Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Šķūņa Džeza sestais gads


Evilena Protektore

Sarunā ar Ievu Leidumu par vienīgo Latgales džeza festivālu

Dagnija Bernāne

Sarunā ar Ievu Leidumu par vienīgo Latgales džeza festivālu

No 21. līdz 24. augustam Lūznavas muižā norisināsies jau sestais Baltijas džeza festivāls «Šķūņa džezs». Tas nav tikai festivāls, kur klausītāji var apmeklēt koncertus un džema sesijas, bet arī nometne, kur dalībnieki visu nedēļu piedalās meistarklasēs, kuras pasniedz vietējie un ārvalstu meistari.

Par šo festivālu džeza interesenti, protams, ir labi informēti, jo Latvijas džeza kopiena ir relatīvi neliela, un pārsteigt vietējos džeza mīļotājus ar jaunumiem ir diezgan grūti. Tomēr, tuvoties Šķūņa Džeza desmitgadei (jau pēc četriem gadiem, kas nemaz nav tik tālu), nolēmu aprunāties par programmu un festivāla nozīmi reģionam ar vienu no dalībniecēm, kas bijusi klāt katru gadu, pat vēl vairāk – dziedātāju, šobrīd Mūzikas akadēmijas džeza nodaļas studenti, kura vēroja Rēzeknes vidusskolas džeza nodaļas atklāšanu, ko paveica mūsu kolēģis Toms Lipskis. Kaut gan Toms vairs nav ar mums, mēs viņu joprojām atceramies un katru dienu novērtējam, cik daudz viņš spēja izdarīt Latgales džeza labā.

Atgriežoties pie Šķūņa džeza, svarīgi ir pieminēt visus pedagogus, kas šogad tajā pasniedza. Šogad festivāla meistarklases vadīja Donatas Bukauskas (Lietuva) — pūšamie instrumenti, improvizācija, ansamblis, Mindaugas Stumbras (Lietuva) — ģitāra, improvizācija, ansamblis, Fabian Kallerdahl (Zviedrija) — klavieres, improvizācija, ansamblis, Olli Rantala (Somija) — bass, improvizācija, ansamblis, Pauls Pokratnieks (Latvija) — bungas, improvizācija, ansamblis, Giedrė Kilčiauskienė (Lietuva) — vokāls, improvizācija, ansamblis, Vita Rusaityte (Lietuva) — vokāls, improvizācija, ansamblis, un Diāna Pīrāgs (Latvija) — vokāls, improvizācija, ansamblis. Visus šos pedagogus klausītāji varēja baudīt koncertprogrammās, kā arī dalībnieku priekšnesumus, kuros viņi demonstrēja to, ko bija sagatavojuši meistarklašu laikā. Man, diemžēl, šogad nebija iespējas apmeklēt festivālu, taču pēc aculiecinieku stāstiem, viss beidzās, kā parasti, ar skaistu balli, kuru izbaudīja absolūti visi. Latgales viesmīlību un labsirdīgumu reti kurš varēs pārspēt!

Tātad, saruna ar Ievu Leidumu, aiziet!

Vai tu esi vienīgā no tiem, kas apmeklē Škiuņa džezu un kas tur ir no paša-paša sākuma? Tu taču esi bijusi visos gados vienmēr, vai ne?

Jā, es kā dalībnieks esmu vienīgā, kas, manuprāt, bijusi visos festivālos. Mani kolēģi – Ralfs Arbidāns un Kristians Justs – šogad bija kā mūziķi. Ralfs arī darbojās kā skaņotājs dažos koncertos. Viņi bija kopā ar mums, bet es esmu vienīgā, kas kā dalībnieks piedalījusies visos festivālos.

Tad varbūt sāksim ar tiem pirmsākumiem. Pastāsti, kā vispār attīstās festivāls, no dalībnieka skatu punkta.

