Pirmais Jersikas trombonists

Vadima Dmitrijeva dzīves sakritības, kas noveda pie vinila plates Jersika Records paspārnē

Pašā jūlija sākumā Jersika Records izdeva albumu, kas kļuva par pirmo leibla vēsturē, kur kolektīva līderis ir trombonists. Jersikai tas ir pirmais tāds laidiens, mūsdienu Latvijai gan nē — pirms tam bija vairāki Laura Amantova darbi, bet, kopumā ir tā, kā trombons nav tas populārākais instruments solistu pulciņā. Jā, mēs visi zinām Nils Landgren, kurš vairākas reizes ir bijis Latvijā, koncertējot ar Latvijas Radio bigbendu; Fred Wesley, kurš šovasar uzstājās uz Saulkrasti Jazz skatuves; kā arī Aubrie Logan, kuru mēs vēl gaidām ciemos ar saviem priekšnesumiem, un tie ir tikai pāris vārdi no kuplās pasaules mūzikas scēnas. Bet runājot par pašmāju māksliniekiem — ir grūti atcerēties ārpus augšminētajiem diviem, kādu trombonistu, kurš būtu arī kolektīva vadītājs, solists, komponists. Kaut kā tā ir sanācis, ka tieši šis instruments konsekventi pieturās pie savas kolektīva dalībnieka lomas. Šobrīd gan situācija pamazām mainās un par to, ka trombonistu darbiem pievienojās vēl viena plate, jāsaka paldies Vadimam Dmitrijevam, kurš uzrakstīja mūziku un savāca kolektīvu; Latvijas Radio par to, ka nodrošināja grupu ar iespēju savākties, atbraukt un muzicēt; M/Darbnīcai, ka iedeva skatuvi koncertierakstam; un Marekam Amerikam un Mārtiņam Krastiņam, ka ierakstīja un izlaida albumu, kas saucās «Integration». Tātad, 6. jūnijā Jersika Records leiblā iznāca plate, kurā muzicē Vadims Dmitrijevs — trombons, mūzikas autors, Kamil Husyainov — tenora saksofons, Sophia Oster — klavieres, Timon Kraemer – kontrabass, un Bastian Menz — bungas. Plate sastāv no piecām kompozīcijām: «Integration», «Tea For Timon», «The Hunt» (Timon Kraemer), «Looking Back» un «How Little I Knew» (Buggy Braune). Plate tika prezentēta festivāla Rīgas Ritmi ietvaros ar priekšnesumu NOASS peldošajā galerijā, kur jau vairākus gadus pēc kārtas notiek Jersika Records leibla mākslinieku koncerti un kas saucas «Jersika Stage». Tajā vakarā arī satikamies ar Vadimu, lai aprunātos par plati, mūziku un citām interesantām lietām.

Apsveicu ar plates iznākšanu! Pastāsti par šo projektu — kas tie ir par cilvēkiem, kas par mūziku?

Būtībā, kad es aizbraucu mācīties maģistrantūrā uz Hamburgu, izdomāju, ka ir jāizveido grupa. Pirmajā pusgadā es ilgi domāju, kādu virzienu izvēlēties – vai doties uz fanka pusi un spēlēt kaut ko cilvēkiem, vai tomēr iet džeza ceļu. Paralēli mēģināju rakstīt dažādus skaņdarbus, bet nekas īsti nesanāca. Tad decembrī notika brīnums – radās kompozīcija «Looking Back», kas ir īsts hardbops. Sapratu, ka zinu cilvēkus, kurus gribu dzirdēt šajā skaņdarbā, un tos diezgan ātri sarunāju. Mēs izmēģinājām programmu, un tā skanēja patiešām lieliski!

