Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

ŠšŠšŠ — šalc jūra un vējš Latgalē


Edīte Ozola

II Starptautiskā etnodžeza festivāla «Guoyu pa JAZZ» atskats

Stilīgi, spraigi, profesionāli, radoši, kosmiski, dziļi. Šādi mani komandas biedri jeb ansambļa «ŠšŠšŠ» dalībnieki vienā vārdā raksturo pieredzi MIKC Latgales mūzikas un mākslas skolas organizētajā II Starptautiskajā etnodžeza festivālā «Guoyu pa JAZZ», kas norisinājās 8. februārī Latgales vēstniecībā «GORS», Rēzeknē. Tad nu pastāstīšu, kāpēc tieši šādos vārdos raksturojam savu pieredzi, kā gatavojāmies konkursam un kā nonācām līdz negaidītajai 1.vietai un galvenajai balvai — bezmaksas dalībai Rīgas Ritmu» meistarklasēs.

Mums visiem etnodžezs kā žanrs bija kas jauns. Mīlestība pret latviešu tradīcijām un mūziku gan nav sveša, bet kur un kā lai to izpauž pasaulē un ikdienā, kas ir tik tāla no latviskās dzīvesziņas? Te bija mūsu iespēja to atdzīvināt. Sēdējām un ķīmiķojām, kādās proporcijās likt tautisko un džezīgo, vienkāršo un sarežģīto, bet galvenokārt — oriģinalitāti. Neskaitāmas reizes bijām noskatījušies 2023. gada «Guoyu pa Jazz» ierakstu un analizējuši citus dalībniekus. Domājām, kas mums patīk, kas nē. Bija ļoti jāuzmanās, lai mēs nesāktu kopēt iepriekšējā gada priekšnesumus, jo šī konkursa vēsture itin nemaz nav sena — šis bija tikai otrais gads, kad tas norisinājās. Sapratām, ka vienīgais veids, kā nonākt līdz kam nebijušam, ir ieklausīties sevī un radīt to, kas liek no sajūsmas spiegt.

Viens no konkursa uzdevumiem bija atskaņot sava apvidus tautasdziesmas oriģinālaranžiju. Devāmies uz mūsu skolas, Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas, bibliotēku un meklējām visskaistākās melodijas un vārdus, kas stāstītu par to, ko jūtam un domājam. Radās ideja, ka varētu apvienot gan Vidzemes, gan Kurzemes apvidus tautasdziesmas, jo tad tiktu pārstāvēta arī mana un otras vokālistes, Ērikas Paulas Dimantes, dzimtā puse — Vidzeme. Šī ideja arī atviegloja aranžēšanu, jo būtu izaicinoši to darīt ar tautasdziesmu, kurai ir viena melodiju un desmitiem pantu tā, lai būtu interesanti klausīties un teksts katru reizi izceltos. Tautasdziesmās tas ir īpaši svarīgi. Pa visiem pakšiem salasījām dažādus tautas instrumentus un bijām gatavi arī meklēt, kā tos likt lietā.

Pirmā tautasdziesma, kas tika iekļauta mūsu aranžijā, bija «Noriet saule vakarā(i)» no Vidzemes apvidus, Ainas Salmanes dziesmu pūra. Tajā no sākta gala man šķita, ka ir kaut kas metafizisks, netverams un mantrisks. Otrā tautasdziesma bija Emiļa Melngaiļa Kurzemē pierakstītā «Guli mana dvēselīte», kas savukārt savaldzināja ar savu žūžinošo un apvijošo melodiju. Abas tautasdziesmas kā radniecīgi strauti viens otram blakus tecēja, bet vajadzēja atrast veidu, kā tos sapludināt vienā upē. To panāca Ērika un mūsu flautiste Sniedze Kārkliņa, uzrakstot pantiņu par naģīti (vardīti) un sizliņu (ķirzaciņu), izmantojot Kurzemes apvidvārdus. Tas izveidoja jau dramaturģiski pilnīgu darbu. Katrs šīs aranžijas mēģinājums līdzinājās rituālam. Nostājamies aplī, izslēdzam gaismu un ogļmelnā tumsā, ar Ērikas balsi, kokli, svilpaunieku un elektrisko ģitāru sākam burt savā priekšā zeltainas gaismas pielietu pļavu, kur tā lēnām sāk plūst pāri koku galotnēm, līdz pamet mūs pavisam. Skan vārdi «Noriet saule vakarā’i, zelta zarus zarodama. Dievs, dod mane tā zarot’i, visu mūžu dzīvojot. Noriet saule, tumšs palika, es par tumsu nebēdāju.» Pirmo reizi jutāmies vienoti radīšanas un tautasdziesmas spēkā.

