijis bagātīgs koncertu un jaunas mūzikas ziņā. Izcel spilgtākos momentus.

Ir bijis tik daudz notikumu, ka ir grūti atcerēties visus. Parasti ir aptuveni 100 koncerti gadā. Esmu noteikti priecīga par to, ko šogad paveicu ar savu trio. Es piepildīju savu sapni, spēlējot Nīderlandes lielākajā «North Sea Jazz» festivālā, kurā spēlē leģendas. Man arī ir prieks par koncertiem, kurus sniedzam ar manu trio. Bijām spēlēt Vācijā, Igaunijā, kā arī Nīderlandē. Esmu priecīga, ka sanāca prezentēt albumu daudzās labās Nīderlandes koncertvietās. Prieks arī pasniegt meisterklases. Novadīju arī dažas meisterklases Bāzelē. Reizēm spēlēju arī solo repertuāru, bet mēs ar trio pārsvarā mētājamies pa Eiropu.

Cik tev ilgi noritēja darbs pie pēdējā «Ella Zirina trio» albuma «Boundless Blue, Sunset Hue»?

Bija viss ļoti ātri jāsagatavo – mūzika, aranžējumi. Jāiesniedz projekti, turpretī Nīderlandē rakstīju četrām vietām. Tas man bija trešais albums, tāpēc zināju ar ko rēķināties. Viss process sākās aptuveni janvārī un aprīļa beigās jau ierakstījām albumu. Tālāk jau pēcapstrādes darbi, kurus vienkārši nedaudz jāpieskata.

Banāls jautājums, bet kurš ir bijis tavs mentors džeza ģitārspēlē? Varbūt pastāsti no pašiem pirmsākumiem, kurš tevi pastūma uz priekšu?

Katram ir tādi cilvēki dzīvē bez kuriem mēs nebūtu tur, kur mēs esam. Stāstu es varbūt sāktu ar to, ka mamma mūs tomēr spieda mācīties to mūziku. Sāku mācīties Rīgas 6. vidusskolā, kur mācījos klavieres pie Ļizetes Stapānes. Viņa mani noteikti tīņu gados pastūma uz priekšu. Man skola bija pat piešķīrusi vienu papildu klavieru stundu. Mani ļoti interesēja mūzika un klavieres. Es domāju cilvēki to redzēja. Pēcāk sekoja jau Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskola. Tur mans mentors bija Elvijs Grafcovs. Sākumā es iestājos džeza klavierspēlē. Mans pedagogs Raimonds Petrauskis bija nenormāli foršs, turpretī ļāva pāriet uz ģitārspēli, ko es arī ļoti novērtēju. Savukārt Elvijs man jautāja, ko es māku. Toreiz nospēlēju kaut kādu Jimmy Hendrix gabalu. Otrajā kursā viņš mani ielika arī ansamblī, kaut arī ģitāra bija mans izvēles instruments. Viņš man deva vienkārši iespēju spēlēt ar cilvēkiem. Bez tā es nebūtu tur, kur es esmu. Pamatā man bija divas izvēles, ko darīt tālak. Man bija divas idejas – JMRM vai Jaņa Rozentāla Mākslas skola. Mācījos gleznot, jo tā arī bija viena no manām lielajām degsmēm. Šīs abas lietas man ļoti patika, tomēr izvēlējos džeza klavieres. Vispārīgi Amsterdamā arī man patrāpījās pedagogi, kas mani ļoti atbalstīja.

Kāpēc izlēmi par labu Amsterdamai? Gribēji tikt pie konkrētiem pasniedzējiem vai tevi vienkārši interesēja konkrēta skola?

Man šķiet, ka tā bija kaut kāda sirdssajūta. Man bija sajūta, ka ir jābūt citā vidē. Tā bija vienkārši intuīcija, kura teica, ka man ir jādodas projām. Elvijs toreiz ieteica Amsterdamu. Par to es biju dzirdējusi arī Toma Rudzinska, Matīsa Čudara, Kaspara Kurdeko dēļ. Man šī skola likās kā labākā vieta Eiropā. Veicu izpēti, klausījos to mūziku, jutu saikni. Man gribējās būt daļai no tās vides.

Man šķiet, ka ģitāristu pasaule ir ļoti sarežģīta. Ģitāru spēlē daudzi un skanējums var krasi atšķirties katram. Kā tu atradi savu skanējumu?

Šis ir ļoti labs jautājums, par kuru varētu runāt stundām. Zinu, ka Amsterdamā redzēju to, ka visiem ģitāristiem, ar kuriem rezonēju, ir spēcīga individuālā balss. Es centos saprast, kas katrā no maniem mīļākajiem ģitāristiem veido to viņu balsi tik īpašu. Ja kaut kas no tā emocionāli rezonēja ar mani, tad es centos to no viņiem paņemt savā ģitārspēlē. Man vienmēr ir paticis spēlēt ar daudzām atvērtajām stīgām, jo tas veido ļoti rezonējošu skanējumu. Tas man atgādina arī klavieru skanējumu, jo tur arī var lietot sustaine pedāli. Es vienmēr cenšos kā tāda švamme uzsūkt informāciju. Piemēram, arī klausoties Aleksandra Skrjabina mūziku. Atceros, kā klausījos Morisa Ravēla mūziku un viņam viens skaņdarbs sākās ar kvintām visai zemā reģistrā. Tad es domāju, kā es šo varu pielietot ģitārspēlē. Izdomāju pati sev vingrinājumu, kur varu kvintas izpildīt pa visu grifu. Es tiešām laikam ņemu tās mazās lietas, kas man patīk, no jebkāda žanra, stila mūzikas.