Sākumā izveidojām kvartetu ar Sofiju, Timonu un Bastiānu, bet vēlāk pievienojās saksofonists Kamīls, kurš man ir ļoti tuvs draugs. Mēs kopā spēlējam arī citos projektos, un viņš ir tā saucamais «power sax». Nākamajā pusgadā man radās vēl četras kompozīcijas džeza stilā. Es mācījos kompozīciju pie Volfa Keršeka, Ginesa rekordista (vislielākā pasaules orķestra diriģents — pāri septiņiem tūkstošu cilvēku sastāvs kādā stadionā…), Hamburgas (mūzikas un teātra augstskolas) džeza nodaļas vadītāja, komponista un NDR bigbenda regulāra diriģenta. Viņam ļoti patika manas kompozīcijas, un viņš mani patiešām atbalstīja.

Šis sastāvs arī kļuva par mana maģistra koncerta eksāmena sastāvu. Tātad, kompozīcijas bija uzrakstītas, un tieši tajā gadā man piedāvāja piedalīties izlases koncertu sērijā M/Darbnīcā. Es uzreiz iedomājos par šo kvintetu, un tajā pat laikā mani uzaicināja ierakstīt koncertprogrammu radio fondam. Mēs atbraucām uz Rīgu, Latvijas Radio apmaksāja šo braucienu. Divas dienas rakstījāmies studijā, un trešajā dienā nospēlējām un arī ierakstījām koncertu M/Darbnīcā. Mums tiešām izveidojās ļoti laba saliedētība, un no šī koncerta radās konkrētā plate.

Pēc tam mēs vēl strādājām, mums bija koncerts Elb Jazz Festivālā Hamburgā, kur pievienojās trompetists Čārlijs Potters no Ņujorkas. Es sāku izmantot šos skaņdarbus, spēlējot arī ar citiem sastāviem. Esmu spēlējis Dānijā, Nīderlandē, pat Gruzijā ar dažādiem vietējiem mūziķiem un sapratu, ka tas ļoti labi skan arī kvartetā. Tāpēc šodien tieši šajā sastāvā mēs uzstājāmies «Rīgas Ritmos.»

Bet kas noticis ar ierakstiem Radio fondam?

Tie tagad ir radio arhīvos. Būtībā ideja bija tāda, ka viņi mani aizsūtīja uz Eiropas Radio bigbenda, jeb džeza orķestra projektu, kas notika Ķelnē. Es biju pārstāvis no Latvijas. Tas bija patiešām labs projekts. Mēs nospēlējām divus koncertus, un tur bija mūziķi no visas Eiropas, ar kuriem es ļoti sadraudzējos un joprojām uzturu attiecības.

Nospēlējām Štadgārtenā, kas ir viena no izcilākajām koncertvietām džeza mūzikā visā Eiropā. Un to koncertu pārraidīja visās radiostacijās Eiropā, to skaitā BBC, Radio France, WDR, un citur. Kad es atgriezos, man bija pilnīgi brīva izvēle, ko piedāvāt Latvijas Radio pretī. Es teicu, ka man ir projekts Vācijā, un es varētu viņus atvest. Latvijas Radio piekrita.

Vai platē ir tikai tavi skaņdarbi?

Nē, albumā ir pieci skaņdarbi, no kuriem trīs ir mani. Vienu ir uzrakstījis kontrabasists Tīmons Kremers – «The Hunt», kas ir balāde. Otra balāde ir simboliska izvēle, jo to ir radījis mūsu pasniedzējs, klavierspēles profesors Hamburgā, Bagijs Brauns, kurš ir džema sesiju leģenda un raksta ļoti skaistu mūziku. Viņš ir arī īpaša personība rakstura ziņā. Es no viņa esmu iemācījies ļoti daudz, un tā dziesma, «How Little I Knew», man ļoti patīk. Tā ir nedaudz gospelīga. Man tieši gribējās programmas noslēgumam izvēlēties kaut ko tādu. Ar viņa atļauju mēs to spēlējam.

Pārējie trīs skaņdarbi ir mani — «Integration», «T for Timon» un «Looking Back».

Tu pats gribēji izlaist albumu, vai tev piedāvāja Mareks [Ameriks]?

