Meklēt un atrast to, kas uzreiz acīs nekrīt

Evija Vēbere pievēršas eksperimentiem ar elektroniku un kopā ar Ivaru Arutjunjanu ieskaņo albumu «Anomālijas»

Studiju laikos Nīderlandē Evija Vēbere iegādājusies savu pirmo sintezatoru. Jau tad viņai radusies klusa doma, ka kādreiz nākotnē varētu ieskaņot pilnmetrāžas albumu bez striktām žanru robežām, tomēr ar spēcīgu improvizācijas klātbūtni, lai tas vismaz attālināti iekļautos džeza mūzikas spektrā, šo vārdu visplašākajā nozīmē.

Skaņdarbu pamatmateriāls tapis improvizācijas sesijās kopā ar sitaminstrumentālistu Ivaru Arutjunjanu, kuru Evija sastapa un iepazina pirms daudziem gadiem Saulkrastu džeza festivālā. Lai gan Vēberi pazīstam galvenokārt kā vokālisti, šajā ierakstā viņa savu balsi izmanto tikai dažos skaņdarbos. Albumā «Anomālija» viņa vairāk atklāj savu instrumentālistes dabu, liekot lietā analogos un modulāros sintezatorus. Māksliniecei iedodot pāris sākuma impulsus, elektronika pati ģenerē dažādas skaņu kombinācijas, izkārtojot tās laikā un telpā. Tālāka cilvēka iejaukšanās ir epizodiska. Atliek tikai pēc vajadzības piekoriģēt atsevišķus skaņveides parametrus, vai arī uzslāņot jaunas un apstādināt iepriekš uzsāktas cilpas.

Radošajai nometnei risinoties vairāku dienu garumā, abi mūziķi atlasīja, viņuprāt, spilgtākās epizodes. Mirkļa lēmumos dzimušās muzikālās idejas tika noslīpētas un izstrādātas līdz galam. Rezultātā radies albums ar deviņām producētām skaņu gleznām. Paši mūziķi atzīst, ka mūzikas materiālu apzināti veidojuši vairāk eksperimentālu un savā ziņā dīvainu. Albuma kopējo estētisko virzienu un noskaņu trāpīgi atveido arī visa albuma nosaukums. Tēzaurs mums saka, ka vārds «Anomālija» apzīmē novirzi no normālās lietu kārtības.

Gribas paslavēt mūzikas autorus par veiksmīgi izvēlētu skaņdarbu hronometrāžu. Skaņdarbi lielākoties izskan divu līdz trīs minūšu laikā, tādējādi brīžiem ļoti blīvā un intensīvā klausāmviela tiek iedota mazās, bet ļoti efektīvās dozās, kas klausīšanās pieredzi padara draudzīgāku un vieglāku, īpaši mazāk pieredzējušai ausij. Kā vienu no galvenajām duetu raksturojošām iezīmēm var minēt elektroniski ģenerētu faktūru un akustisko bungu veidota ritma mijiedarbību. Ivars Arutjunjans ar dažādiem izteiksmes līdzekļiem uz sitaminstrumentu komplekta spēj piešķirt pilnīgi jaunu kontekstu Evijas Vēberes veidotajiem bītiem.

Dažos skaņdarbos kā būtisks papildinājums duetam pieslēdzas saksofonists Kārlis Auziņš. Interesanti vērot, kā mūzika izveidojas apstākļos, kad, kā noprotams, saspēle nenotiek, visiem iesaistītajiem atrodoties vienā laikā un telpā. Auziņš savu sakāmo uzslāņo jau iepriekš sagatavotam skaņu celiņam, līdz ar to saksofons reaģē uz to, ko spēlē bungas, bet bungas nevar reaģēt atpakaļ uz to, ko spēlē saksofons. Skaņdarbā «Parādība» Auziņš pakāpeniski attīsta īsu, melodisku, sākotnēji pentatonikā balstītu motīvu. Vēlāk tiek strādāts arī ar instrumenta tembra iespējām un augšējo reģistru. Kompozīcijā «Day One Dog» dzirdam skrienošas ātru nošu pasāžas.

Skaņdarbā «Mats īss», kā jau vārdu spēle mums saka priekšā, pievienojas ģitārists Matīss Čudars un ansamblis sasniedz jau kvarteta izmērus. Hronometrāžas ziņā tas ir apjomīgākais no skaņdarbiem. Noklausoties to vairākkārt un cenšoties atrast jebkādas formas vai uzbūves iezīmes, izkristalizējas trīs posmi. Sākumā dominē uz akustiskām bungām konstruēts intensīvs bīts, kam pa virsu skan melodisks materiāls un atliek tikai minēt, kurš no instrumentiem to atskaņo. Man radās versijas par ģitāru ar pedāļefektiem, vai arī kādu elektronisku taustiņinstrumentu. Kad aizritējusi nedaudz vairāk kā minūte, bungu partija kļūst caurspīdīgāka. Arutunjans vairs neatzīmē smalko metra dalījumu un atstāj tikai pašus nepieciešamākos sitienus. Mūzika iegūst primitīvāku, rokmūzikai tuvinātu enerģiju. Pavisam negaidīti, ne no kurienes iestājas pārsteiguma moments — pēkšņs klusums, kurā jūtama tikai attālināta putnu čivināšana. Tālāk seko liriska saksofona melodija un elektronisks bungu bīts, fonā skanot maigam ģitāras pavadījumam.

