Viss ģeniālais ir vienkāršs

Izlases «Live at the M/Darbnīca Vol. 1» apskats

Viss ģeniālais ir vienkāršs. Tā mēdz teikt viedi un ne tik viedi ļaudis, vietā un nevietā. Gribētos domāt, ka šis tomēr ir pirmais gadījums. Vienkārša ideja par to, ka jāpiefiksē šis laiks Latvijas džezā un ģeniāls iznākums skaistas un dzīvskanīgas dubultplates izskatā.

Cik vienkārša ideja un ģeniāls tās iznākums, tik sarežģīts process līdz tam. Analogs trīspadsmit koncertu ieraksts nelielā telpā bez iespējas redzēt skatuvi? Plašu izdevējs Mareks Ameriks un skaņu inženieris Mārtiņš Krastiņš abi jau ir pacēluši roku un pieteikušies! Tikpat dullu ideju fane ir arī «M/Darbnīcas» sirds Maija Moira Mazanova, un tikai šādu iedvesmas pārņemtu ļaužu darbošanās rezultātā arī var tapt kas tāds kā 2022. gadu Latvijas arvien dzīvelīgākajā džeza sfērā piefiksējoša simtminūšu dubultplate, kurā dzirdami visi galvenie un interesantākie.

Jau dzirdu Mareku skaļi protestējam, ka šeit nebūt nav visi, tikai daļa, un tādā garā. Protams, ka nav. Bet nosaukumā taču minēts nodevīgais «Volume 1», kas, izmantojot loģikas pamatu pamatus, ļauj gaidīt vismaz «Volume 2». Starp citu, izskatās, ka arī nākamo Latvijas 21. gadsimta džeza apkopojumu nu jau ar savu kolorīto «Double Trio» atkal būs uzsācis Kārlis Auziņš, jo nesen identiskā veidā tapis arī šāda koncerta ieraksts. Saksofonists, kurš šobrīd ieslēdzis sesto sava kosmosa kuģa ātrumu un radoši drošiem soļiem dodas visu sev interesanto eksperimentu un iespēju virzienā.

«Live at the M/Darbnīca Vol. 1» iesākas ar grūvojošu Toma Poiša kontrabasu, svingojošu Kaspara Kurdeko bungu komplektu un liegi vīterojošu Kārļa Auziņa saksofonu, kam iedvesma smelta mūsu folkloras motīvos. Tādēļ arī «Folk Song», kas uz pašas vinila plates gan nodēvēta mistiskāk un intriģējošāk. Kā tieši? Lieliska iespēja to uzzināt, pašam vai pašai, liekot uz plašu atskaņotāja plati, kas jau tagad kļuvusi par Latvijas džeza arhīva vērtību, tādēļ jāķer ciet, kamēr vēl pieejama. Folkdziesma Auziņam raksturīgi ieskrienas arvien dinamiskāk un nonāk absolūti mūsdienīga džeza katarsē, kurā saksofona solo varētu turpināties arī mūžīgi, jo nevienam no koncerttelpā esošajiem tāpat nebūtu iebildumu.

Citādāka piegājiena saksofonists ir Latvijas Radio bigbenda mākslinieciskais vadītājs Kārlis Vanags, kurš gan šeit arīdzan pārstāvēts ar pamatīgi grūvojošu skaņdarbu «The Concept of Truth». Perfekti iezīmētais kontrabasa raksturs šoreiz nesajaucami nāk no Edvīna Ozola, ritmisko zīmējumu tikpat akcentēti izspēlējot Artim Orubam, kamēr Kārlis ļaujas saksofonplūdumam. Šeit ieskanas arī soprāns, bet šķiet, ka viņa instruments ar silto un nesteidzīgo toni ir tieši tenors, kas izklausās pēc laiskas izdauzīšanās jau zaļā zālē maija saulītē. Kas tieši notiek šajā izdaudzīšanās procesā, lai paliek neatklāts, jo visu patiesību arī nevajag zināt. Tam taču domāta izdoma un koncepts.

Pēc abu Kārļu virpuļiem dubultplates A puse noslēdzas ar bezgala romantisko bundzinieka Paula Pokratnieka «The End Is the Beginning», kur gan arī galveno lomu nospēlē saksofons. Šoreiz Toma Rudzinska rokās, liegu klaviernoskaņu piešķirot Edgaram Cīrulim un goda sardzē visai šai romantikai stāvot atkal jau Edvīnam Ozolam.

Ja A puse jau paspējusi uzburt itin viegli uztverama saksofondžeza sajūtu, B puse atvezējas un bez kompromisiem iesit pa pieri un apziņu ar strauju stūres pagriezienu konceptuālā avangarda virzienā. Īpaši pārsteidzoša šī pāreja ir tiem, kuri izlasi klausās kādā no straumēšanas servisiem, jo izpaliek plates pārlikšana uz otru pusi un iespēja aizdomāties, vai tagad kaut kas muzikāli mainīsies un kurā virzienā varētu doties? Taču Līva Dumpe kopā ar saviem ārzemju draugiem 2022. gada vasarā uzdod loģisku jautājumu — kompromiss kādam iemeslam? Minorīgo un repetitīvo pamatmotīvu rada vēl divas latviešu mūziķes — flautiste Ketija Ringa-Karahona un dziedātāja Kristīne Cīrule —, uzburot itin apokaliptiskas nolemtības sajūtu, kurā kompromisiem tik tiešām vairs nav jēgas.

