Brīvība ikdienas ritmā

Kā mūzika pamazām izaug par dzīves valodu, disciplīna pārvēršas par mieru, un kā jaunai pianistei atrast gaismu nepārtrauktajā kustībā

Latvijas jaunās paaudzes džeza ainā arvien biežāk parādās mūziķi, kuru ceļš nav bijis ne lineārs, ne klasiskajā izpratnē akadēmisks. Tie ir cilvēki, kas džezu nav pārmantojuši no ģimenes, bet atraduši paši — caur nejaušībām, intuīciju, aizrautību un dažkārt arī ļoti skarbiem «realitātes čekiem» par to, cik daudz darba šī mūzika patiesībā prasa. Pianiste Santa Kauliņa ir viens no šiem spilgtajiem piemēriem.

Santas stāstā savijas klasiski pamati, sacensību gars, nebeidzams interešu saraksts, disciplīnas treniņš un vēlāk — tieksme pēc brīvības, kuru viņa ieraudzīja džezā, tikai lai atklātu, ka brīvībai tur līdzās vienmēr dzīvo arī stingri noteikumi. Viņa ir no tiem mūziķiem, kas patiesi zina, ko nozīmē balansēt starp radošumu un struktūru, starp vēlmi spēlēt un nepieciešamību trenēties, starp kafijas baudīšanu un gammām pirkstos.
Šodien Santa strādā gan kā pedagoģe, gan kā aktīva džeza pianiste, gan kā sesiju mūziķe dažādos sastāvos — no Volhas Zaharovas teatrālajām performancēm līdz Annijas Briškas oriģinālmūzikai un popprojektiem. Viņa mācās, meklē, eksperimentē un mērķtiecīgi būvē ceļu uz savu pirmo albumu. Un viņas stāsts ir ļoti pazīstams ikvienam jaunam mūziķim, kurš mēģina saprast, kā atrast vietu Latvijas džeza pasaulē, kas strauji mainās un kļūst arvien atvērtāka.

Par bērnības pulciņu maratonu, nonākšanu līdz džeza klavierēm, rīta kafijas rituāliem, kas glābj no prokrastinācijas, un par to, kā noturēt motivāciju radošajā profesijā, — saruna ar Santu Kauliņu.

Nu tā, Santa Kauliņa, pastāsti – kas tu esi?

Esmu Santa Kauliņa. Spēlēju klavieres – džezu, arī popmūzikas virzienus, tagad to laikam sauc par ritma mūziku. Runājot par savu bērnību un mūzikas gaitām, pirmsākumiem – mācījos mūzikas skolā Vangažos, kas ir ļoti, ļoti mājīga vieta, labvēlīga ģimenēm. Tā ir vieta, kur var notikt viss: bērniem pieejami daudzi pulciņi, kultūras nams, parastā vidusskola, protams, mūzikas un mākslas skola un visādas nodarbes. Tā es arī tur uzaugu.

Spēlēt klavieres mācījos pie lieliska pedagoga – Jurija Kaspera. Viņš mani izskoloja un disciplinēja tā riktīgi. Mans lielākais azarts, laikam, parādījās skolas konkursos un etīžu spēlēšanā – kad tev ir divas lapas, skaidrs mērķis un skaidrs, kas jādara. Tur es sapratu, ka man ir arī sacensību gars. Man bija arī dienasgrāmatā viena balle – to dienu ļoti labi atceros, jo nebiju sagatavojusies uz stundu. Tas mani ļoti iespēra un lika apdomāt un saprast, ka varbūt mūzikai vajag veltīt vairāk laika, nekā es domāju.

Tā taču bija tava specialitāte?

Jā, tā bija mana specialitāte. Jo, kā jau saku, man viss bija ļoti krāšņi – es gāju uz džudo, uz mākslas skolu, uz kora nodarbībām, dejām, paspēju šaha pulciņā pabūt, vokālajos ansambļos dziedāju, teātra pulciņš, kultūra utt. Klavieres bija tikai viena daļiņa no visa, ko var iedomāties.

