Galvenais — neapstāties

Agitas Rando muzikālais ceļš, kas savij latvisko identitāti un džezā atklātu brīvību

Šis raksts ir daļa no žurnāla izdevuma, kas veltīts tieši sievietēm džezā – māksliniecēm, kuru balsis, pieredzes un muzikālie stāsti nereti paliek ēnā. Kaut gan mājās, Latvijā, sievietes džezā tiek pārstāvētas arvien krāšņāk, negribējās piemirst arī par tām dāmām, kas Latvijā vairs nedzīvo, tāpēc šī raksta varone ir Agita Rando – mūziķe, kura jau vairākus gadus dzīvo Vācijā, taču joprojām sevī nes ļoti skaidru latvisko identitāti. Viņas stāsts ir piemērs tam, kā latviskais skanējums un kultūras sajūta turpina dzīvot arī citās vidēs, valodās un ritmos.

Tālāk seko stāsts par mūziķi, kuras ceļš nav bijis ne taisns, ne paredzams, bet vienmēr patiesi vadīts mīlestībai pret skaņu, instrumentu un iekšējo nemieru, kas dzen uz priekšu. No pirmā skatiena uz brāļa klavierēm līdz studijām dažādās valstīs, no stingras klasiskās skolas līdz brīvībai džezā – Agitas pieredze atklāj, kā mūzika var izaugt reizē ar cilvēku. Šeit saplūst ģimenes ietekme un paša aicinājums, uzdrīkstēšanās un šaubas, kļūdas un atklāsmes, improvizācija un disciplīna. Tas ir ceļš, kurā katrs pavērsiens – neveiksme iestājeksāmenā, gads svešumā vai jauns instruments – kļūst par pakāpienu tuvāk savai balsij. Šajā sarunā Agita stāsta, kā viņa kļuva par to, kas ir šodien: pianisti, ērģelnieci, komponisti un cilvēku, kurš nemitīgi meklē, klausās un aug.

Pastāsti, kā tu sāki nodarboties ar mūziku. Vai tev bija muzikāla ģimene, vai tas nāca no tevis pašas?

Esmu Agita. Spēlēju klavieres, pārsvarā džezu. Esmu arī baznīcas ērgelniece. Mana dvīņu māsa ir vijolniece Latvijas Nacionālajā operā, bet pirmais muzikālais cilvēks mūsu ģimenē bija brālis – viņš aizgāja uz mūzikas skolu un viņam nopirka klavieres. Protams, mēs kā mazās māsas skatījāmies ar lielām acīm. Es ļoti ātri sapratu, ka šis ir mans instruments. Klavieres stāvēja mājās un man likās, ka viss ir gatavs — nospied taustiņu un skan. Vijolei skaņa jāmeklē, jātrāpa, bet klavierēm viss ir tīrs un skaidrs. Kad mums bija septiņi gadi, aizgājām uz bērnu mūzikas skolu. Nodziedājām dziesmu «Maza, maza meitenīte» un mūs uzņēma. Man nebija ne mazāko šaubu – vēlējos apgūt tikai klavieres. Citi instrumenti mani toreiz neinteresēja.

Brālis joprojām spēlē?

Viņš ir čellists, bet profesionāli uz skatuves vairs nespēlē. Tomēr viņš katru dienu vingrinās, spēlē čellu mājās. Tas nozīmē, ka viņam tas joprojām ir ļoti svarīgi. Man šķiet, ka dzīve bieži piespiež mainīt ceļu, pat ja esi izvēlējies vienu. Notiek lietas, ko neplāno un pēc gadiem saproti, ka sapnis tomēr ir piepildījies, bet varbūt tikai kādā citā formā. Tā bija man. Ja ir vēlmes, kaut kas no tām parasti piepildās.

Tas ir diezgan reti – uzreiz trāpīt īstajā instrumentā.

