Darbnīcas vasara
Katru gadu kaut kas jauns, jeb, kā izglītot cilvēkus caur koncertiem

Jāsaka, ka aizvadītā vasara Latvijas džezam bija visai interesanta un nav pārsteigums, ka lielā mērā tajā ir vainīga mūsu personīgā džeza māja — M/Darbnīca. Katru gadu Darbnīcas radošajai komandai piedzimst jaunas idejas par pasākumiem vai veidiem, kā pārtaisīt vecās koncepcijas par svaigākām. Piemēram, tradicionālās trešdienas džema sesijas šosezon bija starptautiskās, kurās houseband sastāvos tika manīti daudzi valsts viesi, kas, protams, padara visu pasākumu vēl pievilcīgāku mūsu pašmāju džezistiem, jo kam nepatīk veidot jaunus sakarus un apmainīties ar idejām? Saglabājušās vecās labās idejas, tādas, kā Jazz After Jazz — koncertu un džema sesiju vairāku dienu garš mini festivāls, kas piedāvā nakts programmu tiem, kam vēl radošums nav noguris un negrib gulēt pēc pēdējās Rīgas Ritmu nots. Bet šoreiz gribās apskatīt trīs īpašus pasākumus, kas, manuprāt, vislabāk raksturo M/Darbnīcu, jo tajās ir gan tradīcijas un izglītības aspekts. Šie trīs pasākumi ir JVLMA Džeztivāls, koncertu cikls «Brooklyn Jazz» un jauns laikmetīgās mūzikas cikls. Džeztivāls Darbnīcai jau ir tradīcija, jo notiek tur veselus trīs gadus pēc kārtas un ar katru gadu arvien kuplāks. «Brooklyn Jazz» ir kaut kas jauns — tas ir koncertu cikls, kurā dažādi mākslinieki veido veltījuma programmas kādam mūziķim, kas bija daļa no Bruklinas džeza scēnas, un šoreiz šie koncerti nepazūd visumā pēc norises, jo katrs tika ierakstīts un pārraidīts Latvijas Radio Klasika ēterā kopā ar Anetes Ašmanes-Vilsones nelielām sarunām ar izpildītājiem. Visus raidījumus ir iespējams noklausīties Latvijas Radio mājaslapā. Savukārt, Laikmetīgās akadēmiskās & eksperimentālās mūzikas cikls ir kaut kas pavisam jauns un eksperimentāls — klausītājiem tika piedāvāts apmeklēt koncertus, kuros izskanēja mūzika, ko bieži Latvijā neizpilda, bet, ja izpilda, tad reti kad šādās telpās. Parasti laikmetīgo akadēmisko mūziku mēs klausāmies koncertzālēs, bet šeit klausītājam bija iespēja būt izstieptas rokas attālumā no izpildītājiem, kas sniedz pavisam citu pieredzi klausīšanai. Piedāvāju ieskatīties tajos pasākumos nedaudz padziļinātāk!
Laikmetīgā mūzika
Saruna ar projekta veidotāju Emīliju Paulu Andersoni
M/Darbnīcā atkal ir jauninājumi! Izskatās, ka jums netrūkst radošu ideju, un šoreiz esat nolēmuši paplašināt mūzikas stilu piedāvājumu, uzsākot jaunu pasākumu sēriju — Laikmetīgās mūzikas ciklu. Cik saprotu, tu esi šīs idejas autore, tāpēc gribu jautāt — kas tas ir un kā radās šāda ideja?
Jā, es esmu idejas autore un arī projekta vadītāja. Laikmetīgā akadēmiskā un eksperimentālā mūzika man ir tuva jau sen. Lielāko daļu laika klausījos koncertierakstus, līdz sāku regulāri doties kultūras ceļojumos uz Berlīni, kur apmeklēju šāda veida koncertus. Sapratu, ka pieredze, klausoties dzīvajā šādu mūziku, ir pavisam cita. Tā ir specifiska, bet ļoti interesanta un skaista pieredze, kad vari iemācīties to izbaudīt ar visām savām maņām.
