Skābā džema sesija pēc savādās receptes
Antons Visockis par fanka džemiem Rīgā un dziesmu gatavošanu mājās
Pēdējos gados šķiet, it kā Rīga piedzīvo muzikālās dzīves uzplaukumu — koncerti notiek katru dienu un, kas ir vislabākais, visdažādākajos stilos un veidos. Džema sesijas, kas džezmeņiem vispār ir kaut kas absolūti īpašs, arī piedzīvo savu kārtējo atdzimšanu, un ne tikai tradicionālajā stilistikā, jo trešdienai «M/Darbnīcā» un ceturtdienai «The Botanist» pievienojas vēl kāda īpaša vieta — «Laska Bar», kas rīko fanka mūzikas džemus! Ja godīgi, pēdējos fancīgus džemus atceros sen, «Casablanca» laikos, bet tad kaut kur viss pazuda un fanks bija kaut kas, ko parasti spēlē džema izskaņā vai vienkārši ļoti reti. Runājot par māksliniekiem, kas konsekventi darbojas fanka stilā Latvijā — te arī nedaudz deficīts, jo uz sitiena var nosaukt tikai «Very Cool People», «FunCOOlio» un «S&T Syndicate». Tāpēc «Laskas» «Sour Jam» izklausās ļoti pievilcīgi. Šajā sarunā par «skābo džemu» stāsta Antons Visockis, kurš ir pasākuma izveidotājs.
Uzreiz pie lietas! Lūdzu, pastāsti, kas ir «Sour Jam», ko var apmeklēt «Laska Bar», Vagonu ielā?
Mēs sākam taisīt «Sour Jam» vasaras nogalē, vienkārši sagribējās fanka mūzikas džemu, kur varētu piedalīties jebkurš, kas māk spēlēt. Šī džema sesija ir drīzāk temēta uz bītu tēmām — hiphops, fjūžns. Ne tradīcija [džeza], bet kaut kas citādāks, cita stila mūzika. Pirmajām pāris sesijām sanāca savākt diezgan jauku «house band», cilvēki apmeklēja un spēlēja. Sākumā tas bija vecajā «Laskā», tad vieta tur aizslēdzās un bārs pārvācās uz Vagonu ielu. Džemi notiek aptuveni reizi pusotrā mēnesī, mums jau bija četri pasākumi.
Kad plānojās nākamā džema sesija?
Pagaidām bez konkrēta datuma. Informāciju varēs atras «Laska Bar» «Instagram» un «Facebook» lapās. Arī ir izveidota «Facebook» grupa «Sour Jam». Starp citu, pēdējai džema sesijai tika izvēlēts neierasts formāts, kur pirms pasākuma notiek lekcija, ko toreiz lasīja ļoti interesants cilvēks — Nikolajs Ovčiņikovs no Maskavas. Viņš ir mūzikas kritiķis, apskatnieks, lekcijas nosaukums bija «Mūzika pēc apokalipses». Daudz cilvēku savācās, it kā viņiem patika. Pašā džema sesijā mēs taisām sākumā nelielu koncertdaļu, viens četrdesmit minūšu garš sets, un tad ir džems, kur var piedalīties jebkurš.
Es skatījos aprakstus «Facebook» vietnē un sapratu, ka jūs nolēmāt nedaudz atkāpties no tradicionālās džema sesijas scenārija — lūdzat iepriekš iesūtīt vēlamo dziesmu sarakstu. Kāpēc tā?
Sākotnēji ideja bija sekot Londonas piemēram, kur es kādu laiku dzīvoju. Tur arī ir daudz pasākumu, kur dziesmu saraksts tiek iepriekš saskaņots. Tas dod iespēju spēlēt sarežģītākas tēmas, nevis kaut ko uz četriem akordiem, bet arī ne parasto džeza standartu, kam arī nav ne vainas, protams. Šāds formāts ļauj nospēlēt kaut ko sarežģītu, kaut ko, kas pieprasa sagatavošanos mājās. Tad tie, kas vēlas piedalīties, tiešām apskatās mājās tēmas un džemā var izpildīt to labi. Tas nav koncerts, kur mūziķi izmēģina repertuāru, atnāk un nospēlē to, bet tas ir džems, kur cilvēki satiekas pirmo reizi kopā, lai nospēlētu kaut ko īpašu, ko viņi mājās sagatavojuši. Pēc tam, protams, viss pāriet pie ierastā un brīvā formāta — kad dziesmas izvēlas jau uz skatuves.
