Brīža nospiedums

Par bērnības atmiņu nospiedumiem, dziesmu spēles disciplīnu, daudzbalsības pasauli un autora balsi, kas meklē brīvību starp koriem, multfilmām un radošo haosu

Latvijas mūzikā ir cilvēki, kuru darbus var klausīties kā dienasgrāmatu – nevis lineāru stāstu, bet mirkļu, sajūtu un atmiņu kolāžu. Laura Polence ir tieši viena no viņiem. Dziedātāja, komponiste un aranžētāja, kura šobrīd dzīvo starp Latviju un Nīderlandi, raksta mūziku bērniem un pieaugušajiem, strādā ar koriem, improvizācijas projektiem un «Tutas lietām», un starp bērnu albumiem, koncertiem un radošām spēlēm atrod vietu arī savām divām meitām.

Jaunākais albums «Ancient Plastic Butterfly» ir kā brīža nospiedums – konkrēta iekšējā ainava, kas iemūžināta skaņās, pirms tā paspēj izplēnēt. «Ancient Plastic Butterfly» ir dziļi personīgs albums, kura saknes stiepjas gan bērnības atmiņās par 90. gadu latviešu multfilmām – «Fantadromu», «Suns Funs un Vējš», «Astoņi kustoņi» –, gan šodienas pieredzēs, ikdienas notikumos un iekšējās reakcijās uz tiem. Dziesmas savā starpā saistās asociatīvi, tāpat kā albuma nosaukums, kas dzimis vārdu spēlē un nejaušā frāzē «ancient, plastic, butterfly». Vokālu daudzbalsība, stīgu siltums un dzīvu mūziķu klātbūtne šeit saplūst ar ļoti brīvu, rotaļīgu attieksmi pret valodu un sarunu. Par to, kā šis albums tapa, kā darbojas «dziesmu spēle», kāpēc viņai tik ļoti svarīgas ir balsis un daudzbalsība, kā arī par dzīvi starp bērnu mūziku, koriem un savu grupu, ar Lauru Polenci runājām šodien – ar domu fiksēt tieši šo brīdi, pirms tas atkal pārvēršas par kaut ko nākamo.

Es gribēju ar tevi parunāt par «Ancient Plastic Butterfly»! Vispār baigi forši, tev tur ir ļoti interesants mūziķu sastāvs, diezgan netradicionāls. Tur daudz vokālu, čells, vijole, bass un bungas.

Jā. Es arī pati dažās kompozīcijās klavieres iespēlēju, bet es sapratu, ka man šim albumam gribas tiešām daudz balsu un daudz stīgu. Albumā dzirama vijole, alts un čells.

Jūs to neesat spēlējuši dzīvajā vēl?

Mēs esam. Es jau esmu taisījusi aranžējuma samazināto versiju. Tagad man nāk tāda reize, kad būs Nīderlandes pirmizrāde šim albumam janvāra sākumā, gatavojos tam, kādu es gribētu šo grupu redzēt nākotnē.

Albums tika ierakstīts ar tādu domu, ka «šādas man ir idejas dziesmā, un es tās gribu dokumentēt». Radot albumu nedomāju par to, cik cilvēku ir grupā, bet par to, kā vēlos, lai katra dziesma skan. Tagad es mēģinu to pielāgot vairāk dzīvajiem koncertiem. Tas nebija tā, ka man bija grupa un mēs uztaisījām albumu. Tas bija tā, ka dziesmas kaut ko gribēja, un es viņām to piedāvāju, lai viņas skan tā, kā man galvā skan.

Tāds riktīgs komponista darbs.

Tas ir mans komponistes darbs – gan komponēt, gan aranžēt, un beigās arī atstāt iespējami daudz vietas katram spēlēt to, ko viņš pats vēlas, to, kas viņam vislabāk sanāk. Tas ir iespējams, jo mūziķi, kas piedalās albumā, ir mūziķi, ar kuriem es spēlēju kopā citos projektos, un mani draugi, ar kuriem es pati jau ilgus gadus kopā spēlēju. Beļģu basists Leonards Heindels jau ilgu laiku ir mans muzikālais sabiedrotais. Mēs arī grupā «How Town» kopā spēlējām. Tā bija man ļoti mīļa grupa – latviešu–beļģu projekts.

Es te skatos aprakstā – tev rakstīts, ka viss balstās uz tavām bērnības atmiņām. Par ko beigās ir albums?

