Kad mūzika skan, tu zini, ka viss ir, viss ir labi
Divdesmit četri gadi festivālam, trīs skatuvei – Rīgas Ritmi festivāla un Jersika Stage skatuves panākumi

Kā parasti, jūlija sākumā, Rīga piepildās ar džeza mūzikas skaņām, pateicoties Rīgas Ritmu festivālam. Jau divdesmit četrus gadus pēc kārtas Māris Briežkalns rīko koncertus un meistarklases, šogad festivāls norisinājās no 3. līdz 6. jūlijam, četrās galvaspilsētas lokācijās piedāvājot kopumā 15 muzikāli augstvērtīgus koncertus, kā arī vairākas meistarklases Latvijas Radio 1. studijā. Festivālā šogad uzstājās gan spoži ārvalstu mākslinieki, gan lieliski pašmāju mūziķi. Centrālā koncertvieta bija Rīgas Doma dārzs, kur 4. un 5. jūlijā koncertus sniedza itāļu bandoneonists Daniele di Bonaventura kopā ar kamerorķestri «Sinfonietta Rīga», Lielbritānijā dzīvojošais itāļu ģitārists Antonio Forcione, kubiešu pianists Jorge Luis Pacheco un amerikāņu dziedātājs José James. «Rīgas Ritmi 2024» koncerti notika arī kultūras centrā «Noass», kur savu mākslinieku uzstāšanos piedāvāja izdevniecība «Jersika Records». Tur koncertēja klarnetista Indriķa Veitnera un vibrofonista Ērika Mieža kvartets, trombonista Vadima Dmitrijeva kvartets un saksofonista Toma Rudzinska kvartets, kuri visi piedāvāja savas visjaunākās programmas. Intervijas ar visiem šiem māksliniekiem ir pieejamas šajā numurā, kurā var iepazīties ar viņu jaunumiem. Latvijas Radio 1. studijā notika festivāla galveno viesmākslinieku vadītas meistarklases, kas ierasti izvērtās par ekskluzīvu iespēju satikt pasaules mēroga mūziķus un uzzināt daudz jauna gan par viņu radošo darbību, gan neparastajām prasmēm. Par stabilu festivāla lokāciju kļuva arī «Riga Jazz Lounge» viesnīcā «Radisson Blu Latvija», kur uzstājās dziedātāja Jūlija Zakirova, Ellas Zīriņas trio, Indriķa Veitnera un Ērika Mieža kvartets un pianista Klāva Ābola kvintets. Turpat katru vakaru notika arī oficiālais festivāla jam session. Viesnīcu pulciņam pievienojās arī «Lounge Fenikss» viesnīcā «Aston Hotel Riga», kur muzicēja pianista Matīsa Žilinska trio, arfistes Elizabetas Lāces projekts «Jazz Meets Harp», ģitāristes Ellas Zīriņas trio un ģitārists Reinis Jaunais kopā ar čellisti Ernu Daugavieti.
Es pati šogad paspēju apmeklēt koncertus abās viesnīcās un kultūras centrā NOASS. Jāsaka, ka mans viedoklis par koncertiem viesnīcās nav mainījies — tur nevar spēlēt «mākslu». Mans personīgais uzdevums šogad bija iepazīties ar Ellas Zīriņas daiļradi, ko dabūju klausīties tieši «Radisson Blu Latvijas» vestibila bārā, kur man «palaimējās» sēdēt pie dīvaina ledus aparāta, kas neļāva pilnīgi izbaudīt mākslinieces priekšnesumu. Jā, ja mūzika būtu šādiem apstākļiem ierastākā — jaudīgāka, blūzīgāka, līdzīgi kā bija pērn britu dziedātajai Luīzei Bolkvīlai, tad būtu cita lieta. Ellas tradicionālo ģitāras trio gribējās dzirdēt klusumā, apstākļos, kur nekas netraucē mūzikas uztverei. Savukārt «Lounge Fenikss» mani patīkami pārsteidza! No nejauši iegājušajiem cilvēkiem un pilsētas/viesnīcas skaņām izolētā telpa ar bāru, kas netaisa koncerta laikā kokteiļus un kafiju, ar skaistu un jaunu flīģeli aprīkota nelielā zāle, kur intīmajā atmosfērā ir īpaši patīkami izbaudīt kvalitatīvu vietējo mākslinieku mākslu. Protams, par manu vismīļāko lokāciju šogad atkal kļuva Jersikas skatuve Daugavas otrajā krastā — laba mūzika, izcili mūziķi un īsta festivāla atmosfēra! Tur arī satiku festivāla divus galvenos vīrus, kas izdarīja tā, lai jūlijs sākās ar džezu! Ar abiem sanāca arī aprunāties, ar Māri Briežkalnu par festivāla 24 gadiem un plāniem uz nākamo, jubilejas, bet ar Mareku Ameriku par izdevniecības sasniegumiem un dažādiem radošajiem darbiem!

