Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Albums, kas stāsta par ilgām pēc mājām


Evilena Protektore

Līva Dumpe par dzīvi ārzemēs, ilgām pēc mājām, pieaugšanu un citām sajūtām, kas manifestējās jaunajā albumā «Tālskatis»

Publicitātes foto

«Kad esmu mājās Latvijas laukos, es piedalos savā ikvakara rituālā, kurā ņemu sava vectēva tālskati un dodos vērot Baltijas dabu.» — šādu ievadtekstu var atrast Līvas Dumpes albuma lapā Bandcamp vietnē. «Tālskatis» ir dziedātājas un komponistes pēdējais albums, ko viņa ir izlaidusi šogad, jūnijā, un tajā var atrast 10 kompozīcijas angļu un latviešu valodās. Albumā piedalījās vēl viena latviešu mūziķe — Ketija Ringa-Karahona (flauta), kā arī citi Līvas muzikālie draugi, ar kuriem viņa aktīvi koncertē Nīderlandē un ārzemēs — Massimo Imperatore (ģitāra), Omer Govreen (kontrabass) un Ilija Rayskin (bungas). «Šajā albumā tālskatis simbolizē vēlmi redzēt tālāk nezināmajā; tomēr tas ir arī objekts, aiz kura slēpties.» — rakstīts turpat Bandcamp lapā. Par šo albumu, viņa sagatavošanu un izdošanu, ilgām pēc mājām un vispār Līvas panākumiem ārzemēs un nākotnes plāniem runājām uzreiz pēc Ventspils Groove festivāla, kur dziedātāja šogad pasniedza vokālu.

Nu ko, es tevi apsveicu ar jau kādu laiku atpakaļ iznākušo albumu! Tur es dzirdēju to skaņdarbu, par kuru tu man stāstīji pagājušajā intervijā, kur tu paņēmi Ertas Kitas runu! (Eartha Kitt)

Jā, to runu!

Baigi forši, vispār es noklausījos albumu, ļoti skaisti, interesanti, pēc katra skaņdarba mēģini uzminēt, kas būs tālāk. Pastāsti bišķiņ par to albumu.

Jā, albums tapa, un šis process norisinājās laikā, kad mēs jau daudz spēlējām un uzstājāmies kopā ar manu kvintetu. Tas nebija ierasts process, kā dažreiz cilvēki dara – vispirms ieraksta mūziku un tad koncertē. Mums bija otrādi: mēs daudz uzstājāmies, izpildot šo programmu, tāpēc ierakstīt visus šos darbus likās tikai loģisks nākamais solis. Albumā ir apkopoti desmit skaņdarbi, ko es esmu sarakstījusi pēdējo četru gadu laikā.

Daži skaņdarbi ir tiešām tapuši pirms četriem gadiem, piemēram, «Tālskatis», kas ir pirmais skaņdarbs, un «Compromise», kas ir viens no vissenākajiem darbiem. Pārējie skaņdarbi ir jaunāki, daži no tiem tapuši tikai pirms gada.

Runājot par ierakstīšanas procesu, mēs visi dzīvojam Amsterdamā, Nīderlandē, un mācījāmies kopā. Albumu ierakstījām Osnabrukā, Vācijā, kas ir diezgan tuvu Amsterdamai un piedāvā ļoti mājīgus apstākļus. Studija pati par sevi ir izcila, taču arī apkārt esošā vide – iespēja tur nakšņot, virtuve, pirts, galda teniss un citas iespējas – rada atmosfēru, kas nav tik profesionāla, bet gan atvērta un radoša. Tāpēc es izvēlējos šo studiju, jo vēlējos, lai atmosfēra būtu mājīga, lai mēs varētu kopā pavadīt vakarus.

Mēs ierakstījām albumu šajā studijā, un pēc tam to miksēja trompetists Alistērs Peins (Alistair Payne), kurš ir arī skaņu miksētājs. Māsterēja Kristofs Stickels (Christoph Stickel) no Vīnes. Tādi ir īsi tehniskie aspekti par albumu.

Par ko tev liekas sanāca šīs albums?

Jā, šis albums ir atskats uz to, kas noticis manā dzīvē. Pārvācoties no Latvijas un aizbraucot uz Nīderlandi, tajā ir iekļautas dažas naivas, bet arī dziļas pārdomas, raugoties atpakaļ uz Latvijas dabu, atceroties to ar melanholisku noskaņu.

Reizēm man pietrūkst mājas, esot Amsterdamā, un albums vairāk fokusējas tieši uz šo sajūtu, kā arī uz pieaugšanas procesu. Amsterdamā notiek skarbākas lietas, ko var dzirdēt arī dažādās dziesmās; šis naivums, kas bija agrāk, pakāpeniski izzūd. Albums ir, principā, par pieaugšanu un par dažādām perspektīvām, pārejot no naivāka skatījuma uz tiešāku redzējumu.