Dziesmas ir savā starpā saistītas. Tās ir saistītas asociatīvi, jo tiešām viens no galvenajiem iedvesmas avotiem ir latviešu 90. gadu multenes, kuras es skatījos bērnībā. Es studēju daudz multenes – «Fantadroms», «Suns Funs un Vējš», «Astoņi kustoņi» ar Ojāra Vācieša dzeju… Es sapratu pirms pāris gadiem, kad sāku domāt par jauna mūzikas albuma radīšanu, ka atmiņu nospiedumi no multenēm dzīvojas un veido jaunas krāsas man galvā. Tad es sāku darboties ar šīm atmiņām un iespaidiem. Bērnības iedvesmu es savienoju ar savas dzīves dažādiem mirkļiem un pieredzēm, un skatījos, kas tur sanāk. Ar mums visu laiku kaut kas notiek. «Ārējie notikumi un iekšējais pārdzīvojums ir divas atšķirīgas lietas. Tāpēc mūsu katra pieredze ir tik unikāla. Mēs visi noskatāmies vienu un to pašu multfilmu, un pēc tam katrs no mums uzraksta pilnīgi citādu dziesmu par šo notikumu. Katram ir savs individuālais piedzīvojums šajā pasaulē.

Kā sākās darbs ar to albumu? Pastāsti par procesu – kā tev ienāca prātā ideja, ka jāsāk rakstīt jauns albums? Kā tu izvēlējies, par ko šīs lietas būs?

Ideja sākās ar to, ka mani pilnīgi nejauši iesaistīja viena paziņa «dziesmu spēlē» – Song Game. Desmit dažādi komponisti, dziedātāji katru nedēļu uzraksta jaunu dziesmu vai vismaz jaunu idejas aizmetni un dalās ar šīm idejām. Šo spēli es spēlēju desmit nedēļas pirms dažiem gadiem, un katru nedēļu es strādāju pie jaunas dziesmas.

Pēc tam, kad tās desmit nedēļas bija pagājušas, es sapratu, ka man ir desmit jaunas, nepabeigtas dziesmas. Tā bija tāda nejaušība sākt viņas kolekcionēt. Mans iemesls bija šī dziesmu spēle, un par to es esmu ļoti pateicīga, jo es esmu cilvēks, kuram ir ļoti vajadzīgs deadlines, vajadzīgs termiņš, lai kaut ko pabeigtu. Pirms termiņa beigām man nāk visvairāk ideju.

Cilvēki, ar kuriem es esmu runājusi, bieži saka – ja termiņš tuvojas un viņi nav laicīgi izdarījuši, tad vienkārši nevar, ir stress, idejas nenāk, ir grūti. Man ir tieši otrādi – kad ir tas spiediens, tas ļoti labi strādā, un viss notiek. Tā nu par tām desmit nedēļām es sataisīju desmit jaunas dziesmas.

Pēc tam izdomāju, ka vislabāk būs šo visu pabeigt un ielikt albumā. Sākumā es biju kaut kādā ziņā kritiska – domāju, vai dziesmas nav pārāk bērnišķīgas, teksts pārāk naivs. Tad nodomāju – nu tāds ir šī brīža nospiedums, tāda ir šī brīža bilde. Nākamā dziesmu kolekcija nāks pēc tam, kad šī būs pabeigta, un tad es varēšu atkal kaut ko jaunu izdomāt. Un kaut kad starp šī albuma ierakstu un tagadējo albuma izdošanu es paspēju izdot vēl vienu albumu ar savu radošo improvizācijas kori, kuru sauc «August 38th». Tas bija pilnīgi citā veidā radīta mūzika – mēs bijām desmit dziedātāji, kas kopā improvizē.

Un tad šis «Laura Polence band» ir mans dziesmu projekts, kur es izbaudu to, ka rakstu un ar savu grupu kopā izpildu dziesmas. Vārds «dziesma» var nozīmēt ļoti daudzas lietas – tur ir gan ierobežojumi, gan brīvība. Tas man ir interesanti tieši šajās pop/džeza/alternatīvajās dziesmās.

Kāpēc tāds nosaukums – «Ancient Plastic Butterfly»?

«Ancient Plastic Butterfly» ir radies no vārdu spēles. Sākumā ir situācija: ir cilvēki, un viņi vienkārši jautā viens otram:

– How are you?
– I’m fine. Thank you. And how are you?
– Thank you. I’m fine too.

Un katrā nākamajā pantiņā šajā dziesmā viens no šiem vārdiem tiek aizstāts ar citu vārdu, kas ir brīvi, asociatīvi izvēlēts. Un tad sanāk, piemēram:

– How are you?
– I’m fine. Butterfly. And how are you?
– Butterfly. I’m fine too.