Tas attīstās, un es ceru, ka turpinās attīstīties, jo pirmkārt jau dalībnieku skaits palielinās. Man liekas, pirmajā gadā mēs bijām ap 20, bet šogad, gandrīz 40. Pagājušogad, šķiet, bijām vēl vairāk. Šogad dalībnieku skaits bija nedaudz mazāks, bet mēs joprojām augam.

Arī dalībnieku klāsts kļūst plašāks. Sākumā mēs bijām tikai rēzeknieši, tad pievienojās daži lietuvieši, kas atbrauca ar skolotājiem. Tagad mums ir studenti arī no Liepājas un Rīgas. Pagājušogad bija pirmais un vienīgais dalībnieks no Igaunijas, bet šogad no Igaunijas neviens nebija klāt. Tomēr šogad bija vairāk dalībnieku no mūzikas vidusskolām, parasti arī no akadēmijas. Mēs bijām divas vai trīs meitenes, kas pārstāvēja augstākās izglītības iestādes, bet šogad bija vairāk jaunāku cilvēku.

Daudz jaunāki?

Nu jā, vidusskolas līmenis, teiksim, no 15 līdz 19, 20.

Un kā tev šķiet, kā tavuprāt mainās tieši dalībnieku līmenis tiem cilvēkiem, kas izvēlās braukt? Vai tie ir cilvēki, kas tikai sāk savus ceļus džezā? Vai tie, ka grib iepazīties ar to, kas tas ir, un tā kā bišķi iebraukt? Vai tie ir cilvēki, kas jau kaut ko māk un brauc pilnveidoties un veidot sakarus?

Man liekas, ka šogad vairāk ir iesācēju. Ļoti bieži ir tādi, kas mācās akadēmiskajās nodaļās, piemēram, akadēmiskā vokālā, un vienkārši interesējas par džezu. Viņi izdomā atbraukt, lai ne tikai patusētu, bet arī pamācītos padziedāt kaut ko, kas nav akadēmiskais.

Pārsvarā esmu pamanījusi, ka šogad bija daudz iesācēju, – viņi bija jaunāki un ne tikai mūzikā, bet arī savā pieredzē. Protams, netrūkst arī tādu, kas brauc tur «tusiņa» dēļ, vienkārši atbrauc patusēt uz Latgales laukiem.

Kas arī nav slikti, ja viņi kaut ko māk.

Jā, tiešām.

Pastāsti tad par šo gadu. Kas šogad bija īpašs, kas bija interesants, iespaidi vispār?

Šogad, jā, man ļoti patika pedagogi, kas strādāja ar combo. Es biju pie Paula Pokratnieka un arī pie Olija Rantala. Abi ir ļoti profesionāli mūziķi. Īpaši izbaudīju džemus – šogad tiešām visvairāk, man šķiet. Iespējams, ka šogad studenti paši vairāk apmeklēja džemus, un ik pa laikam parādījās kāds pedagogs, lai spēlētu kopā.

Ir patīkami redzēt, ka jaunieši arī aktīvi piedalījās džemos, un tas ļāva izbaudīt šo atmosfēru. Un, protams, gala koncerti vienmēr paliks atmiņā. Šogad noslēgumā uzstājās NATO bigbends, un viņi tiešām iegrieza ballīti. Mēs visi beigās dejojām un baudījām pasākumu. Cilvēki bija ļoti draudzīgi.

Mēs arī mācījām lietuviešiem latviešu tautasdziesmas, bet viņi savukārt mācīja mums lietuviešu tautasdziesmas.

Diāna Stepiņa

Jā, nu, parasti tur lietuvieši ir pārsvarā no tiem ārvalstniekiem festivālā, vai ne?

Jā.

Jo tuvāk?

Jā, tieši tā! Viņi, cik es saprotu, organizē arī kopīgu transportu, piemēram, sarunā kādu busiņu, un tad visi kopā brauc uz pasākumiem. Tas noteikti veicina komandas garu un ļauj visiem labāk iepazīties! Arī pedagogi, kas brauc no Lietuvas, aicina un paņem līdzi savus studentus.

