Mākslas avantūra
Aizņemties naudu, atdot visu un saprast, ka tālāk tikai pārsteigumi: Ksenija Afanasjeva par to, kā viņa nejauši uzbūvēja vietu Rīgā, kur tagad skan džezs

Jau divus gadus Rīgā eksistē interesanta vieta, kur satiekas bārs, vizuālā māksla un mūzika. Es atceros to brīdi, kad pirmo reizi tā parādījās Facebook pasākumu plašajā piedāvājumā, bet uzreiz nesapratu, kas tas ir un vai ir vērts mēģināt apmeklēt, jo nekas nebija skaidrs. Atmiņā palika tikai vizuāls tēls — milzīgs spogulis un klavieres. Kaut kāda mākslas viesistaba — šāda bija mana pirmā asociācija. Tad pagāja vēl laiciņš, un es sāku manīt arvien vairāk pasākumus, gan mūziku, gan mākslu, un tad viss salikās kopā: pilsētā ir vēl viena vieta, kur dzīvo māksla — tā ir MASA studija. Pēc kāda laika ar mani sazinājās Ksenija, studijas dibinātāja, ar aicinājumu nākt ciemos un aprunāties. Darīts! Tālāk sekoja uzstāšanās tur un pēc tam arī parastā socializācija, kad atnācu arī kā klausītāja. Re, no visām pusēm vieta ir izpētīta, tāpēc pēdējais loģiskais solis bija uztaisīt interviju šim žurnālam. Kā mēs zinām, Rīgā nevar būt par daudz džeza māju, un katrai vietai jāpalīdz, jādara tā, lai plašāks cilvēku loks par tām uzzinātu, un visiem būtu labi. Klausītājiem būtu kur klausīties, mūziķiem — kur muzicēt, it īpaši, ja vieta ir forša un, kas ir vēl svarīgāk, atšķiras no pārējām!
Nu, ko, sveika, Ksenija! Pastāsti, lūdzu, par brīnišķīgo vietu, kas saucas MASA Studija / Mākslas Galerija / Kultūrbārs!
Nu jā, es tev vispirms pastāstīšu par konceptu, bet pēc tam izstāstīšu, kā radās nosaukums, jo neviens vispār nesaprot, kāpēc MASA.
Aiziet! Man pašai bija divas versijas. Man bija versija par māsu un versija par masu.
Nu, otrā ir pareizā. Tagad ir atvēries restorāns «Māsa», un, manuprāt, viņi nedaudz neapdomīgi sociālajos tīklos nosauca sevi par «masariga», jo tagad cilvēki mēdz mūs sajaukt. Masa Studija ir kultūras telpa, kurā apvienojas trīs koncepti — māksla, mūzika un dzērieni. Tāpēc šeit notiek mūsdienu mākslas izstādes, dzīvās mūzikas pasākumi un ir bārs ar īpašu kokteiļu izvēli. Tas ir šīs koncepcijas pamats.
Katru piektdienu notiek dzīvā mūzika, no nākamā gada arī katru sestdienu. Plānos ir vairāk pasākumu, lai cilvēki varētu biežāk nākt uz šejieni un viņiem būtu interesantāk atrasties šajās telpās. Izstādes regulāri mainās. Es personīgi specializējos salonu izkārtojumā — līdzīgi kā Parīzes salonos, 19. gadsimta salonos, kad, ja esi redzējusi tādas gleznas, telpās ar augstiem griestiem kur no grīdām līdz griestiem karājas gleznas – kaut kas līdzīgs. Es taisu grupu izstādes, kurās gleznas tiek piekārtas vairākos līmeņos, ļoti cieši viena pie otras, lai varētu apvienot vairāk mākslinieku vienā izstādē. Arī dažreiz nāk kuratori, kam ir idejas un finansējums, un piedāvā man savas idejas un īrē galeriju.
No mūzikas šeit visvairāk es orientējos uz džezu. Šeit arī notiek neoklasiskās mūzikas koncerti, blūzs, dažkārt fanks, dažreiz džezroks. Bieži nāk mūziķi ar savu oriģinālmūziku, auditorijai patīk autormūzika, jo šajā telpā nekādi kaveri nav, cilvēki uz tiem nevēlas iet, jo tas nav interesanti. Es sapratu, ka mana auditorija tomēr tiecas uz kaut ko radošāku.
Pastāsti nedaudz par sevi. Kāpēc māksla, un kādas ir tavas attiecības ar to?
