Lībiešu muzikālā dzeja
Elīna Ose. Nr.1 Kuolm Rando/Three Shores
Bez pārspīlējuma var teikt – šis ir unikāls albūms, kāda Latvijas džeza līdzšinējā vēsturē nav bijis. Kaut arī piemeklēt atbilstošu stilistikas apzīmējumu šai platei ir visnotaļ sarežģīts uzdevums. Jo, kā gan lai apzīmē ar konkrētu žanra apzīmējumu oriģinālmūziku ar dzeju lībiešu valodā, kurā vienlaicīgi dzirdami gan klasiskās mūzikas, gan džeza un etniskās mūzikas elementi? Taču liksim pie malas neauglīgos un patiesībā nenozīmīgos strīdus par žanriskajām piederībām, jo Elīnas Oses un viņas domubiedru darba rezultāts ir tiešām iespaidīgs.
Kā lasāms plates visai apjomīgajā ieliktnī (kur cita starpā lasāmi arī visi albūma skanošie dzejoļi, gan oriģinālajā – lībiešu valodā, gan tulkoti angliski un latviski), idejas aizsākumi meklējami Līvu savienības 95 gadu jubilejas pasākumā, kurā Rīgas Doma kora skolas absolvente Elīna Ose ir uzaicināta uzstāties un dziedāt lībiešu valodā. Šeit noteikti jāpiemin, ka Līvu savienības vadītāja ir Ieva Ernštreite, kura savukārt ir Rīgas Doma kora skolas skolotāja un RDKS dibinātāja un leģendārā direktora Jāņa Erenštreita māsa.
Aizsākumam ir turpinājums, un jau drīz rodas trio, kurš vēlāk pārtop par kvartetu, ko arī dzirdam platē: Elīna Ose – balss, Austris Kalniņš – klavieres, Jānis Rubiks – kontrabass un Ernests Mediņš – sitaminstrumenti. Ierakstā piedalījušies arī stīgu kvartets «Juno» un Saulkrastu koris «Anima».
Albūms ir tapis pakāpeniski, vairāku gadu laikā komponējot dzeju lībiešu valodā. Dzejas rakstījuši Valts Ernštreits, Baiba Damberga un Ķempju Kārlis, savukārt kompozīciju autori ir Staņislavs Judins (sākotnēji arī sastāva dalībnieks), Austris Kalniņš un Elīna Ose.
Plate ir ļoti personīgs un cieņas pilns veltījums lībiešu valodai un kultūrai, kas ietērpts modernā, džeza, klasiskās un etno-mūzikas savijumā.
Manuprāt, albūmā ir labi izdevies izbalansēt kompozicionālo mūzikas materiālu ar dzeju, turklāt lībiešu valodas savdabais skanējums papildus izceļ katra skaņdarba individuālo stāstu. Teksta jēga ir saprotama pat bez tulkojuma, un kopējais plates skanējums ir pārsteidzoši vienots.
Šķiet, būtu vērts īsi pakavēties pie katra no skaņdarbiem.
Klusuma vārti veras
Jau pats pirmais skaņdarbs – jauks džeza valsis — mūs ieved mierīgā, nedaudz rezignēti melanholiskā noskaņā, kas tik ļoti atgādina cool jazz labākos paraugus. Pavadījumā dzirdamais stīgu kvartets papildus piedod liriski nostalģisku noti kopējā skanējumā. Pēc ievada panta – liriska dziedājuma lībiešu valodā seko kontrabasa solo ar sekojošu klavieru solo ar stīgām pavadījumā. Pēc otrā panta apstājas, kad šķiet – skaņdarbs tūlīt, tūlīt beigsies, seko emocionāla kulminācija, kas vienlaicīgi ir arī skaņdarba nobeigums.
Mani ļaudis
Grūvīgākais, fancīgais skaņdarba ievads pirmajā mirklī atsauc atmiņā kino mūziku, taču nedaudz traucē samērā klišejiskās harmonijas, kas nedaudz raisa asociācijas ar latviešu estrādes mūziku no 1980-tajiem gadiem. Pamatīgi izaranžēts, rūpīgi izstrādāts un krāšņs skaņdarbs ar pamatīgu stāstu, jo vokālais dziedājums neapšaubāmi ir skaņdarba centrā. Un stāsts ir par skarbajiem, rūdītajiem jūras ļaudīm. Lielisks ritma grupas sniegums. Varbūt pašās skaņdarba beigās nedaudz lieks šķiet efektu pielietojums, taču kopiespaids ir ļoti pārliecinošs.
Līsti, lietus, līsti
Minimālistisks, meditatīvs skaņdarbs. Biežās apstājas, spēlēšanās ar dažādiem skaņu efektiem, modālā noskaņa (faktiski nav harmonijas maiņu) klausītāju ieved mistiskā, ārpasaulīgā noskaņā, kas, skaņdarbam attīstoties, kulminācijā kļūst teju psihodēliska. Šī skaņdarba skanējums man raisīja asociācijas ar leģendāro Jana Johansona albūmu «Jazz po Svenske», kas ir viens no pazīstamākajiem Eiropas etno-džeza piemēriem. Skaņdarba izskaņā jautājošais skanējums tā arī paliek neatrisināts, atstājot klausītāju bezgalības plūduma sajūtā.