Mēs nospēlējām koncertu kompilācijas plates ietvaros, un tad Mareks pienāca pie manis un teica, ka viss koncerts ir ierakstīts un skan ļoti labi, tāpēc varbūt ir vērts izdot atsevišķu plati ar šo materiālu. Es teicu, ka ir jāpadomā, tāpēc devos uz Jersikas studiju, kur klausījos ierakstu. Man pašam ļoti patika, bet es arī aizvedu digitālo versiju uz Hamburgu, kur mēs visi kopā ar grupu to noklausījāmies. Visi piekrita izdot plati. Jā, vispār tā bija Mareka iniciatīva.

Kāda vispār bija tā pieredze laistu albumu uz plates? Kādas sajūtas?

Ļoti interesanti! Es teikšu tā: pirmkārt, tā ir mana leibla debija, un šī sajūta ir pilnīgi citādāka nekā rakstīt un izlaist savu mūziku pašam. Visu dara tavā vietā, un tu esi vienkārši vārds uz vāciņa; būtībā par visu parūpējas leibls, un tā sajūta ir patiešām forša. Kā es jau minēju, mūsdienās daudzi mūziķi ir teicami muzikāli, bet diezgan vāji biznesā, un tieši to es tagad mācos – kā labāk menedžēt sevi. Skatīties, kā to dara leibls, ir ļoti iespaidīgi.

Otrs moments ir dzirdēt sevi uz vinila. Tā tiešām ir fascinējoša sajūta. Kā arī tas, ka Latvijā džeza trombonistu vinila plates ir diezgan reta parādība. Ir gods būt vienam no tiem retajiem gadījumiem. Varētu teikt, ka es esmu pirmais tāds džeza trombonists Latvijā.

Vispār?

Nu, esmu kā komponists un grupas vadītājs, un, protams, esmu arī pirmais trombonists Jersikā. Man patīk šī sajūta un doma, ka varbūt es arī nedaudz popularizēju savu instrumentu. Vēlos parādīt trombona iespējas Latvijas mūzikas klausītājiem, jo daudzi no viņiem nav pieraduši to klausīties.

Teiksim godīgi, trombons nav vispopulārākais instruments, bet tagad tas kļūst aizvien populārāks, un tas ir ļoti skaisti. Iepriekš bija varbūt viens trombonists, un tieši to parādību es pētīju savā maģistra darbā. Padomju laikos praktiski nebija solistu trombonistu. Varbūt kāds spēlēja Diksilendus, bet tā… ne Latvijā, ne Baltijas valstīs, ne Baltkrievijā. Es izpētīju un secināju, ka pēdējo simts gadu laikā četrās valstīs bijuši tikai astoņi līdz desmit džeza trombonisti.

Pa simts gadiem!?

Jā, džeza tromboni, solisti, kas mazajos sastāvos spēlēja, vadīja savu kolektīvu.

Latvija, Lietuva, Igaunija un Baltkrievija — tas ir diezgan dīvains saraksts, kāpēc tur ir iekļauta Baltkrievija?

Jo man tas ir ļoti interesanti. Es iepazinos ar baltkrievu kultūru pavisam nesen – pirms pusotra vai diviem gadiem. Mani fascinē, cik ļoti šī kultūra ir līdzīga Baltijas valstīm. Lai gan viņi runā krieviski, viņiem ir ļoti līdzīgs kultūras mantojums kā Lietuvā un Latvijā, jo kādreiz tā bija viena teritorija.

Tu domā par padomju laikiem?

Nē, Krievijas impērija, un pirms tam arī Lietuvas — Polijas karaliste. Viņiem ir tikpat pagāniska kultūra, ja tā var teikt, kā mums, un šī valsts pastāvējusi tikpat ilgi. 18. gadā arī viņiem sāka veidoties kaut kas jauns, un bija interesanti to izpētīt. Protams, es labprāt pētītu arī Krieviju, bet tā ir pārāk liela, lai varētu noskaidrot, cik tur ir džeza trombonistu. Ukrainā ir pavisam cita situācija, jo tur ir liela džeza skola un liela valsts, un tas ir vairāk uz dienvidiem.