Un kā, vai tas strādā Latvijā? Iesūta kādas sarežģītākas tēmas?
Mazāk nekā man gribētos, bet kaut ko mēs jau paspējām nospēlēt; bija skaņdarbi ar inčīgām formām, ritmiem. Bet interesanti ir, ka sūtīja skaņdarbus no mazpazīstamiem izpildītājiem. Londonā, protams, bija vairāk gan cilvēku, gan dziesmu piedāvājumu, bet tā ir Londona, tur ir daudz mūziķu, liela konkurence, liels mūziķu «tusiņš», visi ir gatavi mācīties mājās, jo visiem gribas sevi pierādīt. Tur mūziķi ir gatavi rīkoties! Mums pagaidām ir attīstības periods, bet jau ir interesanti, jo katru reizi pasākums sanāk jautrāks par to, ko biji gaidījis.
Pēc maniem novērojumiem mums džemi parasti ir vai nu blūza stilā, vai tradicionāli džezīgi, te viss skaidrs. Bet ar fanku nedaudz sarežģītāk — grupu, kas specializējas tieši fankā, ir maz, fanka kompozīciju, ko visi zinātu, arī diezgan maz…
Visi džeza mūziķi kaut kādā brīdī noteikti spēlēs vai jau spēlē fanku vai fjūžn mūziku, viņi saprot, kas tas ir un pēc kādiem principiem darbojas. Bet jā, it kā fank/fjūžn pasākumiem nav savas nišas. Tāpēc arī gribējās izveidot īpašu vietu tieši šādai kustībai, lai bītu mūzika attīstītos, kaut kas citādāks, piemēram — Yussef Dayes, UK Afro Beat, tie arī ir mūziķi, kas man pašam ļoti patīk.
Pastāsti nedaudz par sevi — tu nedzīvoji Latvijā kādu laiku, tāpēc šobrīd esi gluži kā jaunpienācējs mūziķu pulciņam.
Es izaugu Rīgā, sāku spēlēt sitaminstrumentus un tad izvēlējos braukt mācīties uz Londonu. Saņēmu bakalaura grādu specializācijā «populārās mūzikas izpildītājs», tas bija «BIMM Music Institute». Ļoti forši pavadīju tur laiku, tā bija mana pirmā muzikālā izglītība, pirms tam nebiju nekur mācījies. Dabūju visu bāzi tur, nācās gan nedaudz dzīties visiem pakaļ… Tad es atbraucu atpakaļ uz Rīgu, gadu nodzīvoju un uz pusotru gadu pārvācos uz Pēterburgu, kur spēlēju ar daudziem džeza mūziķiem. Tad sākās karš un bija morāli nepareizi tur palikt, tāpēc atgriezos Rīgā. Šeit es pakāpeniski sāku spēlēt dažādos projektos — rīkoju džemus, spēlēju grupā «Sestra», ar kuru mēs pērn izlaidām albumu «Rybki».
Es dzirdēju par šo grupu, bet pagaidām neesmu bijusi nevienā koncertā. Kā tu raksturotu jūsu mūziku?
Mēs esam funk, fjūžn, hiphop, džeza grupa, bet ar uzsvaru uz dziesmām, tāda «songwriting» tradīcija drīzāk. Mūsu solists Ratmirs spēlē ģitāru, dzied un raksta tekstus. Sastāvā ir vēl viens ģitārists — Ernests Zviedris, Harijs Krūskops spēlē basģitāru, Raimonds Petrovskis saksofonu un es bungas. Sākotnēji mēs arī gribējām šādā sastāvā katru reizi atklāt džema sesijas, bet vienmēr ir tā, ka kāds netiek, tāpēc «house band» katru reizi atšķiras. Kaut gan tas arī ir labi šim pasākumam, jo tā vairāk cilvēku uzzinās par džemiem un nāks spēlēt.
