Absolūti savā vietā

Tur, kur sākas zemās frekvences: Beātes Meirānes stāsts

Latvijas džeza un popmūzikas vidē basistes ir retums – vēl jo retāk gadās sastapt mūziķi, kura vienlīdz dabiski jūtas gan aiz kontrabasa, gan pie basģitāras, gan arī aiz bungām. Beāte Meirāne ir tieši tāds gadījums. No klavierspēles un saksofona mācībām līdz baznīcas rokgrupai, no pašmācības līdz studijām akadēmijā un sadarbībai ar maestro Raimondu Paulu – viņas ceļš uz basu nebūt nav bijis taisns, bet tieši tāpēc jo interesantāks.

Šodien Beāte ir viena no retajām jaunās paaudzes basistēm Latvijā, kura vienlaikus uztur aktīvu koncertdzīvi, spēlē vairākos projektos, piedalās ierakstos un atrod laiku arī savam otram lielajam hobijam – zirgiem. Par to, kāpēc skaļais saksofons tika nomainīts pret zemajām frekvencēm un kā bass palīdz labāk saprast bundziniekus, – šajā sarunā.

Sāksim no sākuma: pastāsti, kas tu esi un kā tu sāki spēlēt basu.

Tas īstenībā ir interesants stāsts. Es ar mūziku esmu jau no pašas bērnības. Pirms skolas vecuma spēlēju nedaudz kokli un ksilofonu. Mamma ir klavierspēles skolotāja, tāpēc arī likās pašsaprotami mācīties mūzikas skolā klavieres. Nomācījos četrus gadus, paziņoju: viss, man pietiek, es metu mierā. Tad mani pierunāja pāriet uz citu instrumentu – es izvēlējos saksofonu. Pabeidzu Juglas Mūzikas skolu saksofonspēlē.

Tālāk domāju, ko darīt. Sapratu, ka varbūt jāmēģina džezs, lai gan īsti nezināju, kas tas tāds ir – kas tur būs jādara. Iestājos Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā džeza saksofonā.

Tu joprojām vari kaut ko nospēlēt?

Varu, notis atceros. Bet teikšu godīgi – baigais ķēriens vai talants uz saksofonu man nebija. Arī darbs pietrūka. Man nepatika, ka tas ir tik skaļš instruments – visi dzird, kad tu mācies. Izveidojās nebeidzams vāveres ritenis: man nepatīk spēlēt, jo man šķiet, ka neskan pietiekami labi; bet, ja nespēlēju, kā lai skan labāk?

Basam ir savs stāsts. Es eju draudzē, tur pirms kādiem 10 gadiem man teica, ka vietējai grupai būtu noderīgs vēl viens basists: «Davaj, mācies basu.» Es: «Kas tur? Četras stīgas, vispār nezinu, ko tas instruments dara – viņu pat īsti nedzird.» Bet labi, paņēmu pāris privātstundas, un pārējais, ko es spēlēju, bija pašmācības ceļā, spēlējot baznīcas sastāvā pārsvarā rokmūziku un mācoties no YouTube.

Mediņos basistu deficīts bija toreiz ļoti reāls. Es sapratu, ka man patīk šis instruments. Protams, atkal – kārtējā instrumenta maiņa, nekādas garantijas, ka nepametīšu. Bet šoreiz tā bija īstā izvēle. Pirmā kursa beigās pārgāju Mediņos uz basģitāru.

Tad gribējās vēl. Trešajā kursā teicu, ka gribu spēlēt arī kontrabasu. Iedeva vienu, kas tur bija – no klasiskās nodaļas izvilktu «dinozauru» ar barokāli augstām stīgām. Es domāju: kā vispār tādu var spēlēt? Pēc tam gan to saregulēja džeza vajadzībām, lai ir ērtāks spēlēšanai ar pirkstiem, un tad ātri vien aizrāvos ar šo lielo instrumentu.

Bet kontrabass taču arī ir skaļš.

Viņš ir klusāks un priekš manis mazāk «kaitinošs» par saksofonu, ja to klausās ilgtermiņā. Nav brīnums, ka no saksofona pārmuku uz basu. Zemās frekvences atstāj tādu mierīgāku iespaidu – lai gan uz basa var spēlēt arī visai nemierīgas lietas. Basģitāru var pieslēgt pie kombja un sagriezt ļoti skaļi, ja tā gribas, bet var trenēties arī uz austiņām, ko es toreiz arī darīju. Bet kontrabass pats par sevi akustiski nav pārāk skaļš, tāpēc to vismaz tik ļoti nevarēja dzirdēt blakus klasēs, kad trenējos.

Sanāk, ka uz basa un kontrabasa tev bija ātri «jāuzvelk» līmenis, lai būtu vienā līnijā ar kursabiedriem?