Patiesībā es par radošumu interesējos jau no agra vecuma, bet māksla ienāca manā dzīvē ap 16-17 gadu vecumu. Man bija nepieciešamība izteikt sevi tajā brīdī. Tagad es ļoti vienkārši varu izskaidrot, kāpēc es nodarbojos ar to, ko daru. Mana pašrealizācija ir organizēt, būt noderīgai, būt svarīgai, sniegt kādu labumu un vadīt procesus. Man ļoti svarīgi ir kaut ko radīt un būt līderim. Tāpēc savā darbā un biznesā esmu atradusi veidu, kā apvienot šīs lietas un būt noderīga ne tikai sev, bet arī sabiedrībai. Tādēļ mans bizness balstās ne tikai uz jau zināmu mākslinieku un mūziķu popularizēšanas, bet arī uz iespēju sniegšanu jauniem talantiem, kam ir ko teikt un kuri tiešām labi dara savu darbu.
Es sāku organizēt izstādes 19 gadu vecumā, jo man bija nepieciešamība to darīt. Es sapratu, ka pati neesmu māksliniece tādā nozīmē, kā to tagad saprot. Mani nogurdina mākslinieciskā darba radīšanas process. Man ir ideja, es zinu, kā tai vajadzētu izskatīties, un man jāsasniedz šis rezultāts.
Man patīk organizēt, strukturēt, sakārtot lietas. Es sapratu, ka citiem māksliniekiem ir tieši pretēji, un tādā veidā mēs varam palīdzēt viens citam.

Paga, tu teici «kā tagad saprotu mākslu, mākslinieku». Ko tu ar to domāji?
Tagad svarīgas ir idejas, koncepts un darba radīšanas process. Tas vairs nav tikai realitātes atspoguļojums, kā tas bija agrāk, bet tieši šis performances laiks, radīšanas brīdis, radīšanas process, emocijas, ko tu ieguldi tajā. Man nav ko paust tādu, lai visiem tas būtu jāredz, jāzina un jāsaprot. Es varu palīdzēt kādam citam paust savu ideju sabiedrībai. Es, būtībā, esmu menedžere. Es varu būt menedžere gan celtniecībā, gan virtuvē — tas nav svarīgi. Man patīk māksla, un radoši cilvēki mani fascinē. Tāpēc, iespējams, es strādāju mākslā.
Tādēļ tu esi vairāk kā vērotājs un organizētājs, nevis radītājs?
Var tā teikt, jā.
Bet arī kaut ko pati dari – taisi dzērienus! Kas ir īpašs jūsu studijas kokteiļos?
Viņi kļūs īpaši no jaunā gada. Šobrīd ēdienkarte sastāv no klasiskajiem dzērieniem un dažiem autorkokteiļiem, bet no jauna gada būs ļoti interesanta koncepcija, kurā es visus aicināšu iesaistīties. Katram kokteilim būs nosaukums, kas saistīts ar kādu mākslas virzienu, piemēram, akadēmisms, abstrakcija, impresionisms, neoromantisms. Kokteiļi būs atbilstoši šo virzienu garšām.
Un tu pati esi aiz bāra?
Pašlaik jā. Man bija jāiemācās bārmeņa prasmes, jo nebija iespējas, naudas vai resursu, lai nolīgtu kādu, kurš vadītu bāru, izdomātu visu un strādātu tur. Manā paziņu lokā bija daži profesionāli bārmeņi, un parādījās cilvēki, kuri bija gatavi palīdzēt, atbildēt uz maniem jautājumiem un iemācīt man dažas pamatlietas. Tālāk es jau pati iemācījos veidot to, ko māku, kombinēt garšas, darīt to, kas patīk cilvēkiem. Man ir superspēja — es patiešām ātri mācos, tādēļ līdzi bāra lietai, mūzikas joma arī kļuva man tuva. Tomēr no nākamā gada es plānoju veidot komandu.
Kā tu jūties aiz bāra?
Man patīk strādāt aiz bāra, godīgi sakot. Sākumā es biju pret to, ļoti nevēlējos strādāt aiz bāra vai vispār darīt jebko ar to saistītu, bet tas bija nepieciešams solis, veidojot šīs vietas konceptu, tāpēc man nācās iemācīties, un man tiešām iepatikās.
Par konceptu es varu teikt, ka sākumā es specializējos tikai izstādēs, tāpēc nosaukums bija «Galerija MASA». Viss bija skaidrs un vienkāršs, nekādu problēmu. Kad es pārcēlos uz šo vietu, sapratu, ka ar mākslu vien nepietiks. Pirmkārt, ar to nevar nopelnīt. Ar manām zināšanām un kompetenci es neesmu spējīga nopelnīt tikai ar mākslu. Pēc tam šeit norisinājās daži koncerti, uz kuriem ieradās cilvēki, un es sapratu, ka mūzika viņus interesē. Tāpēc nolēmu mēģināt rīkot koncertus biežāk. Es uzrakstīju visiem saviem pazīstamajiem mūziķiem, tie man pavisam maz ir, bet daži piekrita, kāds pāris reizes uzspēlējis, un cilvēki patiešām sāka nākt. Tajā mirklī, kad, piemēram, uz Marku Vileniski, kur biļete maksāja 20 eiro, cilvēki ieradās, un es viņus sēdināju uz saliekamajiem krēsliem un pasniedzu siltu šampanieti, es sapratu, ka tas ir fiasko — tā darīt nevar, tas ir šausmīgi. Tas, ka cilvēki ir gatavi šeit nākt, maksāt par koncertiem un klausīties savus mīļākos mūziķus, ir lieliski, bet tas nozīmē, ka man ir jāuzlabo šī telpa. Jāparūpējas, lai cilvēkiem būtu ērti sēdēt, lai viņiem būtu ko dzert, un lai šeit viss būtu tā, lai viņi vēlētos atgriezties.
