Varoņa ceļojums bezdibenī

Saruna ar Tomu Rudzinski par muzikālā vēstījuma uzbūvi un mūziķa ceļojumu neatkarīgā pasaulē

Es bieži skatos uz to, kā mūziķi izlaiž savus albumus, un nevaru atturēties no savdabīgas analīzes — kas bija labs, kas slikts, vai CD noformējumā bija pietiekami daudz informācijas, vai albums ir viegli atrodams internetā, vai par to ir iespējams atrast interesējošo informāciju un tā tālāk. Tad domas aizved pie pašiem mūziķiem, kas to albumu izdod, un es sāku domāt — vai tas mūziķis ir atpazīstams? Nevis populārs, tas ir kaut kas cits, bet vai tas mūziķis ir parūpējies par to, ka cilvēki ir informēti par viņu, ir informēti par viņa koncertiem, vai džeza mūzikas klausītājiem ir zināms, kas viņš ir un vai ir iespēja sekot līdzi viņa aktualitātēm? Būsim reāli, mūsdienu pasaulē bez klātbūtnes internetā un medijos ir diezgan grūti izdarīt tā, lai cilvēki zinātu par tevi un redzētu, ka tev tūlīt būs kārtējais koncerts vai albums. Tas ir darbs, kas dažiem liekas mazsvarīgs, un, diemžēl, uz sitiena varu atcerēties tikai dažus mūziķus, kas aktīvi uzturas sociālajos tīklos un vienmēr atgādina par sevi. Viens no tiem ir šīs sarunas varonis — Toms Rudzinskis. Toms ir ļoti labs piemērs tam, ka veiksmīgi apvienot muzikālo darbību ar sevis menedžēšanu ir iespējams, tāpēc par viņu mēs zinām visu un vienmēr. Šoreiz, kaut gan satīkamies parunāt par viņa albumu, kas, starp citu, tika apbalvots ar skaisto «Zelta Mikrofona» statueti, nobeidzām sarunu ar neatkarību muzikālajā biznesā, kas man liekas ļoti svarīgs un aktuāls temats mūsdienās.

Oktobrī tu prezentēji savu albumu «Abyss» dubultkoncertā ar Kenetu Dālu Knudsenu!

Albums tapa pasen, 2019. gadā, kad es sāku rakstīt jaunu mūziku sastāvam Berlīnē. Mēs ar to sastāvu uzstājāmies dažādās vietās tieši Berlīnē, un man bija laiks izspēlēt to mūziku ar vietējiem mūziķiem, kas īstenībā bija forši. Tas bija labs process, kad es varēju to mūziku arī uzlabot, jo bija iespēja daudz klausīties, kā tas skan, kādas sajūtas spēlējot. Īstenībā 2019. gadā mēs to mūziku arī ierakstījām, īsi pirms lokdauniem, pandēmijas un visa pārēja, kas tur pa vidu notika. Man bija prieks padomāt par to, kam es to rakstu, un tā mūzika tiešām ir radīta tiem mūziķiem, ar kuriem es spēlēju ierakstā, un tas rezultāts ir diezgan labs. Mana ideja par to mūziku bija tāda, ka gribu sarakstīt dziesmas, kas nav muzikāli tik sarežģīti izpildāmas, bet kaut kas, uz kā mēs varam kopīgi būvēt muzikālo materiālu. Respektīvi, vairāk par improvizāciju un kopā spēlēšanu. Mēs paguvām labi saspēlēties pirms ieraksta, gada garumā bija koncerti, man bija laiks iztestēt dažādus skaņdarbus un saprast, kas strādā un kas nestrādā. Un tad, 2019. gada nogalē, mēs ierakstījām albumu — fantastiskā studijā, tajā brīdī viņa saucās «Blackbird studio» (šobrīd «Soundfabrik Berlin studio»), kur rakstījušies daudzi forši mūziķi, un bija prieks, ka mēs tur arī varējām būt. Tā kā mēs to visu ierakstījām un, ņemot vērā to, ka albuma pēcapstrāde aizņēma ļoti ilgu laiku, kad es to darīju, jau bija visi ierobežojumi un viss pārējais, un patiešām bija laiks visu darīt. Tur ir dažādi slāņi, tur ir visādi sintezatori, es pārspēlēju pāri dažādus saksofonus, klarnetes, flautas, man bija iespēja ar to nodarboties. Tas bija diezgan pagarš process, bet domāju, ka ļoti daudz ko iemācījos no tā visa, un, man liekas, rezultāts ir veiksmīgs. Vismaz tā vīzija, ko biju iztēlojies par to mūziku, patiešām ir piepildījusies, tagad izveidojies kā albums, kā atsevišķs projekts.

