Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Albums, līdz kuram bija jāizaug


Evilena Protektore

«Pajums» — albums par sievieti, dzīvi, sajūtām, lomām un materiālu, kas vairs nav pienākums, bet gan brīvību mūzikā un mākslā

Ralfs Cimermanis

Rūtas Dūdumas-Ķirses ilgi gaidītais debijas albums beidzot ir klāt, tajā var dzirdēt Ķiršu ģimenes kopdarba rezultātu — Rūta izvēlējās dzeju un izveidoja kopējo koncepciju, bet Jānis, Rūtas vīrs un ilggadējs partneris radošajā darbībā, komponējis mūziku. Kopā viņi izveidoja albumu ar astoņām kompozīcijām, un kura ierakstā piedalījās diezgan krāšņa mūziķu kompānija: Rūta Dūduma-Ķirse — vokāls, Jānis Ķirsis — taustiņinstrumenti, elektroniskie efekti, Dāvis Jurka — pūšaminstrumenti, Rūdolfs Dankfelds — sitaminstrumenti, Jānis Rubiks — kontrabass, Svens Vilsons — elektriskā ģitāra, kā arī Sinfonietta Rīga stīgu kvartets: Kristiāna Krūskopa, Agnese Kanniņa, Artūrs Gailis, Kārlis Klotiņš. Albums ir pieejams visās populārākajās straumēšanas platformās jau kopš 7. novembra un drīzumā būs iespējams iegādāties plati. Šajā sarunā Rūta stāsta par svītas «Pajums» tapšanas procesu, kāpēc albuma materiālu viņa pati dēvē par svītu, iedvesmu mūzikai, pieaugšanu un citam interesantām lietām. Patīkamu lasīšanu!

Beidzot tev ir solo albums!

Yes, ir. Pirmais.

Kā tā sanāca? Tu muzicē jau, nezinu, gadus 20, kopš bērnības, vai ne?

Varētu teikt, ka profesionāli sevi uzskatu par mūziķi, iespējams, pēdējos desmit gadus. Lai gan mūzikā esmu aktīva jau no 14-15 gadu vecuma, regulāri darbojoties. Pirmā doma, kas man radās, ir, kāpēc es to daru tik vēlu, bet otra — ka viss notiek tieši tad, kad tam ir jānotiek. Iespējams, pirms gada, diviem, trijiem vai pat septiņiem es nebiju gatava tādam albumam. Varbūt man nebija, ko teikt. Esmu arī ļoti paškritiska attiecībā uz savām vokālajām spējām, bet nu vairs nav kauns par to, kā ar tām izpaužos. Esmu atradusi savu stilistisko rokrakstu un pie tā pieturos. Tas, iespējams, ir mans arguments, ka albums iznāk tieši tad, kad jūtos tam visgatavākā.

Tev tajā albumā ir tāds sanāk ģimeniskais darbs.

Jā, pāra komandas darbs.

Jānis ir komponējis mūziku un tekstus. Tu ņēmi dzeju no Friča Bārda un citiem dzejniekiem?

Albumā ir vairāki dzejnieki, sākot ar jaunās paaudzes pārstāvēm Ingu Pizāni un Daci Micāni-Zālīti, un turpmāk minami Fricis Bārda, Imants Ziedonis, Leons Briedis un Velta Kaltiņa. Es iegādājos un maldījos dažādu dzejnieku grāmatās, neskatoties uz konkrētu gadu vai gadsimtu. Lasot latviešu dižgaru dzeju, atradu rindas, kas visvairāk rezonēja ar manām sajūtām, kad meklēju vienotu konceptu kompozīcijām, lai radītu gan ievadu, iztirzājumu, gan nobeigumu visam, ko vēlos pateikt. Tas viss saistās ar manu kā sievietes dabu, kā arī ar to, cik daudz dažādu lomu mums ir, un kāpēc prātā ir tie «kambarīši,» ar kuriem ikdienā «jādīlo».

Pastāsti, kā tev sākumā bija — tu zināji, ka tu gribi izveidot albumu tieši par šo ideju, par sievietes lomu pasaulē, vai tu meklēji iedvesmu tajā dzejā? Kā veidojās albuma koncepcija?