Otrs skaņdarbs bija mana oriģinālkompozīcija «Drūma Mūra Būda», kas sākotnēji ir rakstīta balsij, klavierēm un kontrabasam. Šajā darbā ievēroju harmonisku minimālismu un liku uzsvaru uz ritmu un metru. Skaņdarbā jau sākotnēji bija tautiskas noskaņas, un izvēlējos tās pastiprināt ar tautas instrumentiem. Sniedze apguva Austrālijas aborigēnu tautas instrumentu didžeridū, Ērika mācījās spēlēt vargānu un visam pa vidu pavīdēja arī zvanga. Jau tā esošo kareivīgo noskaņu pastiprināja ģitārista Regnāra Āvas solo, piedodot Liepājas rokmūzikas garšu. Tikmēr mūsu miermīlīgajam un uzcītīgajam bundziniekam Kristapam Miemim, kurš šogad tikai uzsācis mācības 1. kursā, šīs bija īstas ugunskristības. Kad uzrakstīju kontrabasa partiju, to sākotnēji atteicās spēlēt divi cilvēki, jo atzina to par izaicinošu. Mūsu drosmīgais kontrabasists Henrijs Augustīns Žaks Lejs uzdrošinājās pieņemt šo izaicinājumu, un viņam lieliski sanāca ar to tikt galā. Savukārt pianiste Elza Marija Buša savu pieredzi raksturo šādi: «Vislielākais izaicinājums un adrenalīns bija skaņdarba daļās, kurās vajadzēja saspēlēties tā, lai mēs cits citu papildinātu īstajā laikā un vietā. Citur pat vajadzēja spēlēt un just tā, it kā to izpilda viena persona.» Skaņdarbs tika noslēgts ar klavieru solo, kas tika pretstatīts visa skaņdarba ritmiskajai noteiktībai ar savu impresionistisko garu. Domāju, ka ar šiem pretstatiem mums sanāca aizvest kaut kur starp sapni un murgu, šo sauli un viņsauli.

Dodoties uz Rēzekni, visi bijām patīkami satraukti, jo pēdējās nedēļās bijām gandrīz katru vakaru tikušies, no noguruma jaukušies, pārklausījušies un smējušies, un beidzot mēs devāmies ceļā. 440 km vēlāk, ierodoties «Gorā», par latgaļu viesmīlību un laipnību šaubu nebija, jo ēdieni mainījās viens pēc otra un bijām labi aprūpēti. Bija liels prieks satikt paziņas no vairākām Latvijas mūzikas vidusskolām. Ar vairākiem bijām sapazinušies Lūznavā vasaras meistarklasēs «Šķiuņa džezs». Lai arī skaitījāmies konkurenti, ar lielu smaidu pavadījām viņus uz skatuves, un varēja dzirdēt, kā kāds ir audzis savā pašpārliecinātībā, bet kāds tehniskajās prasmēs. Lietuvas un Igaunijas jauniešu dalība bija atsvaidzinoša, jo deva iespēju ielūkoties viņu izpratnē par etnodžezu. Daudzu dalībnieku aranžijas bija tiešām lieliskas, un domāju, cik forši būtu tās pievienot savai «Spotify» pleilistei.

Nonākot uz «Gora» lielās skatuves, mazliet apstulbām, jo šķita, ka tā būs mazāka. Protams, mums visiem acis mirdzēja no laimes, ka varējām uz tik fantastiskas skatuves kāpt, bet visi šķita tik tālu, mūsu rituāla aplis bija izjaukts, un prožektori bija tieši sejā. Šis bija mūsu lielākais izaicinājums — dabūt to tuvību un maģiju par spīti tam, ka esam vidē, kas ir pilnīgs pretstats mūsu ierastajai. Kādā brīdī mums sanāca savienoties, bet kādā ne. Arī apskaņošana ietekmēja šīs saiknes kvalitāti. Pēc uzstāšanās, protams, katram ir citādākas sajūtas. Kādam vilšanās, kādam atvieglojums, bet kādam prieks — mēs esam diezgan paškritiski. Bija sajūta, ka tas, ko veidojam, ir kā kaprīza porcelāna tasīte, kuru apgleznojam un no kuras jādod padzerties visiem. Nepareizs triepiens, solis ne tur — viss pašķīdīs, sašķīdīs un vēl applaucēs.

