Džezs par džipu

Viena džeza mūziķa ceļojums uz Ukrainas karstajām pilsētām

Drīz būs jau trešais gads, kopš Ukrainas cilvēki cīnās par savu valsti, par iespēju dzīvot mierā un būvēt savu nākotni. Mēs, gandrīz kaimiņi, cenšamies palīdzēt kā katrs var – kāds ziedo naudu, kāds ziedo mantas, citi, veicina izglītojošus pasākumus internetā. Katrs meklē sev atbilstošāko veidu, kā tikt galā ar šo traumu un ieguldīties gaišajā nākotnē.

Viens no mūsu džeza kolēģiem, trompetists Kristians Kalva, ir atradis vairākus veidus, kā iesaistīties šajā procesā un, cerams, palīdzēt, lai karš beigtos ātrāk. Kad vasaras vidū Kristians sazinājās ar piedāvājumu uzstāties labdarības koncertā «Džezs par džipu», es uzreiz teicu jā. Vēlāk uzzināju, cik daudz cilvēku piekrita piedalīties, un man bija milzīgs prieks par to. Ir skaidrs, ka pašā kara sākumā, kad visiem ir šoks, ir liela vēlme kaut ko darīt. Tieši tāpēc pirmais lielkoncerts pie Kongresu nama bija tik dižens un varens.

Tomēr laiks iet, un no kara nogurst visi – pirmkārt, tie, kas to pārdzīvo tiešāk, bet arī mēs. Tas nav tāpēc, ka mums paliek vienalga, nē; tas drīzāk ir dabisks cilvēka psihes process. Mēs pierodam pie nepārtrauktas ziņu plūsmas, un, protams, katram ir savas dzīves un rūpes, kas dažreiz šķiet aktuālākas par to, kas notiek tālāk.

Tāpēc, kad es ieraudzīju sarakstu ar cilvēkiem, kas piekrita piedalīties šajā pasākumā, manī atkal pamodās cerība par labvēlīgu iznākumu. Koncerts noslēdzās ar varenu brāssbenda priekšnesumu un pateicībām no Apes un Alūksnes novada fonda, Kristiana un citiem dalībniekiem. Rezultātā džips, kas visu vakaru stāvēja M/Darbnīcas pagalmā, devās uz Ukrainu. Bet kopā ar šo džipu devās arī pats Kristians. Kā viņš pats teica, viņam radās vēlme palīdzēt «ar rokām», nevis tikai ar mākslu. Kāpēc viņš izvēlējās braukt un iesaistīties, par to piedāvāju izlasīt mūsu sarunā.

Pastāsti man, lūdzu, kā tu sāki nodarboties ar šādām aktivitātēm? Naudas vākšanu un vispār, kā tev ienāca prātā doma pašam aizbraukt uz Ukrainu, aizvest uz turieni džipu? Tas bija pirmais tāds pasākums? Kā tas viss sākās, kā viss attīstījās? Daudz jautājumu uzreiz!

Man jau vairākus gadus ir ļoti labs draugs Pāvels Čornijs, kurš ir Alūksnes un Apes fonda brīvprātīgais. Viņš pats nāk no Alūksnes un ir izveidojis konvoja nodaļu. Jau divus gadus es vēlējos piedalīties konvojā, taču darba dēļ nevarēju. Es lūdzu Pāvelu, lai viņš laicīgi informē mani par saviem braucieniem. Šovasar Jāņu laikā es beidzot piedalījos savā pirmajā konvojā, un mēs aizvedām astoņas dažādu veidu automašīnas.

Astoņas?!

Īstenībā… Šoreiz mēs aizvedām desmit automašīnas šajā konvojā. Ar deviņiem šoferiem izveidojās tieši desmit mašīnas.

Wow! Kā ar deviņiem šoferiem desmit mašīnas? Kā tas ir iespējams?