Jā, bet pagājušogad tie lietuvieši bija no Viļņas kolēģijas. Šogad tas pats bija?

Šogad bija dalībnieki no kādas konservatorijas (Vilnius Conservatory of Juozas Tallat-Kelpša), kur Vita Rusaityte ir direktore. Tā ir saistīta ar vidējās izglītības līmeni, līdzīgi kā mums ir mūzikas vidusskola. Tur bija daudzi jaunieši, un viņi patiešām bija talantīgi. Ir lieliski redzēt, kā jaunieši no šādām skolām piedalās un attīsta savas prasmes!

Un pastāsti par vokāliem pedagogiem, kas bija interesants, ko viņi pasniedza, kas tev patika vislabāk, kas varbūt visnoderīgāk bija tev kā augstskolas studentei?

Iesildīšanās šogad bija pie Giedras (Giedrė Kilčiauskienė), kura dzied ne tikai džezu, bet arī popmūziku un pat rokmūziku. Man ļoti patika viņas vingrinājumi; tas nebija tā, ka tu pie klavierēm dziedi, bet viņa bija atradusi vingrinājumus Spotify, kas bija vairāk melodiski. Tas man šķita ļoti interesanti, jo es tā nekad iepriekš nebiju darījusi.

Pēc tam biju pie Vitas Rusaitytes, kas vairāk strādā ar iesācējiem. Mēs dziedājām vienkārši blūzu, un dzirdēju, ka pēc tam viņa mācīja arī mažora modus. Mēs tādas iesācēju lietas vairāk darījām.

Savukārt pie Diānas mēs strādājām ar dažādiem tembriem un fokusējāmies uz tehniskām lietām. Man patiešām patika strādāt pie tembra, meklēt dažādus tembrus, jo mēs imitējām instrumentus, kas ir bigbendā. Es imitēju trompeti, un centos atrast to pareizo skaņu, lai balss varētu skanēt citādāk. Tas man šķita ļoti interesanti, īpaši kā akadēmijas studentei.

Un jā, pie Giedras mēs arī improvizējām «circle singing», kas man parasti arī ļoti patīk.

Circle singing — kas ar to domāts?

Tas ir kad viens dalībnieks sāk ar kādu, piemēram, basa līniju vai ritmu, un tad pārējie pievienojas, veidojot dziesmu kopā. Tas ir ļoti radošs process, kur visi var piedalīties un izpaust savas idejas, radot kopīgu mūziku. Ir aizraujoši redzēt, kā katrs dalībnieks veido savu daļu un kā viss kopā izveido harmonisku skaņu.

Ā, slāņos tā kā. Un kā sanāk, tās meistarklases notika vienlaicīgi, un jūs varējāt izvēlēties, pie kura iet šodien vai kā?

Jā, pie Diedras bija tā, ka mums bija 45 minūtes, viņa mūs iesildīja, un tad bija pauzīte, un pārējo laiku mēs sadalījāmies, un tad mēs gājām vai nu pie Diānas, vai arī pie Vitas.

Cik vispār vokālisti bija?

Bija 11.

Diezgan daudz.

Bet mazāk nekā pagājušajā gadā. Jā, pagājušajā gadā bija kādi 15.

Un kāds tavuprāt bija viss tāds iespaidīgākais festivālā šogad?

Tas amerikāņu bigbends, kas beigās ieblieza «Revelation», bija vienkārši brīnišķīgs! Visi sāka skriet apkārt pa parku kā vilcieniņš, un pat saxofonists no Amerikas pievienojās un iesaistījās. Mēs visi kopā skrējām uz skatuves un sākām dejot – tas bija lielisks veids, kā sākt ballīti!

Un jā, šogad visi džemi palikuši īpaši atmiņā, un tiešām atmiņā saglabājušies kā sirsnīgas un patīkamas pieredzes. Tas bija forši!

Tad bišķiņ globāli. Kā tev liekas, tā kā tu esi vietējais iedzīvotājs un tu labi pārzini vispār to mazās pilsētiņas dvēseli un vispār to attīstības dinamiku, un arī tu esi pabeigusi Rēzeknes vidusskolu, kā tev šķiet, šāda festivāla esamība Latgalē ietekmē džeza mūzikas attīstību?