Jā, varēja jau arī citādi sagrozīties. Vēlāk pārgāju uz ērģelēm, bet tas ir cits stāsts. Toreiz mūzikas skolu programmas bija stingras – gammas, obligātie skaņdarbi un ieskaites. Tagad pati mācu bērnus Berlīnē, viņi daudz vairāk var izvēlēties ko spēlēt, es cenšos viņiem nākt pretī.

Tad tu pabeidzi mūzikas skolu. Kā nonāci līdz Mūzikas akadēmijai?

Vispirms bija mūzikas vidusskola Cēsīs. Mana klavieru skolotāja Cēsīs bija Ruta Cīrule – viņa bija lieliska! Līdz tam biju pārliecināta, ka «neesmu gana laba» vidusskolai. Biju pat izdomājusi plānu B — ja neiestāšos mūzikas vidusskolā, iešu mācīties par bērnudārza muzikālo audzinātāju, bet man izdevās un es iestājos Cēsu mūzikas vidusskolas klavierspēles nodaļā, par ko es biju ļoti priecīga!

Vidusskolā ļoti cīnījos ar uztraukumu. Bieži likās, ja kaut kur nodreb roka vai izkrīt nots, tas uzreiz ir liels «mīnuss». Tas mani pavadīja ilgi, līdz pamazām ar gadiem es no tā atbrīvojos un kļuva vieglāk. Cēsu laiku es ļoti izbaudīju. Mamma toreiz teica: «Vidusskolas gadi ir visskaistākie.» Laikam viņai bija taisnība. Arī akadēmija bija brīnišķīgs laiks, bet vidusskolā ir vēl tā labā sajūta, ka viss vēl ir priekšā.

Kad tu pabeidzi vidusskolu, uzreiz zināji, ka iesi studēt tālāk?

Pēc vidusskolas atkal sākās tāda neziņa – ko darīt tālāk? Tā kā klavierspēles eksāmenu biju nokārtojusi ļoti veiksmīgi, plāns bija iet uz Mūzikas akadēmiju, ko protams biju nedaudz pārvērtējusi, jo tajā gadā bija spēcīgi pretendenti no Dārziņu un Mediņu skolām un es netiku uzņemta. To ļoti pārdzīvoju, kā rezultātā tapa mana pirmā klavieru kompozīcija. Tas bija īss korālis, kuru pēc vairākiem gadiem nedaudz pārveidoju un spēlēju kopā ar savu džeza trio. Man pašai bija pārsteigums, ka no tādas emocionālas sāpes var piedzimt mūzika.

Toreiz ar vidusskolas diplomu jau varēja strādāt kā pedagogs mūzikas skolā, tādēļ aizbraucu uz Valmieras mūzikas skolu un direktoram teicu: «Vēlos strādāt par klavierskolotāju.» Viņš uzreiz atbildēja: «No 1. septembra – gaidām!» Tā sākās mana «pieaugušā dzīve». Pavisam vienkārši. Celšanās septiņos no rīta, autobuss no Cēsīm uz Valmieru, stundas jau deviņos. Teorētiski – stabils darbs, savs kabinets, skolotājas krēsls, bet kaut kā ar to visu es nevarēju vēl samierināties, gribējās vēl mācīties un ko apgūt. Biju taču vēl tik ļoti jauna! Pēc četriem Valmierā nostrādātajiem gadiem aizgāju uz Rīgu.

Un tad atnāca ērģeles?

Jā, Valmierā man pusdienlaikā bija brīvs laiks un bieži gāju uz Sv. Sīmaņa baznīcu, kur varēju pavingrināties ērģeles. Vidusskolas laikā fakultatīvi biju to apguvusi pie Leldes Krastiņas – tie bija mani pirmie pamati ērgeļspēlē. Ātri sapratu, ka šis instruments man ļoti patīk. Tajā laikā Latvijā ērģeļspēli akadēmijā īsti vēl nevarēja studēt pilnvērtīgā programmā – vairāk kā fakultatīvu, tāpēc sākumā par to pat nedomāju kā par profesionālu ceļu.