Šī albuma kontekstā interesanti aplūkot skaņdarbus, kuros duets tiek galā pats, bez pieaicinātiem viesmāksliniekiem, kā arī Evijai Vēberei nedziedot. «Hipomānijā» asi stūraina bungu partija un elektronika veido cilpas, kas cikliski atkārtojas ar nelielām variācijām. Kad aizritējušas 105 sekundes, sadzirdam asu kontrastu. Bungu bīts apstājas, skan sirēna, kas signalizē un ievada jauna posma (vidusdaļas) sākumu. Šajā posmā faktūra ir mazāk blīva, vairāk caurspīdīga un akustisko bungu komplektu nomaina producētas perkusiju skaņas. Mūzika šķiet klusinātāka un mazāk intensīva, it kā paslēpta. Uz skaņdarba pēdējām 40 sekundēm atgriežas sākotnējā noskaņa, iezīmējot sava veida reprīzi ar variācijām.

Albuma titulskaņdarbs «Anomālija» ir vienīgais albuma skaņdarbs bez bungmašīnas diktēta ritmiska pulsa. Tembru paletes un kopējās estētikas ietekmē raisās attālas asociācijas ar modernās mūzikas klasiķa Ģērģa Ligeti skaņdarbu «Artikulation». Lai gan Kārlis Auziņš starp šī skaņdarba izpildītājiem nav minēts, ik pa laikam skaņu mutulī jūtams zems, koka pūšaminstrumentam līdzīgs tembrs, gandrīz kā basklarnete. Noklausoties šo skaņdarbu vairākkārt, saglabājas iespaids, ka šis ir brīvas apziņas plūsmas dokumentējums — mūziķi šeit nav centušies apzināti veidot kādu uzbūvi vai formu, un tā arī ir. Būtībā materiālu ģenerē pati elektronika — «Moog Grandmother» basa sintezators, savienots ar modulārajiem sekvenceriem. Spilgtas asociācijas izraisa arī skaņdarbs «Outernets». Ātrā tempā mainīgie skaņu augstumi un šķietami randomizētā secībā izkārtotie bungmašīnas sitieni rada digitālu skanējumu, kas ilustratīvi attēlo bināro kodu vai rakstāmmašīnas sitienus.

Saldajā ēdienā klausītājiem tiek dāvātas arī dažas dziesmas ar vārdiem. Kompozīcijā «Violets» dzirdam multimākslinieces Marijas Luīzes Meļķes tekstu, ko viņa veltījusi savam mīļdzīvniekam — kaķēnam. Ievadā dzirdam sintētiskus tembrus, kas atgādina stīgu lociņinstrumentu skanējumu. Pēc pusminūtes sākas balāde — lēni sapņaina un maigi pūkaina, bet tajā pašā laikā arī ritmiska. Dziesmā «Ir par maz» ansamblim pievienojas reperis Kārlis Pauls Šēnhofs jeb «E.V.» un Toms Mikāls, bagātinot skaņu paleti ar krāšņām taustiņinstrumentu harmonijām. Lai arī repa vokāls izmantots tikai vienā no skaņdarbiem, tas labi iekļaujas kopējā plūdumā un nešķiet, ka šis skaņdarbs būtu lieks. Patīkami, ka ir padomāts par smalkām detaļām, kas mūzikai neļauj skanēt lēti. Pārsteiguma momentu sagādā pēcspēle ar maigām vokālām atblāzmām. Runājot par pārsteigumiem, duets ir parūpējies par epizodi, kur varam dzirdēt arī Ivara Arutjunjana balsi, ne tikai bungu spēles prasmes. Skaņdarbā «Briljantos darināti» abi unisonā deklamē vēl vienu Marijas Luīzes Meļķes sacerētu tekstu.

Būtiski pieminēt vēl dažus cilvēkus, kas iesaistījušies darbā ar šo apjomīgo sešu mūziķu komandu. Man neizdevās atrast informāciju vai šim albumam ir pieejamas fiziskas kopijas, bet vismaz digitālās platformās varam ieraudzīt albuma titulbildi, ko rotā mākslinieces Agneses Apines veidotais daudzskaldnis. Tāpat arī uzslavas skaņu inženierim Gatim Zaķim, kas veicis skaņas pēcapstrādi.