Es turpināju apsvērt šo ideju un beidzot nolēmu, ka jāizveido līdzīgs cikls Latvijā. Ņemot vērā, ka tajā laikā darbojos M/Darbnīcā un man ir iespēja izmantot šo platformu, es saņēmos un uzrakstīju projektu. Nezināju, vai Valsts kultūrkapitāla fonds piešķirs finansējumu, jo šī specifika ir reta un mērķauditorija mazāka, taču finansējumu apstiprināja, kas bija liels prieks. Sazinājos ar vairākiem pazīstamiem mūziķiem šajā stilā, tostarp ar Kārli Auziņu, kurš izteica vēlmi uzaicināt savu draugu, izcilo bundzinieku Simon Olderskog Albertsen no Norvēģijas, kurš tagad dzīvo Dānijā. Protams, sazinājos arī ar Platonu Buravicki. Vēlāk izsludināju «Open Call», uz kuru pieteicās trio Fleitz/Muruaga/Viirakivi, kas bija ceļojuma ietvaros Rīgā.
Personīgi, es vēlētos šo ciklu veidot pastāvīgi. Berlīnē, piemēram, viņiem patīk rīkot šādus koncertus neparastās vietās. Viens koncerts notika pilnīgi pamestā rajona dzīvoklī — tu ieej, tur ir virtuve ar tikko vārītu zupu un liela viesistaba, kur visi sēž. Šis koncepts mani ļoti uzrunāja, jo tas lieliski saskan ar eksperimentālo un laikmetīgo mūzikas garšu. Protams, ir atšķirības starp šiem žanriem, bet eksperimentālajā mūzikā liela daļa ir improvizācija.
Šāda mūzika prasa brīvu telpu, kur cilvēks nav ierobežots rāmī. Viņš nevis analizē to, ko klausās, bet ļaujas skaņai un meklē, kā jūtas par to. Šādi koncerti neparastās vietās man ļoti patīk, un to es arī vēlos ieviest savā ciklā nākotnē.
Kā tu vari novērtēt interesi, kas cilvēkiem ir pret eksperimentālo un laikmetīgo mūziku? Kādi cilvēki to klausās? Vai ir atšķirība starp tiem, kas nāk klausīties džezu, un tiem, kas nāk uz šiem koncertiem? Un kā šie pasākumi varētu veicināt starpžanrisku sadarbību?
Mums ir bijuši vairāki eksperimentālie starpžanru koncerti M/Darbnīcā, un apmeklētāju atsauksmes ir bijušas ļoti dažādas. Parasti, ja nav kvalitatīvas plānošanas un efektīva mārketinga, cilvēki uz šādiem koncertiem bieži vien nenāk. Ir bijušas situācijas, kad cilvēki ir pametuši zāli un lūguši atgriezt naudu. Es ļoti mīlu šo ideju un turpinu to atbalstīt, taču tas prasa drosmi, jo šis žanrs Latvijā ir absolūti nepopulārs un vēl līdz galam nesaprasts.
Parasti auditoriju veido nišas mūziķi, kas vēlas paplašināt savu mūzikas perspektīvu, vai mākslas studenti, kas, iespējams, ir mācījušies ārzemēs un iepazinuši šo žanru. Tāpat laikmetīgiem dejotājiem šāda veida muzikālā pieredze ir interesanta. Taču ir grūti precīzi definēt konkrēto auditoriju. Es varu tikai teikt, ka tā ir atkarīgs no cilvēku atvērtības — cik ļoti viņi ir gatavi izpētīt jaunas mūzikas formas un sajūtas. Laikmetīgā akadēmiskā un eksperimentālā mūzika arī ļoti atšķiras. Dažreiz tajā ir neparastas melodijas vai dīvaini ritmi, tomēr, piemēram, Kārlis Auziņš ir radījis laikmetīgās mūzikas albumus, kuros ir ļoti harmoniskas un melodiskas kompozīcijas, tostarp ar preparētā flīģeļa skaņu, kas skan diezgan īpaši. Daudzi cilvēki var būt iecietīgi pret stereotipiem, kas veidojas par eksperimentālo un laikmetīgo akadēmisko mūziku, jo tas nav vienmēr patiess.