Konvojā bija arī vecā Padomju Savienības ugundzēsēju mašīna. Kāds šoferis aizveda to no Alūksnes līdz Ukrainas robežai, un tad viens no šoferiem pārbrauca ar ugundzēsēju mašīnu, pārveda to pāri robežai un atgriezās, lai paņemtu vēl vienu mašīnu. Ukrainā mēs iekrāmējām ugundzēsēju mašīnu vienā fūrē, lai to nogādātu līdz konkrētai pilsētai. Šis konvojs bija rekorda skaits ar automašīnām – vēl nekad nav bijis aizvests tik daudz.

Kā jau teicu, es laicīgi piekritu piedalīties. Uz Jāņiem mēs aizbraucām uz Ukrainu un pavadījām tur nedaudz vairāk nekā nedēļu konvojā, kas sanāca dažas nedēļas pirms labdarības koncerta, ko plānojām.

Mēs ar Pāvelu sarakstījāmies. Viņš vispār gribēja organizēt brāssbenda koncertu Alūksnē, un es viņam uzdevu jautājumu par to, kā sokas ar līdzekļu vākšanu. Viņš teica, ka viņam trūkst naudas. Mēs jau sen bijām domājuši par ideju rīkot labdarības koncertu, tāpēc sāku menedžēt pasākuma vietu un sarunāju, kur tas varētu notikt. Tad es jau dienu pa dienai vācu mūziķus, lai piedalītos.

Cik vispār kopumā sanāca dalībnieki?

Es biju ļoti pārsteigts par mūziķu atsaucību. Daudziem spēlēt par brīvu šķiet neierasti, bet, kad viņi dzirdēja, kāds ir šī pasākuma mērķis, visi vienbalsīgi piekrita. Bez jebkādiem iebildumiem vai jautājumiem, un paldies Dievam, mūsu nozarē nebija neviena, kas teiktu, ka viss nav tik viennozīmīgi. Aptuveni 95% cilvēku, kurus es uzrunāju, teica, ka viņi ir gatavi spēlēt.

Koncerts bija sadalīts piecās daļās. Pirmās divas daļas bija džeza dueti. Pirmajā daļā piedalījās Doma kora skolas audzēkņi, pēc tam sekoja divi mūziķi no akadēmijas – Emīls Knubis ar ģitāristu. Pēc tam notika džeza lielkoncerts, kur piedalījāmies visi mēs. Tas bija divdaļīgs koncerts, un tajā piedalījās arī brāssbends, savācot dalībniekus no četriem profesionāliem Latvijas orķestriem.

Cik es noprotu, tajā koncerta laikā nesavāca tik, cik bija plānots, bet mērķis bija gandrīz sasniegts?

Jā, es teiktu, ka mēs savācām ap 70-80% no izvirzītā mērķa. Pēc tam mēs analizējām, kāpēc tas nebija pilnībā izdevies. Mums bija diezgan ierobežots laiks, lai izziņotu koncertu, tiktu uz raidījumiem, ēteriem, televīziju.

Ja mums būtu bijis vairāk laika un skaidrības par situāciju… Ja es būtu ātrāk pajautājis Pāvelam par līdzekļu vākšanu, tad, iespējams, mums būtu veicies labāk.

Sanāca, ka tieši tajā pasākumā vācāt naudu vienai mašīnai, no… cik tur? No astoņām, sanāca?

Jā, sanāca, ka tieši tajā pasākumā vācām naudu vienai mašīnai no deviņām. Kopā, teiksim, no 10 konvoja mašīnām, mēs vācām naudu konkrētam džipam. Fonds bija avansā samaksājis par šo mašīnu, un ar cēlu mērķi mēs to atvedām līdz Rīgai no Alūksnes. Tas tika darīts speciāli, lai parādītu cilvēkiem, kam tiek vākti līdzekļi.

Kāds tev sakars ir ar to fondu? Kā tu ar viņiem sazinājies? Kā tu uzzināji par viņiem?