Rīgā Garīgajā seminārā bija iespēja trīs gadu programmā apgūt baznīcas mūzikas pamatus. Iestājos tur, pabeidzu trīs gadus un tad likās, jā, tagad varu mēģināt stāties Mūzikas akadēmijas ērģeļu klasē un šoreiz man izdevās. Tiku ērģeļu klasē, mācījos pie Ligitas Sneibes – fantastiskas skolotājas! Es ļoti priecājos, tas bija liels brīnums! Ideja bija kļūt par ērģelnieci.

Tu mācījies tikai Latvijā?

Ne tikai. Akadēmijas laikā studentiem piedāvāja iespēju uz gadu aizbraukt uz Vāciju, kur man bija iespēja studēt Lībekas mūzikas augstskolā un strādāt par baznīcas mūziķi Travemindes draudzē. Toreiz tas šķita daudziem neiespējami, jo gads ir ilgs posms, citiem bija draugi, bērni, saistības. Biju gandrīz vienīgā, kas tiešām teica: «Jā, gribu.» Godīgi sakot, īsti tam neticēju, ka mani izvēlēsies. Tas gads Vācijā bija viens no pagrieziena punktiem manā dzīvē. Esmu patriote, mīlu Latviju, bet tieši šis gads ārpus valsts mani ļoti attīstīja, gan muzikāli, gan cilvēciski, iemācījos vācu valodu, auga mana pašapziņa, kļuvu patstāvīga.

Pēc gada atgriezos Latvijā un pabeidzu Mūzikas akadēmiju, pēc kuras atkal sekoja mans otrais brauciens uz Vāciju. Šoreiz uz Brēmeni. Nokārtoju iestājeksāmenu un tiku uzņemta Brēmenes mākslas augstskolā, profesora, ērģelnieka Hans-Ola Eriksona klasē. Mana skolotāja Ligita pati bija pie viņa mācījusies, tādēļ man tas šķita loģisks turpinājums – viena «skola», līdzīgs skatījums. Brēmenes Doma baznīcā spēlēju savu diplomeksāmenu, kas man bija ļoti emocionāls brīdis – skaists instruments, liela atbildība. Tā bija neaprakstāma sajūta!

Kādā brīdī ienāca džeza klavieres?

Džezs man vienmēr ir paticis, jau vidusskolas laikā. Paralēli ērģelēm pašmācības ceļā mēģināju sākt šo mūzikas stilu apgūt – analizējot akordus un harmonijas, klausoties daudz ierakstus. Man tas ļoti patika! Brēmenes augstskolā bija džeza nodaļa un vienā brīdī sapratu, ka mēģināšu stāties, nevienam neteikšu – ja netikšu, neviens to nezinās un neko nejautās. Tajā gadā džeza klavierēs stājās kādi desmit pianisti, paņēma divus – vienu puisi un mani. Man tas bija pilnīgi neticami!

Iestājeksāmenā spēlēju trīs džeza standartus, pārbaudīja arī džeza mūzikas teorijas pamatus, bija jāspēlē viens klasiskais skaņdarbs, kā arī vēl dziedāju, neatceros pat ko. Viss likās mazliet absurdi, bet galvenais bija protams specialitāte.

Kā obligāto priekšmetu izvēlējos džeza dziedāšanu. Vēlāk to nomainīju pret sitaminstrumentiem. Divus semestrus mācījos apgūt bungas – roka ritmus, bossa nova, balādes, svingu. Beigās eksāmenā spēlēju «Blues for Alice» – ar visiem akcentiem, vēl bossa nova skaņdarbu un balādi. Pedagogs mani ļoti slavēja, laikam arī tāpēc, ka ērģeļu pieredze man palīdzēja koordinēt rokas un kājas.