Tev uz diska vāka ir rakstīts, ka tu iedvesmojies no «Hero’s Journey». Kas tas ir un kādā veidā tas tevi iedvesmoja?

«Hero’s journey» ir Džozefa Kempbela grāmata, kurā viņš apskata dažādus mītus, stāstus, arī, piemēram, filmu scenārijus… Faktiski grāmata ir par to, kā mēs būvējam stāstu, ko cilvēkiem ir interesanti klausīties un sekot līdzi. Lielās līnijās tā ir metaanalīze šiem visiem stāstiem, un, ja mēs vēlamies uzbūvēt labu stāstu, mums ir varonis, varonim ir kaut kāds izaicinājums, viņš dodas ceļā, viņam jāpārvar kaut kāda iekšēja vai ārēja pretestība, un, ja mēs esam bezdibenī, kur mēs saskaramies ar zemāko punktu, kā mēs no tā punkta izlīstam ārā, kaut ko iemācoties kļūstam par labākiem cilvēkiem. Tas ir cikls, pēc kā tiek būvēti 95% no stāstiem, filmām, grāmatām. Līdz ar to albumam nosaukums ir «Bedzibenis» — «Abyss», kas ir tas zemākais punkts, un, cerams, ka ar šo mūziku mēs esam izveduši klausītāju ceļā. Un, ja seko līdzi dziesmu secībai un kā stāsts ir uzbūvēts, tas tieši atainojas arī muzikālajā materiālā.

Sanāk, ka tu paņēmi mūzikas vai filmas sižeta izveides metodes un pielietoji tās savā mūzikā?

Faktiski jā. Varbūt ne gluži filmu vai grāmatu metode, tas ir drīzāk — kā uzbūvēt stāstu. Tur ir vairāk analīzes, kas attiecas vairāk tieši uz literāro pasauli un filmu pasauli, bet man bija interesanti izdomāt, kā tas attiecas uz muzikālo pasauli. Protams, ka muzikālajā pasākumā notikumi beigu beigās plašākā izprātnē ir stipri līdzīgi, bet tieši konkrēti domājot par uzbūvi, man bija interesanti to ideju pārtulkot mūzikas valodā. Cerams, ka tas nodevies veiksmīgi arī diska formātā.

Bet kā praktiski tu to paveici — vai tev bija kaut kāds plāns, tu izstrādāji kaut kādu struktūru un mēģināji muzikālo materiālu radīt, vadoties pēc tās struktūras?

Prātā man bija šī grāmata, rakstot šo mūziku. Man praktiski bija mēnesis, kad es rakstīju kompozīcijas katru dienu, un tad man bija daudz skiču un daudz kompozīcu, no kā izvēlēties, un laika gaitā, kamēr mēs arī spēlējām, testējām to mūziku, mums bija iespēja izkristalizēt, kas tas būs un kā stāsts veidojas. Tad, kad jau bijām ierakstījuši, man bija vairāk laika padomāt, kā tā struktūra varētu izskatīties, tajā brīdī man jau bija iespēja pielāgot mūziku stāstam.