Pēc tam es sāku attīstīt bāru, un kopējā koncepcija paplašinājās. Tāpēc mainījās nosaukums, un parādījās otrais — kultūrbārs. Problēma ir tajā, ka sākumā bija tikai māksla, un vēlāk parādījās arī pasākumi un bārs. Tagad tas izskatās tā, ka ir vispārīgs nosaukums — MASA studija. Tas ietver visu šo telpu un visus projektus, kas notiek arī ārpus tās, jo es arī organizēju izstādes ārpus galerijas. Šī telpa Elizabetes ielā 67 ir sadalīta zonās, un viena zona ir galerija, bet otra — kultūrbārs. Tādējādi ir Masa galerija un Masa kultūrbārs. Bet viss kopā ir MASA studija.

Nu jā, telpas plānojums paredz trīs nelielas zonas. Kad tu ienāc, tu nonāc gaišā telpā ar gleznām, tad tev ir melnais tunelis, kur atrodas bārs, un pēc tam ir tumša, šarmanta telpa, kur skan dzīvā mūzika. Izklausās, ka tas ir noticis neapzināti?
Jā, es patiesībā meklēju telpu galerijai un darbnīcām. Sākotnēji es gribēju organizēt izstādes un iznomāt telpas māksliniekiem. Kad es šeit ierados, es sapratu, ka tas nevar būt citādi. Šeit būs galerija, tur būs dažas telpas, kuras es izmantošu kā darbnīcas. Otrā telpa būs kaut kam citam, pasākumiem varbūt. Tajā brīdī man nebija domas par dzīvo mūziku vai bāru. Man tāda ideja vienkārši nebija, jo es nekad ar to neesmu nodarbojusies un nebiju to iedomājusies galerijā.
Zonējumu es izstrādāju tāpēc, ka pirmajai telpai jābūt kā galerijai, un galerijā nav jāliek krēsli un galdi, cilvēki tur neēd un nedzer, tur vienkārši jārāda māksla, nekas nedrīkst tam traucēt, tāpēc telpa ir gaiša, ar izstādes apgaismojumu. Tālāk es veidoju zonējumu, lai būtu skaidrs, ka šeit notiks daži pasākumi, bet kādi tieši — es vēl nezināju. Laika gaitā es sapratu, kādi pasākumi būs, kāda tieši mūzika un kādi dzērieni. Sākotnēji es domāju, ka rīkošu lekcijas, meistarklases, bet tas viss neizdevās, tas vienkārši nedarbojās, un tam pagāja reāli gads, gandrīz pusotrs gads, lai saprastu, kādi pasākumi šeit būtu nepieciešami un kas piesaistītu cilvēkus.
Vai tas ir noslēpums, vai tomēr nav noslēpums, ka šajā telpā kādreiz bija striptīza klubs, un jums pat ir palicis kas no iepriekšējiem nomniekiem?
Tas nav noslēpums! Mantojumā palika milzīgs spogulis un skatuve zem tā. Tur pat ir palicis caurums, kur bija pilons. Nu un, protams, sarkanais dīvāns. Pārējo mēs visu pārtaisījām. Telpa bija briesmīgā stāvoklī, negribu pat atcerēties, kā tas viss izskatījās. Es saņēmu labu piedāvājumu par īri, savācu depozītu, no visiem, no kā varēju aizņemties – aizņēmos, samaksāju naudu, pēc tam sēdēju un domāju, kādās auzās esmu iegrimusi. Jo vispār nebija skaidrs, ko tālāk darīt… Es biju atdevusi visu savu naudu, un šeit bija nepieciešams kapitālais remonts, jaunas mēbeles, jaunas iekārtas — vispār viss bija vajadzīgs. Es izveidoju ierakstu Instagramā, teicu: «Tā un tā, cilvēki, kas grib un var, nāciet palīgā.» Mana mamma man atveda krāsas, visādus būvniecības rīkus. Cilvēki nāca un bija gatavi veltīt savu laiku un spēkus, lai man palīdzētu! Divu mēnešu laikā mēs kaut kā sagatavojām šo telpu, lai te varētu kaut ko darīt. Protams, tā bija tukša un neglīta, un praktiski nebija mēbeles, bet tas bija sākums, un ar laiku es iegādājos arvien vairāk mēbeļu un dekoru. Kāds bija gatavs aizdot tumbas, tās šeit stāv joprojām. Kāds cits bija gatavs vēl kaut ko atnest. Vēl viens pianists nopirka klavieres un atstiepis tās uz šejieni, lai brīvajā laikā nāktu un spēlētu, un es varu to izmantot koncertiem.
