Divdesmit seši gadi džezā
Izaugt no jauna, atvest leģendu, iedrošināt jauniešus, iepriecināt pieaugušos… Saulkrasti Jazz māk!

Kā jau katru gadu, izņemot pandēmijas periodu, Latvijas piejūra piedzīvo džeza maratonu ar nosaukumu «Saulkrasti Jazz». Šogad festivāls notika jau divdesmit sesto reizi, bet pirmais izskanējis tālajā 1997. gadā, kas ir neticami un apbrīnojami, cik daudz spēka tika ieguldīts lai kaut ko tādu uzbūvētu un uzturētu… Visu cieņu festivāla dibinātājiem — diviem bundziniekiem, Raimondam Kalniņam un Tālim Gžibovskim! Un tagad, divu bundzinieku pulciņam pievienojās trešais, kurš jau trešo gadu pēc kārtas uzņēmies vadīt festivāla nometni — Mareks Logins. Pats festivāls sastāv no trim daļām — koncertiem, nometnes un Baltijas bundzinieku līgas. Ar koncertiem vietējo auditoriju pārsteigt diezgan grūti. Saulkrasti Jazz gadījumā klausītājs var būt pārliecināts par to, kas uz skatuves kāps tikai tie labākie, tāpēc arī festivāla laikā Saulkrastu estrāde vienmēr ir pilna ar cilvēkiem. Kaut kas īpašs šim festivālam, manuprāt, ir nometne, jo tajā tiek veidota jaunā džeza mūziķu paaudze, tur bērni var iepazīties ar džezu, ar improvizāciju, izmēģināt savus spēkus tajā un, varbūt, nolemt turpināt saistīt savu dzīvi tieši ar to. Savukārt Baltijas bundzinieku līga ir vienīgais šāda veida pasākums Latvijā — Baltijas Bundzinieku līga ir konkurss, kurā tiek noteikts labākais un prasmīgākais bundzinieks Baltijā, vecuma grupā līdz 25 gadiem. Konkursu organizē sadarbībā ar mūzikas instrumentu ražotājiem Yamaha un Paiste, kas ļauj meistarīgākajiem Igaunijas, Lietuvas un Latvijas bundziniekiem cīnīties par šo kompāniju sagādāto galveno konkursa balvu. Konkursa filozofija gan atšķiras no ierastās, organizatori apgalvo, ka konkurss nav cīņa vienam PRET otru, bet ir svētki, kur viens no otra mācās un iedvesmojas, kur konkurence pārvēršas par iedvesmu, par sacensību katram pašam ar sevi, lai varētu attīstīties, augt un būt vairāk par to, kas tu esi! Arī šogad finālisti no trim valstīm satikās uz Saulkrastu estrādes skatuves, lai sacenstos par pirmo vietu. Lietuvu pārstāvēja Jonas Filmanavičius, Igauniju Aron Talu, un Latviju Marks Markus Ābelītis, kurš arī devās uz mājām ar galveno balvu — pēc izvēles 1000 EUR vai apmaksāts brauciens un dalība džeza mūzikas meistarklasēs kādā no Saulkrasti Jazz festivāla sadarbības partneru rīkotajiem džeza mūzikas festivāliem.
Mūsu žurnāls katru gadu apskata festivālā notikušo, tāpēc piedāvāju šo tradīciju paturpināt un ielūkoties manās pārdomās par šī gada koncertiem un meistarklasēm. Sāksim ar nometni!
Nometne
Kā jau minēju iepriekš, pirmais festivāls izskanēja 1997. gadā, kad arī notika pirmās meistarklases. Zinot, ka abi festivāla rīkotāji ir bundzinieki, nav pārsteigums, ka pirmās meistarklases bija veltītas tieši bungu spēlei. Pēc veiksmīgi novadītas pirmās sesijas tika lemts paplašināt meistarklašu piedāvājumu līdz basa spēlei, jo mēs visi labi zinām, ka bungas ar basu ir labākie draugi un muzikālā kolektīva pamats, ritma sekcija. Sākot ar 1999. gadu, jeb trešo meistarklašu laidienu, visas muzikālās funkcijas tika piedāvātas studentiem — bungas, bass, ģitāra, klavieres, pūšaminstrumenti un vokāls. Es pati pirmo reizi piedalījos festivālā tālajā 2006. gadā un skaidri atceros to sajūtu, ka esmu kaut kādā maģiskā pasaulē, kur ir viss, ko sirds var vēlēties — draudzīga kompānija, kas sastāv no raiba līmeņu pušķa, no iesācējiem līdz profesionāļiem, kur tevi atbalsta, iedrošina un iedvesmo. Atceros, kā pati sapņoju par to, lai kādreiz pievienotos pedagogu pulciņam un pērn sapnis piepildījās, arī šovasar atkārtojās, un jau divus gadus pēc kārtas esmu viens no tiem cilvēkiem, kas palīdz jauniešiem veikt pirmos soļus džezā.
