Trio Colossus: Latvijas džeza mērogi simfoniskā ietērpā
Kārļa Vanaga, Latvijas Radio bigbenda un Liepājas Simfoniskā orķestra kopdarbs «Trio Colossus» — ambiciozs mēģinājums savienot džeza trio, bigbendu un simfonisko orķestri vienā konceptuālā formā
«Trio Colossus» ir Kārļa Vanaga, Latvijas Radio bigbenda un Liepājas Simfoniskā orķestra kopdarbs, kas pieejams gan digitālā formātā (straumēšanai un lejupielādei MP3, FLAC un citos augstas kvalitātes formātos, tostarp 16—bit/44.1 kHz), gan kā 12 collu melnā vinila plate (180 grami, glancēts «gatefold» vāks, pirmā tiraža). Digitālo versiju var iegādāties un lejupielādēt, bet vinila izdevums ir kolekcionāru cienīgs priekšmets, kas apvieno mūzikas saturu ar rūpīgi izstrādātu vizuālo dizainu.
Latvijas džeza ainā ik pa laikam parādās projekti, kas ne tikai atskaņo mūziku, bet arī mēģina paplašināt robežas starp žanriem, formām un sastāviem. «Trio Colossus» ir viens no šādiem mēģinājumiem. Tas konceptuāli atsaucas uz Sonny Rollinsa leģendāro «Saxophone Colossus» (1956), bet mēģina šo ideju pārnest uz mūsdienu Latvijas kontekstu, paplašinot instrumentālo sastāvu līdz grandiozam mērogam.
Trīsdaļīgais cikls «Local Jazz Room», «Close to a Standard» un «The Island» veidots kā plaša forma, kurā džeza trio (Kārlis Vanags — tenorsaksofons, Edvīns Ozols — kontrabass, Artis Orubs — bungas) saplūst ar bigbenda sekcijām un simfoniskā orķestra krāsu paleti. Šī nav vienkārša «plus strings» pieeja; aranžējumi ir apjomīgi, ar rūpīgi izstrādātām faktūrām un dinamiskām pārejām starp grupām. No aranžētāja viedokļa — tas ir ievērojams darbs, kas prasa ne tikai tehnisku meistarību, bet arī spēju domāt orķestrāli un džeza valodā vienlaikus.
«Local Jazz Room» atklāj albumu ar enerģisku swing, kurā ritma grupa demonstrē nevainojamu «time feel» un kolektīvu elpu. Skanējums ir gaišs, izpildījums relaksēts. Ozola kontrabasa līnijas ir stingras un vienlaikus elastīgas, Oruba bungas – precīzas, bet ar pietiekami daudz «air» skaņā, lai lielais sastāvs nejustos smagnējs. «Close to a Standard» ir balāde ar izvērstu soprāna saksofona un basa solo. Patīkams pārsteigums ir balanss starp nošu materiālu un sajūtu, telpu. Taču varbūt tieši šis pārsteigums bija tā īstā mācība — ka mūzikā ne vienmēr mēs nosakām robežas, bet robežas nosaka mūs. Visā kopbildē manai iekšējai sajūtai vistuvākais skaņdarbs, favorīts. Lai gan uz mūzikas ciklu savu skatienu es noturu ka vienotu organismu — kopumā. «The Island» parsteidz ar ritma koda nomaiņu un kompozīcijas arhitektūru. Jāatzīst, ka nebiju gatavs tik ilgam Arta Oruba bungu solo. Ticu, ka šeit notikums ir jānoraksta uz paša autora stratēģijai ieplānojot, ka ieraksts tomēr ir veikts skatītāju klātbūtnes situācijā – koncertā. Šī izvēle man paskaidro izmantoto dārgo ieraksta investīciju — laiku, klausītāju muzikālā baudījuma nodevai. Mūzika ir dinamiska, iekļaujot daudz labu ideju un vitālu mūziķu sniegumu. Nepavisam vairs ne Sonny Rollins, bet džezs ar plašāku harmonisko un orķestrālo spektru.
No audiofila skatpunkta, ieraksts ir baudāms — telpas sajūta, instrumentu izvietojums stereo panorāmā un dinamiskais diapazons ir augstā līmenī. Klausos uz dažādas aparatūras sākot ar skandām un beidzot ar profesionāliem IEM. Skaņu režija šeit nav tikai tehnisks process, bet radošs līdzautors, kas palīdz mūzikai elpot. Tas ir viens no tiem gadījumiem, kad vinila formāts patiešām atklāj vairāk nekā digitālais fails — 180 gramu melnais vinils ar glancēto «gatefold» vāku un kvalitatīvo poligrāfiju ir priekšmets, ko gribas turēt rokās.
Runājot par dizainu, «Trio Colossus» vizuālā identitāte ir atturīga, bet eleganta grafiska fotogrāfija ar mūziķiem un orķestri, rada sajūtu, ka klausītājs tiek aicināts uz koncertzāli, nevis tikai uz ierakstu. Iekšlapās detalizēts projekta dalībnieku saraksts, kas atklāj projekta mērogu un iesaistīto cilvēku loku. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad izdevējs Jersika Records turpina savu līniju — kvalitatīvs analogais ieraksts, rūpīgi izstrādāts produkts un cieņa pret klausītāju.
Radot šādus darbus, autors un mūziķi veido sev platformu attīstībai — gan profesionālai, gan mākslinieciskai. Jāsaka, ka apjoms šim projektam Latvijas mērogā ir gana ambiciozs, bet vai tad katrs, kurš pieņem izaicinājumu dzīvē būt tīras kultūras medijs, neuzņemas riskus? No skatpunkta no malas — domāju, ka tikai pats autors var precīzi noteikt, kur šīs «jaunās zemes» teritorija ir bijusi auglīga, un kura vēl gaida dzīves pieskārienu.
Apkopojot — novērtēju katra mūziķa, mākslinieka un menedžera ieguldījumu šajā projektā. Tā ir mūsu Latvijas kopējā kultūras vēsture, un, ja mēs tajā nesaskatīsim patieso un īsto, ar laiku tā var izzust no pasaules kartes vai pat no zemes malas.