Tas, ka tu no ērģelēm pārgāji uz džezu, man nemaz nešķiet dīvaini, tomēr Bahs skaitās «walking bass» izgudrotājs, tad saikne ir!

Man sākumā pašai šķita dīvaini, bet jo vairāk domāju, jo saprotu – patiesībā tas ir loģiski. Baha mūzikā ir ļoti daudz no tā, ko vēlāk saucam par džeza domāšanu – balsu neatkarība, harmonija, ritms. Ja Baham pieliek svinga sajūtu, brīžiem tas ir gandrīz džezs.

Džeza studijas mani ļoti atbrīvoja. Es iemācījos, ka pat klasiskajā repertuārā drīkst domāt plašāk, improvizēt stilā, nebaidīties no «nepareizas» nots, kamēr nerodas asa disonanse, no kuras publika saraujas. Agrāk, spēlējot Bahu, biju paralizēta ar domu – nedrīkst kļūdīties. Tagad, pateicoties džezam, jūtos brīvāk.

Brēmenē daudz strādāju kā koncertmeistare, īpaši ar kori. Dirigents bieži slavēja: «Tev ir lielisks ritms, harmonijas izjūta.» Tas bija laiks, kad jau studēju džezu. Salīdzinot ar pianistiem, kuri mēģināja izspēlēt no partitūras visas notis, mans pavadījums bija brīvāks tieši tāpēc, ka nāca no improvizācijas un harmonijas izpratnes.

Tātad džezs tev iemācīja nebūt perfektai.

Jā. Džezs mani atbrīvoja no bailēm kļūdīties. Kad spēlēju savus džeza koncertus ar trio vai kvartetu, vairs neuztraucos kā kādreiz, tikai pavisam nedaudz, kas nav vairs tāds paralizējošs uztraukums. Spēlējot Bahu, nervozēju vairāk, bet arī vairs ne tik ļoti kā agrāk. Klasikā vienmēr jutu milzīgu spiedienu: «jābūt perfekti». Džezs iemācīja – svarīgāk ir dzīvot mūzikā, nevis tikai «izpildīt».

Tad tu sāki vairāk komponēt. Pastāsti par savu komponēšanu.

Agrāk man bija bail sevi saukt par komponisti. Šķita, ka nevaru sevi par tādu uzskatīt, jo īstie komponisti ir Mocarts, Bahs, Bēthovens.

Bija klavieru klases vakars Brēmenē, kur katram vajadzēja atskaņot trīs skaņdarbus. Nevarēju izlemt, kurus džeza standartus spēlēt – likās, ka visus tos citi nospēlēs labāk. Tad pie sevis nodomāju – izdomā pati kaut ko! Atcerējos savu veco, nepierakstīto skaņdarbu no jaunības, kas bija palicis atmiņā. Pierakstīju, mazliet pārveidoju, pieliku melodiju. Uzrakstīju vēl divus – vienu balādi, vienu ātrāku gabalu. Kad tos nospēlēju, pedagogi un kursa biedri mani slavēja. Tad padomāju, varbūt nebija nemaz tik slikti?

Interesanti, ka gandrīz pēc katra gabala es domāju: «Šis laikam ir pēdējais, idejas beigsies.» Bet tās nebeidzas. Vienkārši nāk nākamais skaņdarbs. Reizēm liekas, ka komponēju vairāk nekā vingrinos. Mājās man ir digitālās klavieres ar austiņām un man patīk rakstīt naktīs. Pierakstu idejas un no rīta priecājos, ka to izdarīju, citādi viss būtu aizmirsies. Skaņdarbs paliek man galvā tikai pēc pāris dienām, pirmajā dienā tas vēl nav noticis. Savas kompozīcijas es pierakstu ar roku. Man ļoti patīk papīrs, zīmulis un nošu līnijas. Jā, mēs dzīvojam Sibeliusa un datorprogrammu laikā, bet man patīk vecmodīgi sēdēt ar burtnīcu. Cenšos rakstīt skaidri, lai kolēģiem nav jāmin, vai tas ir D7 vai D9.