Jēru skaitīšana
Ritmisks, meditatīvs sākums, perkusiju instrumentiem atskaņojot ritmisku motīvu, ko papildina klavieru un basa iespēles. Seko jautrs, draisks un nerātns dziedājums, kurā vokāls spēlējas ar vārdiem (Stāsts par jēriņu skaitīšanu. Vai atceraties, ko darīja Karlsons, lai aizmigtu? Skaitīja aitas.). Taču jau pēc brīža sākumā skanošā ritmiskā noskaņa tiek pārtraukta ar klavieru solo izteikti blūzīgā manierē, kas transformējas tradicionālā, svingojošā džeza skaņdarbā. Kopā ar ritma grupas pavadījumu ir dzirdama tipiska agrīnā džeza klavierspēles maniere ar regtaima un straida elementiem un klišejiskām frāzēm. Pēc Elīnas vokāla pievienošanās, šoreiz nedaudz kariķēti akadēmiskā manierē, skaņdarbs atgriežas pie sākotnējā ritma motīva un spēji beidzas.
Mans dārzs
Klavieru solo skaņdarba sākumā, atskaņots izteikti klasiskā manierē, pirmajā brīdī šķiet kā citāts no kāda baroka laika skaņdarba. Taču jau pēc dažiem vairs galīgi ne-klasiskiem akordiem notiek pāreja uz vieglu ostinato ritmu, un sāk skanēt dziesma — skaņdarbs klasiskā stilā, ko Elīna arī izpilda akadēmiskā vokālā manierē. Tikai pēc otrā panta pievienojas ritma grupa ar neuzkrītošu, minimālistisku pavadījumu, kas tomēr neizjauc kopējo nosacīti akadēmisko noskaņu. Skaņdarba ironija ir pompozajā muzikālajā izteiksmē ietērptais teksts, kurš vēsta par dzejas radīšanas mokām, tā vietā darbojoties dārzā. Pēc dažām dramatiskām frāzēm skaņdarbs spēji izskan, jau atkal atstājot klausītāju nenobeigtā un neatrisinātā sajūtā.
Linu lauks
Ievadā skan daudzbalsīgs kora burdons, uz kura veidojas Elīnas dziedātā, enerģētiski spēcīgā melodija. Taču pēc tam skaņdarbs pāriet vieglā latino ritmā, uz kura rotaļīgi savijas un savstarpēji sarunājas vairākas dziedājumu līnijas.
Tam seko lieliski kontrabasa un klavieru solo. Kopumā skaņdarbs ar mažorīgo noskaņu un vieglo latino pavadījumu rada ļoti vieglu un dejisku sajūtu, un ir viens no visdžeziskākajiem visā albūmā. Taču skaņdarba beigas jau ierasti atkal bez atrisinājuma tonikā.
Lībiešu meitene smaida
Neuzkrītošs, viegls ostinato – grūvīgs skaņdarba sākums ar klavierēm un trijstūrīti, kam pēc brīža pievienojas kontrabass. Pakāpeniski no vieglā folkmūzikas manierē ieturētā pavadījuma izaug Elīnas dziedātā melodija. Skaņdarbā izteikti jūtama Āfrikas tradicionālās mūzikas ietekme, šo iespaidu vēl pastiprina kalimbas pielietojums, kā arī mesmerizējošais grūvs, ko ik pa brīdim pārtrauc Elīnas dziedātais vēstījums par zaļi-zilo Livonijas meitenes smaidu. Jau atkal – bez atrisinājuma beigās!
Salacas lēnā straume
Ļoti skaists, noskaņām bagāts džeza valsis ar brīnišķīgu, vijīgu melodiju. Ļoti toleranti un gaumīgi aranžēts un nospēlēts, iespējams, viens no skaistākajiem skaņdarbiem albūmā. Sevišķu krāsu skaņdarbam piedod arī vibrofona skanējums. Vislielākā uzslava mūziķiem par noskaņas izturēšanu visa skaņdarba garumā, nevienā mirklī nekas netiek pārspīlēts un skaņdarbs gaiši beidzas nenoturīgā jautājumā.
Tādi kā mēs
Tāpat kā pirmajā skaņdarbā, arī albūma pēdējā kompozīcijā dzirdams stīgu instrumentu kvartets. Nopietnā, rezignētā melodija ir ļoti atbilstoša albūma noslēdzošajam skaņdarbam. Kopējais skanējums balansē uz akadēmiskās mūzikas skanējuma robežas. Iespaidu vēl vairāk pastiprina kora daudzbalsīgais, fūgai līdzīgais dziedājums skaņdarba vidusdaļā, kas pakāpeniski pāraug emocionālā kulminācijā – Elīnas dziedājumā. Skaņdarba izskaņa tomēr atkal kļūt minimālistiski caurspīdīga, tomēr nevienā mirklī nekļūstot apnicīga un pašmērķīga. Pat nesaprotot lībiešu valodā dziedāto tekstu, skaņdarba doma ir skaidra – tas ir vēstījums par izzūdošu tautu mums tepat līdzās, kura klusi un stoiciski, bet lepni lēnām izzūd mūžībā.
Kopumā vērtējot – oriģināls, lieliski nospēlēts, izcils starpžanra – gan džeza, bet tikpat labi arī world music un third stream albūms ar augstvērtīgu kompozicionālo un dzejas saturu, gaumīgiem aranžējumiem, ļoti kvalitatīvi un profesionāli ieskaņots.
Tādēļ vēl jo vairāk žēl, ka albūmam neatradās vieta un novērtējums nevienā no pagājušā gada Latvijas mūzikas balvām. Kaut arī ļoti būtu bijis pelnīts. Jācer, ka nākamajiem «Trīs krastu» ieskaņojumiem būs veiksmīgāks ceļš, ko ļoti novēlu!
Lībiešu valoda un kultūra ir būtiska un neatņemama Latvijas kopējās kultūras daļa. Elīnas Oses «Trīs krasti» ir tam vēl viens apliecinājums un arī jauns sākums.