Dubults neplīst

Kārļa Auziņa dubultā trio albuma “Equilibirum Suite” apskats

Kārlis Auziņš nešaubīgi kļuvis par vienu no mūsu vadošajiem saksofonistiem, kurš iet savu radošo ceļu un nebaidās eksperimentēt. Viņu interesē kā minimālisms, tā piesātināts skanējums. Ekvilibriskā svīta saglabā līdzsvaru starp abiem horizontiem.

Kā zināms, tad Auziņam tapusi jau jauna programma kopā ar stīgu kvartetu. Tajā dzirdamas arī globālās mūzikas iezīmes. Ar nosaukumu «String of Winds» apveltīto garskaņdarbu jau piedzīvojām audiāli un vizuāli aizraujošā dzīvajā izpildījumā marta sākumā «Angārā», bet, zinot Kārlim piemītošā perfekcionisma iezīmes, līdz ieraksta izdošanai vēl nāksies pagaidīt.

Līdzīgs ceļš tika noiets arī ar dubultā trio programmu «Equilibrium Suite». To, ļaužu pārpildītajā «M/Darbnīcā», ar patīkamā izbrīnā paplestām ausīm izbaudījām jau 2023. gada 23. septembrī, svinot Džona Koltreina dzimšanas dienu, un pēc tam arī novembrī. Pirmajā gadījumā dubultajā ritma grupā bija Edvīns Ozols, ar igauņu kontrabasistu Pēdu Kasu, un pašmāju bundzinieki Kaspars Kurdeko un Rinalds Maksimovs. Otrajā igauņu kolēģis jau bija nomainīts ar citu Baltijas basmeistaru – Gediminu Stepanavičius.

Pēc albuma ieraksta sesijas «Jersika Records» studijā, pērnā gada augustā kultūrvietā «1983», un loģiski arī jaunās plates prezentācijas koncertā, šā gada marta beigās «Angārā» jau redzējām «Equilibirum Suite» gala sastāvu, kurā Ozols saspēlējās ar vācieti Deividu Helmu, bet Kurdeko – ar Dānijā dzīvojošo norvēģi Simonu Olderskogu Albertsenu. Šādas sastāva maiņas liecina par Auziņa kā komponista visideālākā skanējuma meklējumiem. Un – kurš meklē, tas atrod.

Muzikāli smalkais, garīgais ceļojums piecatā, joprojām veltīts vienam no džeza dižmeistariem – Džonam Koltreinam un primāri viņa ikoniskajam albumam «A Love Supreme». Protams, šeit rodamas atsauces arī uz Faroa Sandersu, Donu Čeriju, Albertu Aileru, Sun Ra un vēl citiem sešdesmito gadu spirituālā džeza Lielajiem vārdiem.

Starptautiskā ritma grupa, kurā par meistaru var nodēvēt ikvienu no četriem iesaistītajiem, veido stabilu pamatu Kārļa tenora un soprāna saksofonu brīvajam lidojumam, kas ved klausītāju, tik tiešām spirituālā ceļojumā, cauri mūziķu un mūsu pašu apziņai. Mēdz teikt, ka, lai spēlētu no sirds, līdz sirdij vispirms ir jānonāk. Un tā nevis sadeg neparasti, bet saslēdzas ar apziņas un varbūt arī zemapziņas slāņiem. Līdz šim nākamajam līmenim iespējams tikt mūziķu gadījumā, daudz spēlējot, un klausītāju gadījumā, daudz klausoties.

Taču garīgais ceļojums ir viena šķautne. Otra ir pats skanējums. Un loģiski, ka dubulta ritma grupa nozīmē arī jaudīgāku un daudzpusīgāku muzikālo kombināciju, kas klausītājam ir īpaši interesanta koncertos. Ir aizrautīgi vērot divu bundzinieku un divu basistu saspēli, kas ir kā saruna, izaicināšana, piesegšana un došanās uz kopīgu mērķi ar labi nolasāmu lozungu – dubults neplīst.

Pats albums nav tapis nedz koncerta, nedz analoga ieraksta apstākļos. Šis šoreiz ir digitāls ieraksts, kam piemīt daudz slāņu, virskārtu, zemkārtu, nianšu un citu smalkumu. Albums ļauj izdzīvot piecus atšķirīgus skaņu ceļojuma posmus, ko atdala nesteidzīgas pārejas. Tam ir arī ievads un noslēgums, uzsverot konceptuāla albuma nozīmi arī šajā allaž kaut kur skrienošajā divminūšu singlu pasaulē.

Pirmā daļa «Perspective» ir laikmetīgajā mūzikā balstīta sagatavošanās turpmākajiem kāpumiem un kritumiem, kas, it īpaši pateicoties kontrabasu spēlēšanai ar lociņu, ļauj noskaņoties uz garāku muzikālo baudījumu un atslēgt solīto dubulto ritma sekciju momentāni baudīt gatavo prātu. Nepacietībai šeit nav vietas, un ir pat patīkami ieslēgt to krātiņā un vismaz uz vinila apsolītajām 40 ar plusu minūtēm aizmirst, kur esi licis atslēgu.

Otro daļu «Pursuit» ievada nesteidzīgi kāpjošas intensitātes bundzinieku saspēle, kas noved pie basa grūva un Auziņa iespējas ļaut vaļu viņa tenorsaksofona pārliecinošajam spēkam. Trešā daļa «Observance» bez pārejas (jo tas ir vinila B puses sākums) piedāvā mešanos frīdžezīgākos apskāvienos, taču ar uzstājīgu stingri ieturētas ritma sekcijas klātbūtni, kas līdz saglabāt koncentrēšanos uz jau acīmredzami iezīmēto tālāko ceļu.

Un tas pagriežas galvu reibinošā kontrabasu duelī, kas nonāk pie konkrēta grūva, aizvedot līdz garākajam albuma skaņdarbam un būtībā kulminācijai – ceturtajai svītas daļai «Celebration» ar par Auziņa firmas zīmi kļuvušo soprāna rotaļīgo ievīterošanu. Šeit arī vislabāk saklausāmas eksotiskāku kultūru skaniskās iezīmes, kas nograuj pēdējās atlikušās robežas «Equilibrium Suite» lielceļam.

Kulminācijai loģiski seko lejupceļš – dronējoša pāreja uz piekto un noslēdzošo daļu «I Want to Tell You», kas ir melodiskākais albuma skaņdarbs, visvairāk pietuvinoties atsaucei uz Eiropas klasisko mūziku, bet ar neizpaliekošu nedaudz koķeta džezīguma klātbūtni.

Pilnīgi iespējams, ka šis tik tiešām ir viens no ikoniskākajiem un garīgi dziļākajiem mūsu džeza ierakstiem, kas īstenam džezofīlam grūtākā brīdī spēj līdzēt vairāk par farmaceitu biznesu. Kā teicis Faroa Sanderss – mūzika ir universa dziedējošais spēks. Un kāpēc lai tā nebūtu.