Ko tu domā ar skarbākajām lietām?

Nu, piemēram, skaņdarbā «Compromise», kas nav mans oriģinālteksts, ir izmantota ļoti tieša-sarunvaloda. Kā arī skaņdarbs «Fight mini-symphony», kam ir trīsdaļīga forma, ir par maniem iespaidiem kopš iebrukuma Ukrainā. Pirmā daļa sākas it kā runājot par cīņu ar savu «iekšējo bērnu», tādējādi slēpjoties aiz metaforām, bet dziesmai attīstoties metaforas pazūd un vēstījums ir ļoti tiešs un nepārprotams.

«Stop the Fight» ir manas domas tiešs izteikums. Es mēģinu nebaidīties un reizēm izteikt savas domas atklāti. Tieši to es arī vēlos panākt – runāt tiešākā valodā.

Tev tur ir kompozīcijas vairākās valodās. Parasti, kad albumā ir kompozīcijas vairākās valodās, man ir tādas divējādas sajūtas, jo manā izpratnē, tajā brīdī, kad tu miksē tās valodas, sanāk, ka tev auditorija dalās — varbūt ir cilvēki, kas latviešu valodu neprot, it īpaši ārzemēs; tu nebaidies, ka būs tas moments, kad kāds nesapratīs kaut ko, albumu ideju?

Jā, mana pieredze dziedot latviešu dziesmas Nīderlandē vai citās valstīs, kur latviešu valoda netiek runāta, apliecina, ka cilvēki, ja pirms tam vai pēc tam nepaskaidroju dziesmu saturu, bieži nesapratīs vārdus. Taču latviešu valoda viņiem šķiet kā interesantas skaņas – jauna, neierasta krāsa, kas piesaista uzmanību. Citas valodas, piemēram, vācu vai franču, daudzi ir dzirdējuši vairāk, un viņi var nojaust, kādas tās ir, bet latviešu valoda ir vienkārša skaņu un burtu kombinācija, kas parasti izraisa pozitīvas reakcijas, jo cilvēkiem tas vienkārši šķiet interesanti. Tādēļ albums sākas ar divām dziesmām latviski, kas attiecīgi atspoguļo to, no kurienes es nāku, un tad turpinās ar angļu valodu, kas ir valoda, ko es vairāk lietoju savā ikdienā. Kad ir iespēja, es cenšos paskaidrot latviešu valodā dziedātās dziesmas, lai auditorija saprastu stāstu un iegūtu vismaz vispārēju priekšstatu par to, par ko ir runa. Amsterdamā ir ļoti internacionāla vide, kur atšķirības tiek uztvertas pozitīvi. Cilvēkiem interesē dzirdēt dažādas valodas un kultūras, un viņi to uzņem ar prieku un atvērtību.

Publicitātes foto

Neesi manījusi kā, teiksim, jāpiedāvā kaut ko saprotamāku, nu, tādā izpratnē, ka tas ir angliski vai instrumentāli, un tad kaut kas ne angļu valodā un ne holandiešu valodā, vai ka viņi drīzāk izvēlēsies to jaunāku, interesantāku?

Nesen mani pārsteidza tāda situācija, mans PR menedžeris nosūtīja manu albumu kādai Francijas radio stacijai un no visām albumā esošajām dziesmām, viņi izvēlējās tieši dziesmu latviski. Varu iedomāties, ka viņiem varētu patikt iespēja dzirdēt kaut ko netipisku, tūlītēji neatpazīstamu.

Tā kā tu minēji, ka tev bija PR speciālists, kā vispār noritēja albumu izdošana? Vai tu pati visu darīji vai tev bija komanda, menedžeris, kas komunicēja ar dizaineriem un palīdzēja ar visiem šiem darbiem?

Jā, es izdevu albumu pati. Man bija padomdevēji, un es sazinājos ar dažādiem leibliem, bet īsti neatradu perfektu atbilstību, tāpēc nolēmu uzņemties visu māksliniecisko un izdošanas procesu pati. Tomēr es atradu vairākus cilvēkus, kas varēja koncentrēties uz PR, jo man nebija tādu kontaktu, kas varētu rakstīt uz avīzēm Eiropā. Es varētu, protams, to mēģināt, bet vēlējos, lai albums nonāk plašākā auditorijā, ārpus mana loka. Tādēļ nolēmu, ka būšu atbildīga par visu muzikālo un izdošanas pusi, kamēr citi man palīdzēja ar albuma PR.

Bet tev vispār pašai ir kaut kāda pieredze strādājot ar leibliem, varbūt ne tavos albumos, bet citos projektos?

