Džeza spiningošana
Miķeļa Dzenuškas un «Uzvaras bulvāra» albuma «Latvijas zivis» apskats
Mūsu džeza vide pārdzīvojusi daudz ko. Tagad tai ir vēl viens jauns izaicinājums – Latvijas zivīm veltīta svīta, kas tā arī nodēvēta – «Latvijas zivis». Izmantojot komponista privilēģijas, vibrofonists Miķelis Dzenuška savam piektajam albumam izvēlējies savas arīdzan piecas mīļākās zivju pārstāves – kungus asari, sapalu un zandartu, kā arī dāmas, līdaku un foreli.
Kā jau ikviens no simttūkstoš Latvijas makšķerniekiem nojauš, runa ir par upju zivīm. Dzenuškas un viņa grupas «Uzvaras bulvāris» svīta arī plūst kā vienotas ūdens masas straume, kurā muzikālās tēmas atkārtojas un veido darbu, kas izteikti uzskatāms par veselumu.
Un tomēr spiningotāja Miķeļa zivju TOP 5 pārstāves ir katra ar savu raksturu, kas vairāk vai mazāk izpaužas arī konkrētajos skaņdarbos. «Asaris» ir itin dzīvelīgs, pat rotaļīgs džezs ar grūvu, kas iederētos kādas upju pasakas uzvedumā. Uz ūdens to no apakšas notur Daniēla Pelča basa zemūdens motīvs, kamēr vibrofonists izpilda spiningojošu solo. Kā jau asarim piedien, vidusdaļā seko arī spējš tempa zudums, kurā mulsumu steidz kliedēt Reiņa Puriņa trompete, liekot nojaust, ka beigu beigās konkrētā zivs vēl modīsies.
Detektīvu cienītājiem sarosīties liek «Līdaka». Draudīgi kriminogēnais ievads gan rada mazliet maldīgu priekšstatu par nesteidzīgo regeju, kas dominē albuma garākajā skaņdarbā. Sanācis tāds attiecīgo smēķi lūpu kaktiņā iespraudušais rastafarietis ar saulesbrillēm, drediem un jamaikiešu trīskrāsaino cepuri galvā, kas, kā palēninātā filmā, levitē pāri, laivā piemigušajam, zivjķērājam ar parasto smēķi mutē, gluži kā uz plates vāka redzamajā Katrīnas Biksones gleznā. Jau paredzami, regejs vidusdaļā tiek itin avangardiskā veidā salauzts, taču arī «Līdakas» gadījumā notiek atgriešanās pie ūdenszāļu saknēm. Svarīga loma šajā dabas un dub’a apvienojumā atvēlēta atbilstoši reverbrētajai Svena Vilsona ģitārai, kas levitācijas sajūtu pastiprina vēl jo vairāk.
Plates A pusei ar to arī pietiek, tāpēc «Sapals» galvu no zemūdens gausi pabāž tikai B puses sākumā. Šis ir diezgan izteikts Miķeļa funky draivs ar iederīgiem fusion akcentiem un loģisku ļaušanos vibrofona sapņainajam solo, savu vietu atrodot arī tik tiešām fancīgajam Artūra Sebra tenoram. No visiem pieciem zivju pasaules pārstāvjiem sapals šķiet visstilīgākais, un ne velti ir ļoti iecienīts makšķernieku loms, ko pieaugušā veidolā gan nepieķersi pīpējot citu sapalu barā. Šie funky kungi ir vairāk vienpatņi. Zināma līdzība ar pašiem makšķerniekiem, vai ne?
Daudz izklaidīgāk iesākas «Zandarta» stāsts, kas kļūst aktīvāks uz vakarpusi. Šo svītas sēriju visstabilāk balsta Matīsa Žilinska «Fender Rhodes» ievelkošais atvars, brīdinot, ka tik miermīlīgi jau nu šis viss arī nebeigsies.
«Latvijas zivīs» vēl atliek sevi apliecināt straujajai «Forelei», kas arī godam tiek izdarīts, sarīkojot īstenu disko ballīti ar taisnu bītu un funky ģitāru, kas vidusdaļā peldus metas virpuļojošā solodejā, ko pārņem saksofons, radot lielisku jam session sajūtu labākajās «Uzvaras bulvāra» tradīcijās. Skaņdarba attīstības laikā foreles raksturs tiek pasvītrots arī ar ritma maiņām un atgādinājumu, ka tas, ko mēs te nupat noklausījāmies, tomēr ir džeza plate, ja? Turklāt, labākajās «Jersika Records» tradīcijās, ierakstīta analogi.
Sanākusi itin lieliska džeza spiningošana, kas liek jau lūkot kalendārā pirmos brīvos datumus laivu braucienam un sākt notraust putekļus no makšķerkātiem. Nākamā svīta par sēnēm?
Par kokiem jau bija grupai «Lupa», bet «kodiena» tēmas Dzenuška izsmēla jau ar pirmo albumu «Pritons» pirms pieciem gadiem. Pateicoties tam grupa, starp citu, nonāca arī Dailes teātra lugā «Kodiens», kas vēsta par Čārlza Bukovska reibinoši reģenerēto pasauli. Ja vēl rādīs, aizejiet, «Tabakas fabrikā» līdzpadejojiet. Bet citādi – gaidām melomānu sirdis joprojām uzvarošā okteta svītu par sēnēm vai kaut vai upes nestiem kaķiem. Tie vēl ilgi būs modē.