Mareks Ameriks
Es tevi apsveicu ar kuru gadu pēc kārtas?
Šis ir trešais gads. Iepriekšējos gados bija divas dienas.
Tiešām. Nu tad apsveicu ar veiksmīgi novadīto trešo festivāla gadu ar savu skatuvi! Ir riktīgi forši, ka tavs pasākums ir krietni atšķirīgs no pārējām koncertvietām.
Tiešām? Tu tādas atšķirības sajūti?
Jā, tiešām. Šogad Doma Dārzā neesmu bijusi, pērn gan biju, nedomāju, ka kaut kas stipri mainījies. Pārējās divās lokācijās esmu klausījusies koncertus divās viesnīcās. Abas vietas ir ļoti atšķirīgas, bet te ir pavisam cits stāsts — mēs visi zinām, kas ir peldošā darbnīca, šeit ir īpaša atmosfēra, jo esam upes krastā zaļajā oāzē, kas atdala mūs no pilsētas skaņām, bet arī visi mūziķi ir tavējie.
Zini kā, uzstādījums arī nav, ka tie ir Jersikas mākslinieki. Jersika Records ir vairāk tāds skatuves kurators. Tik un tā tie mākslinieki, kas uzstājas, var kļūt par leibla mūziķiem. Sākotnēji, kad runāju ar Māri par šo gadu, viss atdūrās pret kaut kādu atbalstu — ja ir kāds budžets vai fonds, līdzīgi kā iepriekš bija VKKF kas palīdzēja ar mākslinieku honorāriem, tad var skatīties, varbūt četrus māksliniekus piesaistīt, varbūt divas dienas taisīt. Šogad festivālam nebija tik liels finansiālais atbalsts, tāpēc es visu taisīju no nulles, vienojoties ar katru mūziķi, cik es varu atļauties tos honorārus samaksāt. Diemžēl tas ir vairāk simboliski nekā vajadzētu, bet es gribētu lai mēs pašu māksliniekus novērtējam, lai būtu iespējams viņiem normālu festivāla honorāru samaksāt. Tā mūzika, ko viņi spēlē — tas ir pasaules līmenis.
Mums ir ar ko lepoties.
Mums ir! Tas ir jānovērtē.
Pastāsti vispār kā tev ienāca prātā ideja taisīt savu skatuvi festivālā?
Rīgas Ritmi jau ir ikonisks festivāls, arī labs zīmols. Sākumā Rīgas Ritmos bija Jersikas stendiņš, vēl Rīgas Kongresu namā — neliels plašu tirdziņš foajē. Tas bija sākums — leibls festivālā. Tad tā saruna organiski noveda pie tā, ka varētu Jersika Stage būt, un man uzreiz likās, ka, ja jau tas notiek, tad NOASS liekas ļoti piemērota vieta vasaras festivālam. Ūdens tuvums, bet tai pat laikā gandrīz pilsētas centrā, un es bieži nācu uz NOASS koncertiem, ko viņi rīko ceturtdienās — Rīgas Domes atbalstīti ne-meinstrīma žanru pārstāvji. Tad arī sākām taisīt šeit. Sākumā bija divas dienas, šogad likās, ka, ja nav nekāds atbalsts, no fondiem neko nesanāca piesaistīt, tad lai nepārklājās ar lielo koncertu, jātaisa sestdien. Saistībā ar sastāviem — kā jau teicu, tiem mūziķiem nav jābūt saistītiem ar Jersiku, bet šogad tā sanāca, ka visi sastāvi ir. Teiksim, Indriķa Veitnera un Ērika Mieža sastāvs ir pavisam jauns, izveidojies pateicoties manam impulsam un tagad dzīvo savu dzīvi. Ir prieks par to, tas sastāvs mums ir ierakstīts un būs plate. Savukārt Vadimam iznāca albums tagad, un Tomam jau ir plate Jersikā. Īstenībā forši, ka šogad Toms ir, jo iepriekšējos gados viņš netika, koncertējis citur ārvalstīs, šogad saslēdzās un sanāca samenedžēt ar Tuomo un Bastiānu, kurš atbrauca spēlēt ar Vadimu. Juri Natsvlišvili arī šeit pirmoreiz. Trešais gads, loģistika sakārtota, Oliveram paldies par skaņu, visus trīs gadus ar mums, paši NOASS cilvēki arī uzticas, ka viss būs labi, paldies viņiem par to.