Es noteikti vēlējos izmantot dzeju, kuru viegli varu asociēt ar sevi – tādas domas, kas ir manas, nevis kaut kas mākslīgs vai nepieņemams, piemēram, dzīves patiesības vai stereotipi. Lasot dzejoļus, centos tos maksimāli sasaistīt ar savu izpratni par apkārtni – par sievieti kā trauslu būtni, kas patiesībā ir spēcīga cīnītāja, un par sievieti kā Latvijas iedzīvotāju, patrioti, kura vēro notiekošo pasaulē, tostarp to, kas tieši vai netieši skar valsti. Es raugos uz sievieti kā personu, kas vēlas tikt iepazīta, mīlēta un nebaidās riskēt, nebaidās tikt salauzta vai saplēsta. Es domāju par viņu kā mammu, sievu un draugu – šīm dažādajām lomām. Atradās dzejoļi, kas to izcēla un izstāstīja labāk nekā es spētu pati.

Kā jūs veidojat mūziku? Tev bija kaut kādas savas idejas vai tu atrodi to materiālu un iedevi Jānim, lai viņš interpretē? Pastāsti par šo procesu.

Šis process sākās pirms aptuveni trim gadiem, kad es vēl studēju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā maģistrantūrā. Man bija jāizstrādā maģistra darbs, kas bija obligāts noslēguma uzdevums. Tajā laikā radās ideja par oriģinālmūziku, un man šķita, ka radīt kaut ko savu, kas varētu kļūt par paliekošu vērtību, ir lieliska doma.

Kad pirms diviem gadiem tapa šis muzikālais materiāls, pilnībā paļāvos uz Jāņa vīziju, par to, kā tam vajadzētu skanēt. Mans uzdevums bija atrast dzejoļus. Beigās šo darbu varētu kvalificēt kā džeza svītu — vienotu stāstu virkni bez nevienas pauzes. Sākotnēji man šķita, ka šī mūzika bija vēl neiepazīta manai balsij, nevarēju ilgi pierast un iezagās vilšanās sevī.

Tomēr laiks gāja, un es atgriezos pie šī projekta ar jaunu perspektīvu, un tas skanēja pilnīgi citādi. Kopīgi izlēmām, ka eksāmena audio kvalitāte nebija tik laba, kā gribētu, un tādēļ nolēmām materiālu pārrakstīt, uzlabot un papildināt, tostarp ar instrumentāliem jauninājumiem. Divu gadu laikā vairākas reizes esmu «izlaidusi šo materiālu caur centrifūgu», un tas nu skan pavisam citādāk.

Tagad dziedāt «Pajums» repertuāru ir pilnīgi cita pieredze, salīdzinot ar to, kā tas bija pirms diviem gadiem eksāmenā, kad tas likās tikai kā pienākums. Tagad šis pienākums transformējies kopā ar mani un nu varu atpazīt un brīvi paust emocijas, kas sniedz man daudz lielāku radošo brīvību mūzikā.

Kā tu varētu aprakstīt to, kā tu pati esi mainījusies pa šiem gadiem, kas lika tev aizdomāties par to, ka varbūt vajag pārvērtēt šo programmu un atsākt no jauna? Kas varbūt bija noticis tavā dzīvē? Kas tev iedeva motivāciju kaut ko darīt ar šo materiālu?

Manuprāt, pēdējo trīs gadu laikā esmu piedzīvojusi lielas iekšējās pārmaiņas un personīgo izaugsmi. Sastaptie cilvēki un situācijas mentāli ir ietekmējuši manu attieksmi pret sevi. Esmu spējusi gūt atziņu, ka neesmu tik nevērtīga vai nekompetenta, kā reiz uzskatīju par sevi. Tieši pretēji — katru dienu arvien vairāk apzinos savu unikalitāti un autentiskumu.

Šajā laikā man ir izveidojies pašapziņas periods, kad es spēju lepoties ar saviem sasniegumiem un atzinīgi novērtēt sevi, ne tikai kritizēt par neveiksmēm. Negribu teikt, ka esmu kļuvusi pārāk nopietna, bet manas sajūtas par sevi ir kļuvušas daudz iejūtīgākas. Esmu izveidojusi ieradumu meklēt labo un atpazīt savas stiprās puses, nevis koncentrēties uz vājajiem punktiem, kas ir ikvienam cilvēkam. Īsumā, esmu iemācījusies novērtēt sevi un justies komfortabli savā ādā.

Tu pa visiem šiem gadiem esi izmēģinājusi tik daudz dažādu mūzikas stilu un paveidu. Kā tev šķiet, cik svarīgi mūsdienās ir būt daudzpusīgam mūziķim kas ir spējīgs adaptēties un mainīties, vai varbūt tev šķiet personīgi, ar laiku, veidojas kaut kāds viens novirziens, kurā tu vēlies iet?