Tomēr jāatzīst, ka trombonistu ir ļoti maz, un to ietekme ir minimāla. Trombons nekad nav bijis pats populārākais instruments džeza mūzikā, un plates no trombonistiem līdz Baltijas valstīm, padomju laikos, īsti nebija nonākušas bieži.

Tāpēc, runājot par trombonu, man ir patiesi liels gandarījums spēlēt un reprezentēt šo instrumentu uz vinila plates. Pat ja tas nav studijas ieraksts, bet koncertieraksts un ne vienmēr ir ideāls, esmu ļoti priecīgs, ka tas ir tāds, kāds tas ir, un man patīk tā dzīvā sajūta, ko tas rada. Tas ir fascinējoši redzēt savu vārdu uz vinila, un man ir prieks, ka tas ir pieejams M/Darbnīcā, Upē un Rīgas Ritmos.

Tev tagad ir divi albumi. Kādi ir tavi novērojumi par savu attīstību, salīdzinot šos divus darbus?

Tas ir ļoti interesants jautājums, jo otro albumu ierakstīju jau pirms gandrīz diviem gadiem. Manuprāt, tas ir ļoti atkarīgs no manas pašsajūtas. Esmu emocionāls cilvēks, kā jau katrs mākslinieks, un, ja man ir slikta pašsajūta vai esmu nedaudz nonācis depresijā, klausoties albumus, man rodas iespaids, ka neesmu attīstījies vispār. Taču, kad esmu labākā noskaņā, šķiet, ka esmu tomēr kļuvis labāks – es palieku vecāks, gudrāks un pieredzējušāks.

Esmu piedzīvojis dažādas dzīves situācijas, labas un sliktas, un man ir bijusi iespēja spēlēt ar izciliem mūziķiem, un šī pieredze noteikti atspoguļojas katrā jaunajā darbā, ko rakstu. Pirmais projekts, «Chapter One», bija pilnībā pašu spēkiem producēts, kur es centos iekļaut visas savas influences un veidot žanru miksli. Šeit es eju pilnīgā džeza virzienā.

Interesanti, ka, kad es rakstīju «Chapter One», domāju par nākotnes projektiem. Man likās, ka būtu forši izlaist mazu albumu no katra žanra, un par šo ideju biju aizmirsis. Tagad sanāk, ka pirmais EP ir džeza, un varbūt nākamais būs R&B, tad fanks. Nezinu, kā būs, bet pēc sajūtām domāju, ka esmu pareizajā virzienā un pareizajā straumē. Esmu pārliecināts, ka nākamais projekts būs vēl labāks. Katrs nākamais projekts vienmēr ir labāks par iepriekšējo.

Vai jau ir kādi nākotnes plāni? Būs arī trešais albums?

Matīsam Čudaram ir forša kompozīcija, «Biezi plāni», un man ir savi Biezi plāni! Plānoju pastrādāt, pavadīt laiku šeit, izmantojot visas iespējas, kas man tiek piedāvātas, un intensīvi strādāt mūzikas jomā. Man ļoti patīk elektroniskie žanri.

Man šķiet, ka džeza mūzikā ir divi ceļi – vari iet uz akadēmisko pusi vai uz populāro mūziku. Es varbūt neuzskatu sevi par super nopietnu mūziķi, kam patīk dziļās filozofijas un avangardiskākas, eksperimentālas lietas. Man vairāk patīk rakstīt un spēlēt to mūziku, kuru var klausīties austiņās, ejot pa pilsētu, un patiesi izbaudīt dzīvi.

Tas arī ir tas, uz ko es gribu fokusēties – mūzikas izstrādāšanā, izveidošanā un sava vārda paplašināšanā gan Latvijā, gan pasaulē.