Pakāpeniski asociatīvie vārdi pārņem šo ļoti parasto sarunu, un beigās iznāk kaut kas pilnīgi cits. Un man tur sanāca vārdu kombinācija «ancient, plastic, butterfly»:

— How are you?
— Ancient, plastic, butterfly. And how are you?
— Butterfly. Ancient, plastic too.

Tā bija vienkārši vārdu spēle, un es sapratu – tas ir albuma nosaukums. Bija pārdomu brīdis – vai nevajag kaut ko skaidrāku, saprotamāku. Bet tad nodomāju – nē, šis ir šī albuma nosaukums. Tas bija diezgan intuitīvs moments, kad senais plastmasas taurenis kļuva par albuma nosaukumu. Un tas ļoti labi atspoguļo asociatīvo un bilžu–iedvesmas dabu šim albumam.

Ok, konceptuāli.

Jā. [smejas] Es biju ļoti priecīga, ka oktobrī albums bija– European Jazz Media Chart. kā viens no pamanāmākajiem jaunajiem mūzikas albumiem džezā. Man par to bija ļoti liels prieks.

Arī albums bija nominēts «Kilograms Kultūras» rudens balsojumā kā – man par pārsteigumu – viens no interesantākajiem notikumiem popmūzikā. Kaut gan tas man arī ir saprotams, jo tās tomēr ir dziesmas – lai nu kādas, bet popdziesmas, lai arī krāsotas ar džeza, klasiskās vai eksperimentālās mūzikas krāsām. Šo albumu es izdevu Latvijā diezgan kameriskā noskaņā. Man bija koncerts Rīgā, M/Darbnīcā un Cēsīs, mākslas telpā «Mala». Un, par cik tūres organizēšana tomēr, jāatzīst, nav mans izteiktākais talants, tad es aprobežojos ar diviem koncertiem. Un pēc tam man bija prieks, ka «100 g Kultūras» šo albumu apskatīja. Un cilvēkiem bija ļoti dažādi viedokļi par to, kas man pašai bija interesanti – no ļoti lielas sajūsmas un pateicības un smaida līdz meitenei, kura saka: «Nu, jā, es klausījos, un nelikās, ka tur kaut kas ir.» Man tas likās interesanti – tik liela amplitūda, kā cilvēki uztvēra šo albumu. Par to man ir prieks.

Es skatos tavu diskogrāfiju un redzu, ka tev bija vēl programma «Reflex».

Aha. Tas vēl būs – viņu izdos kā dzīvo ierakstu, visa REFLEX sērija tiek izdota vinila platēs. Koncertzāle Bimhuis Amsterdamā katru gadu aicina četrus komponistus rakstīt programmu par kādām sev aktuālām tēmām – par norisēm sabiedrībā, un kā tu ar savu mūziku gribi izpaust viedokli par to, kas šobrīd notiek.

Tad es savā «Reflex» koncertā izveidoju programmu, kura bija par to, ka mums ir vajadzīgs vairāk klusuma, miera, cieņas un iejūtības vienam pret otru. Tas arī bija ļoti jauki – mēs bijām desmit dziedātāji, kas šo programmu izpildīja.

Tas ir tas August 38th, vai ne?

Jā.

Bet vispār – kā tev izskatās tagad tā diskogrāfija?

Pirmkārt, man katru gadu kopš 2018. gada ir bērnu mūzikas albums kopā ar «Tutas lietām».

Jā, es atceros, kad tu sāki ar «Tutas lietām» darboties!

Mums atkal ir tūre, kas tagad nāk decembrī. Par to man arī ļoti liels prieks. Šogad mēs arī izdodam jaunu albumu ar Tutas lietu komandu. Albumā piedalās arī stīgu ansamblis, jauktais koris, bērnu koris. Šis ir man ļoti mīļš projekts, kurā šobrīd ir daudz darbiņa, lai sagatavotos Ziemassvētku tūrei. Šis – «Ancient Plastic Butterfly» – ir mana mūzika, ko es rakstu pieaugušajiem… labi, es teiktu, visiem vecumiem. Šis ir mans otrais studijas albums. Pirmais albums «Side By Side» iznāca 2019. gadā .

Es atceros, ka tur bija arī vairākas vokālistes.