Man, ja tu atbrauc uz šiem laukiem, tas ir patiesi vērtīgi. Pedagogi, kas lielākoties arī ierodas no citām vietām, tostarp no Amerikas, sniedz iespēju iegūt ne tikai jaunus kontaktus, bet arī bagātīgu pieredzi.

Tas ir ļoti svarīgi pieredzei, un arī publika ir nozīmīga. Parasti cilvēki nāk diezgan daudz, un man liekas, ka ir svarīgi, ka tie, kuri ierodas uz festivālu, ir ieinteresēti. Rēzeknē cilvēki ir jau iepazinušies ar džezu, īpaši kopš Toma Lipska izveidotā festivāla, kas radīja iespēju visiem nostaigāt šo ceļu. Tas bija kā lūzums jau iepriekšējā izpratnē par džeza mūziku un tās popularizēšanu šajā reģionā.

Esmu arī pamanījusi, ka publika festivālu skatīties lielākoties brauc no Rēzeknes pilsētas vai Rēzeknes novada, bet mazāk no Rīgas (jo ir tālu), ir arī tādi cilvēki, kas katru festivāla vakaru brauc uz džema sesijām un klausās, un bauda šo atmosfēru. Man ir tāda sajūta, ka šī attīstība ir ne tikai studentos un festivāla dalībniekos, bet arī publikā, jo ir sajūta, ka arī publikas paliek vairāk.

Kā tev šķiet, tas festivāls kaut kā ietekmē to, cik daudz studenti iestājās Rēzeknes džeza nodaļā?

Jā, man liekas, ka jā. Man liekas, ka tas ir ļoti svarīgi. Daudzi sāk uzzināt, ka Rēzeknē vispār ir džeza nodaļa. Tomēr dažreiz šķiet, ka paši rēzeknieši, kas mācās vietējā mūzikas vidusskolā, nezina, ka šeit notiek tāds festivāls kā «Škiuņa Džezs». Tā ir iespēja, kas varētu daudz ietekmēt, jo festivālā piedalās liela daļa no mūzikas vidusskolas. Ja vietējie jaunieši to apzinās, tas varētu viņus iedvesmot un mudināt aktīvāk piedalīties džeza mūzikā!

Kā tev šķiet, kas varētu būt nākamais solis festivālā attīstībā?

Ah, nākamais solis. Vēlams, lai festivāls piesaistītu dalībniekus ne tikai no Rēzeknes un Lietuvas, bet arī no Igaunijas. Igaunijas mākslinieku iekļaušana programmā varētu bagātināt festivāla piedāvājumu un veicināt kultūras apmaiņu starp valstīm. Tas radītu iespēju dalīties pieredzē, mācīties vienam no otra un, protams, bagātinātu kopējo atmosfēru. Cerams, ka nākotnē festivāls varēs piesaistīt vairāk igauņu mūziķu un citus dalībniekus no reģiona!

Un meistarklašu programmas ziņā?

Tiešām, būtu lieliski, ja festivālā būtu iekļautas arī lekcijas un darbnīcas, piemēram, par kompozīciju un aranžēšanu. Pagājušajā gadā, atceros, bija džeza vēstures lekcija ar Indriķi Veitneru un arī ritmikas nodarbības, kas bija ļoti interesantas.

Šogad Oli Rantala dalījās savās pārdomās par dzīvi, kas bija iedvesmojoši, bet man šķiet, ka, iekļaujot arī lekcijas par kompozīcijas paņēmieniem un tehniskām prasmēm, festivāls varētu piedāvāt daudz vērtīgu resursu jaunajiem mūziķiem. Tas būtu fantastisks veids, kā bagātināt pieredzi, jo šādas nodarbības līdz šim nav bijušas festivālā. Esmu pārliecināta, ka daudzi dalībnieki to novērtētu!