Avangarda noskaņām saudzējoši seko diezgan klasisks fanks no Alises Golovackas, kur galveno lomu drīzāk uzņemas Reinis Puriņš ar trompeti un flīgelhornu. Alises sapulcēto «Orbitronu» radītajā ballītē viss ir savās vietās — fancīgi cēlumi un kritumi, nesteidzīgi solo un nepārejošs grūvs, kas automātiski liek šūpoties līdzi.

«M.A.S.A.» gan džeza paladziņu strauji pavelk atpakaļ kosmiskāku eksperimentu virzienā. Lai arī nojaušams, ka aiz visa šī vispamatīgāk nostājies taustiņmeistars Rūdolfs Macats, «M.A.S.A.» jau kļuvusi par īstenu grupu, kurā katram dalībniekam ir sava izteikti nozīmīga loma — Ivaram Arutjunjanam pie bungām jeb šajā gadījumā drīzāk būtu jāsaka — sitamajiem vai pat perkusīvajiem instrumentiem, Kārlim Auziņam ar brīvdomājošu saksofonu un jo īpaši Elīnai Silovai ar vokālajiem cilpotājiem un efektu gadžetiem.

C puses starterī tiek piedāvata elektrodžeza ballīte ar grupu «Lupa» un «Elvi», kurš pēc Preslija gluži tomēr neizklausās. Drīzāk pēc sintētiskā ķīmiķotāja Ritvara Garozas un basista Valtera Sprūdža vēlmes joprojām kopā izklaidēties. Ja draudzīgajā kompānijā pievienojas vēl viens lielisks mūsu saksofonists Dāvis Jurka un allaž azartiskais bundzinieks Andris Buiķis, tad muzikāli enerģiskās inteliģences baudītājiem āķis ir lūpā jeb šajā gadījumā arī «Lupā».
Ballīti ar elektriskajām «Hammond» ērģelēm turpina Atis Andersons, pie bungām paliekot Andrim Buiķim, bet Ata debijas albumā ierastā ģitārista Āra Ozola vietā otrajā skaņdarba pusē pieslēdzas saksofonists Toms Rudzinskis. Kopskaņa ir pat ļoti interesanta un, iespējams, uzprasās uz kādu atsevišķu studijas albuma ierakstu ar Toma melodismu, Ata grūvu un Andra Buiķa enerģētiku.

Noslēdz C puses ballīti, šķiet, allaž piecu jūdžu augstumā esošais vibrofonists Miķelis Dzenuška ar grupu «Uzvaras bulvāris». Viņam ar komandu piemīt apbrīnojama spēja momentāni savstarpēji saslēgties un it kā vienkārši paspēlēties džezīgi uzlādētā smilškastē, uzcepot dažādas kūkas, uzceļot pilis un izrokot ejas, lai pēc tam to visu veikli nokoptu un ar smaidu sejā pateiktu visiem paldies. Šis patiesībā ir hronoloģiski jaunākais ieraksts šajā izlasē un, tāpat kā Ata Andersona variācija, tapis 2023. gadā.

D pusi iesāk lieliskais mūsu jaunās džeza paaudzes trombonists Vadims Dmitrijevs, kurš 2022. gada nogalē veikli integrējās «M/Darbnīcas» ierakstu sērijā kopā ar saviem kolēģiem no Vācijas studijgaitām, un jau šogad šī koncerta ieraksts tiks izdots pilnā apjomā. Vadimam piemīt labam džezmenim nepieciešamā spēja brīvi izpausties konkrētam brīdim atbilstošā noskaņā un paša noskaņojumā, kas jūtams arī šajā skaņdarbā. Laikam jau manā šīs izlases subjektīvajā favorītā, kurā saklausāmas izteiktas mūsdienu Eiropas džeza kvalitātes, piesātinājums, melodiskums un emocijas.

Dažādībai šis noteikti noder, taču atkal jau subjektīvi nešķiet, ka bluegrass’īgais «Medus Bauska» ir īstais Matīsa Čudara skaņdrabs, ko vajadzēja iekļaut šajā izlasē. Iespējams, tas konkrētajā koncertvakarā dienu pirms Vecgada dienas likās vislabāk izskanējušais, taču Lielo mūzikas balvu saņēmušajā mūsu labākā džeza ģitārista programmā «Take Your Time» tomēr ir zīmīgāki un izsmalcinātāki džezīgie skaņdarbi. Taču ir ļoti svarīgi, ka Matīsa trio ar Ivaru Arutjunjanu un Edvīnu Ozolu atrodas «Volume 1», jo citādi to varētu uzskatīt par pārāk lielu iztrūkumu Latvijas mūsdienu džezu atspoguļojošā izlasē.

Kad ballīte tuvojas noslēgumam, laiks, tā teikt, apaļoties un ekspresīvs avangards šim nolūkam ir diezgan piemērots. Šajā gadījumā lokālā pandēmijas vakcīnu apkarotāja un pasaules klases pianista Vestarda Šimka un starptautiski domājošā trio «Endless Roar» izteikti intensīvā izpildījumā, bez liekas ķēpāšanās metoties uzbrukumā kā klavierēm, tā klausītājiem. Klātbūtnē un vizuāli tas noteikti ir vieglāk uztverami, bet arī «Endless Roar» ir sava loģiska vieta šajā izlasē.

Kā konkrētos laikus atspoguļojošs bonuss, D pusi noslēdz divu ukraiņu Juriju — pianista Seredina un kontrabasista Natsvlišvili — trio kopā ar Ivaru Arutjunjanu, izspēlējot liegi svingojošu Natsvlišvili kompozīciju ar zīmīgu nosaukumu «Hope». Tik tiešām atliek cerēt — uz ukraiņu dzīvessparu un arī «Live at the M/Darbnīca Volume 2»!