Man ir bijušas dziļas pārdomas par savu lomu mūzikas biznesā un to, kā mūziķi tiek uztverti klausītāju vidū. Ir patiešām priekšrocība, ja cilvēki skaidri saprot, kādu stilu vai mūziku sagaidīt, dzirdot konkrēta mūziķa vārdu. Tomēr manā gadījumā ir izveidojies, ka projekti, kuros es piedalos un dziedu, ir ļoti dažādi.

Es lepojos ar savu daudzveidību un spēju pielāgoties dažādiem muzikāliem stiliem. Ja man jādzied džezs, es pārslēdzos uz džeza manieri; ja tas ir etno, es vairāk iegrimstu etniskajā skanējumā. Pat dziedot latviešu estrādi, es pielāgojos, lai atrastu atbilstošo izteiksmi, jo man ir svarīgi izjust materiālu un atbilstoši to interpretēt. Mana muzikālā pasaule ir daudzveidīga, un tas ir tas, kas mani veido.

Es sevi mēdzu dēvēt par «raibu dzeni,» un uzskatu, ka šī «raibuma» spēja ir viena no manām stiprajām pusēm. Nemāku teikt, vai palikšu tikai vienā žanrā, joprojām jūtu, ka mani vilina eksperimentēt ar jauniem stiliem un virzieniem.

Pirmais albums, ko esmu izdevusi, ir konceptuāls un nesatur stingru žanra robežu — tas ir ne tikai džeza improvizācijas un etno elementu, bet arī akadēmiskas un pat popmūzikas elementu piesātināts. Esmu atvērta idejai par nākamajiem projektiem un jauniem žanriem, jo nekur nav liegts izpētīt citas muzikālās teritorijas.

Tev viss albums ir latviski. Kā tev šķiet, cik svarīgi ir piepildīt latviešu muzikālo kolekciju ar tādu netradicionālu latviešu valodai stila materiālu? Skaidrs, ja mēs runājam par populāro mūziku, skaidra lieta dziedāt valodā, kurā visi varēs dziedāt līdzi, populārai mūzikai ir svarīgi būt latviešu valodā. Tavā gadījumā tas ir kaut kas mākslas virzienā. Ir jau kaut kādi stereotipi par to, kurā valodā mēs to uztveram. Tajā brīdī, kad tas ir kaut kas džezīgs, mēs domājam par angļu valodu, un viss, kas nav angliski, teiksim, poliski, zviedriski, [tādi eksperimenti bijuši Annai Marijai Jopekai vai Monikas Zutterlungas «Waltz for Debby»], tas šķiet tā, nedaudz savādāk. Kā tev liekas, kāds pienesums būs no šāda materiāla latviešu valodā ne tikai latviešu tirgū, bet arī varbūt kaut kur ārzemēs? Tu taču plānoji kaut kur ārzemēs arī rādīt šo?

Viedoklis par mūzikas valodu ir mainījies pēdējo divu, trīs gadu laikā. Piedaloties starptautiskajās meistarklasēs Voicingers, viens no vadītājiem uzsvēra, ka no tā nav jāizvairās. Tas, ka dziedi kādam svešā valodā, piemēram, mandarīnu, latviešu vai portugāļu, nemaina mūzikas mērķi — tā pārspēj valodu. Mūzika dzīvo pāri valodu robežām, un nav svarīgi, vai tu izvēlies dziedāt angliski tikai tāpēc, lai visi tevi saprastu.

Ar lepnumu varu teikt, ka man ir patiešām prieks dziedāt latviski. Esmu atvērta arī citu valodu — angļu, lietuviešu un portugāļu — izmantošanai, bet latviešu valoda ir tāda identitāte, ko es varu iznest. Tā ir unikāla un sniedz citādu perspektīvu, un iespējams, citiem tā šķiet eksotiskāka nekā mums pašiem.

Pierādījums tam ir mūsu grupas FRAMEST pieredze, kad devāmies uz Ķīnu. Tur mēs dziedājām latviski, angliski un pat vienu dziesmu mandarīnu valodā. Viņi to uztvēra kā eksotiku, un viņiem bija pavisam cits emocionālais stāvoklis, to klausoties. Tāpat esmu sajutusies, klausoties citu valstu mūziku — piemēram, tautas mūziku vai džezu, neatkarīgi no tā, vai tā ir angļu vai citās valodās. Man nav svarīgi, par ko konkrēti dzied, jo noskaņa un emocijas, ko tā sniedz, ir svarīgākas. Es spēju uztvert teksta saturu, pat ja nesaprotu katru vārdu.

Tev būs disks?

Nē, plate.

Tu tajā liksi dziesmu vārdus tulkojumus [angliski]?

