«Very Cool People» iemaldās elektroniskās mūzikas un reiva lauciņā
Džezs un reivs? «Very Cool People» demonstrē kā to apvienot. «Very Cool People» desmitā dzīvība – albuma «Dzīvs» apskats

Mūziķiem bieži vien nepatīk, ja viņu garadarbus mēģina ievietot kādā konkrētā stilistiskajā nišā. Uz to mūzikas apskatnieku arguments parasti ir tāds, ka tas nepieciešams klausītājiem, lai viņiem dotu kaut aptuvenu priekštatu par to, kas sagaidāms no konkrētā albuma un tā izpildītāja, un nerastos nevēlamas ekspektācijas par tā saturu, vadoties tikai no grupas nosaukuma vai tās iepriekšējiem darbiem. Lūk, spilgts piemērs: grupa «Very Cool People», kas teju katru reizi piedāvā kaut ko stilistiski atšķirīgu. Līdz ar to grūti prognozēt, vai nākamais darbs būs iesakāms džeza, fanka vai varbūt roka vai repa piekritējiem. Piekritīsiet, ka ir taču milzīga atšķirība starp tādiem darbiem kā kopā ar Kristīni Prauliņu, Edavārdiem un ansi radīto programmu «Pa apli», ar Aiju Andrejevu pie mikrofona ierakstīto «Vudstokas renesansi», dauzīšanos kopā ar Ralfu Eilandu un Prauliņu «Sniegavīra ekspresī» kā arī «Very Cool People» ierastajām džezīgajām fankoloģijām!
Pēc skaita desmitais «Very Cool People» lieldarbs «Dzīvs» tiek pieteikts kā grupas «līdz šim sprādzienbīstamākais albums», un tas atkal ir pilnīgi citādāks par saviem priekštečiem. Stilistiski to varētu dēvēt par… hmm, jā, par ko? «Paši šo saucam par reiva programmu, bet reiveri mums nepiekrīt. Paši saucam to par elektronisko mūziku, bet elektroniskās mūzikas pārstāvji tā nedomā. Sanāk, ka tas ir reivs, kurā elektroniskā mūzika tiek spēlēta dzīvajā, izmantojot mūsu grupā pieejamos mūzikas instrumentus. Un neaizmirstot par klarnetēm!» smejas «VCP» mākslinieciskais vadītājs, runasvīrs un ģitārists Elvijs Grafcovs, taču šajā jokā ir liela daļa patiesības – albuma skanējumā tiešām var atrast kaut ko no reiva un elektroniskās mūzikas, arī džeza, fanka, popa, pat hiphopa un kaut kā vēl, taču nav vērojama kāda konkrēta stila dominance, līdz ar to atliek vien izteikt līdzjūtību Gada balvas «Zelta Mikrofons» žūrijai, kurai tomēr nāksies to iedabūt konkrētā nominācijā.
Albums «Dzīvs» ir pārsteidzošs un riskants eksperiments, kas «Very Cool People» faniem liks paņemt tabureti, apsēsties un aizdomāties — pag, pag, kas tas tāds te tikko bija, kas izskanēja?! Ievadošais skaņdarbs «Izejpozīcija» mēģina sagatavot klausītājus turpmākajam ceļam albuma dzīlēs — ja Elvijs būtu piemetis pāris asākas ģitāras, ar šo reiva un/vai tehno ievadu jau varētu pieteikties iesildīt kaut vai «The Prodigy»! Pat mazliet žēl, ka «VCP» šo kursu nav ieturējuši līdz galam, jo tik mērķētā elektroniskajā stilā iespēlētas vēl tikai dažas kompozīcijas, no kurām «Lec» varētu kļūt — nē, tam vajadzēja kļūt! — par šīs vasaras klubu hitu. Teju «psychedelic hip hop dance» brīnumi dzirdami skaņdarbā «Hooking Up», eleganti atmosfēriska ir «Turbulence», savukārt «Rondo Alla Šubi Duba Dirlli» ir… nav ne jausmas, kas tas ir.