Caur savu draugu Pāvelu. Viņš visu laiku feisbukā šēroja informāciju. Es biju dzirdējis, ka viņam iepriekš bija divi pasākumi. Negribu samelot, bet vienreiz bija pasākums ar nosaukumu «Borščs par džipu», kur ukraiņu kara bēgļi, sievietes, vārīja lielu boršču un pārdeva to par simbolisku summu. Viņiem izdevās dažu stundu laikā savākt nepieciešamo summu, kas bija pārsteigums.

Otrs pasākums bija «Alus par džipu», jo Pāvela draugam ir savs alus brūvēšanas uzņēmums, «Alūksnes alus». Viņš kopā ar citiem alusdarītājiem, kuriem neatceros vārdus, uztaisīja akciju – nauda par katru pārdoto alu tika novirzīta fondu atbalstam.

Bet tu pats neesi no Alūksnes taču?

Nē, es esmu pats rīdzinieks. Bet man bija svarīgi piesaistīties fondam, kas saistīts ar Alūksni. Pāvela fonds un viņa konvojs darbību organizē nedaudz citādāk nekā citi konvoji, kas darbojas Latvijā. Alūksnes un Pāvela ideja ir tāda, ka katra mašīna tiek atdota konkrēti cilvēkam rokā, kas ar to brauks un īstenos nospraustos mērķus.

Mašīnas ir ļoti dažādas – no džipiem līdz busiņiem un vieglajām automašīnām. Katram transportlīdzeklim ir savs īpašnieks un konkrēts mērķis. Džips, protams, dosies uz karstākajiem punktiem, pasažieru busiņi pārvadās karavīrus no punkta A līdz B, bet vieglās automašīnas var vadāt mazāku cilvēku skaitu. Parasti tie ir cilvēki, kas pārvadā dokumentus, medikamentus un citas lietas, kas ir ļoti akūti un ātri vajadzīgas.

Un tu pats divas reizes biji aizbraucis uz Ukrainu.

Jā. Mēs jau iepriekš vēlējāmies braukt, bet, ņemot vērā kara apstākļus, reizēm karavīrs vai saņēmējs nevar piekļūt robežai vai pilsētai. Tāpēc mūsu organizators, kurš plāno visu braucienu, izstrādā maršrutu, pa kuru mums jābrauc.

Viņš loģiski izdomā, kā būs ātrāk un izdevīgāk. Pagājušajā braucienā situācija bija diezgan mierīga, jo mēs nebraucām cauri karstākajiem apgabaliem. Šajā braucienā džips devās no Karpatiem pa Ukrainas dienvidiem līdz Doņeckas reģionam. Bijām Pokrovskā un no turienes devāmies uz Izjumu, kas bija vairākus mēnešus Krievijas karaspēka okupēta pašā kara sākumā. No Izjumas mēs devāmies tieši uz Sumiem, kas atrodas tikai dažu desmit kilometru attālumā no Ukrainas okupētās teritorijas.

Tā rezultātā izveidojās liels aplis pa visu Ukrainu, kurā bija iespējams braukt. Mēs bijām arī Nikipolā, kur situācija bija sarežģīta dēļ tuvuma krievu karaspēkam. Brauciena laikā bija jānodrošina distance starp mašīnām, lai neizskatītos, ka brauc konvojā, jo bija gadījumi, kad citi brīvprātīgie, braucot tuvu viens otram, kļuva par mērķi, un Krievijas artilērija šāva pa viņiem. Tas ir liels un svarīgs mērķis krievu karaspēkam – novērst atbalstu Ukrainai un radīt bailes visiem, lai neviens nepalīdzētu.

Ir svarīgi atzīmēt, lai lasītājs saprastu vispār manu šoku, ka manas acis tagad ir pussejas izmērā no šitās informācijas. Sanāk, ka esi bijis, burtiski, kara zonā?