Vai tu tagad sevi sauc par komponisti?

Man joprojām ir grūti to skaļi pateikt. Man ir liels respekts pret komponistiem, kas studējuši kompozīciju akadēmijā, raksta koru darbus, simfonijas. Es drīzāk jūtos kā cilvēks, kurš rada skaņdarbus – «mazas pērles». Bet jā, objektīvi es rakstu oriģinālu mūziku, spēlēju to koncertos, cilvēki pērk diskus, nāk klāt un saka, ka tas viņus aizkustināja. Varbūt tas jau ir pietiekami, lai pieņemtu, ka «komponiste» nav pārspīlējums. Ja man jautā, ko man vislabāk patīk darīt, es teiktu – klausīties labu mūziku, komponēt un spēlēt klavieres. Šīs trīs lietas nepārtraukti mijas.

Pastāsti par savu ikdienu – darbu, disciplīnu, nogurumu.

Man ir trīs «līnijas» – baznīcas mūziķes darbs – ērģeles, dievkalpojumi, neliels koris; tad ir klavierskolnieki; un tad ir radošā dzīve – komponēšana, vingrināšanās, koncerti, dažādi projekti un to organizēšana.

Reizēm šķiet, ka man trūkst «klasiskas disciplīnas». Ir cilvēki, kas katru rītu no desmitiem līdz vienpadsmitiem konsekventi spēlē gammas. Es drīzāk sekoju tam, kas tajā brīdī deg – reizēm komponēju vairākas dienas pēc kārtas, tad nāk periods, kad vairāk vingrinos. Aizvien vairāk saprotu, cik ļoti man palīdz vienkārša pastaiga. Kad viss sakrājas – informācija, nogurums, izeju nelielā pastaigā un atgriežos ar pilnīgi citu energiju.

Klausoties tevi, man liekas, ka brīžiem tu esi pati sava lielākā ienaidniece – visu laiku pasaki sev, ka «neesmu gana laba».

Varbūt agrāk tā bija. Tagad mazāk. Es varu diezgan droši pateikt, ka esmu laba baznīcas mūziķe. Zinu, kā pavadīt draudzi, atrast pareizo tempu, lai viegli ir dziedāt. To man bieži saka arī citi – un šeit man vairs nevajag piebilst: «Tiešām? Vai tu tā domā?»

Kā džeza pianistei man vienmēr ir sajūta, ka vēl ir kur augt, bet es redzu attīstību. Nesen noklausījos ierakstu, kas bija ierakstīts pirms kādiem divdesmit gadiem, studiju laikā. Tur bija daudz saspringuma – tādas «mešanās virsū» džeza valodai. Tagad spēlēju brīvāk. Pedagogs Brēmenē man reiz teica: «Kad beigsi skolu, iesi savu ceļu. Tavs ceļš nebūs Oskara Pītersona kopija. Tev nav obligāti jāspēlē bī-bops!» Pamati ir svarīgi, bet galu galā mums ir jāatrod savs ceļš mūzikā un savs skanējums. Labi, ka neesmu laba citu interpretu kopētāja! Mani bieži sauc par «nordic jazz» pianisti – ziemeļu skanējums, ziemeļu gaisma, melodija, mazliet skumju. Savā laikā daudz klausījos Miles Davis, Chet Baker, Bill Evans, Keith Jarrett, Herbie Hancock, Michel Petrucciani, Lyle Mays, Pat Metheny, Brad Mehldau. Te varētu saukt un saukt! Vēlāk skandināvu mūziķus – Bugge Wesseltoft, Iiro Rantala, Esbjörn Svensson, Jan Garbarek. Šobrīd man ļoti patīk Bill Laurance. Laikam tas viss kaut kur ir nosēdies.

Svarīgākais – neapstāties. Attīstīties mūzikā, attīstīties klausītājā, attīstīties cilvēkā.