Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

«Zelta stunda» — sāc ar sevi un pārējie pievienosies


Evilena Protektore

Jūlija Zakirova piedāvā savu debijas albumu ar saulainu mūziku un fancīgi etniskiem motīviem

Evilena Protektore

2024. gada janvāri «Blues House» klubā norisinājās ilgi gaidītā Jūlijas Zakirovas debijas albuma prezentācija. Ilgi gaidtīts tas albums ir tāpēc, ka pati Jūlija uz Latvijas džeza mūzikas skatuves aktīvi darbojas jau ārkārtīgi sen. Bet katrai labai lietai savs laiks, tagad arī Jūlijai ir solo albums, pilns ar saulainām kompozīcijām. Albuma producents ir Andris Buiķis, kurš arī spēlē albumā bungas, un pat basu, ģitāru, klavieres. Starp citiem albuma dalīnbiekiem ierindojas Pēteris Liepiņš (bass), Deniss Djakons (bass), Jānis Pastars (ģitāra), Viktors Ritovs (klavieres), Miķelis Dzenuška (vibrafons), Raimonds Melderis (vijole, alts), Gatis Gorkuša (trompete), Oskars Ozoliņš (trompete), Māris Jēkabsons (tenorsaksofons), Kristaps Lubovs (baritonsaksofons) un Laura Rozenberga (trombons). Skaņas ierakstu veica Andris Buiķis, Kristaps Krievkalns, Edgars Jass un Pauls Dāvis Megi. Skaņas apstrāde — Gatis Zaķis un Kaspars Putriņš. Vāka attēls un logo dizains — Jana Dudeniča. Albums sastāv no 10 kompozīcijām un ir pieejams visās straumēšanas platformās. Lai aprunātos par albuma ideju un tapšanas procesu, satikos ar pašu mākslinieci — Jūliju Zakirovu.

Apsveicu ar jauna albuma iznākšanu!

Paldies! Tas bija sen gaidīts!

Starp citu, jā, es sāku atcerēties visas tavas muzikālās sadarbības un sapratu, ka jau gadus piecus gaidu, kad tev beidzot iznāks debijas albums!

Pie paša albuma mēs strādājām ap diviem gadiem, kaut gan, ja tu runā par dziesmu tekstiem, ko rakstīja, piemēram, Saša [Aleksandra Line], tad jā, tas bija diezgan sen. Bet strādāt pie albuma es sāku pirms diviem gadiem. Tas ir mans pirmais albums, debija, dažas kompozīcijas gaidīja savu kārdu ļoti sen, gadiem ilgi!

Un beidzot debijas albums ar nosaukumu «Golden Hour» ir klāt! Kāpēc tieši tāds nosaukums?

Mani ļoti iedvesmo mūzika, kas skanēja 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā. Mēs rakstījām mūziku kopā ar Andri [Buiķi], un tas, kas mums sanāca, lika atcerēties bērnību, tāpēc sākumā es gribēju nosaukt albumu «Golden Times». Vāka attēlu zīmēja mana klasesbiedrene dizainiere, es viņai teicu — taisām saulrieta krāsas, kur viss mirdz! Es zināju no paša sākuma, ka uz vāka būs tieši saulriets — zelta stunda, tas ir jēdziens, ko bieži izmanto fotogrāfi, runājot par dienas daļu, kad saulriets iezīmē visu visskaistākajās krāsās. Bija pāris reizes, kad pati ļoti izbaudīju tieši to zelta stundu dabā — manī iestājās kaut kāds «dzens»! Tāpēc es iedomājos, ka tas ir tas stāvoklis, ko es gribu novēlēt arī sev un visiem pārējiem. Tā arī palikām pie «Golden Hour».

Bērnības atmiņu un vizuālo iespaidu sinerģija.

Jā, tāda simbioze. Varbūt tajā mūzikā arī īsti nevar atdalīt vizuālo ainu no iekšējām sajūtām… Viss ir sasaistīts.

Programma, ko izpildījāt prezentācijas koncertā, skanēja ļoti dzīvespriecīgi, saulaini un pacilājoši, kaut gan pāris liriskās kompozīcijas arī bija.

Jā, dzīvi taču arī jāparāda! Visas dziesmas, ko es uzrakstīju, bija rakstītas realizācijas brīdī — mācies spīdēt pats, nevajag gaidīt neko no apkārtējās pasaules. Sāc ar sevi! Sāc sevi izgaismot, pārējie pievienosies! Šī bija mana pamatideja. Spriežot pēc smaidošām sejām un dziedāšanas līdzi, man liekas, man sanāca nodot šo vēstījumu.

Tā vispār ir tava dzīves filozofija — viss sākas no tevis, no iekšpuses?

Nav tā, ka tu piedzimi ar vienu ideju un ar to visu dzīvi arī dzīvo. Cilvēks attīstās, laiks un apstākļi liek tev mainīties, tā arī ar mani — pēdējos trīs gados esmu manījusi sevī tādu tendenci mainīties, pielāgoties.

Evilena Protektore

Tev arī bija kompozīcija tatāru valodā, pastāstīsi par to?