To līmeni es biju cēlusi jau pirms oficiālās pāriešanas. Biju pati sākusi mācīties walking bass – tas džezā ir must-have. Spēlēju neoficiāli ansambļos Mediņos, jo basistu trūka. Bija tāda situācija, ka eksāmenā, vēl skaitoties saksofoniste, es nospēlēju kādas 20 dziesmas uz basģitāras – vienkārši visiem piespēlēju. Manuprāt, tas sanāca labāk, un patika man arī daudz vairāk. Pieprasījums arī bija.

Tu spēlē arī bungas, vai ne?

Jā. Džezu gan nē – vairāk populāro mūziku un roku. Bungas sāku spēlēt pirms 3 gadiem tajā pašā baznīcas sastāvā. Bundzinieks aizgāja, es ielecu viņa vietā. Man liekas, ir viegli no viena ritma instrumenta pārlekt uz citu – loģika ir līdzīga. Sanāca, ka tajā vienā sastāvā aizpildīju gan basista, gan bundzinieka deficīta pozīcijas. Tagad katru nedēļu spēlēju bungas. Šodien tieši tā arī tā sanāca – no rīta bungas, vakarā kontrabasu un basģitāru.

Kā bass palīdz bungām un bungas – basam?

Ļoti. Kad spēlēju basu, es daudz labāk nolasu bundziniekus – brekus, domu, struktūru. Kad pati piesēžos pie bungām, beidzot saprotu, kā tas viss veidojas. Un otrādi – spēlējot bungas, es domāju: ko es kā basiste gribētu dzirdēt šajā vietā? Tas palīdz veidot kopīgu groove.

Kā tu nolēmi stāties akadēmijā?

Es sapratu, ka man ir jāturpina būt apritē – ar pareiziem cilvēkiem, pareizā vidē. Akadēmija dod iespēju turpināt celt zināšanas un līmeni, kamēr vēl ir budžeta vietas. Ja nav deadlaini, mājās trenēšanās viegli «izkūp». Akadēmija ielika rāmjos: tev ir eksāmens, ir programma; ja nepacelsi līmeni, tālāk netiec.

Tu nedomāji braukt mācīties uz ārzemēm?

Īsti nē. Daudzi saka: «Ko tu dari Latvijā?» Bet es sevi vairāk redzu šeit. Ir daudz lietu, hobiju, kurus negribēju pamest – piemēram, zirgi. Man patīk braukt «īslaicīgos izrāvienos» – meistarklases, nometnes, nedēļa–divas intensīva mācīšanās. Biju, piemēram, IASJ Helsinki jazz meeting. Tas bija labs spēriena punkts, lai saprastu, kur īsti atrodos. Tur sapratu, ka pati savās acīs krietni iepalieku no tā līmeņa, kurā atradās lielākā daļa dalībnieku, bet guvu neaizvietojamu pieredzi un motivāciju attīstīties tālāk.

Pastāsti par zirgiem.

Ar zirgiem «saslimu» 2011. gadā. Sāku trenēties, un kādā brīdī radās sapnis par savu zirgu. Interesantākais ir tas, ka zirgu nopirku, pasniedzot privātstundas saksofonā. Tiešām – man toreiz bija ap 15 gadiem, mācījos, strādāju un krāju. Zirgus veiksmīgi apvienoju ar mūziku – tas ir mans veids, kā restartēt galvu. Aizbrauc pie dabas, pavadi laiku stallī, un prāts atslēdzas no ikdienas skrējiena. Tas netieši iedvesmo – kad esi atpūties, radošās idejas nāk vieglāk. Protams, paliek arvien grūtāk tam veltīt laiku.

Tagad tu vairs nemācies. Kur ņem disciplīnu ārpus akadēmijas?

Projektos. Šobrīd vienkārši nav varianta nolaisties. Piemēram, tagad ar maestro Raimondu Paulu veidojam kopprojektu – veltījumu Stradiņa slimnīcai. Tas projekts ir kā dāvana slimnīcas ārstiem – tur ir tādas kompozīcijas kā «Es eju pie ārsta», «Jaunā ārste», «Māsiņas», «Pusdienas slimnīcā». Maestro saka – tā ir viņa jaunības mūzika: svings, Oskara Pītersona pasaules noskaņa. Es esmu tāds «NHØP» wannabe viņa izpratnē. Viņš ir izvēlējies kontrabasu kā galveno trio balsi, un tas no manis prasa nopietnu tehniku, jo parasti kā basiste labprāt «slēpjos» aiz benda. Es neesmu virtuozākais spēlētājs, man nav «kosmosa» pirkstu. Tāpēc man konkrēti jāizdomā, kurā vietā ko spēlēšu, nevis jācer, ka improvizēšu uz vietas. Tas ir labs izaicinājums. Plānojam arī albuma ierakstu – tas ir ļoti neparasts veltījums, bet tieši tāpēc foršs.

Ko tu jūti, kad spēlē mūziku?

Ļoti atkarīgs no mūzikas. Es esmu diezgan izvēlīga – bieži piedalos projektos, kur repertuāru izvēlas kāds cits. Tās retās dziesmas, kas mani patiešām aizķer, ir zelta vērtas.

