Nostalģija ar jaunu draivu
Kristapa Vanadziņa trio albuma «Latviskā elegance» apskats

Pianists Kristaps Vanadziņš ir sava ceļa gājējs, kurš iztiek bez augstākā līmeņa mūzikas skolu zinībām, un ieniris džezā ar patiesi milzīgu konkrētās mūzikas mīlestību un viņam izteikti raksturīgo, allaž klātesošo enerģiju. Tā jūtama arī kopā ar kontrabasistu Jāni Rubiku un bundzinieku Kasparu Kurdeko radītajā veltījumā labi zināmiem un dažādiem mūsu komponistiem – albumā «Latviskā elegance».
Lai vislabāk raksturotu Kristapa Vanadziņa džeza muzicēšanas veidu, vietā, šķiet minēt anglisko vārdu «drive». Viņa mūzikā šis draivs jūtams pat balādēs, bet jo īpaši izpaužas ātrākos un piesātinātākos skaņdarbos. Roku rokā ar negaidītām harmoniju maiņām un ausīm dzirdami, kvalitatīvu pianista dauzīšanos, tas parauj līdzi šajā piedzīvojumā ikvienu džeza un ne tikai džeza mīlētāju.
Vislabāk to piedzīvot klātienē koncertā, kad kļūst absolūti skaidrs – tieši šādā veidā tobrīd spēlēto skaņdarbu tu un klātesošie dzird pirmo un pēdējo reizi. Ja vien, protams, ieraksts pēcāk netiek izdots albumā, kā tas bija Vanadziņa solo performances gadījumā ar «Portretiem» – uzstāšanās brīdī radītām improvizācijām, «uzzīmējot» uz skatuves uzaicinātā klausītāja portretu.
Taču arī studijas ierakstos draiva dzirksts neizzūd. Ļoti spilgti to varēja just jau džeza «Zelta mikrofonu» saņēmušajā trio albumā «The Love Garden Has Overgrown» pirms trim gadiem, ne mazāk koši tas jūtams arī «Latviskajā elegancē». Šoreiz Kristaps nolēmis pastāstīt personīgas nostalģijas stāstu, radot jaunus aranžējumus tādu sev tuvu un visiem labi zināmu mūsu komponistu kā Ulda Stabulnieka, Mārtiņa Brauna, Jura Kulakova, Raimonda Paula, Jāņa Ivanova un pat Eduarda Rozenštrauha savulaik radītajām kompozīcijām.
Vanadziņš ne mirkli nesamulst par izvēlētā repertuāra dažādību un nešauboties izlaiž to caur savu romantiskā melomāna dvēseli, ļaujot prātam un rokām vaļu. Abiem pieaicinātajiem džezmeņiem atliek vien ar neviltotu interesi mesties līdzi, un izrādās, ka rezultātā rodas iespējams līdz šim visinteresantāk latvisko mentalitāti džezā atspoguļojošs albums. Kristaps gan tam devis smalkāku apzīmējumu – «elegance», pasvītrojot, ka neesam mēs nekāda zemnieku tauta un varam par savu muzikālo mantojumu runāt arī ar paceltāku galvu un pat švītīgāku patosu.
Ķeroties pie tik labi zināmu komponistu daiļrades un aranžējot tās augļus džeza manierē, allaž primārais risks ir radīt itin paredzamu rezultātu. Vanadziņa gadījumā paredzams nav nekas. Jau albuma singls «Pie baltas lapas» signalizēja, ka šeit nav runa par skaistas populārās mūzikas balādes pārplinkšķināšanu džeza manierē. Šis ir jauns septiņarpus minūšu opuss, kurā pamattēmu klausītājam vēl jānoķer aiz astes, tādēļ nav šaubu, ka par tik drosmīgu sava darba interpretāciju noteikti sajūsmā būtu arī tā autors Dūrīšu Juris.
Nepieradinātai ausij vieglāk uztverama, bet ne sliktāk padevusies, ir neoficiālā Latvijas himna rudenī «Tik un tā». Stabulnieka melodiskais kodols joprojām ir skaņdarba epicentrā, taču Vanadziņš, pateicoties filigrānai un ar pietāti piesātinātai improvizācijai, spējis tam piešķirt iespējams vēl lielāku smaida smeldzi.
Smaids kļūst vēl jo priecīgāks, izdzirdot albumā arī tautasdziesmas «Kur Tu skriesi, Vanadziņi?» motīvu. Šeit pietāte aizlidināta tālu lauku pļavās un bērnības laika korista gados uzaudzētā nepatika pret šo dziesmu (paldies uzvārdam!) pārvērsta īstenā izlīgšanas dejas virpulī ar to. Iepriekš minētais draivs šeit palaists sestajā ātrumā un vadītājs īpaši nedomā spiest uz bremzēm.
Sirsnīgi sanācis apspēlēt arī Raimonda Paula veltījumu tēvam «Pāri dzelmei», kuras jauno versiju pats Maestro, albuma atvēršanas koncertā kultūrvietā «Ola Foundation», uzreiz pēc izskanēšanas novērtēja ar skaļi paustu «Bravo!». Visticamāk, ka līdzīgu uzslavu Kristaps saņemtu arī no mistera Brauna par jaunu skatījumu uz «Sīpolu» hitu «Es nesatiku tevi».
Vēl dziļākos ūdeņos Vanadziņš dodas gan ar Jāņa Ivanova tēmu no koncerta čellam ar orķestri si minorā, gan pats ar savu albuma titulskaņdarbu. Viņam tik tiešām nav bail no nekā. Nedz no klausītāju portretēšanas koncertos, nedz atļaušanās līdzās vecmeistariem piedāvāt arī savu autordarbu, nedz no totālas daudzveidības materiāla izvēlē. Iedomāsimies kāda mūzikas straumēšanas servisa kompozīciju sarakstu, kurā Stabulniekam seko Ivanovs, Ivanovam tautasdziesma, bet drīz pēc tam mēs izdzirdam arī Rozenštrauhu…
«Zilais lakatiņš» albumā gan vairāk domāts kā bonustreks, turklāt arī izpildīts solo bez pārējo divu trio dalībnieku iesaistes. Taču arī šeit doma ir dziļāka – tas ir veltījums izsūtītajiem un apspiestajiem latviešiem, sajūtu līmenī centrējoties uz Valdas Mooras dzejoli, bet loģiski izmantojot Eduarda Rozenštrauha populārās ziņģes melodiju.
Interesanti, ka albuma ieraksts tapis vien ar nedaudziem elpas vilcieniem Saldus Mūzikas skolā, tādēļ arī šo var uzskatīt ne gluži par izteiktu studijas ierakstu. Un šāds piegājiens, acīmredzami ir tuvs ne tikai pašam Kristapam, bet arī pieaugošajam viņa klausītāju lokam. Ar skaisto Gaujas senlejas skatu ilustrētā un zināmām latviskajām melodijām veltītā plate visticamāk vēl paātrinās šā pieauguma ģeometrisko progresiju. Atsaucoties uz Paula kungu – bravo!