Šogad pedagogu sastāvs paplašinājies un mēs bijām jau seši — es pasniedzu vokālu, Anna Vibe-Gorkuša klavieres, Artūrs Sebris saksofonu, Pēteris Liepiņš basģitāru, Āris Ozols ģitāru un Mareks Logins bungas. Arī bērnu skaits pieaudzis un skaistajā sestdienas pēcpusdienā klausītājiem tika piedāvāts noklausīties jauno mākslinieku sniegumus. Kas kļuva par vislielāko un vispatīkamāko pārsteigumu man — klausītāju vidū bija ne tikai audzēkņu radi un draugi, bet arī parasti cilvēki, kas atnāca atbalstīt bērnus un pusaudžus. Manuprāt, tas ir ārkārtīgi svarīgi bērniem — redzēt, cik ļoti viņus atbalsta, ka kādam patīk tas, ko viņi dara. Un, protams, ka tā ir lielā skatuve, viss pa nopietno. Varbūt viņi vēlēsies atgriezties džezā un varbūt uz palikšanu.
Un ja audzēkņu koncerts bija mīļš un gaišs, festivāla vakaru koncerti bija ne tikai muzikāli izcili, bet arī pilni ar patīkamiem pārsteigumiem!
Koncerti

Kopumā šogad festivāls piedāvāja divas koncertu dienas. Tas var šķist maz, jo parasti ir vismaz trīs, bet festivāla rīkotāji nolēma iepriecināt ar kvalitāti, nevis kvantitāti. Pirmajā festivāla dienā uz skatuves varēja baudīt trīs kolektīvus — konkursa Guoyu pa JAZZ laureātus, Login/Wibe quartet un Linda Kanter un leģendāro Fred Wesley ar savu kolektīvu The New JBs.
Konkursa Guoyu pa JAZZ laureāti
Starptautiskais etnodžeza mūzikas konkurs «Guoyu pa JAZZ» tika dibināts pavisam nesen — tikai divus gadus atpakaļ, to rīko Mākslu izglītības kompetences centrs «Latgales Mūzikas un mākslas vidusskola» ar mērķi izcelt sava reģiona tradicionālās vērtības un iekļaut tautas mūzikas elementus mūsdienu mūzikas žanrā. Šogad konkursā tika pārstāvētas visas trīs Baltijas valstis, kopumā pulcējot vairāk nekā 60 dalībniekus (6 ansambļi no Latvijas mūzikas vidusskolām un pa vienam no Lietuvas un Igaunijas). Pēc žūrijas vērtējuma (ar vienādu punktu skaitu, kurš mainījās tikai pēc ilgām un smagām žūrijas komisijas diskusijām) par 2. labāko tika atzīts MIKC «Latgales Mūzikas un mākslas vidusskola» ansambļa «Bruoļi i Muosys» sniegums.
Ansamblis izveidojās, apvienojoties tradicionālās mūzikas un džeza mūzikas nodaļu audzēkņiem, kuri katrs aizraujas ar savu izvēlēto stilu, taču nebaidās izkāpt no rāmjiem un kārtīgi izālēties pa kaimiņu akordiem. Visiem sapnis ir viens — nepārtraukt kopā spēlēt, tādēļ arī radies ansambļa nosaukums – «Bruoļi i Muosys». Lai arī diezgan atšķirīgi un reizēm runā dažādās mūzikas valodās, spēj ne tikai draudzīgi kopā eksistēt, bet arī saspēlēties un saprasties.
