Katrs stāsts ir citāds

Mācīties izlauzties cauri vecajiem noteikumiem

Ideja radīt žurnāla numuru, kas pilnībā veltīts sievietēm Latvijas džezā, parādījās pēc 2025. gada februāra notikumiem, kad žurnālistu izmeklēšana atklāja šausminošus seksuālās uzmākšanās gadījumus Mūzikas akadēmijā. Mana pirmā reakcija ātri mainījās no «Cik briesmīgi, ka šīm sievietēm nācās izciest ko tik traumatisku un iznīcinošu…» uz «Dievs, paldies, ka mūsu džeza nodaļā viss ir citādi un mums nav par ko uztraukties.»

Bet tad es pieķēru sevi. Pat ja mūsu vide patiešām ir droša, draudzīga un cieņpilna, eksistē arī pasaule aiz mūsu klases sienām, un katrs skolotājs un katrs students nes līdzi savu personīgo vēsturi, veidotu jau sen pirms šī brīža. Es zinu, ka šodien mēs daudz labāk saprotam, ka vīrieši un sievietes ir vienlīdz spējīgi, ka dzimums nenosaka instrumenta izvēli, un ka daudzveidība bagātina mūziku, ko radām. Un tomēr palika neatbildēts jautājums: vai paaudze, kas māca šodien, tiešām ir tik citāda, ka pagātnes stereotipi mūs vairs neietekmē? Vai mēs patiešām esam tam pāri?

Tā sākās mans mazais ceļojums, runājot ar sievietēm džezā. Mans mērķis nebija apkopot ciešanu stāstus. Es gribēju parādīt, ka mūsu džeza vide patiešām var būt iekļaujoša, atvērta un daudzveidīga — ka cilvēkus vērtē nevis pēc lomām, ko viņiem piešķir sabiedrība, bet gan pēc talanta, godīguma un atdeves.

Šī saruna bija pirmā, ko veicu pēc tam, kad akadēmijas stāsts sāka nākt gaismā. Es uzaicināju Ilonu Kudiņu — ASV dzīvojošu flautisti ar spēcīgu personīgo stāstu. Jāatzīst, kad rakstīju viņai, mani emociju viļņi bija augsti, un es diezgan emocionāli aprakstīju situāciju savā dzimtajā pilsētā. Dabiski, mūsu saruna sākās ar viņas reakciju uz visu notiekošo.

Ilona Kudiņa

Galvenā doma pēc tavas ievada runas bija tā, ka katrs gadījums ir citāds. Katra cilvēka pieredze ir citāda. Cilvēki bieži domā, ka «tur kaut kur» ir labāk — varbūt Amerikā, ar Boston Globe, New York Times, publicitāti un tamlīdzīgi. Vai tas tiešām ko maina? Tas ir diskutabli. Varbūt sievietes biežāk runā skaļi, varbūt iespēju viņām ir vairāk, bet es neteiktu, ka tur viss ir ideāli.

Šī tēma pati par sevi ir ārkārtīgi sarežģīta. Runājot par Mūzikas akadēmiju — man sāp sirds par tām meitenēm, kas izgāja sabiedrības priekšā un bija spiestas savu traumu pārdzīvot tik redzamā veidā. Daži saka klasisko frāzi — ka «ne jau katra sieviete ir nevainīga», ka dažas «pašas izraisījušas problēmu». Es varu pateikt tikai vienu: trauma, ko sievietes dažkārt piedzīvo savās mācību vietās, ir briesmīga. Tā ir ļoti sarežģīta. To saku no pieredzes. Tas ir atkarīgs no cilvēka — cik viņš ir stiprs, kā audzināts, kāds atbalsts apkārt, vai tas ir sieviete, vīrietis, jebkurš. Un, manuprāt, vissāpīgākais ir tas: tikai tie, kas paši ir gājuši cauri traumai, patiešām spēs saprast citu, kas to ir piedzīvojis. Tikai tie.