Kurā brīdī tu izvēlējies tieši klavieres? Kā tu nolēmi, ka šis ir tas, pie kā pieturēsies?

Laikam vislielākais atbalsts bija mana mīļā mamma. Viņa ļoti atbalstīja un ievirzīja šo mīlestību uz mūziku, jo pati ir ļoti muzikāls cilvēks, skolotāja – vada angļu valodu skolā, vadīja vokālos ansambļus gan kultūras namā, gan skolā. Viņa mani iedrošināja, ka skolotāja darbs būs vienmēr – bērni eksistē, bērni vienmēr būs. Kaut gan tas ir neliels, bet stabils ienākums. Un vēl mani ļoti piesaistīja tas, ko redzēju savā mūzikas skolotājā – viņa grafiks sākas ap vieniem vai divpadsmitiem. Es uzreiz pieķēru, ka tas ir vēlais rīts, un man nekad nav paticis agri celties. Visi agri rīti un agrās stundas man personīgi šķita bezjēdzīgas, jo es nekad nevarēju pamosties. Tas mani ļoti piesaistīja.

Bet kāpēc tieši klavieres? Tu varēji būt arī, nezinu, kādas citas specialitātes skolotāja.

Es zināju vienmēr, ka mana dzīve būs saistīta ar mūziku un mākslu. To pieņēmu kā faktu, nevis apzinātu izvēli. Mūzikā man jau bērnībā patika spēlēt emocionāli piepildītus, liriskus skaņdarbus. Tie man ļoti iepatikās – tas, kā tu vari spēlējot dzirdēt, spēlēt un dzīvot tam līdzi, pārdzīvot tās emocijas. Piemāram, skolotājs man deva Rahmaņinova «Elēģiju», Lūcijas Garūtas prelūdijas, Debisī skaņdarbu Arabeska. Tas deva tādu emocionālu atslēdziņu. Atceros, ka pēc savas pašas izvēles spēlēju arī filmu mūziku – Ludoviko Einaudi u.c. – un varēju spēlēt divas stundas no vietas, jo man vienkārši ļoti patika, kā tas skan un kā es to varu tajā brīdī baudīt.

Un tad kaut kādā brīdī tu izvēlējies džezu?

Jā. Pēc pamatskolas, pēc parastās mūzikas skolas sapratu, ka gribu mācīties Mediņos. Aizgāju uz konsultāciju – tā bija klasiķu kolokvija konsultācija, kur runāja par vēsturi, prasībām, solfedžo. Es kādu pusstundu nosēdēju un sapratu – oh wow, tas būs vienkārši nepanesami grūti un akūti sarežģīti. Man šķita, ka prasības ir ārkārtīgas, un es nezināju, vai gribu veltīt tam tik daudz laika.

Tad es dzirdēju, ka ir džeza nodaļa, un sapratu – jā, tā varētu būt man piemērotāka, brīvāka, radošāka. Tur varētu arī rakstīt savus skaņdarbus un spēlēt to, ko gribu. Bet, pamācoties džeza nodaļā, sapratu, ka īstenībā šī pasaule – jā, tur ir brīvība, bet tur ir tikpat daudz noteikumu, tehnisku izaicinājumu, sarežģīti skaņdarbi. Jāspēlē arī ātrā tempā, kas ir diezgan diskomfortabli, harmonijas bagātība – visas alterācijas, papildu pakāpes, trīsnošu, četrnošu, desmitnošu salikumi… Tā informācijas jūra ir tikpat izsmeļoša kā klasiskajā mūzikā. Man likās, ka tas būs radošāks, vieglāks ceļš, bet izrādījās – te arī ir rakt un rakt, un neizrakt, un jūra ir neizdzerama.

Bet bija interesanti rakt?