Ja godīgi, es par to iepriekš neesmu daudz domājusi, bet, kad dziedāju eksāmenā, iztulkoju vārdus angliski, jo komisijā bija sieviete no Itālijas. Tagad es vairāk koncentrējos uz latviešu publiku un domāju par to, kā sniegt viņiem audiovizuālo pieredzi, kas ir tuvāka un saprotamāka.

Savukārt, kad sāksies pasākumi ārpus Latvijas saistībā ar manu albumu, noteikti plānoju iekļaut iespēju dziedāt un prezentēt mūziku arī citās valodās. Tas kļūst par svarīgu aspektu manā radošajā ceļā, un es ceru, ka tas ļaus man sasniegt plašāku auditoriju un dalīties ar mūzikas mākslu starptautiskā mērogā.

Tu jau esi uztaisījusi videoklipu vienai dziesmai no albuma. Es pamanīju tādu tendenci, ka beidzot arī džezmeņi sāk kaut ko darīt arī interneta vidē, bet principā globālajās līnijās ir tāda marketinga stratēģija, ka pirms prezentē albumu, tu izlaid klipu un tad singlu, tā parasti tiek praktizēts populārajā mūzikā. Kā tu iedomājies pielietot šo šeit, un kāds tev liekas rezultāts? Vai ir kaut kāds taustāms rezultāts šim? Nosacīti taustāms rezultāts šim.

Es piekrītu, ka mūsdienās cilvēki ļoti bieži uztver mūziku ne tikai caur ausīm, bet arī ar acīm. Vizuālais elements ir kļuvis par nozīmīgu daļu no mūzikas pieredzes. Ir daudzas dziesmas, kas manī ir radījušas spēcīgas vīzijas, un esmu sapratusi, cik svarīgi ir šo radošo redzējumu īstenot.

Nav obligāti nepieciešams ieguldīt lielus līdzekļus dārgu videoklipu veidošanā vai piesaistīt profesionālus režisorus. Pat vienkāršs, paštaisīts klips var būt ļoti izteiksmīgs, ja tas atspoguļo tavas idejas. Ja esi radošs, tev vienmēr būs vēlme darboties un radīt, un šajā procesā rodas aizvien jaunas vīzijas.

Mūsdienu mūzikā nav stingru noteikumu par to, kā un ka vispār jāizveido vizuālais vēstījums. Tas var ietvert klipus gan akadēmiskajā, gan džeza mūzikā. Nebūtu pareizi ierobežot sevi, jo vizuālais saturs var būt papildu izpausmes forma, kas papildina mūziku.

Šajā ziņā ir svarīgi atzīt, ka vizuālais mākslas darbs var pastāvēt neatkarīgi no mūzikas, un tas ir lielisks veids, kā paplašināt savu radošo redzamību. Neatkarīgi no tā, vai tas ir radīts ar mākslīgā intelekta palīdzību, vai tu pats veido videoklipu, vai arī piesaisti palīgā citus māksliniekus, viss ir atkarīgs no tavām spējām un resursiem. Galvenais ir darīt to, kas tev šķiet interesanti un nozīmīgi.

Tu teici, ka būs plate. Kāpēc tieši plate?

Pirmkārt, taustāms formāts ļauj uz to paskatīties, uzsist sev uz pleca par labi un līdz galam padarītu darbu, kaut vai ielikt plauktā, kā arī fiziski dalīties ar savu mūziku.

Arī, plates atkal ir kļuvušas populāras! Lielākoties mēs klausāmies mūziku straumēšanas platformās, bet plates ir:

a) lieliskas kolekcionāriem;
b) lielisks veids, kā uzdāvināt savu mūziku un radīt paliekošu atmiņu.

Vinila plates, ar savu vintage izskatu un skaisto dizainu ir ne tikai izcils suvenīrs un vizītkarte, bet paliekoša relikvija.

Skaidrs. Tieši pielikt pie sienas kā glezniņu, ja kāds grib.

Manuprāt, plates atkal nāk modē. Lai gan man pašai nav vinila plašu atskaņotāja, tajā ir kaut kas vilinošs. Tā ir ne tikai mūzikas atskaņošana, bet arī process un rituāls — apsēdies, relaksējies, ielej sev tēju un izbaudi mirkli, fonā skanot mūzikai, griežoties platei. Tas palīdz sakārtot apkārtējo bardaku un radīt attiecīgu atmosfēru, nevis vienkārši nospiest vienu pogu un steigā doties tālāk. Cilvēkam ir jāmāk apstāties un mazliet ieelpot miers, viss apkārtējais var pagaidīt.