Neatcerēšos konkrēto pilsētu, kur mēs bijām, bet man bija labs miegs un es naktī neko nedzirdēju, bet virs galvas lidoja krievu šahēdu droni. Mūsu draugi to bija filmējuši, tiem ir diezgan specifiska skaņa. No rīta, brokastu laikā, Pāvelam karavīrs atsūtīja no vietēja avota ziņu, ka mūsu virzienā atkal lido šahēds. Mēs skatījāmies pa logu, lai redzētu, vai tas tiešām ir tā. Un tad mēs to dzirdējām un redzējām šahēdu dzīvē, kā viņš lido virs mūsu galvām, un tas arī tika nofilmēts.

Ko darīt šajā situācijā?

Mēs klausījāmies, lai redzētu, vai viņš neslēdz dzinēju ārā un nekrīt tuvumā. Paldies Dievam, šahēds pārlidoja garām, bet tas bija burtiski 70 metru augstumā no mums. Pokrovskā arī visu laiku varēja dzirdēt artilēriju.

Vienreiz, kad vajadzēja pārkrāmēt riepas džipā, es dzirdēju sprādzienu, kas pienāca diezgan tuvu. Tajā brīdī mēs ar Pāvelu saskatījāmies un rupjā valodā teicām, ka jābrauc prom.

Es nevaru iedomāties… Jums līdz bija kaut kāds cilvēks, kurš kontrolēja, lai jūs darītu visu pareizi, lai neiebrauktu kaut kur ne tur?

Ir visādas vietnes, kur var apskatīties zonas, kur notiek karadarbība, un līdz kurienei drīkst braukt. Visā Ukrainā, kur notiek karš, ir blokposti, kur armijas un policijas darbinieki pārbauda automašīnas pie iebraukšanas. Tuvāk bīstamajai zonai pie mums, protams, piebrauc kāds no karavīriem, pie kā mēs braucam, un viņš mūs ievada iekšā. Lai iebrauktu Pokrovskā, teiksim, mēs vairākas reizes pārdomājām, braukt vai nebraukt.

Paga, kā tīri loģistiski sanāk, jūs ar deviņām mašīnām braucāt, tas nozīmē, ka atpakaļceļā, kad visas deviņas mašīnas atdotas, palika deviņi šoferi bez transportlīdzekļiem?

Divi šoferi devās ar vilcienu līdz Ļvivai, tad pārcēlās uz Poliju, un no Polijas lidoja uz Rīgu. Pārējie, tostarp mēs ar Pāvelu, braucām ar savu privāto busu, uz kura bija uzraksts milzīgiem burtiem – «voluntieri» ukraiņu valodā.

Vai tev pirms braukšanas nebija šaubas vispār par to, vai tu neesi traks, ka izdomāji braukt uz karu?

Pirmajā braucienā man nebija bail, man bija kaut kāds azarts.

Adrenalīns?

Adrenalīns bija milzīgs kad tu jau esi tur. Azarts – tas radās no vēlmes palīdzēt ne tikai finansiāli, bet arī ar savām rokām. Iepriekšējā braucienā mēs daudz salasījām humanitāro palīdzību. Es aizvedu dažādus našķus, jo karavīriem patīk našķi. Aizvedu to, ko viņi nevarēja iegūt Ukrainā, piemēram, meža gaļu. Tādi produkti viņiem nav tā pieejami kā pie mums.

Kad tu saproti, ka atpakaļceļa īsti nav, un zini, ka nevienu no konvoja nevēlies nodot, tam seko arī apņemšanās. Tu saproti, ļaujies mūzikai, un tad dodies ceļā.

Ko tu klausījies ceļā?

Man ir savas playlistes, kuras parasti uzlieku, lai saglabātu motivāciju un justos mundri. Tajās ir dažādi iedvesmojoši gabali, kas man palīdz pacelt garastāvokli. Pārsvarā tie ir džeza gabali.

Trompeti paņēmi līdzi?