Tie, kuriem paveicies vai kuri bijuši pasargāti, kuri neko tādu nav pieredzējuši — viņi nekad pilnībā nesapratīs. Un tāpēc publiski runāt ir tik grūti. Tie, kas to nav piedzīvojuši, ar dažiem komentāriem var praktiski iznīcināt cilvēku vai vēl pasliktināt situāciju. Mans skatījums: tas ir skumji un briesmīgi. Es priecājos, ka mūsdienās cilvēki runā skaļāk. Vai tas ir labāk vai sliktāk? Godīgi — es nezinu, viss ir tik sarežģīti. Bet, manuprāt, Latvijā jau sen bija laiks par to runāt atklāti, īpaši par Mūzikas akadēmiju. Jaunie mūziķi ir tik ievainojami; viņu personības vēl veidojas. Viņi ir pelnījuši drošu vidi.

Es gan neplānoju uzreiz ielēkt pašā sarežģītākajā tēmā. Sākotnējā doma bija veidot priekšstatu par to, kā meitene izvēlas instrumentālo profesiju, ņemot vērā savu pieredzi un vidi — vai tā būtu maza pilsēta, liela pilsēta vai pat cita valsts. No manas perspektīvas tagad viss uzlabojas — skatoties vien uz to, cik daudz meiteņu izvēlas instrumentālās specialitātes, piemēram, Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā. Tas ir labi. Ideālajā pasaulē tas, protams, vispār nebūtu jautājums. Bet, runas pēc, tas ir pozitīvi. Tas nozīmē, ka meitenes jūtas pietiekami pārliecinātas izvēlēties profesijas, kas tradicionāli skaitās «vīrišķīgas». Zinu, ka šogad Mediņos ir tikai viena pianiste — un tā ir meitene. Par pūšaminstrumentiem nezinu, bet kopējā tendence šķiet pozitīva. Un tomēr es joprojām dzirdu frāzes: «Nu, meitenei taču jāspēlē vijole vai flauta, varbūt.»

Un kas to teica?

Nesauksim vārdus.

Noteikti kāds vecās skolas kungs, vai ne? Ar tiem izteikumiem, kas bieži tiek pasniegti kā joki, kā mēs zinām, bet tajos vienmēr ir daļa patiesības. Pat ja cilvēks to nedomā agresīvi, tas tomēr par kaut ko liecina. Bet tieši te sākas skolotāja ētika. Skolotāja darbs nav paredzēt, kas notiks ar tavu karjeru. Tikai Dievs zina, vai «pareizi», ka tu izvēlējies ģitāru, flautu, saksofonu vai ko citu. Skolotājam nav tiesību izteikt šādas piezīmes. Tev arī nav jāskaita katrs teikums un katrs skatiens, bet skolotāja darbs ir mācīt. Dot prasmes sievietei, vīrietim, jebkuram. Nav nozīmes, vai tas ir sieviete, vīrietis, vecāks, jaunāks, no šīs vai citas kultūras. Ja tu sasniedz šo domāšanas stāvokli, visi tie «ismi» — seksisms, vecuma diskriminācija, rasisms — zaudē spēku. Jaunākā paaudze augusi citā vidē. Kad es mācījos, pat ētikas komisijas, šķiet, nebija. Un mūsu paaudze par to īsti nerunā.

Kāpēc, tavuprāt, jūsu paaudze par to nerunā?

Daļēji tāpēc, ka… kāda jēga? Turklāt karma nekad nepazaudē adresi. Ja esi izgājis cauri noteiktai pieredzei — vai tiešām gribi tur atgriezties? Bieži šķiet labāk to enerģiju izmantot kam citam — radīt mūziku, darīt ko pozitīvu. Man šķiet lieliski, ka tagad spēlē vairāk sieviešu. Man viss ir par līdzsvaru. Mums vajag vīriešus, vajag sievietes — viss ir labi.

Bet atkal — skolotājs nav Dievs. Tikai Visums zina, kas notiks ar to meiteni, ja viņa spēlēs flautu, ģitāru vai ko citu. Tu neesi viņas ādā. Tu nezini. Varbūt Beyoncé uzaicinās to ģitāristi tūrē un viss dzīvei būs nokārtots. Kā to var zināt?