No šī sprādzienbīstamā albuma trīs jaunās dziesmas grupas faniem jau bija labi pazīstamas pirms izdošanas — «Rikšiem», «Ko tu vēl gaidi?» un «Plastmasmens» -, savukārt reizē ar albumu tika izdots arī ceturtais singls «Nē Nu Jā Nē Nu Nē», kurā dzirdams gan Paulas Saijas, gan grupas trombonistes Lauras Rozenbergas vokāls, gan arī LTV «Rīta Panorāmas» ziņu diktora Gusta Kikusta balss. Starp citu, šī dziesma ir vienīgā, par kuru gribētos paust kritiku teksta sakarā: šķiet, ka «VCP» bija izauklējuši ideju, proti, apspēlēt «etnogrāfiski savdabīgo izteiksmi», kad noliegums vienlaicīgi ir piekrišana un otrādi, taču nav spēts to realizēt, līdz ar to salīdzinājumi sanākuši diezgan neveikli.
Bez jau nosauktajām dziesmām jāatzīmē arī Paulas un Lauras sadarbība dziesmā «Ieelpo izelpo» (sievišķīgi romantiskā Paula un kareivīgā Laura it kā ir ļoti atšķirīgas, taču apbrīnojami labi sader kopā), savukārt no jau nosauktajām atkārtoti jāizceļ «Ko tu vēl gaidi?» (tā vairāk velk uz elektroniskā roka pusi) un «Rikšiem» (ak, kungs, kas Paulai ir par jaudīgu balsi – viņas vokāls var noraut jumtu burtiskā nozīmē!). Līdz ar to sanāk, ka no albumā iekļautajiem 11 gabaliem apskatā nav pieminēts tikai skaņdarbs «Vasaras nakts Daugmalē» un ziniet — tas arī ir vienīgais, par kuru nav absolūti nekā sakāma, jo bez tā te varētu arī iztikt!
Albumam dots nosaukums «Dzīvs», jo «tā tomēr ir «dzīvā» veidā iespēlēta elektroniskā mūzika, kas žanriski miksējas ar džezu, fanku un roku, izmantojot visus grupā pieejamos mūzikas instrumentus, ieskaitot, piemēram, klarnetes,» to atkal pauž Elvijs, kura runas plūdumus vislabāk vienkārši citēt. «Rezultātu var pielīdzināt Frankenšteinam, jo nedzīviem priekšmetiem piešķirta dzīvība. Tieši tāpēc albuma simbols ir tā dēvētās «googly acis», kuras pielīmējot jebkam, priekšmets it kā atdzīvojas. Arī leģendārie «Very Cool People» kaķi albuma dizainā šoreiz tikuši pie «googly eyes».»
Albums tapis pusotru gadu, turklāt tā laikā «VCP» svārstījušies par turpmāko virzienu – festivālā «Rīgas Ritmi 2023» izklausījās, ka grupa ieskaņos pavisam, pavisam citas stilistikas darbu. «Pusotru gadu strādājām kā traki. Vispirms uzrakstījām mūziku, tad to ierakstījām, tad izmetām ārā, tad pielikām semplus, ierakstījām no jauna, atkal izmetām ārā, tad sākām rakstīt un semplēt paši sevi, ierakstījām visdažādākos dzīvos instrumentus, vokālus, kliedzienus un vēl visas iespējamās skaņas, ko var izdvest ar muti, un mēģinājām panākt, lai ģitāra izklausās pēc ērģelēm, trompete skan kā smagā automašīna, saksofons atgādina basu un tā tālāk. Kad visu ierakstījām, sapratām, ka radies problemātisks jautājums — kā to visu izpildīt dzīvajā koncertā? Tad mūsu mazajam kolektīvam pievienojās vēl jauni cilvēki, arvien vairāk sintezatoru un dažnedažādu citu «gadžetu». Tagad vairs paši īsti nezinām, cik cilvēku un mūzikas instrumentu ir grupā…» smejas Elvijs.
Viss pagalam vienkārši un saprotami, vai ne? Taču arī šajā gadījumā jokā ir liela daļa patiesības, jo gala rezultātā albumā iekļauts līdz šim pārliecinoši lielākais instrumentu, sintezatoru un citu elektronisko mūzikas radīšanas ierīču kopskaits «VCP» daiļradē — brīžiem ierakstā dzirdamas vienlaikus deviņas iespēlētas ģitāras un 15 dažādi sintezatori, bet dažām dziesmām atsevišķu skaņas celiņu kopskaits esot sasniedzis pat divus simtus. «VCP» profesionālā un mūziķu skaita ziņā plašā sastāva pluss ir tāds, ka viņi var nospēlēt jebko un ļoti augstā līmenī, līdz ar to varēja atļauties radošumam neuzlikt nekādas robežas, turklāt gan komponēšanas un improvizācijas, gan jaunu skaņu tapšanas procesā. Kas albumā «Dzīvs» arī darīts.