Pirmajā braucienā mani mēģināja pierunāt uzspēlēt, bet man vispār nebija garastāvokļa tam. Bijām pilsētā Hrushivkā, kas ir ļoti tuvu pie frontes, un mašīnas, it īpaši militāri zaļās krāsas, lika slēpt zem kokiem, lai droni nevarētu tās izsekot. Mēs visi gaidījām, kad iznāks karavīrs, sazvanīs savu rotu un dronu apkalpojošo personālu, lai pārbaudītu, vai debesis ir tīras, un tikai tad mēs varam mierīgi iet ēst. Kad jautā, vai debesis ir tīras un vai varam iet pastaigā, tu nemaz nepadomā par vēlmi spēlēt vai ko citu; tu vienkārši gribi mierīgi paēst pusdienas un doties tālāk ceļā.

Arī šoreiz mēs bijām tieši tajā pašā pilsētā, citam karavīram devām mašīnu. Situācija bija tāda pati. Tā kā es saprotu valodu, dzirdēju, ka viņš teica, lai viņam zvana, ja kaut kas notiek debesīs. Katru reizi, kad viņš ņēma telefonu pie auss, man bija nedaudz bail. Nevis bail, bet tu sāc klausīties un domāt, kā rīkoties un kā grupēties. Kā reaģēt uz visu šo situāciju.

Bija vēl kāds mūziķis vai tu esi vienīgais mūziķis no šitā voluntieru pulciņa?

No profesionālajiem mūziķiem, kurus mēs saucām par Līgo konvoju, bija Rujienis, pedagogs un diriģents Gvido Brenčevs. Šajā braucienā piedalījās daudz cilvēku, kas ir mācījušies mūzikas skolā. Beigās mēs bijām kopā četri trompetisti.

Kāds bija vidējais braucēju vecums?

Es katrā braucienā biju jaunākais.

Cik tev ir?

Man ir 25 gadi, bet vidējais vecums šajā braucienā bija no 25 līdz 40 gadiem. Pagājušajā braucienā dalībnieku vecums bija no 25 līdz pat 75 gadiem. Tur bija arī zemessargs, kurš jau ir pensijā.

Pēc šī brauciena tev kaut kāda īpaša iedvesma parādījās?

Kad tu esi tur, tu vienkārši brauc un domā līdzi. Jā, jābūt modram, jāuzmanās, vai nekas nenotiek apkārt. Nav īsti iedvesmas, tu vienkārši dzīvo un mēģini iet plūsmā, lai viss būtu labi. Bet, kad atbrauc mājās, pirmā diena ir tāda, ka tu vēl īsti nesaproti, ka esi mājās, jo vairāk nekā nedēļu esi pavadījis konkrētā kompānijā.

Es domāju, ka manai draudzenei jau ir apnicis, bet mašīnā es sāku klausīties ļoti daudz ukraiņu mūzikas. Iedvesma varbūt ir tieši tā, ka mēģinu atgādināt cilvēkiem, kuriem liekas, ka viņi ir noguruši no visa, ka tas nav godīgi. Mūsu nogurums nav salīdzināms ar to, kas notiek tur, karā. Mēs nedrīkstam salīdzināt savas problēmas ar viņu problēmām, jo mērogs ir krietni savādāks.

Brauciena laikā es teicu, ka, ja man būtu iespēja palīdzēt vēl un vēl – ja es būtu miljonārs vai nē – es darītu visu, lai palīdzētu parastajiem cilvēkiem. Piemēram, mēs bijām pilsētiņā Izjumā, kur palikām pie konkrētas ģimenes. Tie cilvēki divus mēnešus dzīvoja savā pagrabā. Viņiem ir maza privāta māja, un garāžā viņiem ir neliels pagrabs. Viņi slēpās no krieviem, jo viņus okupēja tajā laikā. Kad pēc diviem mēnešiem viņi izdomāja, ka grib iziet pagalmā, jo bija saule un vēlējās sasildīties, tieši tajā mirklī atlidoja raķete. Bērns gāja bojā no lauskām tieši tajā brīdī, kad viņi izgāja ārā, un mājas saimniecei mugurā iedūrās lauskas.