Klausoties citus dalībniekus, uzreiz bija skaidrs, ka konkurence ir liela. Aizkulisēs runājām, ka žūrijai viegli nebūs. Žūrijā bija saksofonists, komponists, saksofona spēles pedagogs Toms Rudzinskis, etnomuzikologs un mūziķis Ēriks Zeps, etnomuzikoloģe, flautiste un pedagoģe Katarīna Tirmaste (Igaunija), kā arī kontrabasists, vijolnieks, etno un džeza mūzika pārstāvis Roberts Alans Makijs (Kanāda). Redzot, ka žūrijas sastāvā vairākums ir tautas mūzikas eksperti, varēja uzreiz saprast, ka džezisti ar krāšņām reharmonizācijām kādai tautasdziesmiņai neizbrauks cauri, bet vajag krietni piedomāt, kāpēc tā un ne citādāk. Galu galā, aranžēt tautasdziesmas ir ļoti atbildīgs process, jo tās ir izgājušas cauri gadsimtiem un caur daudzām dzimtām nodotas mūsu rokās. Tagad bija mūsu iespēja iedot tām mūsdienīgu pieskaņu, nepazaudējot to esenci.

Esmu saskārusies ar to, ka daudzi sākumskolas vecuma bērni un pusaudži īsti nezina, kas ir tautasdziesma un neprot nevienu nodziedāt vai noskaitīt. Es ceru, ka šis konkurss radīs jaunu plūsmu ar jauniešiem, kuri meklēs veidus kā tautasdziesmas, vai vismaz tautas mūzikas elementus, apspēlēt moderni. Domāju, ka mums ir visas iespējas veidot kaut kvalitatīvu etnopopa vilni. Kopīgi ar «ŠšŠšŠ» strādājot pie aranžijas, es sapratu, ka etnodžezs ir žanrs, kurā es sevi redzu varbūt kādreiz darbojamies. Tā vairs nav vienkārši mūsdienīga mūzika — tā ir mūzika ar dziļu un vērtīgu vēsturisko slāni.

Pats vērtīgākais bija iespēja pēc konkursa aprunāties ar visiem žūrijas locekļiem un dzirdēt noderīgus ieteikumus par improvizāciju, kompozīciju, dinamiku utt. Visas mazās detaļas, par kurām domājām, vai tās maz pamanīs un vai tās maz ir svarīgas, tik tiešām arī ieraudzīja un uzsvēra kā izšķirošas rezultātā. Piemēram, sevis pieteikšana, iepazīstināšana ar skaņdarbu izvēli, vienota priekšnesuma sajūta un vizuālais tēls. Žūrijas locekļi arī uzsvēra, ka visi ansambļi ir labi pastrādājuši. Apspriežot vērtējumu, šeit tiešām bija vairāk runa par niansēm. Manuprāt, priekš tik jauna konkursa un jauniešiem mazāk iepazīta žanra, latiņa tik tiešām ir uzstādīta augstu.

Viens no konkursa mērķiem ir sekmēt jauno mūzikas grupu savstarpējo komunikāciju un sadarbību. Gatavojoties konkursam, izgaismojās tieši ar šo mērķi saistītas problēmas, un pieļauju, ka neesam vienīgie. Sniedze kā galvenā ansambļa «ŠšŠšŠ» menedžere komentē to šādi: «Grūtības, ar ko saskārāmies, bija īstenībā elementāras lietas, tomēr tieši tās radīja aizķeršanos. Tāpēc, manuprāt, profesionālajās mūzikas izglītības iestādēs ir jāmāca vairāk praktiskas iemaņas, kuras nepieciešamas reālajā mūziķa darbībā. Kaut vai — kā izveidot raideri, kā organizēt, vadīt dažādus sastāvus, uzņemties atbildību, komunicēt, pielāgoties situācijai. Runāt par problēmām, ar kādām var nākties saskarties ikvienam mūziķim, lai mēs zinātu, kā rīkoties konkrētā brīdī.» Bieži vien mēs par daudz liekam uzsvaru uz mākslinieciskajām prasmēm, bet aizmirstam, ka bez spējas organizēt savu laiku, menedžēt citus, atbildības sajūtas pret sevi un apkārtējiem mūsu kopradītā mūzika var arī palikt nesadzirdēta, nepārdomāta un neizstrādāta.

Paldies mūsu ansambļa vadītājam Rustamam Bagirovam, ka paļāvās uz mums un deva radošo brīvību. Paldies konkursa organizatoriem par iespēju kāpt uz lieliskās «Gors» skatuves. Paldies visam «ŠšŠšŠ» sastāvam par ieguldīto darbu un mīlestību. Protams, vēlreiz sveiciens Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolas džeza nodaļai piecu gadu jubilejā — īsym kūpā muzykā!