Kā tev pašam liekas, pa šiem trīs gadiem ir izkristalizējusies kaut kāda vīzija par to, kādu tu gribi redzēt šo festivāla dienu (vai divas)?
Vienmēr var taisīt lielāku eventu, trīs vai četri labi koncerti omulīgā vietā, ko var izbaudīt. Bet nebūtu lieki izrādīt arī kaut kādas kino lietas. Jā, bet visi redz instrumentus priekšā, drīzāk gribētos vēl vienu ekrānu, ka tas ir vairāk uz to.
Tev taču bija divus gadus pēc kārtas filmas — par vēsturiskajiem notikumiem un personālijām — kā tu nonāci līdz idejai taisīt kaut ko šādā formātā?
Es jau vēsturnieks pēc izglītības, mani vēsture interesē un kino man arī īstenībā vienmēr interesējis un taisot Jersika Records portretējumus (epizodes, hronikas)… Pirmais impulss bija par Džeku Mihaļicki, tajā laikā bija fonds nodibināts, Mārtiņa Saulespurēna iniciatīva, ko viņš nolēmis nosaukt Džeka Mihaļicka vārdā, ar kuru viņa tēvs spēlējis kopā. Arī Indriķa grāmata iznāca par džezu līdz 40. gadam, tad izdomāju, ka jāuztaisa portretējums — kas īsti bija tas Džeks Mihaļickis. Ar Indriķa palīdzību arī sanāca. Priekš mazbudžeta sanāca diezgan neslikti — informatīvi un vismaz ir ko pateikt. Ar KIKOK, īstenībā, bija līdzīgi. Sākotnēji domāju, ka būs YouTube epizode, bet redzot Jura Āķa arhīvus, cik daudz tur ir… Tagad nākošais solis ir par 70. – 80. gadiem — Vasaras Ritmiem, Allegro klubu, Ņidbaļski, kurš ir iedevis man lentes no sava arhīva, tas ir procesā. Kaut kādā brīdī pieslēgšu arī kādu kino režisoru, tikai jāsameklē naudu tam visam.
Tas ir ļoti forši, ka tu to dari, novēlu veiksmi! Bet arī gribās apsveikt ar divu plašu iznākšanu! Vadima Dmitrijeva un 2R+2B vēsturisko dzīvo ierakstu!
Paldies, jā, Vadima Dmitrijeva albums arī ir pirmais koncertieraksts. «Purvs» arī koncertieraksts, bet tas jau kaut kas cits. Forši, ka no M/Darbnīcas izlases sesijām tā sanāca. Toreiz, kad rakstījām, uzreiz bija skaidrs, ka ļoti viss fokusēts, tieši labi noproducēts. Bieži vien ir sajūta, ka vēl ir jāsaspēlējas programmai. Bet viņiem laikam taimings labi sakrita, ka sastāvs jau Vācijā spēlējis un atbraucot uz Rīgu, Latvijas Radio studijā uzstājās, tad uz M/Darbnīcas koncertu jau bija ļoti labi saspēlējušies. Un 2R+2B ir vēsture, kas ir jāsaglabā. Bet būs vēl relīzes, seko līdzi jaunumiem!

Māris Briežkalns
Nu ko, Jersikas skatuvei šogad veseli trīs gadiņi, bet festivālam gan vairāk — nākamgad jubileja!
Jā, šis jau ir divdesmit ceturtais.
Nākamgad sagaidām ko īpašu?
Katrs gads ir īpašs, nekad nevar ieplānot, tikai tad, kad mūzika skan, tu zini, ka viss ir – viss ir labi.