Kā tas bija tev, kad tu augi? Tu esi no Krāslavas, vai ne?

Es uzaugu Špoģos, jo mani vecāki tur bija skolotāji, bet daudz laika pavadīju pie vecmāmiņas Treikanišķos, Krāslavas rajonā — principā nekurienes vidū. Kad man bija ap deviņiem gadiem, pārcēlāmies uz Daugavpili, un tur es gāju mūzikas skolā. Daugavpils bija lieliska. Varu teikt tikai labāko. Viņi mīlēja džezu. Vide bija daudzveidīga. Mums bija ansamblis «Daugaviņa», un mēs ceļojām pa visu Padomju Savienību. Bērnība mūzikas ziņā bija perfekta.

Kā tu nokļuvi pie flautas?

Sākumā gribēju būt pianiste. Bet tā bija Padomju Savienība. Deviņu gadu vecumā tu jau skaitījies «par vecu», lai sāktu klavieres vai vijoli. Tā nu viņi teica: tev ir divas iespējas — čells vai flauta. Es paskatījos uz čellu un nodomāju: «Tas ir par smagu.» Flauta izskatījās labi. Tehniski gribēju spēlēt klavieres, un man tās joprojām ļoti patīk. Bet bija stingra padomju dāma, kas par mani izlēma.

Vai tev flauta sākumā patika?

Bija okei. Domāju, ka kādā brīdī gribēju pamest, bet skolotāja atnāca un teica: «Nē, tev jāpaliek.» Un man prieks, ka paliku. Bet es vienmēr spēlēju obligāto klavieru priekšmetu — un tās palika mans otrs mīļākais instruments.

Un tad tu aizgāji uz Daugavpils mūzikas koledžu?

Jā — mūzikas skola, tad dabīgi tālāk koledža, un tad akadēmija. Starp citu, mani pieņēma arī Maskavas konservatorijā, bet mamma neļāva man tur doties.

Vai, tavuprāt, tev vajadzēja doties uz Maskavu?

Man tur patika. Iestājeksāmenos bija lieliska pieredze, skolotāji mani iepatikās. Bet mamma teica «nē».

Es zinu, ka jaunākās paaudzes sievietēm, kuras mācījās Maskavā, bieži ir sarežģīti stāsti — krievu skola var būt kā izdzīvošanas nometne: viņi cenšas tevi salauzt, un, ja tu padodies, «tātad neesi īsts mūziķis». Ja izdzīvo — tad esi «vērtīgs».

Es tur nebiju, tāpēc bija tas, kas bija — mana pieredze Rīgā.

Vai Rīgā bija tāpat?

Tajā laikā nebija džeza nodaļas. Tātad man bija dubultā dzīve. Dienā — klasiskā pasaule, akadēmija. Vakaros — klubi, vienīgā vieta, kur patiesi spēlēt, improvizēt, iegūt pieredzi. Sievietēm bija grūti. Tajā brīdī tā nešķita — liekas, ka vienkārši jautri. Bet, skatoties atpakaļ, saproti lietas. Nāc mājās naktī un met visus drēbes mazgāt, jo tās ož pēc dūmiem.

Bet man tas patika. Patika improvizācija, patika džezs kā koncepts. Spēlēju ar fantastiskiem mūziķiem un vispārīgi jaukiem cilvēkiem. Vienkārši nekas nebija strukturēts; viss bija jāizdomā pašai. Es atbraucu no Daugavpils. Rīgā nevienu nepazinu, tāpēc bija jālasa starp rindiņām, nezinot pašas rindiņas. Tad ar Erasmus aizbraucu studēt uz Nīderlandi un Londonu — tas deva lielu iedvesmu.

Kurā gadā tas bija?

Akadēmijā sāku 1991. gadā. Tātad — tanki uz ielām, un es gatavojos pūtēju konkursam, kamēr vēsture notiek tepat blakus.

