Rūtas Dūdumas pirmā soloalbuma «Pajums» apskats

Kad debija ir tikai uz papīra – Rūta Dūduma demonstrē profesionālisma paraugu

Kad jau gadu gadiem ilgi zināms mūziķis izdod albumu un piesaka to kā debiju, jāķeras pie interneta krātuvēm un jāprasa tām (un pie viena sev) – neticu, nevar būt, vai tiešām?! Pazīstamās dziedātājas Rūtas Dūdumas gadījums ir tieši šāds un – jā, tiešām, albums «Pajums» ir viņas debijas solodarbs.

Diez vai ar Rūtu Dūdumu vajadzētu īpaši iepazīstināt, jo viņa uz lielās skatuves ir jau kopš padsmitnieces vecuma (savukārt līdzās tai, kopā ar savu mammu Iru, jau no bērna kājas) — gan kā viena no pieprasītākajām fona vokālistēm, gan kā solomāksliniece, viņa manīta gan Eirovīzijas nacionālajā atlasē, gan citur, taču pamatā un pēc profesijas Rūta ir džeza izpildītāja. Ja nu tomēr jāiepazīstina, tad Rūtas oficiālais CV ir šāds: «Daudzpusīga vokālā māksliniece, beigusi Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļas maģistrantūru. Ir vokālās grupas «Framest» dalībniece, uzstājas kopā ar muzikālo apvienību «Vintāža». Ieguvusi 3. vietu «Riga Jazz Stage» 2018. gadā. Uzstājusies kopā ar maestro Raimondu Paulu, Intaru Busuli, Dināru Rudāni un citiem māksliniekiem.» Protams, viņas biogrāfijā panākumus varētu uzskaitīt krietni garākā sarakstā, taču šoreiz ne par to – šoreiz par albumu «Pajums».

Mūsu priekšā astoņas, no visiem aspektiem aplūkojot, pamatīgas un rūpīgi izstrādātas kompozīcijas, kuru visu mūzikas autors ir komponists Jānis Ķirsis – Rūtas dzīvesbiedrs. «Pirmais albums gluži kā pirmdzimtais ir neizdibināms ceļojums lielajā pasaulē,» prāto Rūta. «Pajums» stāsta par sievieti un tās daudzšķautņaino dabu, viņas iekšējo pasauli un uztveri par lietām sev visapkārt. Mīlestība, rūpes, bailes, šaubas, dusmas un cerība ir tie garīgie lielumi, par kuriem ir rakstījuši albumā izvēlētie tekstu autori un dzejnieki, tostarp Velta Kaltiņa, Fricis Bārda, Inga Pizāne, Leons Briedis, Imants Ziedonis un Dace Micāne-Zālīte. Savukārt muzikālo kompozīcijas formu un dramaturģiju veido mūžīgās mīlestības un gaismas meklējumi, sievietes kā mātes, kā savas zemes patriotes rūpes un spēks.»

Jāņa Ķirša rokraksts kompozīcijās ir jūtams, arī Rūtas dziedājums ir uzreiz atpazīstams, pat neskatoties skaņu nesēja virzienā, tomēr albumā ir arī negaidīti pārsteigumi. Pirmām kārtām tas sakāms par fantastiski episko kompozīciju «Un pret savas tautas dziesmu» — noklausieties, tas ir kaut kas! Spēcīgi, monumentāli un… patiesībā ņemiet, kādus cildinošus epitetus vēlaties, visi derēs! Kā otro numuru gribētos kronēt ar improvizācijām pārbagāto dziesmu «Skārienjūtīgs», bet trešajā vietā likt suģestējošo «Nāc sapnī» un/vai ar etnopiesitienu apveltīto «Šķiltin šķīla valodiņas», varbūt arī klasiski skaisto «Gaismu». Protams, slavējami ir Rūtas vokālie paraugdemonstrējumi, iespaido arī Ķirša meistarība pie taustiņiem, tāpat izceļas kontrabasists (it īpaši minētajās «valodiņās») un pārējie instrumentālisti. Par dziesmu tekstiem – izvēlētās tēmas var uztvert dažādi, taču tie ir jēgpilni, savukārt spēlēšanās ar tautas folkloras mantojumu jau minētajā «Un pret savas tautas dziesmu» ir apbrīnas vērti.

Par mīnusiem. Pirmām kārtām, šajā albumā piedāvātais džeza elitārisms ne katram būs pa zobam, tas ir, ausij — šajā ziņā spilgtākais piemērs ir tituldziesma «Pajums» sešu minūšu garumā, kas ir ultrasarežģīts gabals, ko tikai ar grūtībām var noklausīties līdz galam. Otrs — Rūta ļoti plaši izmanto vokalīzes, kas teicami demonstrē viņas vokālās spējas, taču šajā albumā tās izmantotas pārāk lielās devās, tādējādi, piemēram, skaņdarbā «Nāc sapnī» tās jau sāk pat kaitināt. Vēl — skaņdarbu noskaņa un to teksti rada emocionāli plašu spektru, brīžiem iesveļot tādā kā trauksmainībā un pat skumjās, kas atkal ne visiem būs pa prātam. Droši vien «Pajumu» vislabāk būtu klausīties intīmā atmosfērā kādā nelielā un elitārā džeza klubā, taču šī programma prasa itin plaša mūziķu loka piesaisti, kas savukārt šādam hipotētiskajam nelielajam džeza klubam diez vai būtu pa kabatai. Tiesa, albuma prezentācija notika Spīķeru koncertzālē, kas šai programmai nešķita par plašu, taču prezentācija ir svētki jeb svinības, ko nevar pārvērst par ikdienu.

Nu labi, bet ko nu par mīnusiem – albums ir ļoti labs un noteikti noklausīšanās (un arī klausīšanās) vērts. Ierakstā piedalījušies spilgti Latvijas džeza mūziķi un «Sinfonietta Rīga» stīgu kvartets, un prezentācijas koncertā pieteiktais mūziķu sastāvs bija cieņu raisošs — Jānis Ķirsis (taustiņi), Rihards Goba (ģitāra), Jānis Rubiks (kontrabass), Dāvis Jurka (pūšamie instrumenti), Rūdolfs Dankfelds (bungas). Protams, albumā un arī «dzīvajā» pirmā vijole vienalga ir pati Rūta Dūduma — ak, kungs, cik viņa profesionāli dzied, un kas viņai ir par balsi! Pat žēl, ka šīs dziedātājas sirds pieder džezam, jo rokmūzikā ar šādu vokālu varētu gāzt kalnus un raut jumtus.

Par laimi, Rūta ir pietiekami daudzpusīga un aktīva, piedaloties arī dažādos citos projektos. Piemēram, pēc soloalbuma izdošanas viņa atzīmējās stilistiski tam teju diametrāli pretējā Eirovīzijas nacionālās atlases konkursā «Supernova» (viņa ar dziesmu «Chemical» gan apstājās pusfinālā), bet pēc tam iebrida TV šovā «Koru kari», vadot Saldus kori. Nav šaubu, ka mēs Rūtu vēl redzēsim un dzirdēsim ne tikai džezā, bet arī citas stilistikas projektos, ko viņa var atļauties, jo spēka un kvalitātes tam pietiek. «Varu tikai priecāties un novērtēt, ka man dotas tik brīnišķīgas iespējas — uzstāties, izrādīt mīlestību caur mūziku un nodot to klausītājiem un skatītājiem!» priecājas Rūta. Un mēs priecāsimies līdz šai sirsnīgajai un vienmēr komunikablajai dziedātājai.