Kaut kādos projektos, kuros esmu tikai pieaicinātais mākslinieks, ir daudz cilvēku, kuri izlaida albumus ar leibliem. Nīderlandē situācija ir tāda, ka izdot albumu ar leiblu ir izdevīgi, jo tas nodrošina piekļuvi koncertiem un festivāliem, kā arī apbalvojumiem. Piemēram, Lielā mūzikas balva, kurā, ja esi ar izdevēju, automātiski ir prioritāte, bet pats nevar pieteikties, ja esi bez leibla. Arī dažādiem konkursiem un šoukeisiem leibliem ir savas saites un kontakti, kas sniedz lielākas iespējas tikt pie bonusiem. Šoreiz es šo iespēju neizmantoju, tāpēc tas ir mīnuss, ka man nav nīderlandiešu leibla. Es izvēlējos vērst uzmanību uz to, lai albums tiktu pamanīts Eiropā, un cerēju, ka tas tiks atskaņots arī citur un ka cilvēki to dzirdēs. Tāpēc es neesmu tik ļoti koncentrējusies uz Nīderlandi un to, kā tikt festivālos; varbūt tas būs vairāk nākamā albuma fokuss.

Man ir vēl viens jautājums par tavu albumu, īpaši skaņdarbu «Compromise.» Tajā ir ļoti skaidrs, par ko tas ir, bet kā tu pati to uztver? Es nezinu, kā viss notiek Amsterdamā, jo tur esmu bijusi maz, taču, kad tu esi vokālists, viss parasti ir skaidrs – tu dziedi, un tevi var vai nu aicināt, vai ne. Bet tu neesi tikai vokālists, tu arī spēlē klavieres un esi komponiste, vai ne? Mūzika ir diezgan vīrišķīga joma, kāda ir tava pieredze, strādājot šādā vīrišķīgā vidē? Man liekas, ka tas, ka tu esi radījusi šo skaņdarbu un iekļāvusi to albumā, norāda uz ko būtisku. Kāpēc tu uzskati, ka tas ir svarīgi?

Nu, jā, es varētu to sadalīt divās daļās. Viena daļa ir tāda, ka Amsterdamā un Nīderlandē mūzikas jomā pēdējos gados ir ļoti liels uzsvars uz sievietēm mūziķēm.

Piemēram, festivālos ir neoficiāls likums, kas iesaka, ka jābūt 50% sieviešu un 50% vīriešu mākslinieku. Tādējādi tiek veidots lielāks līdzsvars, un tas attiecas gan uz instrumentālistiem, gan vokālistiem – visi tiek iekļauti. Es to ļoti jūtu, piemēram, Amsterdamas džeza festivālā, kur vadošais organizators aktīvi meklē sievietes mākslinieces, īpaši instrumentālistes, bet arī vokālistes. Tātad Amsterdamā un visā Nīderlandē arvien vairāk tiek dotas iespējas sievietēm instrumentālistēm, un šis uzsvars ir redzams arī festivālu programmās. Ir ļoti stimulējoša vide, kas klausītājiem un jaunākām paaudzēm ļauj redzēt, ka meitenes arī var spēlēt «vīrišķīgākus» instrumentus. Domāju, ka šādi lēmumi ietekmē džeza vidi un pēc pāris gadus desmitiem tas būs pašsaprotami, ka uz skatuves ir vienāds skaits sieviešu un vīriešu.

Runājot par personīgu pieredzi un kompromisiem kā mūziķei, es domāju, ka vienmēr ir jāpierāda sevi, jo īpaši, ja ienāc jaunā vidē. Ja esi sieviete mūziķe, un īpaši vokāliste, tas var būt vēl grūtāk, jo ir daudz vienkāršāk saskārties ar dažādiem aizspriedumiem. Lielākoties es to uztveru kā izaicinājumu tiekties būt labākai, bet arī vienkārši būt sev un nemēģināt izpatikt cilvēkiem, kuri vienmēr atradīs pie kā «piesieties».

Un kā tev ir vispār ar nākotnes plāniem, kas tālāk?

Jā, tagad man ir jādomā, kas notiks tālāk. Galvenais fokuss ir meklēt koncertus, nobukot uzstāšanās un plānot, jo sezona, kad mēs reiz jau uzstājāmies pēc albuma iznākšanas, ir noslēgusies. Jau jāskatās uz nākamo gadu un jāpiesakās festivāliem un citiem pasākumiem.

Turklāt es gribu iet citā virzienā, nevis svešā jomā, bet turpināt komponēt – varbūt pat citiem sastāviem. Jūtu, ka šis posms ir noslēdzies, un es esmu rakstījusi muzikālus darbus kvintetam, tāpēc man prasās mazliet izplesties, iespējams, strādājot solo, dueta vai lielāka sastāva formātā. Plāns ir sākt komponēt jaunu materiālu.