Vēl viena lieta — šis ir pirmais cikls, un auditorijas veidošana ir svarīga. Tāpēc ideja nākotnē ir organizēt koncertus neparastās vietās, kas varētu piesaistīt dažādu žanru māksliniekus un radīt unikālu koncertpieredzi. Piemēram, pieaicinot māksliniekus, kas paralēli koncertam glezno, var radīt unikālu un interesantu pieredzi. Ja gleznotājs strādā, iedvesmojoties no mūzikas un radot abstraktus darbus, tas var būt ļoti skaists mirklis — īpaši, ja tas notiek dzīvajā izpildījumā. Tas sniedz gan klausītājiem, gan māksliniekiem iespēju piedzīvot kaut ko unikālu.
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es veidoju šo ciklu, ir tas, ka mani fascinē teātris, kur pastāv starpžanriskā mijiedarbība, apvienojot dažādas formas un padarot tās par vienotu kopumu. Ja teātrī ir dramaturģija, kas veido rāmjus un robežas, tad šādi koncerti tās pārkāpj. Man ļoti patīk šādas koncertpieredzes, jo tajās tiek improvizēts kaut kas patiesi skaists un dzīvotspējīgs. Ja daudzi mākslinieki spēj rezonēt šajā improvizācijā, tas ir kas maģisks un vērtīgs, un šādas pieredzes noteikti vajag kultivēt.
Kā tev liekas, ar kādu noskaņojumu vai kādā garīgā stāvoklī cilvēkam būtu jāapmeklē šādi koncerti, lai nerastos vēlme pēc biļešu atgriešanas?
Situācija, kad apmeklētāji lūdza atgriezt naudu par biļetēm, radās Jazz After Jazz festivāla ietvaros. Lai arī koncerts bija ar nosaukumu Jazz After Jazz, daži apmeklētāji, acīmredzot, nebija gaidījuši eksperimentālo džezu un, neapmierināti, pameta zāli. Iespējams, viņi nebija uzmanīgi izlasījuši aprakstu, kur tika paskaidrots, kāds būs šis koncerts. Primāri ir svarīgi, lai cilvēki iepriekš izprastu, uz kādu notikumu dodas. Ja viņi ir gatavi pamēģināt jaunu pieredzi, tas noteikti veicinās pozitīvāku attieksmi.
Manā pieredzē, kad esmu augusi, mana vecmāmiņa vienmēr vedusi mani uz visdažādākajiem koncertiem, galvenokārt akadēmiskās mūzikas pasākumiem. Arī tagad es apmeklēju daudz koncertu, tostarp džeza un alternatīvās mūzikas. Man ir liela muzikālā bāze, un tas var ieslēgt analītiskās domāšanas mehānismu, kas man neļaus pilnībā izjust mūziku. Koncertu telpā bieži prasās atslēgt šo analīzi, lai varētu pilnībā izbaudīt pieredzi. Katram cilvēkam ir savi mehānismi, un mans ir tāds, ka es cenšos atslēgt analīzi un pievērst uzmanību tam, ko jūtu savā ķermenī.
Es vienmēr skaidroju, ka jācenšas identificēt, kur tā skaņa rezonē, un kādas sajūtas rodas. Man Berlīnē ir bijušas situācijas, kad es aizveru acis un piedzīvoju it kā abstraktas vīzijas vai iegrimšanu dziļā meditācijā. Šādi pieredzes mirkļi ir īpaši, jo tie ļauj atbrīvoties no ikdienas stresa un pilnībā nirt mūzikā, kas ir svarīgi, apmeklējot šāda veida koncertus. Atdodoties šai pieredzei, cilvēki var dziļāk izjust mūziku un sazināties ar to jaunā veidā.
Brooklyn Jazz
Saruna ar idejas autori Maiju Moiru Mazanovu

Man šķiet, ka M/Darbnīcā katru gadu parādās jauni projekti, un šis ir īpaši interesants, jo tas ir vienlaicīgi gan izklaidējošs, gan izglītojošs, ne tikai klausītājiem, bet arī pašiem mūziķiem. Varbūt pastāsti par «Brooklyn Jazz» – kas tas ir, kā radās ideja to īstenot, un viss, kas saistīts ar šo projektu.