Sākumā bija tā, ka Madars Kalniņš uzrakstīja balādi, kas nebija domāta ar vārdiem. Tā kā mums ar Madaru kadreiz bija sastāvs, kur mēs spēlējam tatāru etnisko mūziku, viņam droši vien palika kaut kādi iespaidi no tiem laikiem visticamāk, tāpēc tajā balādē bija dzirdami tatāru motīvi. Es sapratu, ka tur nepieciešami vārdi tieši tatāru valodā. Tad es piezvanīju tēvocim, kas dzīvo Tatarstānā, un palūdzu palīdzēt. Man neliekas, ka vienmēr ir nepieciešami teksti dziesmām, es arī pati tos nerakstu. Bet ne katrs klausītājs domā man līdzīgi, tāpēc mēs nolēmām, ka tomēr vajag vārdus. Tad Gulfija Šakirova no Tatarstānas noklausījās «tehnisko uzdevumu» (man ļoti labi sanāk izstāstīt, ko tieši es gribu dzirdēt dziesmas tekstos!) un uzrakstīja ļoti skaistu dzeju. Protams, mēs vēl atsevišķi strādājam pie izrunas, jo tatāru valoda nav man dzimtā — es māku pateikt to, ko kadreiz dzirdēju no vecmāmiņas, piemēram, es tevi mīlu, nāc paēst, tādas lietas. Pie izrunas strādājām ilgi, daudz sazvanījāmies ar tatāriem, lai tie palīdz, jo tajā valodā ir ļoti daudz visādas nianses, ļoti interesanta valoda! Sanāca dziesma par milzīgu un visaptverošu mīlestību.

Kā vispār tev ir dziedāt valodā, kurā tu nerunā?

Vispār es jau mācos to valodu, kamēr mācos dziesmu tekstus. Es saprotu, par ko dziedu, pēc tam tos vārdus arī pielietoju, komunicējot ar radiem. Arī teikt, ka vispār nesaprotu tatāriski, būtu nepareizi — tā nav mana dzimtā valodā, bet kaut ko es saprotu. Un tādas dziesmas palīdz piestrādāt pie valodas zināšanām. Tatāru valoda vispār ir diezgan sarežģīta, tajā pastāv daudz dažādu dialektu, tāpēc arī mans tētis ne visus vārdus zināja, kaut gan ar izrunu varēja palīdzēt.

Un tu nolēmi izlaist albumu ne tikai diskā, bet arī platē?

Jā, kaut gan sākotnēji es gribēju arī kasetēs! Vispār es neesmu inovāciju cilvēks. Man mašīnā var klausīties diskus, visiem maniem draugiem ir kur klausīties diskus, bet kasetes ne man, ne maniem draugiem nav, kur atskaņot. Tāpēc es nolēmu — kaut gan kasetes ir moderna lieta, labāk es uz tām albumu nepublicēšu. Ja būs pieprasījums, tad var izlaist arī kasetēs, bet tas pēc tam. Plates šobrīd populāras, un disks ir kaut kas, kas ir pieejams itin katram.

Tu pati nodarbojies ar izlaišanu un visu, kas ar to saistīts?

Jā, bet bija arī cilvēki, kas palīdzēja, piemēram Mareks Ameriks konsultēja par vinila lietām, Santa Šillere dalījās ar informāciju par diska druku. Bet tā — jā, pati. Šo to apjautājos apkārtējiem — mums ir labi cilvēki, labprātīgi dalās ar zināšanām.

Tev nelikās nogurdinoši ņemties ar visu to birokrātiju, kas ir saistīta ar albuma izlaišanu?

Protams, ka likās. Bet tas, ka man ir bērns, iemācīja man, ka vairs nav lietu, kas liek padoties. Man tas ir vajadzīgs — es to daru. Kad parādīsies kāds, kas darīs lietas manā vietā, būs labi, bet pagaidām izdarīšu pati. Tas viss ļoti nogurdināja, man apika, es biju nikna, īdēju, bet variantu nebija. Ne viss sanāca ar pirmo reizi, piemēram reģistrāciju LAIPA mājaslapā es veicu no laukiem, tur internets ļoti lēns, man lapa verās vaļā pusstundu…

Evilena Protektore

Albumā ir gan Madara Kalniņa, Pāvela Murašova un Kristapa Vanadziņa kompozīcijas, gan tavas dziesmas.

Jā, trīs. Es veidoju dziesmu skices, skeletus, tad ar to gāju pie Andra. Dažreiz viņš taisīja aranžijas pats, bet bija arī tā, ka strādājām kopā, lai neveidotos situācijas, kad viņš kaut ko izdara, man nepatīk un jāpārtaisa. Viņš arī bija albuma producents.

Vai pati esi apmierināta ar rezultātu?

Kopumā jā. Kaut kādā brīdī, kamēr mēs vēl strādājām pie albuma, es noguru. Tad es sapratu, ka vienkārši jāatrod cits veids, kā šo albumu noklausīties, un devos dabā. Es laikam vēl neesmu līdz galam aptvērusi to realitāti, ka viss ir beidzies. Man kāds jautāja — kā tev patika albuma prezentācijas koncerts? Un es pat neatceros, kā tur bija!