Bija, līdz brīdim, kad es aizdomājos par tādu filozofisku jautājumu: īstenībā tas ir bezgalīgs darbs. Un vai tas mani uzmundrina – wow, te ir kolosālas iespējas, nav gala meistarībai – vai tieši demotivē, jo es nekad nenonākšu pie īstās brīvības. Pāris gadus atpakaļ šis jautājums man bija liela nasta. Mazliet pazaudēju motivāciju, virzienu, gala mērķi – ja tāda nav, pie kā pieturēties, kas varētu būt virzītājspēks? Tad pamazām es sakopojos un sapratu, ka varu darīt mazos soļus, izvirzīt sasniedzamus mērķus un līmeņus, ko pārvarēt.

Tas brīdis bija jau pēc akadēmijas pabeigšanas, vai ne?

Jā. Pēc akadēmijas pabeigšanas nonācu pie secinājuma, ka ir ļoti svarīgi baudīt. Es atgriezos pie bērnības sajūtas – man patika spēlēt un būt tajā brīdī. Bērnībā ir foršs moments – laba skola, bet tev nav jādomā par dzīvesvietu, ēdienu; ja izpildi mājasdarbus, pēc tam vari darīt, ko gribi. Pēc akadēmijas ir līdzīgi, tikai tagad ir darbs. Vidusskolā viena no lielajām pateicībām bija Raimonds Petrauskis. Viņš atklāja tādus mūzikas «trikus» un idejas, ko es vēl joprojām izmantoju. Arī šodien varu atvērt vecus pierakstus un pateikt: «Šito es varu patrenēt šodien vai rīt.» Viņa pieeja kā pedagogam man paliks mūža paraugs – kā viņš prot ieinteresēt un iedvesmot studentus, ievilināt kādā tēmā vai stāstā.

Kad tu pabeidzi Mediņus, vai tev bija doma braukt uz ārzemēm mācīties, vai uzreiz gāji uz akadēmiju, uz pedagoģisko nodaļu?

Domu par ārzemju akadēmijām bija. Es uztaisīju sarakstu – kādi plusi, mīnusi, riski. Tas man palīdzēja saprast, ka neesmu gatava tik lielām pārmaiņām un izaicinājumiem. Man šķita, ka izaicinājumu pietiek arī šeit.

Tu varētu teikt, ka esi racionāls cilvēks?

Es ļoti cenšos tāda būt. Ir bijušas daudz izvēles un darbības, ko izdaru emocionāli, bet es mēģinu tās analizēt – vai tas bija tā vērts, vai to atkārtot. Man patīk struktūra.

Kā tas atspoguļojas tavā mūzikā?

Es ļoti labi redzu akordus ciparos – ātri saredzu pakāpes, alterācijas tieši caur skaitļiem un kombinācijām. Vizuāli arī. Piemēram, do mažoru redzu kā horizontālu līniju, re mažors ir kā divas līknes «uz augšu». Akorda pakāpes saredzu ātrāk ciparos, piemēram, 1357 pret katru jauno pamatnoti. Apbrīnoju tos, cilvēkus, kas primāri macījās mūziku no ierakstiem, līdz ar to ir ļoti attīstīta dzirde un transkribēšanas spējas, mans ceļš sākās ar vizuālo un teorētisko.

Bet par akadēmiju un izbraukumiem?

Akadēmijā ir arī Erasmus programma. Es tiku braucienā uz Ameriku, uz Omahu. Bijām ar sastāvu desmit dienas, un tur sapratu, ka vide ir mazliet citāda – cilvēki vairāk grib spēlēt, vēlme spēlēt tur ir spēcīgāka. Aizdomājos, kā būtu, ja es tur mācītos četrus gadus – vai tas mainītu ko manā «draivā» spēlēt.

Kāpēc tev liekas tur tā ir?