Un kādas tev pašam attiecības ar džeza mūziku?
Man patīk džezs. Es vienmēr attīstījos tajā pašmācības ceļā, apmeklēju džemus «Trompetē», tad bieži eju uz «M/Darbnīcu». Kad dzīvoju Pēterburgā, spēlēju pārsvarā ar džeza mūziķiem — gan tradīciju, gan mūsdienu kompozīcijas.
Kā tev šķiet, vai džeza zināšanas un prasmes palīdz spēlēt fanku?
Jā, protams! Vārdnīca un saspēles prasmes — tās ir kopīgas īpašības daudziem mūzikas stiliem, tai skaitā džezam un fankam. Bet džezs un fanks ir radnieciski arī citā kontekstā — grūva, laika jeb taiminga. Tu sāc to just, kad spēlē kādā stilā, ka tie abi stili papildina viens otru.
Kas, tavuprāt, ir īpašs tieši fankam?
Nevaru teikt, ka esmu tradicionālā fanka piekrītējs, tādi mākslinieki, kā Džeimss Brauns, «Tower of Power», «The Meters», tie man patīk, bet labāk man patīk projekti, kur spēlē Pino Palladino, Kriss Deivs, Andersons Pāks [Anderson Paak]. Tur nav tikai fanks, bet ir tāds mikslis starp r’n’b, popu, hiphopu un fanku. Stila robežas nav ļoti skaidri definējamas, bet grūvs ir ļoti labs, kas ir visbūtiskākais šajā gadījumā.
Kā tev šķiet no bundzinieka skatpunkta, cik ļoti ir transformējies fanks? Vai daudz atšķirību ir iespējams saskatīt starp to, kā spēlēja «The Meters» bundzinieks un kāds mūsdienu lielmeistars?
Es sevi neuzskatu par baigo ekspertu, bet attīstība viennozīmīgi ir. Piemēram, Deivids Garibaldi («Tower of Power» bundzinieks) bija pirmais, kas izmantoja lineārākus grūvus, bīti kļuva sarežģītāki, tajos parādījās vairāk nianšu. Tas ļoti stipri ietekmēja bungu spēles attīstību, sāka parādīties tādi bundzinieki kā JD Beck. Ir «chops» skola — Deniss Čamberss, un lineārā bungu spēle, kur vairāk frāzējumu un sarežģītu zīmējumu.
Runājot par fanku, ir sadalījums starp džeza fanku un… fanka fanku! Kā tev liekas, kā var raksturot to sadalījumu un kas ir populārāks Latvijā?
Ar džeza fanku tu domā «Berklee funk»? Ir tāds joks — studenti Berklijā sanāk uzspēlēt fanku, bet beigās vienkārši sacenšas — kurš vairāk nošu nospēlēs dziesmas laikā…
Tiešām? Es kaut kā šos jokus palaidu garām…
Nu jā, tā ir mēme!
Wow…
Nu jā, džeza fankā ir sarežģītākās formas un/vai harmonijas, kā Herbijam Henkokam. Tas pat ir kaut kur uz robežas ar fjūžnu. Bet instrumentācija ir tāda pati kā parastajā fankā. Tas man patīk, to arī iesūta iepriekš. «Play that funky music» arī mēdz iesūtīt, bet parasti, ja kaut ko sūta, tad no Troja Robertsa [Troy Roberts] repertuāra, vai kāda cita mākslinieka skaņdarbus. Spēlēt šādu mūziku ir jautri, mācīties to arī ir forši un interesanti.
Kas bija visforšākais, ko iesūtīja pirms džema?
Bija viena dziesma ar nosaukumu «Old Soul», to uzrakstīja ne visai slavens ungāru/kanādiešu pianists Robi Botoss. Vienreizēja kompozīcija! Nācas pat kārtīgi izmēģināt to, nesanāca vienkārši mājās patrenēties!