Jā, bet iepriekšējā albumā koris piedalījās vienā trīsdaļīgā skaņdarbā — «Viena pati dvēselīte». Savukārt jaunajā albumā balsis caurvij visu, tās ir ļoti svarīgas. Daudzbalsība – kā balsis skan kopā, kā sarunājas viena ar otru, tas ir manas mūzikas laukums. Man balsis ir un paliek ļoti, ļoti svarīgas. Tas ir no bērnības sācies, un tā joprojām ir.

Arī kā komponiste es strādāju, rakstot mūziku koriem. Šeit, Nīderlandē, esmu uzrakstījusi vairākiem koriem mūziku. Arī Nīderlandes latviešu korim «Ziemeļjūra» es uzrakstīju pasūtījuma skaņdarbu. Man tas sagādā lielu gandarījumu – rakstīt korim. Balss ir instruments, kuru pārzinu vislabāk.

Tavs pirmais bija «Side by Side», vai ne? Tad sanāk, ka tev bija kādi pieci gadi pārtraukums un tagad nākamais.

Jā. Tas ir diezgan labs «rezultāts», manuprāt. Un pa šo laiku man arī piedzimušas divas meitas. Pirmais albums iznāca pirms bērniem, un tad piedzima pirmā meita Janna, un es nodomāju – tomēr ir kaut kas jādara ar savu mūziku, un tad jau pirms pusotra gada piedzima Izabella. Tagad man ir divas meitas un divi albumi.

Un daudz Tutas?

Un daudz Tutas, jā. Tā kā ir daudz, ko darīt. Ar divām mazām meitenēm ir ļoti daudz, ko darīt katru dienu.

Bet sanāk, tev vēl bija koncertprogramma «Blakus»? Tas bija kaut kur pa vidu?

Tas bija 2020. gadā.pandēmijas laikā. «Blakus» programma bija ar domu, ka, protams, mums jābūt distancētiem, bet mēs joprojām varam būt viens otram blakus – turpināt atbalstīt viens otru.

Arī tas, ka Latvija un Nīderlande – mana dzimtā valsts un mana šobrīdējā mītnes zeme – arī ir «blakus». Tas bija brīdis, kur šis «blakus» atradās. Pirmais studijas albums «Side by Side» jau bija, un jaunā albuma idejas, man liekas, bija radītas jau tajā laikā. «Blakus» programmā var dzirdēt vairākas dziesmas, kuras ir jaunajā albumā. Tas bija pārejas posms – prezentēju iepriekšējo un jau izpētīju idejas nākamajam.

Jā, nu, diezgan radoši sanāk.

Jā, laikam jā. Tāpēc mēs izvēlamies šo taku, kur viss ir mainīgs un nav tik stabils. Teiksim, tavs hipotekārais kredīts varbūt nav ļoti stabils, vai arī tas, kā tava nedēļa izskatīsies, nav skaidrs, jo katra nedēļa izskatās citādi. Tas, man liekas, ir radošo cilvēku dzīves skaistums – ir brīvība, un ir nezināmie, uz kuriem tu pats vari izdomāt atbildes.

Nu tad nākotnē tevi sagaida neliela tūre ar «Ancient Plastic Butterfly». Ir jau domas, kas tālāk?

Vispār man domas par jaunu vokālo grupu, ko gribu veidot un strādāt gan kā komponiste, gan kā dziedātāja. Bet šī grupa būs mazāka nekā desmit dziedātāji, jo, vadot grupu, kurā ir desmit dziedātāji, es sapratu, ka tas ir diezgan sarežģīts process – gan plānošana, gan visas dažādās enerģijas, kas jāsavelk kopā.

Un es arī sapratu, ka ir grūti, ja grupā ir cilvēki ar ļoti lielu atšķirību viņu muzikālajā pieredzē un briedumā. Tāpēc es tagad meklēju veidu, kā turpināt attīstīt tādu vokālo grupu, ar kuru es varu izmēģināt savas jaunās idejas, kas man radušās pēdējā gada laikā.

Un, protams, arī «Laura Polence band» – tā ir grupa, kura nāk kopā tad, kad kaut kas labs notiek, un mēs izdomājam kaut ko foršu. Viena no dziedātājām, kas dzied arī albumā, man teica: «Laura, no tavas mūzikas man paliek tik labi, tajā ir tik daudz prieka. Un mēs esam tāda draugu grupa, kas nāk kopā. Es, protams, fantazēju arī par drusciņ tādu «tūres grupu», kur mēs visi sēžam busiņā un braucam apkārt kādas piecas dienas. Bet tas jau atkal ir darbs kādam ļoti labam organizatoram.