Bet tas cipars ir īpašs
Ir ļoti īpašs, mēs jau neesam nekāda valsts struktūra, katru gadu sākam no nulles. Praktiski esam divatā ar Diānu [Briežkalni], bet mūzika kaut kā uzliek to pienākumu meklēt jaunus talantus, jaunus projektus, un ja tas viss sanāk kopā, domubiedrus atrod, tad viss sanāk.
Ir jau idejas par nākamo gadu?
Idejas ir, bet viss kā džeza mūzikā — viss var pagriezties un parādīties pēdējā mirklī, tā kā to tu nevari saplānot. Saplānot var koncertvietu un pārējās lietas, bet tas mākslinieciskais, tas bieži vien atnāk pēdējā mirklī. Kopumā, tas ir darbs visam gadam.
Šogad pievienojās vēl viena koncertvieta — Aston viesnīcas Lounge
Jā! Protams, mēs esam priecīgi, ka Latvijas mūziķiem ir vēl viena vieta, kur muzicēt un kur saņemt kaut kādu atlīdzību, un pats galvenais, ka tā vieta ir tieši koncertvieta, tas nav fona mūzikas stūrītis kur cilvēki dzer kafiju vai ko stiprāku. Cilvēki nāk kā uz koncertu. Tur ir labas klavieres, laba, intīma atmosfēra, tur jau jaunie mākslinieki parādījušies, kā piemēram, arfiste Elizabete Lāce, Matīss Žilinskis, Klāvs Ābols un pārējie. Tā ir vieta, kur mūziķi var sevi izteikt publikas priekšā.
Klavieres tur skaistas, to es piefiksēju Elizabetes Lāces koncertā!
Jā! Klavieres labi skan — mēs tās nomainījām uz Steinway, kas šobrīd ir, tā kā es domāju, ka rudenī atsāksim. Katru gadu vajag kaut ko uzlabot un attīstīt. No otras puses, ir divas viesnīcas kas viena ar otru konkurē, bet mums ir būtiski, lai Latvijas mūziķi varētu spēlēt.
Radisson arī ir Rīgas Ritmu iniciatīva?
Ar to mēs iesākām, vasarā ir festivāls, pēc tam ir Jam Session. Tā vieta ir laba, jo tur ir laba akustika — ne pa skaļu, ne pa klusu. Un otrā lieta — tur ir kustība, cilvēki tur ir un nav speciāli jāaicina publika. Būtiskākais festivāla pievienotās vērtības momentiem ir sadarbība ar komersantiem, publiku, māksliniekiem. Festivāla organizatoram tas ir grūtākais darbs — izdarīt tā, lai visiem būtu prieks. Visi mēs strādājam viena mērķa labā — lai kultūras līmenis ceļas. Un ir tik daudz kas jādara, varētu grāmatu uzrakstīt…
Vai tad nav festivāla organizatora rokasgrāmata kaut kāda jau sarakstīta? [smejas]
Manuprāt nav! Tur puzlis — viens māk to, otrs māk šo, brīvprātīgie, tik daudz aizskatuvē notiek!
Kas tev liekas īpašs šogad?
Šogad man īpaši patika skaņa, atmosfēra Doma Dārzā un, protams, ir atklājums — Bona Ventura ar savu bandoneonu un sinfonjetas [Sinfonietta Rīga] pirmā vijole, ir tie momenti, kad: «Ah… Kaut kas dzīvs!» Tas, ko tu meklē tajā festivālā, kad tas radošais gars nāk ārā, nevis arodbiedrība liek spēlēt, vai bizness kaut kāds. Man ļoti Hosē Džeimss patika, harizma tur ir ļoti… jaudīga. Tai pat laikā tik vienkāršs. Horhe man ļoti patika, kā viņš strādāja ar publiku. Galvenais, ir jābūt labai un kvalitatīvai mūzika,i un, ka ir klausāmie koncerti — neviens ar alu apkārt nestaigā un visa uzmanība uz mūziķiem. Mūziķi arī to novērtē, ka viņus klausās. Katrs gads ir savādāks, un katru gadu ir kaut kas īpašs. Šogad, starp citu, īpaši veiksmīgi novadītas meistarklases — visi mākslinieki iedegās, dalījās ar savām zināšanām un studentiem bija ļoti noderīgi.