Virpuļdeja divatā ar misteru Gibsonu

Ellas Zīriņas albuma «Unraveler» apskats

Tam brīdim, kad mūziķis līdz kaulam vai jau pavisam tuvu tam sadraudzējas ar savu mūzikas instrumentu, piemīt ārpasaulīga maģija. Vēl jo košāk tā izskatās gadījumos, kad notiek ne vecmeistara gados. Ella Zīriņa ir tieši šāda mirkļa atspoguļojums, ko apliecina viņas otrais albums «Unraveler».

Pirmais disks «Intertwined» aizpērn un pērn tapa Ellas rezidentūrā šogad 50 gadu jubileju svinošajā Amsterdamas koncertzāles «Bimhuis» studijā un attiecīgi tika izdots «Bimhuis Records» paspārnē kopā ar Amsterdamas Konservatorijas starptautisko studijbiedru trio, stīgu kvartetu un nīderlandiešu skolotāju/saksofonisti Tineki Postmu. Lielisks kamerdžeza albums, taču ar otro veikumu solo ģitārai «Unraveler» jau zem Amsterdamas leibla «Dox Records» karoga viņa spērusi ļoti platu soli par sevi visnotaļ pārliecināta solomākslinieka statusā.

Kā teicis Ellas ģitārskolotājs vēl Mediņskolā Elvijs Grafcovs, kurš visvairāk zināms kā grupas «Very Cool People» stūrmanis, «viena ģitāra, tas ir sarežģīti, jo no vienas puses tā jāparāda visās šķautnēs, atceroties par melodiju, harmoniju, basu un ritmu, bet no otras — jāļauj pašam sev un arī klausītājam izbaudīt, ka tā tik tiešām ir viena pati ģitāra un tā skan ļoti skaisti, nemaz nemēģinot mānīties, ka runa nav tikai par vienu cilvēku un viņa mūzikas instrumentu».

Zīriņa tik tiešām nemēģina mānīties un ausīmdzirdami izbauda šo divvientulību jau ar pirmajām «Unraveler» taktīm. Virpuļojoša deja ar misteru Gibsonu rokās iesākas uzreiz – pirmajās divās albuma oriģināletīdēs, kas ieturētas vienlaikus kamerdžeza un vismaz šķietami latīņamerikāniskās intonācijās. Pēdējo asociāciju iespējams rada tieši vieglums, ar kādu Ella izpilda pašas radītos džeza skaņdarbus – reizē sarežģītus un nepiespiestus, momentāni liekot nojaust, ka runa nav par leģendārās vācu izdevniecības «ECM» ierasti cienīgi plūstošām skaņas ainavām, bet gan jaunavīgu jestrumu un dzirksteļošanu.

Neiztrūkst gan arī dziļākas intonācijas un muzikāla iepauzēšana, kas apliecina izjustu skaņdarbu uzbūves izpratni jau tik agrīnā džeza mūziķa vecumā – 26 gados. Albuma turpinājumā deju pārņem arī akustiskā ģitāra, taču tā izklausās ierastāk, tradicionālāk par elektrisko Gibsona kungu, lai arī piedāvā mazliet negaidītu pārmaiņu un paver vēl vienu ģitāras soloalbuma dimensiju.

Vēl plašākas pasaules ietekmes «Unraveler» ievieš pirmais no trim ne oriģināldarbiem – brazīliešu Haroldo Lobo un Niltinjo jeb Niltona de Souzas radītais sešdesmito gadu kopdarbs «Tristeza» ar romantiski rotaļīgu sambas pamatmelodiju, pēc kuras seko liega atelpa «Lullaby», kas jau vairāk pietuvinās minētajam «ECM» formātam, tomēr tajā neizpaliek negaidīti pavērsieni Ellas liegā virpuļa rokrakstā.

Tiek atdots septiņminūšu gods arī amerikāņu pianistam Billijam Streihornam viņa sešdesmito gadu sākumā Parīzē tapušajā skaņdarbā «A Flower Is a Lovesome Thing» (tas, starp citu, ansambļa izpildījumā atrodams arī pirmajā Zīriņas albumā), nostādot albumu džeza klasikas stājā, kā arī acīmredzamajai Ellas interesei par folkmūziku dažādos izpildījumos daudz dzirdētās skotu/amerikāņu tautasdziesmas «Black Is the Colour (Of My True Love’s Hair)» aranžējumā, kurā Zīriņa, atšķirībā, piemēram, no pieredzējušajiem ģitārspēles kolēģiem Mērijas Halvorsones un Bila Frisela, izpaužas ar plašu reverbrāciju un brīžiem gandrīz blūzīgu sasaukšanos pašai ar sevi. Joprojām instrumentālu, jo, atšķirībā no debijas albuma, vokāla mikrofons paliek izslēgts.

Pie izteiktāka sava virpuļrokraksta Ella atgriežas pēdējos divos «Unraveler» skaņdarbos – «Riff» un nedaudz avangardiskajā «Improvisation», ļaujoties plaši izskanošām, savstarpēji komunicējošām frāzēm un pakāpjoties uz krēsla jūras krastā, gluži kā tas redzams albuma noformējumā.

Arī albuma skaniskais noformējums sanācis liegs un labskanīgs, par ko lielā mērā jāpateicas itāļu skaņu inženierim Alesandro Macieri, kurš šo ierakstu veica daudzu pasaules mēroga zvaigžņu radošo darbību pieredzējušajā «Wisseloord» studijā Nīderlandes pilsētā Hilversumā.
«Unraveler» ir smalks, pārsteidzoši izstrādāts soloģitāristes veikums, kas tā vien liek dīdīties melomāna krēslā un gaidīt, kādus vēl melodiskās džeza ģitārspēles kamolus lūkos atšķetināt un uz kādiem apvāršņiem Ella Zīriņa raudzīsies tālāk. Visticamāk jau no vēl augstāka skatpunkta par krēslu.