Kāda ir tava spēlēšanas rutīna?

Tā ir ļoti mainīga. Kad man bija jāgatavojas albumam, tad es vienu nedēļu izolējos un komponēju no rīta līdz vakaram. Man jau šķiet, ka man nav tāda ļoti strikta spēlēšanas rutīna. Ir tādi brīži, kur man nedēļu ir jābūt citā valstī, tāpēc nevaru atrast laiku noteiktai rutīnai. Es parasti cenšos vienkārši sagatavoties uz noteiktu projektu, nevis kaut kādam ilgtermiņa plānam.

Mūsdienās aktuāls jautājums – kā ir būt sievietei džeza pasaulē? Agrāk instrumentālistu vide bija ļoti maskulīna, taču tagad tā proporcija mainās. Varbūt tev ir kaut kādi novērojumi?

Par šo jautājumu noteikti arī varētu diskutēt ilgi. Nīderlandē cilvēki vairāk apzinās to, ka nav pietiekams un vienlīdzīgs balanss starp dzimumiem. Man ir teikuši vīrieši, ka sievietes jau dabū iespējas politisku iemeslu dēļ. Cilvēki cenšas būt iekļaujošāki, tāpēc dzirdi komentārus no daudziem, ka tu esi dabūjusi iespēju spēlēt kaut kur tikai tāpēc, ka esi sieviete. Daudzas koncertzāles arī sāk likt vairāk sieviešu attēlus uz plakātiem. Kaut kādā brīdī tas var radīt šaubas par mūsu darbu un vērtību. Vīrieši cenšas ielūgt sievietes savā sastāvā, jo vēlas daudzveidību, kas ir ļoti labi. Kad atbraucu uz Amsterdamu, tad neredzēju nevienu sievieti, kas spēlē ģitāru. Es zinu, ka tas skan dramatiski, bet tāda man bija sajūta. Es bieži dzirdu daudzus ģitāristus, kas spēlē ar tādu ļoti lielu un maskulīnu enerģiju. Man ir bijušas pārdomas par to, ka man nav, ko dot klausītājiem, jo es vienmēr salīdzināju sevi ar viņiem. Šis ir ļoti sarežģīts jautājums. Man šķiet esam tādā dīvainā fāzē. Vīrieši domā, ka iespējas sievietēm ir tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes. Tomēr, ja apskatāmies festivālu statistiku, tad sievietes ir tikai trešdaļa no dalībniekiem.

Mēs varam palūkoties arī uz bigbendu sastāviem. Es gan tur neredzētu vispār jebkādu sieviešu instrumentālistu pārsvaru.

Jā, noteikti. Man personīgi dažreiz ir jocīgi, ka cilvēki ļoti uzver to faktu, ka esmu sieviete. Arī recenzijās raksta, ka nevar bieži redzēt sievieti, kas spēlē ģitāru. Arī pēc koncertiem man ir teikuši, ka spēlēju ļoti sievišķīgi. Tad man rodas jautājums – ko tas nozīmē? Man šķiet ir vīrieši, kas spēlē pat varbūt klusāk un maigāk nekā es. Man liekas, ka vienkārši ir jābeidz klausīties komentāros.

Tev ir kāds traks sapnis?

Man ir – spēlēt duo ar Bill Frisell. Kopumā es teiktu, ka būtu forši spēlēt kopā ar saviem elkiem un cilvēkiem, kas mani iedvesmo. Pašlaik man nav jauns albuma plāns. Pēdējos divus gadus fokusējos uz to. Domāju, ka tagad vienkārši meklēšu idejas. Man ir sapnis arī sarakstīt programmu ar stīgu kvartetu un trio. Man ir bijis sapnis arī vairāk orķestrēt mūziku lielākiem sastāviem. Vienreiz rakstīju bigbendam, gribētu strādāt ar lieliem sastāviem, man patīk orķestrālā mūzika un visas krāsas, ko tā sniedz. Tas ir liels darbs, kas ir priekšā.

Kā tu vērtētu Latvijas lomu Eiropas džezā tagad?

Nīderlandē ir daudz latviešu džeza mūziķu. Visi viņi šeit ir ļoti mērķtiecīgi un strādīgi. Viņi atvēl enerģiju un laiku. Citreiz satiek cilvēkus no citām kultūrām, kuri ir vairāk vieglprātīgi, tomēr latviešos ir kaut kas dziļāks iekšā attiecībā pret mūziku. Latvijā džeza mūzika ir kaut kas salīdzinoši jauns, taču jau daudz kas ir noticis pēdējo 15 gadu laikā. Mums ir izcili mūziķi, kas ir bijuši ārzemēs un atgriezušies Latvijā. Mums ir ļoti daudz talantīgu mūziķu, taču paši esam kopumā maz, tāpēc džeza auditorija Latvijā ir krietni mazāka nekā citās valstīs. Man liekas, ka Latvijā ir daudz talantīgu mūziķu.