Skatos, ka prezentācijas tūrē no sastāva, kas piedalījās albuma ierakstā, palika tikai ģitārists. Baltijas tūrē tu biji kopā ar Kenetu Dālu Knudsenu, Matiasu Fišeru un Rūdolfu Macatu, vai ne? Arī Kristīni Cīruli, vai viņa piedalījās tikai tūres Latvijas daļā?

Kristīne uzstājās ar mums tikai Latvijā, Viļņā mēs spēlējām tikai instrumentāli, Kauņā mēs spēlējām ar vienu vokālisti, kas bija apmaiņas programmā, Vakare Urbaite, viņa mums īstenībā palīdzēja organizēt Kauņas apmaiņas programmu, jo mēs arī spēlējām ar vietējiem studentiem, tas bija forši, ļoti skaisti.

Tātad tas nebija unikāls gadījums, kad tu albuma prezentācijas tūrē izmantoji studentu spēkus, jo Rīgas koncertā piedalījās arī JVLMA studenti un mācībspēki, piemēram Indriķis Veitners!

Jā, jā, jā! Mēs iesaistījām cilvēkus! Rīgā mums bija meistarklases Kenetam, Matiasam un Igoram [Igor Osypov], un tad mēs kopā nospēlējām koncertu «Tu jau zini kur» Rīgā, kas bija ļoti skaisti. Kauņā bija līdzīgs scenārijs, kur mēs visi kopā pasniedzām un pēc tam tad mēs arī visi kopā nospēlējām koncertu «Teatro Klubas», kas īstenībā ir jauna vieta. Tad bija Igaunija, kur mēs nospēlējām pēdējo koncertu «Philly Joe’s» klubā Tallinā, tur mēs bijām tikai vienu dienu, nospēlējām koncertu un devāmies uz mājām.

Un pastāsti nedaudz par albuma noformējumu — kāpēc ledus?

Tas ir ledus, jā, un dizainu ir veidojusi mana sieva Kate Elpo, kas ir viņas darba vārds, arī skatuves vārds, jo viņa mēdz arī uzstāties un darīt citas radošas lietas. Mēs arī paši esam izdevuši šo albumu, tā kā tas ir «DIY» versija par albuma pašizlaišanu. Un kāpēc ledus — tas laikam bija par kaut kādu sajūtu, bezdibeņa sajūtu — kad mēs stāvam uz ledus, mēs nezinām, kas notiek apakšā, uz kā mēs stāvam, it īpaši, ja ledus ir ieplīsis, kā tas ir redzams uz albuma vāka, mēs nezinām, kas mūs gaida zem tā ledus vai cik dziļš ir tas dibens. Kaut kādā ziņā mēs atrodamies nereālā sajūtā, kur mēs nezinām, cik ir zems dibens un uz kā mēs stāvam, un kas ir zem ledus.

To var attiecināt uz reālo dzīvi, kad tu izdod pats albumu, tu esi par visu atbildīgs un nevari garantēt rezultātu? Viss ir atkarīgs tieši no tevis.

Man liekas zīmīgi, ka tas notika tieši kovidlaikā, mums visiem bija jāpārvērtē tas, kas ir realitāte un cik mēs varam paļauties uz kaut ko, cik mēs varam būt droši par nākotni. Tāpēc ka mēs īsti nekad nezinām, kas būs, un tad tā sajūta varbūt ļoti sasaucas tieši ar materiālu un kā mēs tiekam galā ar to iekšējo satraukumu, un kā mēs tiekam bezdibeņa otrā pusē, jo pēdējie pāris gadi lika pārdomāt, kāda ir tā realitāte un cik mēs varam būt pārliecināti par kaut kādām lietām, bet kā īstenībā tikt ar to galā, kā dzīvot dzīvi pārliecināti un ar drosmi.

Tev šobrīd «kabatā» ir vairāki albumi, tev ir pieredze, strādājot gan ar leibliem, gan pašam. Vari nodefinēt plusus un mīnusus abiem variantiem?