Dalībnieki:
Madara Arbidāne — vokāls, perkusijas
Eduards Geikins-Tolstovs — klavieres, sintezators
Daira Ikstena — vokāls, perkusijas
Jadviga Mežniece — kokle, stabule, vokāls
Damians Pavlovičs — bungas, perkusijas
Ērika Ruhmane — vijole, vokāls, perkusijas
Ieva Sutina — vokāls, perkusijas, sintezators
Kristaps Višs — kontrabass, basģitāra
Pedagogi – Liene Brence un Mārcis Lipskis
Festivālā kolektīvs prezentēja programmu, ko spēlēja konkursā, papildinot to ar jaunām aranžijām un autordarbiem. Jāsaka, ka festivāla izskaņā šis kolektīvs bija viens no tiem, kas palicis atmiņā. Tajā bija skaidri dzirdama degsme par džezu un latgaļu mūziku, un arī tāpēc, ka vizuāli viņi prezentēja sevi vienkārši izcili — jaunie mākslinieki padomāja par savu tēlu, sagatavojot modernus, bet Latgales reģionam tradicionālus tērpus.
Otrs vakara kolektīvs piedāvāja izbaudīt kādu starptautisku sadarbību, uz skatuves kāpa daļa no festivāla pedagogiem, apvienojoties Login/Wibe kvartetā, ar īpašu viešņu no Igaunijas — Linda Kanter. Grupas sastāvā piedalās pieci mūziķi: Mareks Logins – sitaminstrumenti, Anna Wibe – taustiņinstrumenti, Pēteris Liepiņš – basģitāra un Āris Ozols — ģitāra. Kolektīvam pievienojās Linda Kantere, mūziķe no Tallinas, Igaunijas, kas aktīvi darbojas kā vokāliste un pianiste. Grupas aprakstā var lasīt šādu sevis raksturojumu: «Piesātināti, ritmiski un harmoniski oriģināldarbi izpildīti ar katra mūziķa bagātīgo individuālo pieredzi», kas diezgan precīzi apraksta dzirdēto. Annas kompozīcijas un muzicēšanas stils atšķiras no visbiežāk sastopamā Latvijā, varbūt tāpēc, ka viņa studēja Igaunijā, kur arī izveidojās draudzība ar Lindu. Igaunijā Anna ne tikai mācījās pie vietējiem pedagogiem, bet arī iedvesmojās no dažādiem ārzemju kolēģiem, kas ietekmēja viņas muzikālo gaumi un skanējumu. Var teikt, ka priekšnesums bija atsvaidzinošs un aizraujošs.
Trešais vakara kolektīvs kļuva par vakara spilgtāko pasākumu, jo tajā muzicē leģendārs trombonists Fred Wesley & The New JBs. Sākumā bija sajūsma — beidzot mēs varam viņu dzirdēt arī Latvijā! Sajūsmai sekoja apbrīna — Veslijam ir 81 gads, un kā viņš spēlē! Es domāju, ka koncerta laikā katram mūziķim vismaz vienu reizi prātā izskanēja vēlme šādi spēlēt tādā vecumā. Un mūziķu klausītāju lokā bija ļoti daudz, un visi dejoja, jo tā enerģija, ko veidoja mūziķi uz skatuves neļāva nosēdēt uz vietas! Kolektīvā tajā vakarā muzicēja Fred Wesley, trombons, Bruce Cox, bungas, Dwayne Dolphin, bass, Peter Madsen, taustiņinstrumenti, Reggie Ward, ģitāra, Gary Winters, trompete, Jay Rodriguez, saksofons. Bet kas ir vissvarīgākais festivāla un nometnes kontekstā, ir arī tas pārsteigums, ko minēju šī raksta ievadā. Atceries, lasītāj, ko es teicu par to, cik svarīgi jaunajai paaudzei ir sajust atbalstu no pieredzējušajiem kolēģiem? Šis bija tas moments. Jau pašā koncerta sākumā, kad uzstājās konkursa Guoyu pa JAZZ laureāti, pamanīju, ka Veslija kolektīva dalībnieki arī klausās, un klausās ļoti uzmanīgi, visu koncertu. Kad priekšnesums beidzās, aizgāju aizskatuvē un satiku tur ārzemju māksliniekus, kas teica aptuveni sekojošu: «Wow, jūsu jaunieši tik forši spēlē! Tik skaista mūzika, melodijas, visādi saliktie taktsmēri… Mēs tā nemākam, mēs pa vienkāršo, uz četrinieka…» Un ja jūs redzētu jauniešu sejas! Dzirdēt šādu iedrošinājumu no leģendām…