Mēs spēlējām pustukšos klubos. Es spēlēju Raimonda Raubiško kvartetā «Flute Fever» — muzikāli lieliski, bet klausītāju gandrīz nebija. Latviešu — vēl jo mazāk, pārsvarā tūristi. Tātad es galvenokārt spēlēju ārzemniekiem; neviens īsti nezināja, ko daru savā brīvajā laikā. Varbūt kaut kur ir ieraksts no «Bilžu» festivāla.

Kā tu vispār atklāji džezu?

Patiesībā — caur kaimiņiem. Daugavpilī bija akordeonistu orķestris, ko vadīja Valērijs Hadukins un viņa dēls Aļoša. Viņi dzīvoja netālu, un mans tēvs ar viņiem draudzējās. Es gāju pie viņiem ciemos, un tur bija plates, CD, video, kasetes. Tur pirmo reizi dzirdēju džezu. Aļoša spēlēja fantastiski. Man tas uzreiz iepatikās — tas bija dzīvs, jautrs, īsts.

Kāda bija attieksme pret džezu akadēmijā tajā laikā?

Nu, cilvēki mēdza teikt: «Ja tu atgriezīsies spēlējot bez vibrato, tad labāk vairs neatgriezies.» Ļoti stingri priekšstati. Es klausījos Mailsu Deivisu, «Cool jazz», visas tās krāsas, un tad kāds saka: «Tā nedrīkst spēlēt.» Šodien tas šķiet absurdi.

Tātad — divas dzīves: diena un nakts.

Jā, zināmā mērā. Es uzrakstīju pat rakstu par šo tēmu!

Kad tu pārcēlies uz ASV?

2001. gadā. Dzimusi 1971. gadā, akadēmijā iestājos 1991., uz ASV pārcēlos 2001., un ierados tieši uz 11. septembri.

Veiksminiece…

Acīmredzot man patīk drāma. Mēs bijām konkursā Helsinkos ar manu toreizējo vīru. Viņš spēlēja, es spēlēju, es dabūju stipendiju, un tad devos mācīties uz Berklee (Bērklija Mūzikas koledža). Tā tas sākās.

Kā tu raksturotu kontrastu? Latvija vs. Berklee?

Berklee gandrīz neviens nezināja, kur ir Latvija. Tagad, protams, zina Porziņģa dēļ un citu iemeslu dēļ, bet 2001. gadā jautāja: «Tu esi no Baltkrievijas? Kur tas ir? Jums tur ir džezs?» Tātad atkal — viss jāsāk no nulles. Bet tas, kas man visvairāk patika Berklee, bija sajūta, ka esmu viena vesela persona. Nebija svarīgi, no kāda stilistiskā fona nāku. «Šī ir Ilona. Viņa spēlē flautu. Labi, spēlējam.»

Flauta ir elastīga — var iekļauties jebkur. Klasika, džezs, eksperimentālā mūzika — mēs esam krāsa. Man patika šī ideja: tu jūties iedvesmota, pacelta. Neviens neteica: «Flauta? Ko tu ar to darīsi?» Nebija viņu darbs šaubīties — tas bija mans uzdevums kaut ko no tā uzbūvēt.

Iedvesmas un ideju ziņā tas bija skaisti. Un man tur nebija nevienas no tām problēmām, kādas bija Latvijā. Protams, bija grūti nomaksāt rēķinus, bet emocionāli jutos labi, atbalstīta. Tur arī sāku komponēt. Pirms tam man bija komplekss: harmonisko instrumentu spēlētāji «zina akordus», «zina īstās lietas», un es kautrējos rādīt savas idejas. Berklee man deva dzirksti. Es sapratu: «Šīs ir manas astoņas taktis. Tā domāju. To gribu pateikt.» Tas man iedeva gan prasmes, gan pārliecību.

ASV cilvēki runā skaļi. Ja ir problēma — runā. Vai tev tur bija saskarsme ar tēmu «vietu sievietēm džezā»?