«Brooklyn Jazz» ideja patiesībā radās šī gada februārī, kad es biju Bruklinā, Ņujorkā. Aizbraucu ciemos pie Matīsa Čudara, un sarunās izskanēja doma, ka mūsu mūziķiem un klausītājiem varētu būt interesanti dzirdēt kaut ko, kas saistīts ar Lielo Ābolu. Liels bija mans pārsteigums, kad uzzināju, ka mūziķi tiešām ļoti vēlas rīkot šādus koncertus un veidot tam atbilstošas programmas. Visinteresantākais ir tas, ka cikls vēl nebija noslēdzies, taču jau saņemtas vismaz piecas idejas nākamajām pasākumu sērijām. Tas ir fantastiski, jo tā ir iespēja godināt mūziķus, kuri ieguldījuši tik daudz džeza attīstībā, vienlaikus parādot mūsu mūziķu profesionalitāti un prasmes. Es uzskatu, ka tas ir patiesi vērtīgs ieguldījums.
Koncertu sērijā bija arī kas īpašs – Sandijas Trautmanes videoprojekcijas, kuras padara visu mūsu digitālajā vidē vēl uztveramāku. Varbūt tas palīdzēs klausītājiem, kas ikdienā neapmeklē džeza koncertus, saprast, ka džezs nav tik sarežģīts un nesaprotams. Tāpēc mērķis bija vairāk atklāt džezu plašākai sabiedrībai, arī tiem, kuri nav tik ļoti saistīti ar šo žanru. Džezs ir laba, interesanta un profesionāla mūzika, un mums ir daudz fantastisku mūziķu, kuri spēj veidot šādas programmas. Manuprāt, tas ir pats svarīgākais – izdomāt programmu, bet galvenais ir būt cilvēkam, kas spēj to realizēt. Ja nav mūziķu, kas to spēlē, tas nestrādā. Mums ir šie mūziķi, un tas ir pats būtiskākais.
Sākot ar 10. septembri, «Brooklyn Jazz» koncertus varēja klausīties arī Latvijas Radio Klasika, un pirms katra koncerta klausītājiem tika piedāvāta Anetes Ašmanes-Vilsones saruna ar mūziķiem, kas piedalījās koncertos. Kopumā koncertus bija iespējams baudīt 12 vakarus pēc kārtas. Pastāsti, lūdzu, kas bija iniciators šādai sadarbībai?
Anete un Svens Vilsons, viņas vīrs, bieži apmeklē M/Darbnīcu, Svens aktīvi piedalās arī džema sesijās. Satikāmies un pēc sarunas Anete izteica ideju par to, ka Latvijas Radio trīs otrdienas vakaros varētu šos koncertus pārraidīt. Viņasprāt, tas būtu kvalitatīvs saturs, ko piedāvāt, un es nevaru nepiekrist.
Manuprāt, tas ir patiesi nozīmīgi. Tas nozīmē, ka visa šī mūzika paliks Latvijas Radio arhīvā, kas ir ļoti svarīgi. Mums ir jācenšas dokumentēt visu, kas notiek mūsu mūziķu vidū. Nākamais mērķis ir izdot albumu ar šiem koncertiem — kopumā mums ir 12 koncerti, viss ir ierakstīts, 12 skaņdarbi, pa vienam no katra koncerta, pietiek albumam. Es uzskatu, ka tas būs vērtīgs ieguldījums, ko atstāt taustāmā formātā.
Tā būtu patiešām lieliska ideja! Žēl tikai, ka video projekcijas nevarēs iekļaut platē. Starp citu, vai vari nedaudz pastāstīt arī par šo sadarbību?
Man šī ideja par video projekcijām jau sen bija, vismaz pirms trīs gadiem. Man vispār ir daudz dažādu ideju, taču iespēju īstenot ir mazāk, un tas ir sarežģīti, ņemot vērā papildus izmaksas. Protams, mūsu projektus atbalsta gan Valsts kultūrkapitāla fonds, gan Rīgas dome, citādi nekas nebūtu realizējams.
Par projekcijām runājot – tās veidoja Sandija Trautmane, kura strādā M/Darbnīcā. Pamazām iepazinos ar viņas darbiem, un kādā brīdī piedāvāju viņai pievienoties šim projektam. Sandija parasti strādā ar elektronisko mūziku, tomēr šoreiz viņa pieņēma džeza formātu. Viņa ļoti smalki iedziļinājās koncertu norisē. Patiesībā tas viņai bija izglītojošs process – viņa pētīja vēsturi, lasīja, klausījās un skatījās dokumentālās filmas.
