Skats caur tālskati pat atrodoties tuvumā

Līva Dumpe ar mūziķiem no Amsterdamas ieskaņo debijas albumu «Tālskatis»

Līvas Dumpes debijas albums «Tālskatis» savu dienasgaismu ieraudzījis 2024. gada vasarā, bet pati ierakstu sesija notikusi nedaudz vairāk nekā gadu iepriekš. Albumā apkopotās kompozīcijas tapušas pēdējo četru gadu laikā un visu skaņdarbu autore ir pati vokāliste. Viņai ansamblī pievienojas draugi un domubiedri no studiju laika Amsterdamā: Massimo Imperatore (ģitāra), Omers Govrīns [Omer Govreen] (kontrabass), Ilja Raiskins [Ilia Rayskin] (sitaminstrumenti), kā arī vēl viena Latvijas pārstāve Ketija Ringa-Karahona (flauta).

Mūziķe stāsta, ka tālskatis ir gan simbols, gan arī pavisam reāls priekšmets, ko komponistei savulaik dāvinājis vectēvs. Ar to viņa devusies pārgājienos un pētījusi dabas ainavas baudot klusumu un mieru. Filozofiskā nozīmē tālskatis komponistei māca lietas uztvert plašāk un dziļāk, kā arī iedrošina sasniegt iepriekš neizzinātas teritorijas. Tajā pašā laikā tas var būt arī objekts, aiz kura vajadzības gadījumā paslēpties. Albuma tematiku caurvij gan nostalģija pēc saknēm Latvijā, gan arī emociju gamma, kas radusies, apzinoties sevi jaunā vidē un sabiedrībā.

Jūtams, ka Līva Dumpe nav no vokālistēm, kas pārējos ansambļa dalībniekus uztver tikai kā savu pavadošo sastāvu. Viņa aktīvi iesaistās saspēlē ar mūziķiem un meklē dažādas lomas, kuras ansamblī ieņemt — ne vienmēr tā ir atrašanās priekšplānā. Pieminēšanas vērts ir fakts, ka Dumpe ierakstā ne tikai dzied, bet arī iespēlē taustiņinstrumentu partijas. Intervijā Latvijas Radio viņa atzīst, ka ne visi skaņdarbi ir piemēroti vieglām klausīšanās reizēm, kurās skaņdarbi izskan kā fona elements. Vislabāk mūzika un stāsti nolasīsies, patiesi iedziļinoties un veltot tiem nedalītu uzmanību, jo mūzikas audums ir bagāts un detalizēts.

Albuma titulskaņdarbs iesākas pavisam caurspīdīgi, mūzikas elementiem uzslāņojoties pakāpeniski, pa vienam. Sākumā dzirdam tikai klavieru akordus, kam pēc pāris atkārtojumiem pievienojas balss. Dziesmas teksts šoreiz neseko iepriekš paredzamai loģikai — nebūs ne pantiņš, ne piedziedājums. Doma ir izteikta divos kodolīgos teikumos, kas periodiski atkārtojas. Arī vēlāk sekojošajos skaņdarbos dzirdēsiet, ka komponiste vairākkārt atradīs veidus, kā klausītāju pārsteigt un pavērst mūziku negaidītā virzienā.

Tā kā skaņdarba tematiskajam materiālam ir neliels apjoms, komponistei atliek laiks un telpa izpausties ar dažādiem aranžējuma variantiem, katrā melodijas atkārtojumā piedāvājot ko citu — sākumā tikai balss ar klavierēm, vēlāk pievienojas flauta un bass, kas dublē melodiju kā arī vēl viens, galvenajai balsij pakārtots vokālais slānis. Brīdī, kad visi ansambļa dalībnieki ir iesaistījušies, varam baudīt harmonisku kopskaņu, kurā katrs mūziķis veiksmīgi ieņem savu lomu.

Līdzīgi aranžējuma principi parādās arī improvizācijas posmā — sākumā caurspīdīgs ģitāras un vokāla duets, kam vēlāk pievienojas bass un bungas. Šajā brīdī jāizteic kompliments skaņu inženierim, kurš šīs aranžējuma izmaiņas paspilgtina arī no savas puses, šķietami pārvietojot vokālu “tuvāk”. Parādoties flautai, abas kopā ar vokālisti itin veiksmīgi improvizē kopā un viena otrai netraucē. Pēc reprīzes (sākotnējā materiāla atkārtojuma, ar nelielām variācijām), skaņdarbs tiek noslēgts ar nelielu ģitāras pēcspēli.

Veidojot mūziku Vizmas Belševicas tekstam «Zieda un cirvja strīdā», komponiste īpaši pievērsusi uzmanību šo vārdu fonētiskajam skanējumam, kas veidojas, dabiski tos izrunājot. Rezultātā sanākusi pavisam interesanta ritma un melodijas intonāciju virkne, kura, visticamāk, nerastos, ja mūzika būtu tapusi pirms teksta, vai arī teksts tiktu iestīvēts tradicionālākos melodijas un ritma rāmjos. Skaņu ainavu bagātina izvērsta flautas improvizācija skaņdarba vidusposmā.

