Deja Vu: kamerstila džeza eksperiments bez sitaminstrumentiem

The Third Stream Quartet albums «Deja Vu» – Jersika Records analogais ieraksts, kurā dažādu paaudžu mūziķi apvienojas cool jazz un third stream estētikā, radot askētisku kamermūzikas formātu.

«Deja Vu» ir The Third Stream Quartet albums, izdots Jersika Records 2025. gada 31. janvārī. Pieejams gan digitāli (straumēšanai un lejupielādei augstā kvalitātē – MP3, FLAC, 24-bit/96kHz), gan kā 12 collu melnais vinils (180 g, «old style» single sleeve vāks, divlappušu ieliktnis, pilnībā analogs ieraksts, A|A|A ķēde). Ieraksts tapis 2024. gada martā Jersika Records studijā Rīgā, tieši uz analogo lentu ar Studer A80 divceļu magnetofonu, bez montāžas un overdubiem. Šī «direct-to-tape» metode nodrošina maksimālu signāla integritāti un saglabā izpildījuma akustisko autentiskumu.

Kvarteta sastāvs: Indriķis Veitners — klarnete, Ēriks Miezis — vibrofons, Pranas Kentra — elektriskā ģitāra, Andris Grunte — kontrabass. Stilistiski ansamblis balansē starp cool jazz un third stream, atsakoties no bungām, lai iegūtu kamerstila skanējumu. Šī izvēle uzreiz nosaka ieraksta dramaturģiju — ritma pulsāciju uztur basa walking line un ģitāras harmoniskā faktūra, bet melodisko telpu piepilda klarnete un vibrofons.

Albuma centrālais darbs ir «Third Stream Suite» trīs daļās — kompozīcija ar skaidru harmonijas arhitektūru, kur tonālie centri un modulācijas ir izkārtoti kā arhitektoniski balsti, starp kuriem brīvi plūst melodiskās līnijas. Pārējās kompozīcijas — no «A Paraphrase of a Melody Composed by Heitor Villa-Lobos» līdz tituldarbam «Deja Vu» — saglabā šo pašu estētiku. Klarnetes tembrs ir silts, ar precīzu artikulāciju un frāzējumu, kas balstās gan legato plūdumā, gan smalki dozētā staccato. Miezis ar vibrofonu veido gaisīgu harmonisko struktūru, kur voicing izvēle bieži balstās uz kvartiem un sekundām, radot caurspīdīgu vertikāli. Kentra ģitāra piešķir krāsu un faktūru, izmantojot gan comping, gan kontrapunktiskas līnijas, bet Grunte ar kontrabasu ir ansambļa mugurkauls, kura intonation un time feel notur visu konstrukciju.

Kopumā ansambļa «time feel metamorfoze» ir galvenā atslēga, kas atver mūzikas durvis uz klausītāja sirdi, ielaižot tajā gan nostaļģiju, gan to kluso prieku, kas bagātina ikdienu. Tā ir kā iekšēja pulksteņa kustība, kas ne tikai notur kopā skaņas, bet arī ļauj tām ieelpot vienā ritmā ar klausītāju. Satikšanās ar Ēriku Miezi šajā ierakstā ir kā ieeja telpā, kur gaisma krīt no augšas un viss kļūst skaidrāks — viņa vibrofona tembrs un harmoniskā domāšana piešķir ansamblim gaisīgu, bet saturīgu dimensiju. Pranas Kentra ir viens no tiem mūziķiem, kuru klātbūtne ansamblī ir kā drošs pamats un reizē neparedzams impulss — viņa ģitāras frāzes ir gan arhitektoniski precīzas, gan ar smalku, personisku piesitienu. Indriķis Veitners šajā ceļā dažbrīd nonāk situācijās, kurās materiāls prasa vairāk nekā tikai tehnisku precizitāti — tas prasa arī elastību un spēju pielāgoties brīdī, kad viss vēl nav līdz galam paredzams. Un tomēr viņš tiek galā, nevis ar skaļu triumfu, bet ar to kluso pašsavaldību, kas reizēm ir pārliecinošāka par jebkuru virtuozitāti.