Kad nokļuvu ASV, man jau bija savs viedoklis, ko veidoja pieredze Latvijā. Pirmkārt, ir jādziedē sevi, pirms vari skaidri domāt par tēmu. Es daudz strādāju ar emocionālo inteliģenci — gan pati, gan ar speciālistiem. Aizbraukšana palīdzēja. Daudzi nekad nepamet vidi, kurā tika sāpināti, un tā arī nekad neizdziedējas.

Pēc tam lietas kļuva skaidras. Man bija «radari». Nespert kāju uz tiem pašiem mīnas laukiem. Neteiktu, ka ASV man bija tiešas problēmas. Protams, tā joprojām ir mūzikas pasaule, un politika tur vienmēr pastāv. Bet es braucu savu dzīves «mašīnu» gudri.

Kas mani patiesībā pārsteidza vairāk — cik agresīvas sievietes var būt cita pret citu. Kādu nakti biju uzaicināta uz ballīti — jauki, tas nozīmē, ka tevi pamana, un jaunā valstī tu gribi iederēties. Pie manis pienāk sieviete un prasa: «Vai tu gulēji ar to cilvēku?» — par ļoti cienījamu mūziķi. Es biju tik pārsteigta, ka atbildēju: «Man vajadzētu?» Tas bija muļķīgs, uzbāzīgs jautājums. Viņa mani nepazina; bijām knapi paziņas. Bet tas parādīja viņas konkurenci, nevis manu. Viņai kaut ko vajadzēja no viņa, nevis man. Dažreiz, runājot par šīm tēmām, cilvēki koncentrējas tikai uz vīriešiem un aizmirst, ka arī sievietes var būt daļa no problēmas.

Pēdējos gados ir daudz projektu «Sievietes džezā» — kategorijas, granti, konkursi. No vienas puses — lieliski. No otras — kā palīdzēt, nepadarot to par mākslīgu? Kā izvairīties no jautājuma: «Viņa grupā ir tāpēc, ka spēlē labi, vai tāpēc, ka vajadzēja sievieti?»

Tu uzdod ļoti labus jautājumus. Tas ļoti atkarīgs no dzīves posma. Ja tu esi jauna mūziķe, tev tiešām var būt vajadzīgs tas papildu grūdiens — meistarklase, īpaša programma. Berklee kompozīcijas klase man bija tieši tas. Tā deva pārliecību. Ja es būtu palikusi vecajā vidē, iespējams, nekad nebūtu sākusi komponēt. Katrs gadījums ir individuāls. Man pašai svarīgs ir līdzsvars. Mums vajag vīriešus, vajag sievietes. Bet piekrītu: es negribu sievieti savā grupā tikai tāpēc, ka viņa ir sieviete. Es gribu spēlēt. Ja viņa spēlē lieliski — brīnišķīgi. Ja nē — dzimums to neizglābs.

Nesen spēlēju ar brīnišķīgu pianisti. Viņa bija uzvarējusi sieviešu džeza konkursā. Es izlasīju biogrāfijā «women in jazz» un īpaši nedomāju par to. Bet, kad mēs spēlējām, mani patiešām iespaidoja viņas profesionalitāte — muzikāli, emocionāli, cilvēcīgi. Tajā brīdī man vajadzēja atbalstu — man bija veselības problēmas — un viņa bija tieši tas, kas vajadzīgs: koncentrēta, atbalstoša, organizēta. Viņai nebija jāuzaicina mani — flautisti — uz svarīgu koncertu. Viņai bija daudz kolēģu. Bet viņa to izdarīja, jo jutās, ka muzikāli tas būs pareizi. Mēs nekad nerunājām par «sieviešu spēku» vai ko tādu. Tas vienkārši bija pareizais muzikālais sastāvs pareizajā brīdī. Tātad — šādi projekti var palīdzēt. Bet ilgtermiņā izšķirošais ir prasme un muzikālā saikne.