Varbūt lielāka konkurence, varbūt tas gars – spēlēt mūziku un būt par to iedvesmotam, mīlēt to, ko dari. Vide un cilvēki apkārt.

Bet tev šeit arī palaimējās studēt pie Tuomo [Uusitalo]?

Jā. Sākumā mācījos pie Viktora Ritova, no viņa sapratu, kā akordu uztaisīt plašāku un imitēt bigbendu – bet man ir mazāka roka nekā viņam, tāpēc fiziski un praktiski tas skanēs savādāk. Pēc tam mācījos pie somu pianista Tuomo Uusitalo. Viņa skata punkts palīdzēja nostiprināt tieši strukturēto, racionālo pieeju – viņš uzsvēra ikdienas prasmju attīstīšanu, džeza rutīnas nozīmi: ikdienas vingrinājumi, skaidra pieeja. Kā viņš stāstīja – vienalga, kāda ir bijusi diena un cikos gāji gulēt, tu vienmēr esi septiņos no rīta klasē, izdari savas divas stundas, un pēc tam ej savās gaitās.

Ņemot vērā manu attieksmi pret rītiem un rutīnu… man ļoti grūti sevi piespiest. Mācīšanās process man nekad nav paticis, ja godīgi. Bet ļoti patīk spēlēt – kad skaņdarbs ir gatavs un es varu būt izpildītājs un klausītājs vienlaikus, tas ir mans mīļākais posms. Lai līdz tam nonāktu, vajag pacietību un ilgu stundu darbu. Es ļoti aizdomājos – viņam ir lieliska tehniskā bāze, valoda, un es domāju: vau, viņš ir izcils, es arī tā gribu.

Kā līdz tam nonākt?

Es sāku pētīt rutīnas, sistēmātiskas darbības, cilvēka paradumus, to «cue–action–reward» shēmu. Piemēram, tu redzi telefonu, automātiski paķer, atver WhatsApp un pēc tam pavadīsi divas stundas Instagramā. Tas ir ieradums un dopamīns kā atalgojums. Es mēģināju saprast, kā šo shēmu pielietot praktizēšanās labā. Mans lielākais «reward» ir kafija. Esmu gatava par kafiju izspēlēt gammas un iemācīties kādu skaņdarbu – tas man nostrādā vēl joprojām.

Tātad tu uzliku sev nosacījumu, ka dabūsi rīta kafiju tikai tad, ja izspēlēsi savas gammas?

Es drīzāk malkoju kafiju spēlējot. Iemalkoju, izspēlēju kaut ko, atkal iemalkoju un turpinu. Izveidojas ieradums – kopā ar rīta kafiju dari kaut ko noderīgu, nevis vienkārši veģetē uz dīvāna. Un tas man ļoti iepatikās, jo man garšo kafija, un kombinācija likās reālistiska. Es to izmēģināju, un jā – turpinu tā darīt.

Not bad, not bad. Tu mācījies pedagoģiskajā nodaļā, vai ne? Vai tu stājies tieši pedagoģiskajā nodaļā, vai abās?

Uzreiz stājos pedagoģiskajā. No vienas puses sapratu, ka diplomam jābūt ar jēgu un pielietojumu – man ļoti grūti darīt lietas bez gala punkta. Ja gribu turpināt mācīt, īpaši vidusskolās, mans sapnis bija strādāt ar jauniešiem, man likās – tas ir tuvāk. Un to atļauj diploms. No otras puses mazliet nobijos no izpildītāju programmas – no spriedzes, pedagogu ekspektācijām. Tāpēc izvēlējos būt tajā vidē un sistēmā, pabeigt un saņemt izglītību, bet piesardzīgi. Šis diploms mani neattur būt izpildītājai, bet dod labu bāzi un oficiālu dokumentu, lai strādātu. Laba kombinācija.

Tev nepietrūka mācību laikā visi muzikālie priekšmeti? Pedagogiem taču mazāk muzikālās slodzes, vairāk pedagoģiskā un teorētiskā puse.