Mēs šoreiz palikām tajā mājā pirmoreiz, bet džeki bija jau vairākas reizes tur palikuši, tāpēc viņi jau bija dzirdējuši šos stāstus. Mēs bijām divi cilvēki, kas pirmoreiz satika šo ģimeni. Sēžot virtuvē, es redzēju, ka flīzēs ir caurumi, un viņi teica, ka tas ir no lauskām. Izgājām ārā ielā, un pilsētā nebija nevienas dzīvas ēkas. Tu skaties uz to visu un sajūti tās problēmas – tas patiešām ir nesalīdzināmi ar to, kas notiek pie mums. Ir viena valsts, kas iznīcina otru, un otra cenšas ļoti pieklājīgā veidā aizsargāties. Es gribu teikt, ka Ukraina šādā ziņā, viņi ļoti pieklājīgi karo atpakaļ.

Iedvesmojoties no šīm pieredzēm, es noteikti neapstāšos ar labdarības koncertiem. Es centīšos mainīt viņu pieeju, lai nebūtu tā, ka visi ir vienādi.

Mhm. Tu varēji arī kaut kādu koncertu, piemēram, iefilmēt un pārdot to? Nu, tā kā koncertierakstu pārdot par kaut kādu naudu, lai tas būtu, nu, ilgstoši.

Es ar lielu prieku to darītu! Biju ļoti pārsteigts par mūsu džeza koncertu. Nebiju iedomājies, ka tik daudz cilvēku piekritīs ziedot savu laiku, darbu un aprīkojumu, lai kopā muzicētu. Šis bija lielisks pierādījums tam, ka labam mērķim cilvēki patiešām solidarizējas. Skaņotājs bija arī pēdējā brīža zvans, un viņš piekrita, un viss izdevās lieliski.

Protams, es vēlējos ierakstīt mūsu džeza koncertu, ja tas būtu noticis iekštelpās, jo ārā tas tehniski vairs nebija iespējams. Tomēr ideja bija ļoti laba, un es domāju, ka ar katru nākamo koncertu varētu ko tādu darīt. Man šķiet, ka sākumā bija lieliski, ka visi organizēja labdarības koncertus, lielus koncertus, bet šobrīd es neko tādu neredzu. Diemžēl, uzrunājot tos cilvēkus, kas jau piedalījās, es redzēju maz atsaucības.

Man ir nedaudz žēl, ka cilvēki varbūt tajā brīdī izmantoja šo un mēģināja sevi popularizēt uz šī vārda. Karš nav īsti iemesls, lai tādā veidā sevi reklamētu.

Jā, neizklausās ļoti… cilvēcīgi.

Man ļoti manījās vērtības. Kad sāc apzināties, ka ikdienā nav nepieciešami daudzi no pirkumiem, kurus vēlamies, tie ir tikai izrādīšanās produkti. Piemēram, pēc pirmā brauciena es ļoti vēlējos palīdzēt, bet nezināju, kā. Man tajā brīdī varbūt nebija daudz brīvo līdzekļu, ko varētu ziedot. Tāpēc es izvēlējos vienu trompeti no savas kolekcijas, izsolīju to un noziedoju naudu, kas ļāva nopirkt vēl vienu mašīnu šim konvojam.

Tu vari vienkārši noziedot piecus eiro mēnesī, bet vari izveidot arī džeza koncertu vai rīkot izsoles un citas aktivitātes. Es biju pārsteigts, ka pēc koncerta cilvēki vēl rakstīja un teica, ka vēlas ziedot vēl. Gan mūziķi, kas piedalījās koncertā, gan arī nemūziķi, kuri bija vienkārši klausītāji. Tas bija fenomenāli.

Es plānoju turpināt organizēt koncertus un vākt naudu, jo gribu, lai viss turpina iet uz priekšu. Jo ātrāk mēs to darīsim, jo ātrāk karš beigsies.

Cerēsim, ka tā būs.