Runāju arī ar saksofonisti, kas pārcēlās no Baltkrievijas uz Latviju. Viņa mācījās Maskavā, spēlē baritona saksofonu — lielo, smago. Viņa teica: sākumā bija lielāka augumā, tad notievēja, un tikai tad sāka saņemt ielūgumus spēlēt. Tad viņa spēlēja sieviešu ansamblī — «čika band», kā viņa teica. Maskavā tas esot ļoti populāri: sievietēm ir drošāk spēlēt kopā ar sievietēm, kas jau pati par sevi ir zīme, un otrs — «skaistas sievietes, skaistos tērpos, spēlē skaistu mūziku» — kam gan tas nepatiks? No vienas puses — dod iespējas. No otras — sāk justies kā zoodārzā: «Skat, sieviete, kas var spēlēt sarežģītu mūziku un izskatās skaisti.»

Ja tādi ansambļi pastāv, tātad ir tirgus. Noteikti katrai lietai ir sava vieta. Man tas atgādina flautu ansambļus ASV — arī es tādu vadīju 10 gadus. Lielākoties tās ir sievietes. Es fokusējos uz mūziku: skaņas, krāsas, harmonijas.

Varbūt šīm sievietēm patiešām patīk spēlēt kopā. Varbūt viņām patīk tēls, kleitas, šovs. Katrs meklē citādu. Personīgi esmu introverte. Man nepatīk lieli bari, tāpēc neredzu sevi tādā ansamblī. Bet esmu iemācījusies nekad neteikt «nekad». Dažreiz domā: «Nu nekādā gadījumā,» bet pēc desmit gadiem dari tieši to un baudi.

Vai, tavuprāt, vīrieši un sievietes spēlē atšķirīgi?

Domāju, ka jā. Kāds klasiskais pianists reiz teica: vīrieši bieži domā lielās struktūrās — lielās līnijās, lielajā formā. Sievietes biežāk fokusējas uz tembru, detaļām, niansēm. Tāpēc sonātes formā reizēm pazūd lielais kopskats, jo mēs ļoti iemīlamies detaļās. Es nesaku, ka vienmēr, bet es sevi tajā pazīstu.

Kad ierakstīju savu albumu, apzināti izlēmu: es nesacentīšos ar puišiem. Palikšu sev uzticīga. Es neesmu vīrietis, man nav jāspēlē kā vīrietim. Tas pat rada jauku kontrastu — liriskāka, sievišķīgāka solo skaņa līdzās spēcīgam basa vai bundzinieka solo. Tev nav jāpierāda, ka vari būt tikpat agresīva vai «muskuļaina». Protams, ja esi tādā noskaņojumā, vari. Dzīve ir gara; mēs ejam cauri fāzēm. Tātad jā — ir atšķirības domāšanā, skanējumā, instrumenta pieejā. Un tas ir labi. Tas rada daudzveidību.

Ko tu novēlētu jaunajām meitenēm, kas sāk mācīties mūziku — skolā vai koledžā?

Sekojiet savai kaislībai. Tas ir pats svarīgākais. Patiesi mīliet to, ko darāt. Ticiet sev. Turiet acis un ausis atvērtas. Ja piedzīvojat ko nepareizu — atcerieties, jūsu dzīve ir lielāka par šo brīdi. Sargiet savu enerģiju un izmantojiet to augšanai — mūzikai, lietām, kas baro jūs.

Kādi pēdējie vārdi par šo visu tēmu?

Mēs runājām par smagām lietām, bet arī par tādām, par kurām man nekad neviens nebija jautājis. Es priecājos, ka instrumentālistes sievietes saņem kaut nedaudz redzamības — lai cilvēki atceras, ka mēs eksistējam, ka mums ir dzīves un jūtas, ka ne tikai dziedātājas, bet arī instrumentālistes — gan sievietes, gan vīrieši. Ir labi runāt. Es nedomāju, ka mēs varam izlabot citu cilvēku dzīves, bet, runājot, ienesot nedaudz gaismas šajos jautājumos, varbūt kādu sirds sāpi varam novērst.