Īsti nē. Tieši džeza nodaļā, klavierspēles specialitātē, mēs visur muzikālajos priekšmetos bijām kopā ar pārējiem džeza studentiem. Ar «parastajiem» pedagogiem – kas strādās vispārizglītojošās skolās vai mūzikas skolās – saskāros pedagoģijas priekšmetos. Bet harmonijā, ansamblī, improvizācijā – visi kopā.

Un tagad tu arī strādā par skolotāju, vai ne?

Jā. Es saņēmu zvanu no Toma Poša par to, ka Anna Vibe ir dekrētā un vajadzīgs pedagogs aizvietošanai. Es teicu – ‘’jā’’ Ventspilij. Pagāja divi mēneši, kamēr es biju kā aizvietotāja, un tad saņēmu piedāvājumu turpināt. Atceros savu pirmo domu – wow!, tas ir tik tālu. Trīs stundas šurpu–turpu katru nedēļu. Tas mazliet nobiedēja – nogursti jau no ceļa. Tad gāju pa gaiteni un dzirdu pazīstamu saksofona skaņu klasē – tur ir Toms Rudzinskis. Man likās – wow… Jautāju viņam, kā tur ir, un viņš teica: viena no labākajām skolām šobrīd Latvijā. Es sapratu – jā, tur tiešām ir ļoti labs aprīkojums, finansējums, labas telpas, jauna koncertzāle ar tehniskajām un gaismas iespējām. Kolokvijus viņi taisa kā TED Talk prezentācijas – tev mikrofons, slaidus pārslēdz ar pulti un stāsti par tēmu. Salīdzinot ar manu vidusskolu… protams, ir pagājuši gadi, bet Ventspils skola tiešām ir iespēju pilna. Tur katrā datorā ir Logic, MIDI klaviatūra, nerunājot par pieejamu ierakstu studiju un profesionālām iekārtām – pilnas iespējas izpausties.

Cik jau gadus tu strādā kā pedagoģe?

Kopsummā… apmēram? [Smejas] Esmu dzimusi 1999. gadā – jārēķina. Bet jā, pieredze jau ir. Es ātri sapratu, ka gribu sākt strādāt un pelnīt savu naudu – tas ir veids, kā tu dzīvo. Sāku ar picas cepšanu – picērijā. Tas bija briesmīgi, jo Mediņu trešajā kursā man bija nakts maiņas – 12 stundu maiņas. Jutu, ka mazliet degradējos visos līmeņos, jo biju vienkārši izspiesta.

Pēc tam sāku strādāt privātā studijā «Anima», tur nostrādāju gadu. Tad mani uzaicināja uz Bolderājas mūzikas un mākslas skolu – tur strādāju četrus–piecus gadus, paralēli mācoties akadēmijā. Tad – vidusskola Ventspilī. Gadījās arī Rēzeknes vidusskola – tur aizvietoju Greisu [Peremotu], četras stundas brauciena… Bet vispār, var secināt, ka ir džeza klavierspēles pedagogu iztrūkums.

Kā tev patīk pasniegt?

Man patīk. Vislabāk patīk redzēt «āha» momentu studentu acīs. Man nepatīk dot tiešas atbildes – patīk uz tām uzvedināt, nonākt kopā pie risinājuma: kā nospēlēt šo vietu, šo standartu, cik varianti ir, ko ņemsim no pirmās versijas, ko – no citas. Man ļoti patīk, ka cilvēks ar savām prasmēm un savu pašreizējo līmeni var nonākt pie skaista skaņdarba, ko pats aranžējis.

Vai bieži sanāk sastapties ar izdegšanu?