No klausītājiem jūtams, ka šādā formātā noteikti ir vērts ieguldīt. Visiem koncertiem ir izveidotas videoprojekcijas, izņemot vienu, kas notika ārā – terases koncertu 31. augustā.
Visi koncerti šobrīd ir bijuši izpārdoti, kas sniedz pārliecību, ka šis ir tikai pirmais cikls, un noteikti būs turpinājums. Nezinu, kā tas izskatīsies, bet tas ir neizbēgami. Es ar to ļoti lepojos, jo šie koncerti varētu būt ne tikai ciklā, bet klausītājiem ir vieglāk un saprotamāk, ja viss tiek salikts kopā, radot vienotu bildi, un informācija tādā veidā viņiem labāk ieies.
Vēl jāpiebilst, ka uz visiem cikliem pie mums ierodas Lielās mūzikas balvas žūrija. Varbūt dzirdēsim arī kaut ko no Lielās mūzikas balvas…
Džeztivāls

Jau trešo gadu pēc kārtas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studentiem ir palaimējies kārtot savus semestra noslēguma eksāmenus specialitātēs un ansambļa spēles priekšmetos īsta koncerta apstākļos. Proti, šādi eksāmenus atspēlēt ir vieglāk — nav sajūtas, ka tevi vērtē, kas šajos gadījumos veicina labāku spēlēšanu, to varu apgalvot pēc savas pieredzes. Klasē, kad tevi klausās tikai pedagogi un tu skaidri zini, ka tā nav vienkārši muzicēšana, bet muzicēšana «uz atzīmi», visa māksla iet malā un paliet tikai stress par tehniku, melodiskajām pasāžām, vokalīzēm, etīdēm, improvizācijām, alterācijām un tā tālāk. Radīt mākslu vispār negribās.
Savukārt, kad esi uz skatuves, ar īstajiem klausītājiem, ar apgaismojumu, apskaņošanu un koncerta sajūtu, māksla uzreiz ir priekšplānā, un šis, manuprāt, ir tas svarīgākais, ko gribās dzirdēt (un redzēt) savu studentu priekšnesumos. Proti, pedagogi arī ir dažādi, kādam varbūt ir svarīgāk tieši sadzirdēt priekšnesumā to, pie kā tika strādāts visu semestri, bet ir arī tādi, kas tieši grib dzirdēt kā tieši jaunie mākslinieki māk izpausties. Galu galā mēs skolojam tieši māksliniekus, izpildītājus, un ir svarīgi ne tikai sagatavot viņus un redzēt viņus reālās dzīves apstākļos, bet arī dot viņiem iespēju šādu pieredzi piedzīvot, jo, varbūt, kādam no studentiem nav iespējas tikt pie īsta koncerta. Un kā tad mēs pasniegsim viņiem profesionālā izpildītāja diplomu, nenodrošinot viņam iespēju iejusties profesionālā mākslinieka tēlā? Tāpēc it īpaši nenovērtējama ir šī sadarbība starp JVLMA džeza katedru un M/Darbnīcu, kur studenti ir vienmēr laipni gaidīti.
«Ja vēlaties dzirdēt, kāds ir visjaunākais latviešu džezs; kas ir tie cilvēki, kas tūlīt kļūs par nākamajām Latvijas zvaigznēm, tad šī ir īstā vieta, lai atnāktu un aplūkotu viņus sava ceļa sākumā.» — Indriķis Veitners. JVLMA Džeza mūzikas katedras vadītājs — ar šādu ievadu Džeztivālu noreklamēja M/Darbnīca, kurā ieeja bija bezmaksas visās trijās dienās. 4. jūnijā programmā varēja dzirdēt pirmo studentu daļu, 5. jūnijā uzstājās otrā studentu daļa, kā arī 3. kursa ansamblis, un 6. jūnijā klausītājiem tika piedāvāts noklausīties vokālo ansambli, kā arī 1. un 2. kursu studentu kombo sastāvu uzstāšanos! Džeztivālu vadīja Latvijas Kultūras akadēmijas students Adams Vaicis, savukārt festivāla vizuālo identitāti veidojis Latvijas Mākslas akadēmijas apmaiņas students Václav Šebesta (Čehija).