Ir tāds savāds sajaukums — no vienas puses mani uzrunā kopējais ansambļa skanējums, telpas elpa, instrumentu izvēles loģika. Tā ir kā arhitektūra, kurā katrs elements ieņem savu vietu un gaisma krīt pareizajā leņķī. Un tomēr, klausoties brīžiem nemanot pieķeru sevi vēlmei pēc lielākas organisma dzīvības — pēc tā, ko nevar ieplānot partitūrā. Ir sajūta, ka starp notīm un to atskaņojumu ir neliela atstarpe, kurā vēl nav paspējis ieelpot gaiss. Dažbrīd ir dzirdams, ka māksliniekiem muzikālais materiāls nav vienkāršs, bet reizēm šķiet, ka tas tiek spēlēts ar to pašu vieglumu, ar kādu lasa pirmo reizi redzētu lapu — precīzi, bet vēl bez tā, ko iegūst tikai ilgstošā saskarsmē. Un tomēr… varbūt tieši šī atturība ir daļa no darba patiesās sejas. Varbūt organika, pēc kuras ilgojos, nav trūkums, bet izvēle — kā klusums starp diviem teikumiem, kas ļauj klausītājam pašam aizpildīt telpu.

No audiofila skatpunkta, ieraksts ir kvalitatīvi nostrādāts — stereo panorāma ir koncentrēta, ar labu basa ataku, kas īpaši intrigē, domājot par dzīvu Andra Gruntes izpildījumu un tehnikas īpatnībām. Albumu noklausījos visās piedāvātajās signāla versijās — gan digitālajā formātā (FLAC un augstas izšķirtspējas 24-bit/96kHz), gan vinila izpildījumā uz 180 g plates. Klausījos gan uz pilna diapazona skandām, gan izmantojot dažādus ausu monitorus un profesionālus IEM (In-Ear Monitors), lai novērtētu skaņas konsekvenci un detalizāciju dažādās klausīšanās vidēs. Analoga lente šeit strādā kā vēl viens «mūziķis» — piešķirot siltumu, harmonisko saturu bagātinošus virsskaņas toņus un telpiskumu, ko digitālā apstrāde vien nespētu imitēt. Skaņu režisors Mārtiņš Krastiņš ir panācis, ka katrs instruments elpo savā vietā, bet kopējais skanējums saglabā intimitāti, pateicoties rūpīgi izvēlētai mikrofonu pozicionēšanai un telpas akustikas izmantošanai.

Dizains ir askētisks, kā dažbrīd raksturīgi Jersika Record izdevumiem — tīrs, nepārblīvēts, ļaujot saturam runāt pašam par sevi. Tas ir arī Jersika Records nopelns — dot platformu šādiem eksperimentiem, kas dokumentē Latvijas džeza dimanta šķautnes.

Noslēgumā — šis ieraksts ir kā neliels akmens mūsu kopējās kultūras mozaīkā. Katrs mūziķis, mākslinieks un kultūras kurators tajā ir ielicis savu roku, savu laiku, savu balsi. Un, kā jau ar mozaīkām mēdz būt, ja kādu gabaliņu neievēro vai nenovērtē, tas pamazām izkrīt, un attēls kļūst nepilnīgs. Ja mēs šajos darbos nemācāmies saskatīt to, kas ir patiesi un īsti, tie var pazust nevis ar troksni, bet klusu — kā pilsētas iela, kurā vairs neviens neiegriežas, līdz tā izzūd no kartes.

Varbūt tas, ko mēs kā klausītāji ne vienmēr pamanām, ir ne tikai atsevišķu albumu kvalitāte, bet arī pats kataloga apjoms. Jo plašs katalogs ir kā pilsēta — tajā līdzās katedrālēm un laukumiem ir arī šauras ieliņas, kurās ieklīst tikai nejauši. Dažās no tām atklājas negaidīts skaistums, citās — tikai fakts, ka tās pastāv. Bet arī šis fakts ir daļa no kopējās kartes, un varbūt tieši tāpēc pilsēta ir dzīva.

Man patīk oriģinālkompozīcija, un es zinu, cik daudz enerģijas tajā tiek ieguldīts – ne tikai matemātiski atrodot akordu un melodiju secības, bet bieži vien arī sirdi, sajūtu un, veiksmes gadījumā, vēlreiz sirdi. Manam vinila atskaņotājam šīs plates skanējums bija tīkams, un tāpēc ar interesi gaidīšu nākamo soli šī sastāva mikrokosmosā — mūzikā.