Hm… Sāksim, laikam, ar leibliem. Plusi leibliem ir tādi, ka kāds cits parūpējas par dizainiem, par izdošanu, promo, dažreiz arī ieraksts, tas gan kā kuram leiblam. Dažiem leibliem tāda ekstra kā ieraksta sesijas apmaksāšana nemaz vairs nav. Īstenībā ļoti daudz leibli vienkārši paņem jau ierakstītu albumu un tālāk palīdz ar izplatīšanu un ar dizainu varbūt. Tajā pat laikā mīnuss var būt, ka tev nav tik lielas kontroles par to, kā tu gribi darīt lietas, nav tik liela teikšana tajā, kā tu gribi, lai tas izskatās. Pluss, atkarībā no tā piedāvājuma, sadarbības modeļa, tur var būt dažādi scenāriji sakarā ar to, cik daudz leibls patur sev no atlīdzības no straumēšanas vai pārdošanas. Protams, disku tirdzniecība mūsdienās vairs nav tas, no kā cilvēki dzīvo, vismaz ne tik lielā mērā, kā varbūt tas bija kādreiz, it īpaši džezā, varbūt tas nav liels ienākums, bet jebkurā gadījumā, ja tas ir jādala ar leiblu, tad jāskatās…

Un kad tu pats?

Tad tajā brīdī ir pilnīgā brīvība tajā, kā tu gribi darīt lietas. Tev varbūt nav konkrēti dedlaini, kas ir gan labi, gan slikti. Tu esi pats atbildīgs par dizainu, par visu pārējo, un līdz ar to tu lielākā mērā vari ietekmēt to, kā tas izklausīsies un izskatīsies, kāda būs sajūta vispār par to albumu.

Kurš scenārijs, tavuprāt, ir labāks?

Labs jautājums. Man liekas, ka nākotne vairāk izskatās, ka cilvēki paši drīzāk uzņemsies vairāk darīt, līdz ar to varbūt vairāk var dabūt atpakaļ no tā, tāpēc ka varbūt naudas izteiksmē peļņa nav tik liela kā leiblam, jo tas ir viņu bizness. Lai leibls atbalstītu tevi, piemēram, ierakstu sesijā, samaksātu mūziķiem vai sponsorētu dizainus un visu pārējo, tas drīzāk tādā mērā vairs nenotiks. Leibla sadaļa, kas attiecas uz finansiālo atbalstīšanu, kļūs mazāka. Tas, protams, ir atkarīgs no māksliniekiem un individuāliem gadījumiem. Bet finansiālais atbalsts no leiblu puses jau ir mazāks, un tās iespējas izlaist pašam ir daudz lielākās — viss ir pieejams un visu var izdarīt diezgan ērti. Tā kā man liekas, ka uz priekšdienām šis nav slikts modelis, un, man liekas, tas ir forši, ka tev paliek visa tā virsteikšana par mūziku, tas viss ir tavās rokās. Protams, ka, ja labs leibls un labs piedāvājums, kāpēc nē.

Kā tev pašam bija tikt galā ar to visu, jo tā ir diezgan liela slodze — komponēšana, producēšana, dizains, izplatīšana, prezentācija, tūre, respektīvi — pilnīgi viss! Kā aktīvi muzicējošam mūziķim tikt galā at visu šo?

Man patiešām ir ļoti paveicies, jo man palīdz mana sieva, kurai īstenībā ir diezgan paliela pieredze ar šo visu, bez viņas tas noteikti nevarētu notikt, milzīgs paldies viņai. Visādi citādi tas prasa laika ieguldījumu, bet ilgtermiņā tas ir tā vērts — tā sajūta, kad tu tiec spēlēt ar labiem mūziķiem foršai publikai, foršai auditorijai.Tās ir labas atmiņas, kuras mēs īstenībā pēc tam varēsim atcerēties, un par šādiem foršiem notikumiem var priecāties vēl ilgu laiku pēc tam.