Man ir svarīgi, lai ir laba skaņa. Arī labu mūziku ir grūti izbaudīt, ja apskaņošana ir slikta. Man ir ļoti svarīgi, kā skan bass: kontrabass – lai viņš «ņurd» apakšā un dzied augšā, tieši tā, kā es viņu iedomājos galvā; basģitāra – lai es dzirdu un fiziski sajūtu katru izspēlēto noti. Man nepatīk «cīnīties» ar skaņu, bet reizēm tas ir neizbēgami.

Kad instruments un skaņa sakrīt ar manu iekšējo «saundu», tad arī ir tā īstā bauda.

Vai tu jūti, ka esi savā vietā?

Jā. Viennozīmīgi. Es sevi īsti neredzu nevienā citā instrumentā – īpaši jau džezā un popmūzikā. Bungas ir kā foršs blakus laukums, bet mans instruments ir bass – gan kontrabass, gan basģitāra.

Tu esi laimīga, ka izvēlējies mūziķes ceļu?

Jā, absolūti. Forši apzināties, ka dari to, kas tev ir lemts, un kas dod gandarījumu. Mans darbs nav kaut kas, ko «jāpacieš», lai pēc tam brīvajā laikā darītu to, kas patīk.

Forši, kad var apvienot – darbs un prieks ir viena lieta.

Protams, ir arī nezināmais: tu nekad īsti nezini, vai nākamajā mēnesī būs koncerti. Reizēm liekas, ka jāsagrābj viss. Bet es esmu pamanījusi – ja kaut ko izlaiž, atbrīvo laiku, bieži atnāk kāds lielāks projekts, ko nemaz nebiju gaidījusi. Par pedagoģiju mūzikas skolās – piedāvājumi ir bijuši, bet pagaidām sevi tajā īsti neredzu. Domāju, ka visam pienāks savs laiks.

Ko tu spēlē, kad spēlē tikai sev?

Mājās es vairāk «ļurinu» – mēģinu basu kā solo instrumentu: akordi, mazi motīvi, spēlēšanās ar pedāļiem, efektiem. Dažreiz paņemu kādu konkrētu gabalu un pārveidoju to vai mācos transkripcijas, kuras man dzīvajā izpildījumā visticamāk nekad nevajadzēs pielietot.

Raksti arī savu mūziku?

Es par to visu laiku domāju. Šobrīd man ir divi gabali, kas ir nospēlēti dzīvajā, bet vēl nav ierakstīti. Ir plānā, un varbūt pat nākamgad ierakstīt.

Kas tevi iedvesmo?

Cilvēki man apkārt – gan mūziķi, gan nemūziķi. Laba mūzika. No basistiem – noteikti Henrik Linder no «Dirty Loops». Biju uz šīs grupas koncertiem jau trīs reizes. Es zinu, ka viņu līmeni nekad nesasniegšu, bet tas nav tāds nomācošs «viss, es metu basu malā». Tieši otrādi – gribas iet mājās, uzlikt albumu un atkal brīnīties, ko cilvēki spēj izdarīt.

Vai tu esi saskārusies ar izdegšanu?

Akadēmijas laikā bija viens tāds periods. Trešajā kursā sāka likties: priekš kam es to daru? Līdz tam es biju «braukusi uz haļavu» – eksāmenos vienmēr labas atzīmes, pati nesapratu, par ko. Domāju: varbūt tāpēc, ka esmu meitene, kas spēlē basu? Tad vienā semestrī es tiešām visu atliku līdz pēdējam – eksāmena programmu gatavoju pēdējā vakarā. Es nenospēlēju sliktāk kā citas reizes, vienkārši nebija manāms progress. Rezultātā dabūju daudz zemāku atzīmi. Un sapratu: nē, laikam nav tā, ka viss «par neko». Vienkārši iepriekš bija attieksme un darbs, kurus pati nenovērtēju. Un jā – tā sliktākā atzīme patiesībā palīdzēja saņemties un pacelties jaunos augstumos.

Vai tu esi jutusies, ka tevi vērtē savādāk tāpēc, ka esi meitene?

Pedagogu ziņā – nē. Es domāju, viņiem ir ausis un galva, viņi zina, ko dzird. Drīzāk ir otrādi – priekšrocība. Koncertos daudzi piesaistās tieši tam faktam, ka pie basa ir meitene. Dažreiz sajūta, ka cilvēki dzird no manis labāku sniegumu, nekā es pati par sevi domāju. Es esmu diezgan kritiska, šķiet, ka nospēlēju savu sliktāko performanci, bet pēc tam nāk klāt ar komplimentiem un pat piedāvājumiem – braukt mācīties, piemēram, uz Londonu maģistrantūrā, vai pat uz Ameriku.

Tagad meiteņu, kas spēlē instrumentus, ir arvien vairāk. Man liekas, tā ir laba tendence

Protams, un man liekas, ka visi esam cilvēki un nav tik liela nozīme, kurš dzimums spēlē kuru instrumentu. Galvenais ir rezultāts, kā spēlē, nevis kurš spēlē.