Man liekas, ka visa šī telpa ir veidota nevis uz komerciālā pamata, bet tiešām uz draudzības, partnerattiecībām un rūpēm par citiem. Bija cilvēki, kas redzēja, cik es esmu aizrauta ar šo ideju, un vēlējās būt tās daļa.
Galerija ir vaļā jau vairāk nekā gadu, vai ne?
Gandrīz divus, uz Elizabetes ielas gandrīz divus, bet izstādes rīkoju jau četrus gadus.
Kad oficiāli atvērās studija?
2023. gada 10. februārī
Tu minēji, ka galvenokārt koncentrējies uz džeza un mūsdienu, eksperimentālās, radošās mūzikas. Vai tev ir kāda vīzija par to, kā vadīt šos muzikālos vakarus, lai tie būtu saistīti, vai tu vienkārši centies piepildīt tos ar radošo mūziku?
Šeit ideja ir tāda — mūzika, kas man patīk, ir tā, ko es varu pārdot. Jo, ja man nepatīk šis stils vai šis mūziķis, ko viņš dara, es vienkārši nevarēšu pārdot biļetes uz viņa koncertu. To es jau esmu pamanījusi. Ja man nepatīk, tad neviens nenāks. Tas attiecas gan uz izstādēm, gan pasākumiem, gan lekcijām, visam kopā — ja es nejūtu, ka tas ir kaut kas, uz ko es vēlētos iet, uz ko mani draugi vēlētos iet, tad arī mana auditorija saņem šo ziņojumu, un neviens nenāks. Protams, dažreiz neierodas pat uz to, ko es uzskatu par izcilu, bet tas ir jau pavisam cits stāsts.

Tā kā tu visu šajā telpā veidoji pati savām rokām, vai tajā ir kāda daļa no tevis pat tajos brīžos, kad tevis tur nav? Kāds noteikts «nospiedums» no tavas būtības, bet kuru mēs neatklāsim – ļausim cilvēkiem atnākt un pašiem meklēt un minēt!
Jā, man tuva ir doma, ka esmu tāds pats cilvēks kā visi pārējie. Pat ja esmu šīs telpas īpašniece, es joprojām šeit tīru, krāsoju sienas, stāvu pie bāra un sarunājos ar visiem vienā līmenī. Dalīties ar sevi un būt tuvāk apmeklētājiem man ir ļoti svarīgi. Vēlos, lai apmeklētāji justos kā mājās, lai viņi nāktu iekšā un domātu, ka mēs esam draugi, lai viņi justu šo saikni ar mani un zinātu, ka viņiem šeit vienmēr ir labi. Bet šis «nospiedums» ir diezgan jautrs – tā nejauši sanāca, ka biju modele skulptoram Ričardam Plintam, un es izlēmu, ka būtu forši viņu tur pakārt, neviens nezinās, kas tas ir, ja nepaprasīs. Tas ir jautri, un kad viņi uzzina, ka tā esmu es, viņi kļūst tuvāki man.
Nākamā instalācija būs mani zābaki. Zābaki, kas patiešām ir leģendāri. Tajos ir veikti remonti visās galerijās, kurās esmu bijusi. Tie ir nosmērēti ar krāsām, gruntīm, maniem sviedriem, asinīm, asarām. Es tos nosaukšu — galerista zābaki, lai cilvēki varētu redzēt, cik tas ir darbietilpīgi, un ka tos var uzvilkt un sajusties kā galerists. Šī ir instalācija no manis, mana mākslas performance, lai izstāstītu cilvēkiem stāstu par to, kā tas tiek radīts, manu stāstu, jo man nav specifiskas izglītības, vispār nav augstākās izglītības. Tas nav tas, ar ko būtu jālepojas, jo mākslas jomā cilvēki tevi neuztver nopietni, ja tev nav augstākās izglītības. Bet vienlaikus es vēlos teikt, ka, ja jūti, ja zini, ko dari, ja tev ir mērķis, tad izglītība palīdz, tā padara tevi kompetentāku un pārliecinātāku par sevi, bet ir arī citi faktori, kas var ietekmēt panākumus un kopēju atzīšanu.