Nākamais koncerta vakars sākās ar vēl vienu jauniešu sniegumu un vienlaicīgi starptautisku sadarbību — šoreiz Lietuvai ar ASV, Young Lions Jazz Orchestra. Šis ansamblis, kas sakņojas 1996. gadā nodibinātajās sadraudzības pilsētas attiecībās, apvieno pusaudžus no diviem kontinentiem, kurus vieno aizraušanās ar džeza mūziku. Omahā orķestris piesaista savus dalībniekus no prestižā Metropolitan Area Youth Jazz Orchestra (MAYJO) — ansambļa, kurā ir labākie vidusskolēni no reģiona un kuru sponsorē Nebraskas Universitātes Omahas (UNO) Mūzikas skola. Spēkus MAYJO apvieno izcilākie jaunie lietuviešu mūziķi no Šauļu Sauļus Sondecka mākslas ģimnāzijas. Viņi kopā veido ASV un Lietuvas Young Lions Jazz Orchestra, kas iemieso kopīgu apņemšanos sasniegt izcilību mūzikas izglītībā. Orķestra diriģents ir mums jau labi pazīstams trombonists no Nebraskas, Pete Madsen, kas jau vairākās reizes viesojās Latvijā — gan Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, gan Saulkrasti Jazz festivālā. Piedāvātajā programmā izskanēja gan džeza standartu aranžijas, gan kaut kas interesants uz akordeona un Vidusjūras reģiona skaņās. Kopumā tas bija ļoti labs vakara sākums.
Nākamā uz skatuves kāpa igauņu džeza dziedātāja Sofija Rubina, kas latviešu klausītājam ir ļoti labi pazīstama. Esam dzirdējuši viņas izpildījumā gan tradicionālo džezu, gan soul un populāro mūziku. Sofija ir koncertējusi Latvijā gan ar Raimondu Paulu, gan ar Latvijas Radio bigbendu, gan ar savu kolektīvu. Esam baudījuši viņas priekšnesumu gan lielajās koncertzālēs, gan mazajos klubos un katru reizi viņa pārsteidz ar kaut ko jaunu. Arī šoreiz — koncertprogramma «I am Soul» ir viņas pēdējais ieraksts, kas iznāca vinila formātā 2023. gada decembrī. Programmā dzirdamas gan Sofijas oriģinālkompozīcijas, gan tādu slavenu mūziķu kā George Duke un Chick Corea, kompozīciju aranžijas. Kopā ar Sofiju uz skatuves kāpa Janno Trump — bass, Dmitri Nikolajevski — bungas, Artis Boris — klavieres, Kristen Kütner — ģitāra. Spilgtā Sofija ar savu samtaino balsi kā parasti nelika vilties!
Nu un kā odziņa uz tortes un fenomenāls vakara nobeigums, bija pēdējais priekšnesums — Ola Onabulé un Latvijas Radio bigbends. Britu un nigēriešu dziedātājs/dziesmu autors Ola Onabulé́ kopā ar mūsu labākajiem džezmeņiem iepazīstināja ar savu jaunāko studijas albumu «Point Less». Kā saka pats mākslinieks, albuma uzmanības centrā ir Onabulē uzskati par sociālo netaisnību, kas vienmēr ir aktuāla visā viņa radošajā darbībā. 14 oriģinālskaņdarbi albumā «Point Less» stāsta par vardarbību, imigrāciju, ksenofobiju, nodevību un cieņu, vienlaikus svinot dzīvi un brīdinot sociālos spēkus, par to, kas to apdraud. Šī programma bija piepildīta ar emocijām, mākslinieka balss lika izrauties no sava ķermeņa un aizlidot kaut kur tālumā mākslas visumā, šī bija ļoti spilgtā pieredze un nevienam klausītājam noteikti negribējās lai vakars beigtos. Maģiski, emocionāli, bet ar smaidu, noslēdzās divdesmit sestais «Saulkrasti Jazz» festivāls…