Skaņdarba «Compromise» pamatā ir fragmenti no intervijas ar skatuves māksliniecei Ertu Kitu [Eartha Kitt]. Skaņdarbs tapis pirms pāris gadiem, sadarbojoties projektā ar Amsterdamas mēmā teātra (pantomīmas) aktieru trupu. Līdzīgi kā iepriekš ar Vizmas Belševicas tekstu, arī šeit Līva Dumpe ir pievērsusi uzmanību reālistiskām runas intonācijām un spēlējusies ar to tulkojumiem mūzikas valodā. Aktīvākajiem sociālo tīklu lietotājiem noteikti atmiņā atausīs laiks, kad šāda veida runas transkripcijas bija ļoti populāras un saziņā cirkulēja daudzi video, sagādājot gardas smieklu devas. Skaņdarbs ir bagātināts ar posmiem, kur saprātīgās devās pieļauta arī pavisam brīva improvizācija. Atpazīstams un būtisks skaņdarbu veidojošs elements ir ostinato, kas izskan skaņdarba pašā sākumā, un vēlāk caurvij arī skaņdarbu kopumā, veidojot karkasu ģitārista improvizācijai.

Ir skaņdarbi, kuros mūzikas materiāls ir tik spilgts, ka teksts bieži vien paliek otrajā plānā, bet dažkārt tieši teksts ir atslēga, ar kuras palīdzību gūstam sapratni par muzikālo domu kopumā. Šādai pazīmei atbilst arī skaņdarbs «Hidden Storm», kurā autore runā par sāpīgu emociju pārvarēšanu. Lai tiktu kaut kam pāri, cilvēki nereti mēdz darīt neiedomājamas un pat smieklīgas lietas, lai gan ir skaidrs, ka realitātē situāciju tās diez vai labos. Dziesmas teksts stāsta par kādu maģisku maisījumu ar pavisam jocīgām sastāvdaļām, kas šķietami vērsīs visu par labu. Mūzikas valodā Dumpe turpina savu rokrakstu ar netipiskām melodijas intonācijām, runas elementiem un brīviem izteiksmes līdzekļu meklējumiem.

Lai arī ieskaņotā mūzika tapusi vairāku gadu periodā un katru kompozīciju atdala garāka vai īsāka laika atstarpe, Līvas Dumpes mūzikas valodā visai skaidri iespējams saskatīt kopīgas un vienojošas iezīmes. Tomēr ir viens skaņdarbs, kas pilnībā atšķiras. Sonāte «Nr.1» Sol mažorā, ko izpilda abu dāmu duets bez ritma grupas atbalsta, ir sava veida pretnostatījums dominējošajai reālisma noskaņai visā albumā. Tēmas melodijā veidojas savdabīgs kontrasts starp kvartu intonācijām, zigzagveida melodisko līniju un liriski dziedošo skaņdarba raksturu. Vidusdaļā klavieres spītīgi pieturas pie ceturtdaļnošu pulsācijas, kamēr flauta izvirzās priekšplānā un ar improvizētu melodiju palīdzību iekrāso Dumpes sameklētās harmonijas.

Trīsdaļīgais cikls «Fight mini-symphony» sacerēts īsi pēc kara sākumā Ukrainā. Spilgto notikumu iespaidā komponiste saredzēja nepieciešamību izlikt sajūtas mūzikā, apzinoties to, cik atšķirīgi uz notikumiem reaģē cilvēki mūsu platuma grādos un sabiedrība Nīderlandē, šķietami tālu no visa. Skaņdarbi noskaņas ziņā seko tradicionālai trīsdaļīgai loģikai, kurā malējās daļas ir dinamiskākas, rotaļīgākas un ritmiski aktīvākas, bet vidusdaļa — liriska un klusināta.

Dziesma «Cocktail Song» publikas vērtējumam nodota jau agrāk, neilgi pirms albuma iznākšanas, kā atsevišķs singls. Šo varētu uzskatīt par albuma mierīgāko un melodiskāko skaņdarbu, kuram būtu iespējams dziedāt līdzi arī bez īpašas sagatavotības. Patīkami, ka lietojot arī šķietami vienkāršāku mūzikas valodu, komponiste un ansamblis kopumā nezaudē savu rokrakstu un, lai arī ne tik lielā apjomā, tomēr atrodas vieta arī ritmiski un intonatīvi komplicētākai izteiksmei. Tas arī apliecina, ka Dumpe savu mūziku nesarežģī pašmērķīgi — mākslinieciskās izvēles tiek veiktas apzināti, lai pēc iespējas spilgtāk un trāpīgāk atveidotu konkrētus tēlus.

Šķiet, ka blakus sonātei un mini simfonijai pavisam loģiski iederētos arī kāds rondo. «Raisin Rondo» ir maza, rotaļīga piedeva, kas pēc rakstura un izteiksmes līdzekļu lietojuma atgādina jau iepriekš izskanējušo «Fight Dance» (mini simfonijas trešo daļu).

Līva Dumpe savā mūzikas valodā ir spilgta un spēj aptvert plašu spektru. Viņa nekautrējas lietot attīstītu, disonansēm bagātu harmoniju un saprātīgās devās pieļauj arī pavisam brīvu improvizāciju. Lielu nozīmi savā mūzikā pievērš tekstam, īpaši vārdu intonācijām un dabīgai, reālistiskai ritmikai, kas uz papīra dažkārt var izskatīties ļoti sarežģīta. Mūzikas audums dažkārt var būt ļoti blīvs, bet vietām arī plāns un caurspīdīgs. Viscaur strāvojoša eksperimentāla dzirksts, kas veiksmīgi noturēta gaumes robežās, radījusi visai simpātisku muzikālu vēstījumu. Vislielākie komplimenti arī ansambļa mūziķiem, kas muzikālās idejas spējuši veiksmīgi transformēt un padarīt par realitāti.