Studentiem – jā, īpaši semestra beigās, kad dažiem jau «elpa trūkst». Tad mēģinu iedrošināt, nomierināt, pateikt, ka eksāmeni beigsies, viss pāries, fokusējies uz svarīgāko. Šos teikumus saku arī sev. Kad sakrājušies darbi un viss notiek viens pēc otra, jūties kā nepārtrauktā ritmā, kur katra nedēļa atkārtojas. Pāris mēnešos slodze ļoti sajūtama. Es vēl joprojām meklēju veidus, kā dot sev mieru un klusumu – tējas dzeršanas sesijas, vakari bez telefona un ekrāniem. Īpaši šajā vizuāli un informatīvi pārpildītajā sociālo tīklu laikā. Ziņas cenšos nelasīt – svarīgākais tāpat atnāk caur cilvēkiem. Bet jā, es vēl meklēju papildu risinājumus.

Tu ieminējies, ka tev bija sapnis komponēt pašai sev. Vai tas joprojām ir?

Jā, tas bija viens no motivējošiem faktoriem, un tas notiek arī tagad. Es daudz rakstu, ir piefiksētas idejas un materiāli, no kā izvēlēties. Šobrīd vairāk esmu «side project» režīmā – sesiju mūziķe. Man piezvana, un man ir projekts. Varu pieminēt daudz cilvēkus, ar kuriem šogad esmu spēlējusi. Bet šobrīd aktīvi domāju par savu albumu un mūziku. Šķiet, ka ir pienācis laiks parādīt sevi plašāk – izdarīt to, ko šobrīd varu ar pieejamajiem rīkiem, un sākt šo ceļu. Es jau pāris gadus šo ideju atlieku, visu grafiku dēļ: «pēc tam, pēc tam» – bet tas «pēc tam» nekad neatnāk. Tāpēc nākamā gada lielākais fokuss varētu būt mana mūzika un mans albums.

Šogad paspēju uzspēlēt vairākus koncertus ar Volhu [Zaharovu] un Beāti Meirāni (Volha – baritonsaksofoniste, Beāte – kontrabasiste un basģitāras spēlētāja). Volha mani ļoti iedvesmoja – cik viņa ir atraisīta, pilna idejām, teatralizācijas un humora. Tas man palīdzēja ar vieglāku skatu paskatīties uz mūziku – kā uz spēli, joku, prieku. Spēlējām «MASĀ» tematiskus koncertus ar viņas mūziku, bija arī burleskas šovs ar Zoju [Štifel] – arī decembrī būs vēl viens šovs.

Spēlēju Annijas Briškas oriģinālmūziku – viņa ir saksofoniste, tikko pabeidza akadēmiju, ļoti skaista mūzika. Ar Lauru Svikšu piedalījāmies konkursā «Baltic Young Jazz Competition». Ar Dionu [Liepiņu] prezentējām albumu «Mākoņos» – tur mani interesēja popmūzikas industrija, producēti skaņdarbi, kas atšķiras no tā, ko daru džezā. Redzēsim, kā veiksies. Drīzumā spēlēšu ar Līgu Kupču viņas oriģināldziesmas, gaidam albumu!

Kāds būtu tavs novēlējums cilvēkiem, kas domā sākt savu radošo ceļu mūzikā – profesionālā līmenī? Piemēram, viņi pabeidz vidusskolu un domā, vai mesties mūzikā vai pedagoģijā.

Es noteikti ieteiktu sev uzdot jautājumus un saprast lielo bildi – lielo «kāpēc». Uz kurieni tu gribi nonākt? Tad ir daudz vieglāk saprast, kādi ir uzdevumi šai vīzijai, kas jādara tālāk, it sevišķi grūtākajos brīžos. Ir jāinteresējas par sevi pašu – kas tevi saista, kas patīk. Ja tev patīk kāds ieraksts – kāpēc? Kā tu to vari izmantot savā mūzikā un dzīvē? Būt autentiskam pašam pret sevi.

Un vēl – atrast domubiedrus. Cilvēkus, kas tikpat ļoti grib būt mūzikā. Kopā ir vieglāk.